Bībele
- Detaļas
- Publicēts 07 Novembris 2020
- Autors Redaktors
Biblion - "grāmata" (grieķu val.).
Jūdu un kristiešu reliģisko rakstu sakopojums, ko ticīgie atzīst par Dieva iedvestu ticības un dzīves normu avotu.
Bībele veidojusies no XII gs.pmē. (pravietes Deboras dziesma Soģu grāmatā) līdz II gs.mē. Tās senāko daļu - senžīdu valodā sarakstīto Veco derību (39 grāmatas; katoļu Bībelē - 46 grāmatas) par svētu atzīst kā judaisms, tā kristietība, bet jaunāko - grieķu valodā sarakstīto Jauno derību - tikai kristietība.
Kanoniskie un nekanoniskie teksti. Tās Bībeles grāmatas, ko Baznīca atzīst par neapšaubāmi svētām, veido t.s. kanonu ("noteikumu"), t.i. stingri fiksētu svēto grāmatu komplektu, kam tiek piedēvēta augstākā reliģiskā autoritāte, "Dieva iedvesmojums" - šīs grāmatas sauc par kanoniskām.
Bībeles tulkojumi. Kristiešu baznīcās Bībele lietota grieķu, latīņu, senslāvu un vēlāk arī citos tulkojumos. Vecās derības senākais tulkojums ir sengrieķu Septuaginta (II-II gs.pmē.), kas tiek uzskatīts par autentisku Austrumu pareizticīgo baznīcās. Hieronima veiktais Bībeles tulkojums latīniski ir Vulgāta (IV gs. beigas) tiekatzīts katoļu baznīcā. Kirils un Metodijs veica Bībeles tulkojumu slāvu valodā (IX gs.). Pirmais Bībeles tulkojums krievu valodā parādījās 1499.gadā Reformācijas laikā. Bībele tika tulkota vairāku Rietumeiropas tautu valodās. M.Lutera veiktais Bībeles vācu tulkojums iznāca 1534.gadā.
1902.gadā saskaņā ar Leona XIII norādījumiem nodibināja īpašu Bībeles komisiju, kuras uzdevums bija izskaust jebkādu novirzīšanos Bībeles tulkojumā.
Armēņu bībele.
Etiopu bībele.
Gruzīnu bībele.
Karaļa Džeimsa bībele.
Koptu bībele.
Masoretu bībele.
Nūbiešu bībele.
Protestantu bībele.
Senā latīņu bībele.
Septuaginta.
Sīriešu bībele.
Slāvu bībele.
Vulgāta.
Bībeles latviešu tulkojums. Dažu Bībeles fragmentu tulkojums latviešu valodā bija "Latviešu rokasgrāmatā" (1586.-1587.g.), dažas Bībeles daļas tulkojis un izdevis J.Reiters XVII gs. 60.-70.gados. Visu Bībeles latvisko tulkojumu veica E.Gliks: Jaunā derība iznāca 1685.g., Vecā derība - 1689.g., bet visa Bībele ar papildinājumiem un apokrifiem - 1694.g. Latvijā Bībele ieviesās arī ar bērnu reliģiskās apmācības grāmatām; pirmā un populārākā no tām bija G.F.Stendera "Mazā bībele" (1.izdevuma nosaukums "Svētie stāsti," 1756.g.).
Bībeles pētījumi. Bībeles izpēte un kritika sākās jau senatnē.
Viduslaikos Bībeles izpēte izvērtās ekseģēzē, kritika apsīka; tā atsākās XVI-XVIII gs. Bībeles kritika pievērsās bībeles mitoloģiskā, reliģiskā, filozofiskā, ētiskā un mākslinieciskā satura skaidrošanai un vērtēšanai. Racionālā kritika atsedza Bībeles pretrunas, analizēja tās mītus un pamācības. To aizsāka antīkie domātāji Celzs, Porfīrijs II-III gs., izvērsa XVIII gs. franču materiālisti un apgaismotāji Ž.Meljē, Voltērs, P.Holbahs, P.S.Marešāls u.c.
Vēsturiskā Bībeles kritika, izmantojot lingvistiskos un arheoloģiskos datus, pētī Bībeles grāmatusaturu un izcelsmi. To aizsāka B.Spinoza, Ž.Astriks, izvērsa Tībingenes skola un mitoloģiskā skola (Dž.Robertsons, A.Drevss). Marksisti (P.Lafargs, I.Skvorcovs-Stepanovs, J.Jaroslavskis, A.Ranovičs u.c.) Bībeles kritiku izmantoja saviem pasaules pārveides mērķiem, antireliģiskās politikas dēļ Bībeles kritika bija sevišķi spīva, bieži vien tikai ideoloģiskās konjunktūras diktēta.
Baltvāciešu apgaismotājs J.G.Eizens kritizēja ortodoksālo luterismu - "Krietietība pēc veselā saprāta un Bībeles" (1777.g.), "Darbīgā kristietība" (1777.g.), no deisma pozīcijām norādīja uz pretrunām Bībelē, ieteica Bībeles alegorisku tulkojumu un tikumības vērtību meklējumus.
