Aliens

Indonēzijas alu māksla atkal kļūst vecāka – tagad atvirzoties jau vairāk nekā 67,000 gadu senatnē

Vairākkārt, kopš 2014. gada, esam rakstījuši par jauniem pētījumiem Indonēzijas alu mākslā, kas arvien atvirzīja tālākā pagātnē tās pirmsākumus, turklāt pārvietojot tos no Eiropas uz Āziju. 2024. gadā Sulavesas salas Karampangas alas savvaļas cūkas un cilvēku figūru zīmējums tika nodatēts ar 51,200 gadu senatni. (sk. “Senākajai Indonēzijas alu mākslai jauns datējums – 51200 gadi”, aliens.lv, 17.07.2024.) Šī gada 21. janvārī žurnālā “Nature” publicēta austrāliešu zinātnieku pētījuma rezultātā laika skala atkal pārbīdīta, šoreiz jau par 67,800 gadiem pirms mūsdienām.

Jaunais atklājums izdarīts nevis Sulavesas salas rietumu, kā iepriekš, bet austrumu daļā, kas līdz nesenam laikam bija salīdzinoši mazapzināta. 2019. gadā uzsākot šī reģiona izpēti, pētījuma autoriem izdevies dokumentēt 44 alu mākslas vietas, tostarp atklājot 14 jaunas. Astoņās no tām veica senās mākslas pieminekļu datēšanu, paņemot paraugus no koraļveidīgiem karbonātu uzslāņojumiem, kas laika gaitā izveidojušies uz alas sienas virs gleznojumiem. Datēšanai tika izmantota lāzera ablācijas urāna sēriju metode, kas ļauj noteikt vecumu tādiem karbonātu iežiem, kas nav mazāks par 1000 un lielāks par 100,000 gadiem. Pavisam zinātnieki nodatēja 11 atsevišķus attēlus – septiņus roku plaukstu nospiedumus un četrus citus zīmējumus (2 cilvēku figūras un 2 nefiguratīvus ģeometriskus motīvus).

Nosakot gleznojumu vecumu, izrādījās, ka seši no septiņiem plaukstas nospiedumiem tikuši izveidoti pleistocenā (zinātnisks ledus laikmeta nosaukums; tā sākumu lēš ar 2,588,000, bet beigas ar 11,700 gadiem pirms mūsdienām), kamēr pārējie uz alas sienas izveidotie attēli ir jaunāki.

Vecākais šī pētījuma ietvaros nodatētais Sulavesas alu mākslas gleznojums (paraugs Nr. LMET2) ir Munas salas Metandunas alā uziets negatīvs plaukstas nospiedums (par negatīviem sauc tādus nospiedumus, kas veidoti uzliekot plaukstu uz sienas un tad tai apkārt uzpūšot vai uzkrāsojot kontūru) – tā minimālais vecums noteikts 67,800 gadi. Slikti saglabājušais nospiedums ir savdabīgs ar to, ka ticis veidots, lai pirkstiem piešķirtu pagarinātu, nagveidīgu formu. Pēc zinātnieku domām tas panākts vai nu krāsas uzpūšanas brīdī pārvietojot roku, vai arī kā vēlāka modifikācija. Šāda veida “nagu rokas” nospiedumi, kā norādīts publikācijā, līdz šim uzieti tikai Sulavesas salā.

Otrs, turpat blakus esošs, vēl sliktāk saglabājies plaukstas negatīva nospiedums (LMET1), izrādījās ne mazāk kā 60,900 gadus vecs. Šis nospiedums turklāt sastāvēja no vecākās un jaunākās daļas, kura bija aptuveni 21,500 gadu sena. Tādējādi rokas nospieduma tradīcijas turpinājums Metandunas alā izsekojams vismaz 35 tūkstošu gadu ilgā laika posmā.

