Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Ļeņins (1917.-1924.g.)

Владимир Ильич Ленин.
Īstā vārdā Vladimirs Uļjanovs, pieņēmis vārdu Ļeņins, pēc darbaļaužu sacelšanās pret cara valdību raktuvēs pie Ļenas upes.

Radniecība. Vectēvs pa mātes līniju - Izraēls Moisejevičs Blanks, pareizticībā pārgājis žīds - pēc kristīšanas Aleksandrs. Izraēls bija precējies ar vācieti Groshoferi.
Vectēvs pa tēva līniju - kalmiks. 
Tēvs - Iļja Uļjanovs (1831.-1886.g.), skolotājs Simbirskas guberņā.
Māte - Marija Uļjanova (1835.-1916.g.).
Māsas - Anna Uļjanova (vecākā), Marija Uļjanova (Мария Ильиничнa Ульяновa) ir vēl (?).
Brālis - Aleksandrs (1866.-1887.g.), revolucionārs-narodovoļecs.  Tika cara valdības pakārts Šliselburgas cietoksnī par piedalīšanos revolucionārā darbībā - gatavoja atentātu pret Aleksandru III.

Ļeņina žīdu saknes. Par tām var spriest pēc 111 dokumentiem (atslepenoti galvenokārt 90.gados VDK faili). Ir saglabājusies Annas Uļjanovas 1932.gadā rakstīta vēstule Staļinam, kurā viņa klāsta, ka vectētiņš - Izraēls Blanks bijis Ukrainas žīds, kurš 1820.gadā pārgāja pareizticībā, lai izvairītos no represijām un varētu studēt medicīnu. Uļjanova šai vēstulē skubināja Staļinu nenoklusēt Ļeņina žīdu izcelšanos, taču jautājums tika noklusēts un Annai tika stingri piekodināts par to klusēt.

Dzīvesgājums. Avantūrists, revolucionārs, politiķis. Licis pamatus komunistiskajam režīmam Krievijas impērijā un arī Padomju Savienībai.
Dzimis 1870.gadā.
No 1888.gada oktobra līdz 1889.gada V.Ļeņins darbojās vienā no N.Fedosejeva dibinātajiem marksistu pulciņiem Kazaņā.

1895.gada novembrī V.Ļeņins nodibināja 3 Pēterpils rajonu apvienību "Cīņas savienību strādnieku šķiras atbrīvošanai," kas bija pirmais marksistiskas strādnieku partijas iedīglis Krievijā. Ļeņins kopā ar citiem marksistiem (G.Križanovski, L.Martovu, V.Starkovu, A.Vaņejevu) ietilpa apvienības vadošajā centrā. Tā paša gada decembrī viņu kopā ar citiem par darbību organizācijā apcietināja ķeizariskā policija.

1900.gadā emigrēja uz Šveici un uzņēmās turienes krievu sociāldemokrātu grupas vadību, noorganizēja laikrakstu "Iskra," "Zarja," "Vperjod" un "Proļetarij" izdošanu.
1900.gada 2.aprīlī uz vienu dienu bija Rīgā, kur ar latviešu pagrīdniekiem apsprieda Iskras kontrabandu.
Pēc KSDSP II kongresa 1903.gadā par vadošo spēku revolucionārajā emigrācijā kļuva lielinieki. Pēc Ļeņina norādījumiem tika dibināti partijas darbības centri ārzemēs.
1904.gadā Ženēvā Ļeņina vadībā tika radīta KSDSP banka un arhīvs.
1905.gadā tika izveidota KSDSP Ārzemju organizācijas komiteja.
1905.gada decembrī Tamperē notika KSDSP I konference, kurā piedalījās arī V.I.Ļeņins.
1906.gadā bija legāla lielinieku dienas laikraksta "Eho" faktiskais redaktors, kopā ar līdzstrādniekiem A.Lunačarski un M.Oļminski. Laikraksta 14 numuri iznāca 1906.gadā no 5.-20.jūlijam Pēterpilī. 12 numuru tika konfiscēti. tajos publicēti vairāk kā 25 Ļeņina raksti.
1907.gadā piedalījās Londonas kongresā, lielinieku frakcijai pieslējās 12 no kongresa 26 delegātiem.
1907.gadā notika II Internacionāles kongress Štutgartē (Štutgartes kongress), kurā piedalījās arī Ļeņins.