Zinātniskā Bībeles kritika parādījusi Bībeles kultūrvēsturisko nozīmi, atzina Bībeli par senās literatūras pieminekli, kurā ir dažnedažādi sacerējumi: jurisiski, ētiskas un rituālas normas, vēsturiskas hronikas, mīti, leģendas, reliģiska poēzija, mīlas lirika, pseidovēsturiskas noveles, vēstules, publicistika un filozofiskas pārdomas, kas reliģiski mistificētā veidā atspoguļojušas reālas sociālekonomiskas un kultūras dzīves norises un sniedz priekšstatu par tā laika reliģiski filozofiskajiem un ētiskajiem principiem, cilvēku tikumiem, ieražām, ticējumiem un kultu.
Lielu impulsu Bībeles pētijumiem deva seno rokrakstu atradumi Kumrānā pie Nāves jūras 1947.g.
XX.gs. 50. un 60.gados, sākoties aktīvam kosmiskajam laikmetam, sāka lūkoties arī uz bibliskajiem tekstiem no moderni tehnoloģikā rakursa. Daudzas ainas no senajiem rakstiem vedināja uz domām par aizplīvurotām modernām tehnoloģijām un kontaktiem ar Atnācējām no citām civilizācijām - kosmiskā Bībele.
Kā atsevišķi motivēta arheoloģijas nozare ar mērķi pierādīt Bībelē stāstītā patiesīgumu, izveidojusies tā saucamā Bībeles arheoloģija.
Latvijā Bībeles kritikai bija pievērsies J.Veinbergs.
Zinātniskā Bībeles kritika atzīst Bībeli par svarīgu reliģijas vēstures avotu, kas dod iespēju analizēt monoteisma veidošanos,kristietības attīstību, argumentēti kritizēt reliģiskos priekšstatus un mītus un noskaidrot reliģijas reakcionāro sociālo lomu.
Pretrunas Bībelē. Tā kā bībeliskās grāmatas sakompilētas un rediģētas dažādos laikos, tad ir tikai loģiski, ka pretrunu ir daudz. Aliens.lv redakcija tās sazortējusi attiecīgajās saikļos ie Vecās derības un Jaunas derības, kā arī pie katras Bībeles grāmatas atsevišķi.
Bībele kā vēstures avots. Kā tāds, tas ir ļoti svarīgs. Katra no Bībeles grāmatām pauž sava laika vēsturiskos apstākļus, sabiedriskās attiecības un ideoloģiju. Protams, visspilgtām Bībelē attēloti attiecīgo laika posmu reliģiskie priekšstati un ticējumi. Tā kā reliģiskajos kultos fantastiskā veidā atspoguļojas cilvēku patiesā dzīve, tad tā tas ir arī Bībelē, kur tā atspoguļojas fantastiskā, sagrozītā un pat sakropļotā veidā. Tādejādi VD satur lielu daudzumu ziņu par senžīdu tautas dzīvi un vēsturi, tomēr fakti pasniegti tādā ietvarā, ka atspoguļo žīdu tautas attiecības ar viņu dievu Jāvi, kas to "izredzējis." Tādejādi Bībelē sastopami arī visneiedomājamākie vēstures sagrozījumi. Šādi pat apsvērumi attiecas uz Jauno derību.
Lai varētu izmantot bībelisko materiālu kā vēstures avotu, tas ļoti rūpīgi jānošķir no ļoti lieliem fantastiskiem uzslāņojumiem, mītiem, pilnīgi nedrošām un tendenciozām ziņām. Izmantot Bībeli kā vēstures avotu iespējams tikai tad, ja atsakās to traktēt kā "nemaldīgu" un "Dieva iedvesmotu" patiesības avotu. Kā vēsturiski apšaubāmi jānoraida ļoti daudzi tiklab Vecās, kā arī Jaunās derības nostāsti.
Tuvāk par VD un JD kā vēstures avotiem lasīt pie attiecīgām sadaļām.
Bībele sprediķošanai. Visi Bībelē sastopamie vārdi, izteicieni un frāzes sprediķotāju vajadzībām sakopotas alfabētiskā kārtībā ar norādījumiem, kurā vietā tie atrodami - Bībeles konkordance.
Bibeles nospiedums civilizācijā. Bībeliskā simbolika, līdzību tēlainā valoda un cilvēka dzīves parādību reliģiskā interpretācija ļāva pielāgot Bībeles reliģiskos priekšstatus un mītus jaunām dzīves formām un gadsimtiem ilgi pakļaut cilvēka apziņu, ietekmēt literatūru, mākslu, mūziku. Milzums mākslas darbu, īpaši kristīgajā pasaulesdaļā, radīts pamatjoties uz bībeliskajiem motīviem un priekšstatiem.
Interesanti! Četru zvēru kupola baznīcā Aksūmā (Etiopija) tiek glabāta visvecākā Bībele pasaulē, kura ir no VI gs. Tā tiek glabāta zem daudziem pārsegiem, daudzas lapas apvilktas ar zīdu. Četri zvēri simbolizē četrus evaņģēlistus.