Ko senais cilvēks gribēja pavēstīt saviem laikabiedriem, uzzīmējot uz alas sienas plaukstas nospiedumu? Viennozīmīga atbilde uz to nav, taču, ņemot vērā šī simbola atkārtošanos vietā un laikā, skaidrs, ka tā bija mērķtiecīga, apzināta, pašam gleznotājam, viņa ciltsbrāļiem un, domājams, arī svešiniekiem labi saprotama darbība. Plaukstas zīme ļoti ticami varētu būt apliecinājums, ka attiecīgā vieta ir kāda (t.i. zīmējuma veidotāja vai viņa pārstāvētās cilts) īpašums. Vai arī, ka kāds ir šīs vietas garu “īpašums” un atrodas to aizsardzībā. Plaukstas nagi, iespējams, bija daļa no kāda teriantropiska (cilvēka saplūšana ar dzīvnieku) šamaniska rituāla, kura laikā šamanis, ar savu apziņu ieejot garu pasaulē, savienojās ar savu totēmisko dzīvnieku. Nagainās plaukstas tradīcija Sulavesā bija neparasti noturīga un saglabājas līdz pat 20,000 gadiem pirms mūsdienām. Vadoties pēc etnoarheoloģiskām paralēlēm, pētnieki izteikuši arī versiju, ka plaukstas nospiedums varēja tikt izmantots kā apotropisks (ļaunumu atvairošs) līdzeklis.

Metandunas alu cilvēki apmeklējuši un apgleznojuši tās sienas arī vēlāk. Šajos, plaukstu attēlus daļēji pārklājošos jaunākajos zīmējumos, kas arī vizuāli ir daudz izteiksmīgāki un labāk saglabājušies, redzams kāda vistveidīga (Gallus sp.), iespējams domestificēta, putna siluets, kam blakus attēlots cilvēks, kas paceltā rokā tur kādu priekšmetu. Raksta autori šos zīmējumus saista ar austronēziešu valodās runājošiem neolīta sabiedrības (t.i. tādas, kurā ir vērojamas sociālā noslāņojuma pazīmes; kas nepazīst metāla rīkus, bet ir sasniegusi samērā attīstītas akmens apstrādes prasmes un kura vismaz daļēji piekopj lopkopību un/vai zemkopību) ienācējiem, kas reģionā ieradās 3. gadu tūkstoša beigās un 2. gadu tūkstoša sākumā pirms mūsu ēras. Stilistiski līdzīgs zīmējums – cilvēka figūra, kas kaut ko tur abās rokās – atrasts arī no Metandunas alas netālajā Pominsas alā (Liang Pominsa). Šis zīmējums datēts ar minimālo vecumu 3900 gadi un, iespējams, ir senākā liecība par austronēziešu klātbūtni Vollesa reģionā.[1]

Jaunajam Metandunas alas plaukstas nospieduma datējumam ir būtiska nozīme ne tikai mūsu seno senču prāta spēju attīstības apliecinājumam, bet arī visa Vollesa reģiona kopumā un tā lielākās salas, Sulavesas, atsevišķi skatot, Homo sapiens agrākās apdzīvotības un migrācijas ceļu vēstures izzināšanā. Sulavesā ir atklātas vairākas pirmo Homo sapiens ienācēju apmetnes, taču nevienu no tām pagaidām nav izdevies datēt senāk kā ar 51 tūkstoti gadus pirms mūsdienām. Ja pieņemam, ka aplūkojamo plaukstu nospiedumu darinātāji ir Homo sapiens (Pilnīgi nešaubāmu pierādījumu par to, kādam Homo taksonam gleznojumu autori piederējuši, mums, saprotams, nav – nedz mītņu paliekas, nedz cilvēku kauli Metundanas alā netika atrasti. Piederība tika noteikta, ņemot vērā tehniskos un stilistiskos aspektus.), tad ir skaidrs, ka cilvēki salā ieradušies vismaz 17 tūkstošus gadu senāk nekā par to liecina apmetņu atradumi, un, kā rāda alu mākslas datējumi, daļa tur palikusi, kamēr citi devušies tālāk uz Sāhulu – Jaungvineju, Austrāliju un tām apkārtējām mazākajām salām. Aptuveni šādu pašu datējumu, apmēram 60,000 gadus pirms mūsdienām, Austrālijas aborigēnu un jaungvinejiešu priekšteču migrācijai Sāhulā, dodoties pa ziemeļu ceļu (t.i. caur Indoķīnas pussalu, Filipīnām, Borneo, Sulavesu, Bandas salām), jau iepriekš, vadoties no genomu analīzēm, bija devuši ģenētiķi.