Ļeņins - marksists. Ļeņina teorētiskā darbība lika pamatus jaunam marksisma attīstības posmam Krievijā. Viņš pierādīja narodņicisma un "legālo marksistu" nekonsekvenci jautājumā par kapitālisma nozīmi. Izstrādāja mācību par diviem kapitālisma attīstības ceļiem lauksaimniecībā, par zemes renti, jautājumu par zemes nacionalizāciju un tās nozīmi buržuāziski demokrātiskās revolūcijas pāraugšanā sociālistiskā revolūcijā, pamatoja lielinieku agrāro programmu, kritizēja II Internacionāles oportūnistu teorijas, agrārās reformas Krievijā.
V.Ļeņina darbā "Imperiālisms kā lapitālisma augstākā stadija" atklāta imperiālisma ekonomiskā būtība, norādītas imperiālisma galvenās pazīmes, parādīts, ka imperiālisms ir kapitālisma augstākā stadija, sociālistiskās revolūcijas priekšvakars. Noformulējis kapitālisma nevienmērīgās ekonomiskās un politiskās attīstības likumu, Ļeņins pamatoja teoriju, ka sociālisms var uzvarēt vienā atsevišķā valstī. Viņa darbos izstrādāta valstsmonopolistiskā kapitālisma teorija, parādīts kapitālisma vispārējās krīzes sākums. Darbos, kas sarakstīti tieši pirms Oktobra apvērsuma un tūlīt pēc tā, attīstīta marksisma teorija par sociālistiskās revolūcijas neizbēgamību, proletariāta diktatūru un valsti, par pārejas periodu no kapitālisma uz sociālisma, par sociālismu un komunismu kā komunistiskās sabiedrības ekonomiskās formācijas divām fāzēm. Izstrādāta lielinieku programma sociālistiskajā revolūcijā, jautājumi par muižnieku zemju konfiskāciju un visas zemes nacionalizāciju, strādnieku kontroles ieviešanu, banku un lielrūpniecības nacionalizācija, ārējās tirdzniecības monopolu.

"Kapitāla" papildinājumu 2.daļā F.Engelss atklāja jaunas kapitālisma attīstības ekonomiskās pazīmes - biržu, banku pieaugošā loma, monopolu rašanās konkurences rezultātā. Šīs idejas izmantoja Ļeņins teorijā par imperiālismu kā kapitālisma augstāko un pēdējo stadiju, sociālistiskās revolūcijas priekšvakaru.

1912.gadā Krievijas sociāldemokrātu partija sašķēlās lieliniekos un maziniekos. Latvijas SD sadarbību ar maziniekiem Ļeņins asi kritizēja.

I Pasaules kara laikā. Vācieši mēģināja visādi vājināt Krieviju, ar ievērojamām naudas summām atbalstot Ļeņina boļševikus.
Pēc visas Latvijas un Igaunijas okupēšanas vācieši nosūtīja ultimātu Krievijas Tautas komisāru padomei, lai tā bez kavēšanās piekristu vācu diktētajiem miera noteikumiem. Ļeņins vēlējās panākt vienošanos, vienalga uz kādiem noteikumiem, un, neraugoties uz stipro opozīciju gan viņa paša partijā (Trockis un Buharins), gan no kreiso eseru puses, realizēja savu plānu.
3.martā tika parakstīts Brestļitovskas miera līgums. Šis smago noteiumu līgums tomēr izglāba Ļeņina režīmu Krievijā.
1914.gada piedalījās februāra kongresā Briselē. No 18 delegātiem 9 bija lielinieki, 8 mazinieki un 1 samierinātājs. Ļeņins šajā kongresā nonāca asā konfliktā ar J.Jansonu-Braunu un Frici Menderu. Ar vienas balss vairākumu (to nodeva kāds cara ohrankas aģents – kongresa delegāts) partijā varu ieguva lielinieki ar Lencmani un Eihi priekšgalā.

Ļeņins un Cimmervaldes konference (1915.g.). Starptautisko sociālistu konferences priekšvakarā 1915.gada 4.septembrī V.Ļeņins izveidoja starptautisku revolucionāru sociālistu grupu "Cimmervaldes kreisā." Grupā ietilpa Krievijas, Vācijas, latviešu, Zviedrijas, Šveices, Norvēģijas, Polijas un lietuviešu sociāldemokrātisko organizāciju delegāti (8 cilvēki). Grupas darbību vadīja birojs ar Ļeņinu kā priekšsēdētāju - tas izdeva žurnālu "Vorbote."

