Aliens

Mozus (~1527.g.pmē.)

„No ūdens izglābtais” (mou – „ūdens” un eses – „izglābtais” no senēģiptiešu valodas).

Pats svarīgākais pravietis judaismā, bet tiek uzskatīts par pravieti arī kristietībā, islāmā, bahaismā un rastafaru kustībā.

Radniecība. Levita dzimta. 
Tēvs Amrams (Ābrams?). 
3 gadu vecākais brālis Ārons, pats Mozus bija otrais dēls. Māsa Mirijama bija jaunākas no trim bērniem. 
Sievu viņš apprecēja laikā, kad pēc ēģiptiešu uzrauga slepkavības slēpās Sinaja Midiānas zemē. Tā bija priestera Raguila meita Adonita. Vēl minēta sieva – Cipora (vispār ar sievām nav skaidrības!).
Dēls Giršems no Adonitas. Mozus dēlam Bībelē nekāda īpaša loma nav atvēlēta. Viņš Bībelē minēts tikai vienu reizi (2.Moz. 18:3). 

Dzīvesgājums.
Mozus bērnība. Mozus biogrāfija saveidota no dažādiem senajiem mītiem.
Piedzimis ap 1527.g.pmē., esot bijis neparasti skaists. Viņa dzimšanu pareģoja faraona astrologs, kā arī lielas nepatikšanas faraonam caur to. Tādēļ Ēģiptes ķēniņš pavēlēja nogalināt visus tolaik dzimušos žīdu bērnus (šeit līdzība ar Jēzus bērnības epizodi). Tēvs Mozu izglāba, ielika ar bitumu nodrīvētā pītā grozā un palaida peldam pa Nīlas upi. Lejpus mazgājās faraona meita, kura lika kalponei izzvejot grozu un bērnu paņēma uz pili audzināšanā sava dēla vietā.
Jāpiezīmē, ka šai stāsta epizodei ir stipra līdzība ar tādu pašu notikumu Akādas ķēniņa Sargona bērnībā un ar notikumu no senindiešu „Mahābharatas” „Adi Pavas” grāmatas. Tādejādi Mozus mitoloģizētā bērnība varētu būt tīrs izdomājums, kas sakņojas citu Austrumu tautu folklorā.

Mozus izglītība. Tā kā viņš tika audzināts pilī, tad nopietni tika ņemta vērā iespēja pretendēt uz troni, un viņam bija jāmācās. 
Sengrieķu vēsturnieks Filons uzskaita, kādas zinības Mozum tika mācītas: aritmētika, ģeometrija, izmēri, ritms un harmonija, kā arī filozofija un simbolu valoda Svētajos rakstos. Kaimiņvalstu iemītnieki to apmācījuši asīriešu literatūrā un šumeru astronomijā.

Trimda Sinajā. Laikā ap 1487.-1447.g.pmē. dzīvojis Sinajā. 
40 gadu vecumā viņš uzzināja, ka ir žīds un sāka pētīt jūdu stāvokli Ēģiptē. Gadījās, ka viņš ieraudzīja kā ēģiptiešu uzraugs sit kādu jūdu strādnieku un nogalināja varmāku (2.Moz. 2:12). Tādēļ bija spiests bēgt uz Sinaja pussalas dienvidu daļas tuksnesi – Midiānas zemi. Tur vinš apprecēja vietējā priestera Raguila meitu Adonitu, kas viņam dzemdēja dēlu Giršemu. Visai drīz pēc tam atteicās no troņa un devās uz Midiānas zemi. Tur viņš pavadīja vēl 40 gadu. 
Jozefs Flāvijs un dažas žīdu leģendas, arī Talmuds, vēsta, ka pravietis dažus savas dzīves gadus starp 40. un 80. pavadījis Etiopijā. Talmudā teikts, ka uz turieni viņu pārnesis eņģelis, lai izglābtu no soda par ēģiptiešu uzrauga nogalēšanu. Etiopijā vņš esot bijis karavadonis. Bez tam VD „Skaitļu grāmatā” norādīts, ka Mozus apprecējis etiopu sievieti. 

Epizode ar „degošo ērkšķu krūmu.” Bībeles Otrajā Mozus grāmatā vēstīts, ka pravietis, ganot sievastēva aitas, nonācis „Dieva kalna” (Horeba) pakājē, kur notika viņa pirmā tikšanās ar Jahvi. Te viņš ieraudzīja degošu ērkšķu krūmu, kas tomēr tā arī nesadega. Žīdu Dievs ar balsi no degošā krūma viņam pavēlēja doties atpakaļ uz Ēģipti un izvest no turienes Izraēļa tautu, kas tur atrodoties verdzībā. Jahve apsolīja Mozum izvest Izraēļa tautu uz zemi, kur ”piens un medus plūst,” kā arī piespiest faraonu paklausīt Mozus prasībai. 80 gadu vecumā Mozus dodas atpakaļ uz Ēģipti.