Otrs, dienvidu ceļš, pa kuru aborigēnu senči ieradās Austrālijā, veda caur Javas, Bali un Mazā Zunda salām. Dienvidu ceļa migranti Austrālijā ieradās vienlaikus vai nedaudz vēlāk nekā pa ziemeļu ceļu, taču to bija vairāk (pēc ģenētikas datiem pēcnācēji veido apmēram 64% no Austrālijas aborigēnu kopuma).

Pagaidām senākais drošais cilvēka klātbūtnes pierādījums Austrālijā ir kontinenta ziemeļos atklātā Madžebedžes (Madjedbebe) grotas apmetne, kur atrastie beržamakmeņi, izmantojot radioaktīvā oglekļa un optiski stimulētas luminescences metodes, datēti ar laiku no 68,700 līdz 50,400 gadiem pirms mūsdienām. Cilvēku atliekas Medžebedžā atrastas netika, tāpēc nav droši zināms, pa kādu ceļu tie ieradušies. Ģeogrāfiskais novietojums runā par labu ziemeļu ceļa plūsmai.

Kā vienā tā otrā maršrutā bija jāšķērso lielākas atvērtas jūras platības, taču dienvidu ceļā tādi posmi, kur nebija saredzams vai neilgā pārbraucienā sasniedzams pretējais krasts, bija mazāk. Salīdzinot ar mūsdienām, aborigēnu un papuasu senčiem jūras šķērsošana bija vienkāršāka, jo ledus laikmeta dēļ tās līmenis bija ievērojami zemāks (pirms 65-60 tūkst. gadu 85–75 m zemāks; pirms apm. 50 tūkst. gadu – ap 50 m zemāks; pēdējā apledojuma maksimumā pirms apm. 21 tūkst. gadu pat 120–134 m zemāks).

Piezīmes:

1 Vollesa reģions jeb Vollesija, kas administratīvi pieder Indonēzijai un Austrumtimorai, kalpo par sava veida bioģeogrāfisko buferi – robežu, kas atdala Āzijas faunu no Austrālijas faunas un otrādi. Ģeoloģiski tas ir salu apgabals starp Zundu (Āzijas kontinentālo šelfu) un Sāhulu (Austrālijas kontinentālo šelfu) Vairums Āzijā plaši izplatīto augsta ranga taksonomisko grupu (ģintis, tribas, dzimtas un pat kārtas) nav sastopamas uz austrumiem no Vollesijas, savukārt Austrālijas faunas elementi, no kuriem latviešu lasītājam vispazīstamākie būs ķenguri un citi somaiņi, nepārsniedz Vollesijas rietumu robežu un nav sastopami Āzijā. Vollesija, kas aizņem mazāk nekā 0,5% no planētas sauszemes virsmas, ir teritorija, kurā sastopama vislielākā bioloģiskā daudzveidība – tā ir 2,5 reižu augstāka nekā Amazonē.

Reģions nosaukts izcilā britu evolucionārā biologa Alfrēda Rasela Vollesa (1823-1913) vārdā, jo viņš pirmais pēc vairāku gadu pētījumiem pamanīja šo plašo atdalošo joslu un iezīmēja kartē tās ziemeļrietumu robežu. Vēlāk citi biologi, turpinot pētījumus, ieviesa savas korekcijas, tāpēc tagad līdzās Vollesa līnijai ir zināmas arī Līdekera un Vēbera līnijas.

Avoti:

nature.com
nature.com
videsvestis.lv