No 1916.gada februāra līdz 1917.gada martam Ļeņins dzīvoja un strādāja Cīrihē, jo XIX gs.-XX gs. sākumāpilsēta bija kļuvusi par vienu no Eiropas marksistu un arī krievu revolucionārās emigrācijas centriem.

Ļeņins Februāra revolūcijas laikā. Ļeņins neparedzēja Februāra revolūciju, vēl mēnesi iepriekš teica, ka diez vai viņa paaudze pieredzēs revolūciju.
12.marta vakarā Pēterpilī izcēlās dumpis vienā no gvardes pulkiem, un nākamajā dienā viss Pēterpils garnizons pievienojās dumpiniekiem. 15.martā Nikolajs II atteicās no troņa – revolūcija bija uzvarējusi. Īpaši jāuzsver, ka revolūcija bija spontāna un pilnīgi anonīma.
Visi bija pārsteigti, īpaši jau Ļeņina lielinieki. Kad Ļeņins pirmo reizi avīzē Neue Zūricher Zeitung izlasīja, ka Krievijā ir gāzts ķeizars, viņš nosprieda, ka tā ir vācu propaganda. Iesākumā ne mazinieki, ne lielinieki nemaz neaptvēra, kas ir noticis. Ļeņins dzīvoja Šveicē un vēl īsi pirms tās revolūcijas iespējas Krievijā uzskatīja par pavisam mazām. Viņš pat apsvēra pieņemt piedāvājumu redaktora amatam kādā krievu emigrantu laikrakstā Ņujorkā.

Ļeņina atgriešanās Krievijā.  Lai paātrinātu Krievijas sabrukumu, vācieši veicināja Ļeņina un citu krievu lielinieku atgriešanos Krievijā.
1917.gada 31.martā Vācijas valsts sekretārs informēja sūtni Gisbertu fon Rombergu Bernē ar kodētas telegrammas palīdzību: "Krievu revolucionāru braucienam caur Vāciju ir jānotiek pēc iespējas ātrāk, lai Sabiedrotie varētu jau uzsākt pretdarbību Šveicē. Ja iespējams, paātriniet sarunas."
Grāfs Ulrihs fon Brokdorfs-Rancauss (1869.-1928.g.) 1917.gada 2.aprīlī nosūtīja pilnīgi slepenu telegrammu no Kopenhāgenas uz Iekšlietu ministriju Berlīnē: "Mums nepieciešams nekavējoši radīt plašu, cik vien iespējams visaptverošu haosu Krievijā. Tajā pašā laikā neviens no ārpuses nedrīkst pamanīt iejaukšanos Krievijas revolūcijas norisē. Slepeni jāatrisina pretrunas starp mērenajām un radikālajām partijām, jo mēs esam pietiekoši ieinteresēti pēdējo uzvarā, un tad valsts apvērsums būs nenovēršams." Grāfs Brokdorfs-Rancauss bija ārlietu ministrs Veimāras republikā un Vācijas sūtnis Maskavā no 1922.gada.
Ļeņins 4.aprīlī Vācijas valdībai paziņoja, ka ir gatavs atgriezties Krievijā. Vācieši Ļeņina profesionālos revolucionārus bagātīgi apgādāja ar naudu. Viņa braucienu apstiprināja kanclers Teobalds fon Betmans-Holvegs, kurš piederēja Bermana banku dinastijai Frankfurtē pie Mainas un valsts sekretārs Artūrs Cimmermans. Šie vīri organizēja Ļeņina grupas braucienu kopā ar Brokdorfu-Rancavu un Aleksandru Parvusu. Par labāko variantu viņi atzina Ļeņina braucienu caur Zviedriju, kur viņiem varētu pievienoties lielinieku uzticības persona Jakubs Firstenbergs-Haneckis (Gaņeckis), kas tika dēvēts par partijas "rokām un kājām."
9.aprīlī Ļeņins ar savu grupu uzsāka ceļojumu no Bernes Šveicē uz Pēterpili Krievijā. No zviedru rakstnieka Hansa Bjerkegrēna uzzinām, ka vagons, kurā ceļoja Ļeņins ar saviem 32 ceļabiedriem, nebija aizzīmogots, kā apgalvo mīti. Vācijas varas iestādes lūdza revolucionārus neiziet no vagona. Ceļotājus pavadīja arī divi vācu virsnieki ar krievu uzvārdiem Ribakovs un Jegorovs. Ļeņina ceļabiedri pārsvarā bija žīdu ekstrēmisti, 19 no tiem bija arī lielinieki. Svarīgākie: Nadežda Krupskaja, Olga (Zāra) Raviča, Grigorijs Zinovjevs (Ovsejs Geršens Radomisļskis) un viņa sieva Slata Radomisļska, Moisejs Haritonovs (Markovičs, kas vēlāk kļuva par Pēterpils milicijas priekšnieku), Grigorijs Sokoļņikovs (briliants, "Pravdas" redaktors, vēlāk Tautas komisārs banku lietās), Dāvids Rozenblūms (Staļins 1937.gadā to ieslodzīja cietumā Pēterpilī), Aleksandrs Abramovičs (vēlāk bija svarīgs funkcionārs Kominternē), Grigorijs Usijevičs (Tinskis), Jeļena Usijeviča-Kona (žīdu lielinieka no Polijas, Fēliksa Kona meita), Ābrams Skovno, Simons Šeinesons, Georgijs Safarovs, Salmans Rivkins, Duņa Pogovska (Žīdu strādnieku savienības "Bunda" aktīviste), Iļja Miringovs (Marienhofs), Marija Miringova, Mihails Gobermans (vēlāk kļuva ievērojams funkcionārs Kominternē), Meijers Kivavs Aizenuds (Aizentuhs), Šaja Abramoviča, Faņa Grebeļska (Buna) un Ļeņina mīļākā Inese Armanda (dzimusi Parīzē 1875.gada 16.jūnijā). 
Tā Ļeņins drīz vien caur Vāciju, Zviedriju un Somiju ieradās Pēterpilī. 

