Aliens

Anatēma

Herem (žīdu val.).
Vārds "anatēma" nāk no grieķu valodas.
Lāsts, nolādējums, ko uzliek baznīca.

Baznīcas koncili, Romas pāvesti, pareizticīgo baznīca bieži lietoja anatēmu cīņā pret ķecerībām, izslēzot no baznīcas viņiem nevēlamus cilvēkus. Viduslaikos anatēmu uztvēra kā notiesāšanu uz mūžīgām mokām.

Anatēmas ideoloģiskais pamatojums. Pirmo reizi anatēmu pieminējis Pāvils: "Kā jau iepriekš mēs teicām, tā arī tagad es saku: kurš vēsta jums ne to, ko esat pieņēmuši, lai notiek anatēma." 1.vēstulē korintiešiem (5., 1.-5.) apustulis Pāvils piedāvā "nodot velnam" to, kas ņēmis par sievu sava tēva sievu:
"1. Stāsta par netiklību jūsu starpā un vēl par tādu, kāda nav sastopama pat pagānu starpā. Tur kāds dzīvo ar sava tēva sievu.
 2. Un jūs vēl esat uzpūtušies, kur vajadzēja būt noskumušiem, lai tas, kas to darījis, tiktu izmests no jūsu vidus.
 3. Kaut gan miesīgi tālumā, bet garā pie jums, es it kā klātbūdams esmu jau nolēmis par to, kas tā noziedzies:
 4. ka mēs, jūs un mans gars, sanākam kopā Kunga Jēzus vārdā
 5. un viņu nododam ar mūsu Kunga Jēzus spēku sātanam miesas samaitāšanai, lai gars tiktu izglābts Tā Kunga dienā."
Pāvils gan precizē, ka mocībām nododama vien miesa.
"Ja kas nemīl Kungu Jēzu Kristu, tas lai ir nolādēts. Maran ata (mūsu Kungs nāk)!" (1.vēstule korintiešiem, 16., 22.).
"Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!" (Pāvils vēstule galatiešiem, 1., 8.)
Tomēr "baznīcas tēvu" vidū nav valdījusi vienprātība, jo, piemēram, Jānis Zeltamute uzskatīja anatēmu par nepieļaujamu, jo tā laupot cilvēkam cerību uz glābšanu. Tas, savukārt, runā pretim kristietības pamatlikumam - mīlestībai pret tuvāko. Zeltamute pieļāva anatēmu tikai attiecībā pret dogmatiskiem maldiem

Vēsture. To baznīca ir piemērojusi ne reizi vien - karaļiem, imperatoriem, pāvestiem, izciliem zinātniekiem un rakstniekiem.
Tiek uzskatīts, ka pirmo reizi anatēma tika uzlikta IV gs. Aleksandrijas presbiterim Ārijam, kas noliedza Trīsvienību.
V gs. anatēmu uzlika Konstantinopoles patriarham Nestorijam, kas apgalvoja, ka Jēzū savienotas divas iedabas - dievišķā un cilvēcīgā.
VII Vispasaules koncilā anatēmai tika nodoti "ikonu pielūdzēji."
Vācijas karalis un Sv.Romas impērijas imperators Indriķis IV bija pirmais no monarhiem, kam tika pieteikta anatēma - pie tam Romas pāvesti to izdarīja veselas 3 reizes. Ar anatēmām apmainījās arī pāvests Gregors VII un Indriķa IV ieceltais antipāvests Klements III.
1054.gadā Lielās šizmas laikā Romas pāvests Leons IX un Konstantinopoles patriarhs Mihails Kerulārijs apmainījās anatēmām. Tikai 1965.gadā pāvests Pāvils VI un Konstantinopoles patriarhs Atēnagors abpusēji atcēla šīs vēsturiskās anatēmas, tā rosinot abu baznīcu tuvināšanos.
1281.gadā pāvests Mārtiņš IV izslēdza no baznīcas Bizantijas ķeizaru Mihailu VIII Paleologu. Tie abi nebija varējuši sadalīt ietekmi uz Eiropu. Tikai 1268.gadā, kad par Konstantinopoles patriarhu tika ievēlēts Halizejas Jēkabs, Mihailam VIII Paleologam tika piedots. Tomēr ar to nebija gana. 13 gadus vēlāk Romas pāvests atkal viņu n olādēja - šoreiz tas bija Mārtiņš VII, kas Bizantijas ķeizaram uzlika par pienākumu līdz 1282.gada 1.maijam atdot savu impēriju Romai. Viņam tika pat draudēts ar mūžīgu anatēmu. Strīds bija par Bizantijai piederošām zemēm. Mihails VIII Paleologs nomira 1282.gada 11.decembrī, bet 1283.gadā notikušais koncils Konstantinopolē viņam anatēmu anulēja.
1329.gadā Kijevas metropolīts Teognosts Pleskavā izslēdza no baznīcas kņazu Tveras Aleksandru par viņa atteikšanos doties uz hana tiesu Ordā. Tas pats attiecās arī uz pleskaviešiem, kas atbalstīja kņazu.
Lai gan Čehijas karalis Georgs bija visai stiprs, tomēr viņa divējādā politika pret Romu noveda pie daļas ungāru aristokrātijas neapmierinātības. 1466.gadā viņu pāvests Pāvils II nolādēja un gāza no troņa.
1533.gada 11.jūlijā pāvests Klements VII nolādēja Anglijas karali Indriķi VIII par to, ka tas patvarīgi šķīrās no 1.sievas Aragonas Katrīnas un apprecēja Annu Boleinu. Rezultātā 1534.gadā angļi pasludināja sa u neatkarīgo Anglikāņu baznīcu.
1901.gada 23.februārī Krievijas Svētā sinode izslēdza no baznīcas krievu rakstnieku un grāfu Ļevu Tolstoju. Tomēr oficiāli anatēma netika izsludināta. Par iemeslu tam bija Ļ.Tolstoja antireliģiskie uzskati - grāfs bija paudis, ka Baznīca ar tās mistērijām - grēksūdzi, dievgaldu, kristībām nav vajadzīga un Glābējs nav nekāds "dieva dēls." Viņš pat bija sastādījis savu evaņģēlija izklāstu.
1918.gadā Visukrainas Rabīnu kongress Odesā uzlika anatēmu (žīdiem - herema) jaunajai Padomju valstij. 

Saites.
Reliģijas un reliģiozitāte.