Darbība pēc Februāra revolūcijas. Pēc atgriešanās Ļeņins izvērsa demagoģisku aģitāciju pret Pagaidu valdību ar pavisam vienkāršiem un tautai saprotamiem saukļiem kā „Visu varu strādnieku un zaldātu padomēm!” vai „Par mieru, maizi, par tautu brīvību!” 1917.gadā vēl nevarēja pateikt kā attīstīsies Ļeņina lielinieku partija. Daudzi uz tiem raudzījās kā uz radikāliem sociāldemokrātiem, un viņu aģitācijai bija panākumi. Ļeņins bija ievērojis arī milzu nacionālās problēmas valstī: viņš nosauca Krieviju par tautu cietumu un izmantoja nekrievus saviem mērķiem, tiem apsolot brīvību un pašnoteikšanos. Kerenska neatlaidīgā pretošanās nekrievu neatkarības centieniem, kā, piemēram, Somijā, palīdzēja Ļeņinam.
Ministru prezidents pirmajā Pagaidu valdībā bija liberāli noskaņotais grāfs Georgijs Ļvovs. Ļeņins jau 1917.gada jūlijā mēģināja pārņemt varu, bet viņa apvērsuma mēģinājums neizdevās un bija jābēg uz Somiju. 1917.gada oktobra apvērsums. 1.septembrī vācieši uzsāka jaunu ofensīvu ziemeļu frontē. Vispārējo sajukumu izmantoja admirālis Korņilovs un savukārt mēģināja gāzt pagaidu valdību. Visa uzmanība tika pievērsta Korņilovam, un lieliniekiem izdevās sagatavoties jaunam apvērsumam – t.s. "Lielajai oktobra sociālistiskajai revolūcijai."
Ļeņina valdība vēl nebija tik stipra, lai atsauktu Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanas. Ļeņins cerēja, ka šajās vēlēšanās tauta varētu akceptēt viņa valdību. Vēlēšanas notika 1917.gada novembra beigās, un tās bija vienīgās brīvās vēlēšanas Krievijas vēsturē. Taču vēlētāji liedza Ļeņinam kāroto uzticību: no 27 miljoniem nodoto balsu par lieliniekiem bija balsojuši tikai 9 miljoni. Lielinieki ieguva vairākumu vienīgi vāciešu neieņemtajā Vidzemes daļā. Krievijas Satversmes sapulce sanāca tikai uz savu pirmo sesiju. Pēc tam latviešu strēlnieki Ļeņina uzdevumā izdzenāja tautas vēlētos pārstāvjus.

Ļeņins un latviešu strēlnieki. Latviešu strēlnieki necieta neko un nevienu, kas atbalstīja veco režīmu, un tādēļ kļuva par uzticamiem Ļeņina sabiedrotajiem. Vairumam strēlnieku jautājums bija pilnīgi skaidrs: kamēr Ļeņins latviešiem solīja brīvību un pašnoteikšanos, Kolčaks un viņa ģenerāļi ar lozungu „Par vienotu un nedalāmu Krieviju” pretojās jebkādiem pārveidojumiem vecās Krievijas politiskajā struktūrā.

Ļeņins un čeka. Nepilnu mēnesi pēc Oktobra apvērsuma ar īpašu Ļeņina dekrētu 1917.gada 20.decembrī tiek nodibināta Ārkārtas komiteja, saukta par "čeku" (pēc krievu abreviatūras pirmajiem diviem burtiem). 

1917.gada pēdējā dienā un Ļeņins personīgi pasniedza somu politiskajam darbiniekam Pēram Svinhuvudam Somijas neatkarības atzīšanas aktu, ko, savukārt, bija sagatavojis Ārlietu tautas komisārs Ļ.Trockis.

Pēc Oktobra apvērsuma arī jaunais Krievijas lielinieku vadonis Ļeņins nekavējās izdot dekrētu par alkohola izgatavošanas un tirdzniecības aizliegumu. Sods - 5 gadu ieslodzījums ar mantas konfiskāciju.

Pirmais atentāts pret Ļeņinu. 1918.gada 14.janvārī Tautas komisarīāta padomes (krieviski - Совнарком) prieksšeēdētājs V.Ļeņins uzstājās Pēterpils Mihailovas manēžā karavīru priekšā. Tā bija viena no pirmajām sakomplektētajām sarkanarmiešu vienībām, kas devās uz fronti - bija jākaro pret Vāciju. Pēc mītiņa Ļeņins lūdza savu šoferi Tarasu Gorohoviku (Тарас Гороховик) aizvest viņu uz Smoļniju. Kopā ar Ļeņinu automobīlī bija viņa māsa Marija Uļjanova (Мария Ульянова) un šveiciešu komunists Fricis Platēns. Todien Pēterpilī bija reti bieza migla, sniega kupenas un ledus, tādēļ šoferis brauca lēnītēm.
Pie Simeona tilta (Симеоновский мост, tagad Beļinska tilts) mašīnu apšaudīja. Ļeņinu izglāba Platēns, kas paguva pieliekt viņa galvu. Arī špoferis noreaģēja ātri un pareizi, izvezdams mašīnu no apšaudes zonas. Pie Smoļnija aplūkoja automobili un atrada vairākus ložu caurumus priekšējā stiklā un karkasā. neviens praktiski nebija cietis, tikai šveicietim lode bija aizķērusi pirkstu.
Tas bija pirmais atentāts pret proletariāta vadoni. Izmeklēšanai radās versija, ka vainojami kadeti (Konstitūcijas demokrātiskā partija). turēja aizdomās arī bijušo pagaidu valdības ministru Dmitriju Šahovski (Дмитрий Иванович Шаховский) - viņu čekisti arestēja 1920.gadā par darbību "pretpadomju organizācijās." Pēc kāda laika viņu atbrīvoja un otro reizi apcietināja 1938.gadā. Arī šoreiz viņu apsūdzēja gandrīz parf to pašu - dalību " pretpadomju teroristiskā organizācijā,"  taču neapsūdzēja atentātā pret Ļeņinu. Viņu nošāva 1939.gadā, reabilitēja 1957.gadā.
Tā arī pirmais atentāts pret Ļeņinu palicis neatklāts.

Ļeņins un P.Stučkas iebrukums Latvijā. Ļeņins kā reālpolitiķis un pragmatiķis pierunāja Pēteri Stučku „braukt uz Latviju un radīt sociālistisku paraugrepubliku.” 4.decembrī tika nodibināta P.Stučkas vadītā valdība, bet jau 5.decembrī sarkanie pārgāja robežu un iebruka Latvijā. 1918.gada 22.decembrī Ļeņins atzina „Latvijas Padomju republikas neatkarību.”

1918.gadā Ļeņins pavēlēja ņemt ķīlniekus.

1922.gadā no 10.aprīļa līdz 10.maijam notika Dženovas konference, kurā rietumvalstis tikās ar lielinieku krieviem, lai spriestu par ķeizariskās Krievijas parādiem. Lai gan Ļeņins tajā nepiedalījās, tomēr viņš krievu delegāciju vadīja no attāluma.

1922.gadā pēc V.Ļeņina norādījumiem M.Bonča-Brujeviča vadībā uzbūvēts tolaik pasaulē jaudīgākais (12 kW) radiofonijas raidītājs Centrālajai Kominternes stacijai Maskavā.

Ļeņina nāve. 1922.gadā PSRS līderis piedzīvoja divus insultus, pēc kuriem viņa ķermeņa labā puse kļuva daļēji paralizēta. Šī iemesla dēļ Ļeņins atstāja aktīvo politiku.1923.gada martā boļševiku bijušais līderis piedzīvoja trešo insultu, kas viņu padarīja pavisam rīcībnespējīgu. Savu pēdējo dzīves gadu līdz pat 1924.gada 21.janvārim viņš pavadīja uz gultas. Nomira 1924.gadā. Pēc nāves viņa ķermeni iebalzamēja un īsteni aziātiskā manierē izlika apskatei Maskavas Sarkanajā laukumā īpaši uzbūvētā mauzolejā pie Kremļa sienas. Mūmija ir apskatāma bez maksas, kā dēļ pie mauzoleja vienmēr ir nemainīgi gara rinda. Strīdi par viņa normālu apbedīšanu zemē nerimst kopš komunistu iekārtas sabrukuma XX gs. 90.gadu sākumā.

Ļeņins Rīgā. Apmetās divstāvu koka namā Cēsu ielā 17, 1900.gada 2.aprīlī. Tagad mājas saimnieks Andris Švaglis te atjaunojis padomju laikā bijušo Ļeņina memoriālo dzīvokli.
Cēsu ielā proletariāta vadonis nenakšņoja, bet tikai atstāja mantas pie vecā revolucionāra Mihaila Siļvina. Ar latviešu revolucionāriem Jāni Ozolu un Kārli Zuti Ļeņins tikās otrā konspiratīvajā dzīvoklī Elizabetes ielā, mūsdienu Berga bazāra vietā, un apsprieda kā Krievijā caur Latviju nogādāt avīzi Iskra. Tai pašā dienā viņš arī atstājis Rīgu.
1912.gadā Krievijas sociāldemokrātu partija sašķēlās lieliniekos un maziniekos. Latvijas SD sadarbību ar maziniekiem Ļeņins asi kritizēja.
1914.gada piedalījās februāra kongresā Briselē. No 18 delegātiem 9 bija lielinieki, 8 mazinieki un 1 samierinātājs. Ļeņins šajā kongresā nonāca asā konfliktā ar J.Jansonu-Braunu un Frici Menderu. Ar vienas balss vairākumu (to nodeva kāds cara ohrankas aģents – kongresa delegāts) partijā varu ieguva lielinieki ar Lencmani un Eihi priekšgalā.

Ļeņina spoki. 1923.gada oktobrī kāds vīrs tobrīd Kremlī strādājis par kurjeru. Laiks tobrīd bijis ļoti auksts un viņš ieskrēja sardzes telpā sasildīties. Tur neviena nav bijis, bet no blakus istabas bija dzirdama telefona saruna: "Kāpēc Ļeņins uz Kremli atbraucis bez apsardzes?" Vēl pēc brīža: "Nē, nekādas apsardzes nav, viņš ir viens, es pārbaudīju. Labi, piezvanīšu uz Gorkiem." Zvana. No turienes atbild, ka viņš nekur nav izbraucis, viņš ir Gorkos, slims. Ne dzīvs ne miris kurjers izlavījās ārā, lai viņu neatklātu. Tā kā tobrīd Ļeņinu Kremlī bija redzējuši daudzi cilvēki, parādījās versija par viņa pēdējo vizīti Maskavā. Pēc 4 mēnešiem Ļeņins nomira.1991.gadā Pēterpils iedzīvotāji Volkovi pastaigājās. Viņiem garām pagāja neliela auguma cilvēks vecmodīgā mētelī, žokejcepuri galvā, ļoti līdzīgs Ļeņinam. Līdzība pastiprinājās, kad viņš noņēma cepuri un noslaucīja pliko pakausi. Pārītis ziņkāri sekoja tam, bet cilvēks, brītiņu pavēries apkārtējos namos, strauji devās uz tilta pusi. Tā kā tobrīd pūtis stiprs vējš, viņi nolēmuši vairs tālāk nesekot, jo nosprieduši, ka tas laikam ir neatgrimējies aktieris no kādas izrādes. Tomēr Ļeņina dubultnieka gaita likusies dīvaina, jo viņš gājis uz priekšu tā, it kā nebūtu stiprā vēja. Viņam aiz muguras ejošā vīrieša mēteli plandīja vējš, un ar roku tas pieturēja platmali. Tikko uz mirkli paskatījušies sāņus, tā Ļeņina uz tilta vairs nav bijis.

Darbi.
„Ko darīt?” – šo pamfletu sarakstījis 1902.gadā Cīrihē. Sarakstīšanas nolūks bija cīņa pret „ekonomismu,” pārliecību, ka brīvas un taisnīgas sbiedrības iedibināšana līdz ar ekonomisko attīstību notiks pati no sevis.

Darbā "Imperiālisms kā lapitālisma augstākā stadija" atklāta imperiālisma ekonomiskā būtība, norādītas imperiālisma galvenās pazīmes, parādīts, ka imperiālisms ir kapitālisma augstākā stadija, sociālistiskās revolūcijas priekšvakars. Noformulējis kapitālisma nevienmērīgās ekonomiskās un politiskās attīstības likumu, Ļeņins pamatoja teoriju, ka sociālisms var uzvarēt vienā atsevišķā valstī. Viņa darbos izstrādāta valstsmonopolistiskā kapitālisma teorija, parādīts kapitālisma vispārējās krīzes sākums. Darbos, kas sarakstīti tieši pirms Oktobra apvērsuma un tūlīt pēc tā, attīstīta marksisma teorija par sociālistiskās revolūcijas neizbēgamību, proletariāta diktatūru un valsti, par pārejas periodu no kapitālisma uz sociālisma, par sociālismu un komunismu kā komunistiskās sabiedrības ekonomiskās formācijas divām fāzēm. Izstrādāta lielinieku programma sociālistiskajā revolūcijā, jautājumi par muižnieku zemju konfiskāciju un visas zemes nacionalizāciju, strādnieku kontroles ieviešanu, banku un lielrūpniecības nacionalizācija, ārējās tirdzniecības monopolu.

Darbos "Valsts un revolūcija" (1918.g.), "Padomju varas kārtējie uzdevumi" (1918.g.), "Ekonomika un politika proletariāta diktatūras laikmetā" (1919.g.) u.c. saskaņā ar marksisma macību pamatojis proletariāta diktatūras valsts lomu un funkcijas, izstrādāti sociālistiskās saimniekošanas principi.

"Filozofijas burtnīcas." 1914.-1916.gados.

Vēlākajos darbos pamatota pāreja uz jauno ekonomisko politiku (NEP-u), izstrādāti jautājumi par sociālisma ekonomikas celtniecības formām un metodēm, sociālistisko industrializāciju, par lauksaimniecības sociālistisko pārveidošanu kooperācijas ceļā. Tādējādi tika radīts pamats sociālisma politiskai ekonomijai.

Ļeņina smadzenes. Pēc Ļeņina nāves tā smadzenes tika izņemtas no galvaskausa un nodotas izpētei Smadzeņu institūtā Maskavā (tagad - Krievijas ZA Neiroloģijas zinātņu centra smadzeņu izpētes nodaļa), kas tika radīts uzreiz pēc Ļeņina nāves tieši ar tādu uzdevumu. 
Smadzeņu izpētei no Eiropas tika pieaicināts tā laika neiroloģijas spīdeklis - Oskars Fokts. Viņam Ļeņina smadzenēs bija jāatrod tās unikālās neiroloģiskās struktūras, kas izskaidrotu Ļeņina "ģenialitāti." Paralēli tika izņemtas arī citu, lieliniekuprāt, ievērojamu cilvēku smadzenes - Majakovska, K.Cetkinas u.c. Tādā veidā mēģināja izprast ģenialitāti. 
Līdz ar to pasaulē nav nevienas vairāk izpētitas smadzenes, kā Ļeņinam piederošās. Pētījumi turpinājās 50 gadu, no Ļeņina smadzenēm tika pagatavoti 32 000 preparātu. Pirms sadalīšanas mikropreparātos smadzenes tika detalizēti kartētas, skaitļotas un mērītas. 
Pamatā gan tika izmantota labā puslode, jo kreisā bija cietusi sifilisa rezultātā tik ļoti, ka nebija izmantojama. Šā iemesla dēļ un arī tādēļ, ka nekas īpašs atklāts tā arī netika, Tautas veselības komisariāts noliedza jebkādas oficiālas publikācijas. Tika uzieti vien ļoti lieli pirmidālie neironi, taču tā ir visai izplatīta lieta.

Ļeņins - sēne. 1991.gada janvāra raidījumā "Piektais ritenis" vadītāji Sergejs Šolohovs un Sergejs Kurjohins no Pēterpils nolēma paironizēt par Ļeņina absurda tēmu un uzņēma apmēram 50 minūšu garu programmu, kurā "pierādīja," ka Ļeņins ir sēne. Ļeņina kā Dievcilvēka godināšanas absurds izraisīja arī absurdas sekas visā tālākajā Sarkanās Krievijas vēsturē. Tādejādi šāda ironiska programma uzlūkojama kā Ļeņina tēla desakralizācija.

Aplūkojamie objekti.
      Ļeņina mauzolejs Maskavā. Būvēts 1929.-1930.g., atrodas Maskavas Sarkanajā laukumā pie Kremļa sienas. 
      V.Ļeņina memoriālais komplekss Uļjanovā. 1970.g. Autors - Z.Cereteli par to saņēmis PSRS Valsts prēmiju 1971.g.
      Piemineklis Portluīsā. Maurīcijas salā.

Muzejs Tamperē. 1905.gada decembrī Tamperē notika KSDSP I konference, kurā piedalījās arī V.I.Ļeņins. Tādēļ arī muzejs, taču nezinām, vai tas patlaban vēl eksistē.

Rīgas ļeņineklis. 1950.gadā uzstādīts bronzā atlietais tēlnieku Bogoļubova un Ingala veidotais Ļeņina piemineklis ar izstiepto roku. Atradās tolaik Ļeņina (Brīvības iela) un Kirova (Elizabetes iela) ielu krustojumā.
Gāzts 1991.gada 24.augustā. Simtiem cilvēku tam kļuva par aculieciniekiem un noskatījās šajā vēsturiskajā notikumā. Viņu stāsti liecina par to, cik sarežģīta bijusi Ļeņina nogāšana, jo piemineklis turējies stingri. Ļeņina pieminekļa demontāža notika dienu pēc tam, kad Augstākā padome pieņēma lēmumu apturēt dažu sabiedrisko un sabiedriski politisko organizāciju – Latvijas Komunistiskās partijas, Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālās frontes, Darba kolektīvu apvienotās padomes, Kara un darba veterānu organizācijas un Latvijas ĻKJS darbību. Klātesošs un fotografējošs bija fotogrāfs Aivars Liepiņš.
Tai pat gadā Ļeņina piemineklis bija redzams gulošs un apsnidzis pie Krematorijas, metālu zagļi bija nozāģējuši tam īkšķi. Šodienas pieminekļu sargiem nav oficiālas informācijas par Rīgā gāztā “ļeņinekļa” likteni.

Avoti.
Ļeņina dzīves apraksts. Sarakstījis ciešs V.Ļeņina līdzgaitnieks V.Bončs-Brujevičs. Padomju propagandas nolūkos tās izdeva bērnu grāmatu sērijā "Manas pirmās grāmatiņas" ("Мои первые книжки").
Ļevs Daņilkins - Ļeņina mūsdienu biogrāfs.

Ļeņins gleznās.
Ļeņinu gleznojis Mihails Božijs (1911.-?g.) - "V.I.Ļeņins" (1961.g.) un "XX gadsimts" (1967.g.).

Nospiedums civilizācijā. PSRS Ļeņina vārdā nosauktas pilsētu galvenās ielas, kuģi rūpnīcas un viss kas cits neiedomājamā daudzumā.
Pamira kalnos tagadējās Tadžikijas teritorijā līdz 2006.gadam bija Ļeņina smaile (to pārsauca par godu persiešu zinātniekam Avicennam).

Ļeņins mākslā.
S.Eizenšteins kopā ar G.Aleksandrovu uzņēmis filmas "Oktobris," kurā pirmo reizi atveidots Ļeņina tēls.
Viens no ļeņiniānas aizsācējiem padomju mākslā bija Īzaks Brodskis (1884.-1939.g.) - "V.I.Ļeņina uzstāšanās Putilova rūpnīcā" (1926.g.), "V.I.Ļeņins Smoļnijā" (1930.g.).

Raksti.
19.augustā Tautas frontes muzejs aicina uz tiešsaistes sarīkojumu "Ardievas Ļeņinam."


Saites.
Krievijas ķeizari.