Stīvēšanās ar faraonu. Un tā Mozus kopā ar vecāko brāli Āronu ieradās faraona galmā. Žīdu apokrifu leģendās aprakstīts kā Mozum ar brāli izdevās tikt garām faraona sardzei. Viņi abi baidījās no tikšanās ar faraonu. Bet ieradās erceņģelis Gabriēls, tas līdzēja abiem ietikt faraona pilī un izteikt prasību atlaist Izraēļa tautu. Sardze par nevīžību tika bargi sodīta, taču nākamajā Mozus ierašānās reizē notika gluži tas pats. Būtībā tam uz faraonu vajadzētu atstāt spēcīgu iespaidu. Bez tam „[viņi] bija līdzīgi eņģeļiem, to sejas staroja kā saule, un acu zīlītes bija gaišas kā rīta zvaigzne. Bet kad tie runāja, no viņu mutēm nāca liesmas.” 
Tā kā Ārons bija žīdu levitu cilts priesteris, tad viņa zināšanas un arī oratora māksla lieti noderēja. Mozum piederēja maģisks zizlis, kuru par tādu padarīja Jahve. Tas notika, lai Mozus varētu pierādīt faraonam un Izraēļa tautai, ka ir Dieva izredzētais. Pirmās tikšanās reizēs ar faraonu Ārons nometa zemē burvju zizli, un tas pārvērtās par čūsku. To pašu veica arī faraona gudrajie, taču Ārona čūska aprija viņu čūskas (2.Moz. 7:10-12). Otrajā tikšanās reizē Mozus pārvērta Nīlas ūdeni par asinīm (2.Moz. 7:21). Taču faraonu pārliecināt neizdevās, jo viņa gudrajie izdarīja to pašu. Tas pats notika ar krupju uzplūdumu. Taču utu uzplūdus faraona kalpi atkārtot nespēja. 
Tomēr faraons iecirtās un žīdus prom nelaida. Tad Mozus uzsūtīja nelaimes: suņamušu (siseņu?) uzbrukumu un mēri, no kura mira visi ēģiptiešu lopi. Tad uzsūtīja augoņus visiem Ēģiptē, tad pērkonu un krusu, tad siseņus un „taustāmu tumsu.” Finālā žīdu pravietis iznīdēja visus jaundzimušos valstī no faraona līdz ieslodzītā un pat lopa jaundzimušajam. Tikai tad faraons piekrita pakļauties. Stipri gan tam ēģiptiešu ķēniņam nervi!
Pirms aiziešanas no faraona kalpības Mozus ar savu tautu aplaupīja ēģiptiešus – savāca zelta un sudraba lietas, apģērbus (2.Moz. 3:22 un 12:35-37). Bez kadas kauna sajūtas. Ekspropriēja ekspropriatorus, tā sacīt...

Izgājiens. Bībelē pausts, ka kopumā Mozum no Ramzesas uz Sokhofu sekojoši līdz 600 000 jūdu – dažādu cilšu ļaudis un daudz lopu (2.Moz. 12:37-38). Tik liels skaits tiek apšaubīts no pētnieku puses kā kļūda vai pārspīlējums.
Izejot no Ēģiptes, Mozus pavēlēja Sarkanajai jūrai atkāpties, pūšot stipram austrumu vējam. Tā Izraēļa tauta pārgāja Sarkano jūru pa sausu gultni. Ēģiptiešu armija, kas žīdiem sekoja, pēc Mozus gribas tika noslīcināta, tai pašā Sarkanajā jūrā. Šim faktam nav nekāda apstiprinājuma ēģiptiešu hronikās, līdz ar to ir visai liela klaja izdomājuma iespēja.
Izvedot savu tautu no Ēģiptes, Mozus kļuva par žīdu politisko līderi un tiesnesi. Tautieši viņu pieņēma par savu līderi un noticēja dieva brīnumiem. Taču turpmākajā gaitā Mozum nepārtraukti nācās cīnīties ar viņu nepaklausību un neuzticību jaunajai kārtībai. Tie kurnēja (2.Moz. 15:24 un 16:2). Mozus saņēma no Tā Kunga baušļus Sinaja kalnā. Kebre Negast.

Degošais krūms - halucinogēni? Jeruzālemes universitātes psiholoģijas profesors Benijs Šenons (Benny Shanon) savā grāmatā The Biblical Merkava Vision and Ayahuasca Visions (2003.g.) izsaka hipotēzi, ka arī jūdu reliģija savu sākumu ņēmusi halucinogēni-pārdabiskajās vīzijās. Šeit viņš kā piemērus min pravieša Ecekiēla „debesu kuģi” (Ecekiēla grāmatas 1.nod.), Mozus „degošo krūmu” u.c.

Mozus Horeba kalnā. 40 dienas un naktis Mozus pavadīja pie Tā Kunga kalnā (iespējams kosmiskā lidojuma laikā), kur Dievs deva viņam zināšanas un arī 10 baušļus – Dekalogu (2.Mozus, 20). Tāpat Dievs te viņam bija parādījis nākotnē būvējamā Derības šķirsta analogu (2.Moz.25:40). Kalns - Sināja kalns (Sināja pussalas dienvidu daļā), kas paceļas Horebas apvidū, tomēr paša Horebas apvidus vieta nav identificēta.
Apokrifā „Ecekiēls apokaliptiķis” teikts, ka Mozus kalnā redzējis „lielu troni, kas sniedzās līdz debesīm... Uz tā sēdēja vīrs no visaugstākās kārtas. Uz galvas tam diadēma.” Tad Mozum atļāva uzkāpt „uz troņa,” kas pacēlies debesīs un Mozus Zemi redzējis no izplatījuma: „Pēc tam es redzēju Zemes apaļumu, reizē zemes dzīles un debesu agstumu” (77.-78.pants). Iespējams, ka šeit ir runa par Mozus lidojumu kosmosā ar citplanētiešu kuģi.
Stāsta analogi par to kā Mozus saņem Dekalogu – 10 baušļus ir sastopams arī citu tautu mitoloģijā:

1. Manu likumi.
2. Mīnojs Krētas salā Dikas kalnā saņēma likumus no Zeva.
3. Mises(!?) – senēģiptiešu dievība, kam arī bija plāksnītes ar likumiem.

Paša Dekaloga saturs ir visai līdzīgs ar senēģiptiešu „Mirušo grāmatas” 125.nodaļas saturu (Ani papiruss).
Mozus tā arī laikam nekad nav redzējis To Kungu sejā. Taču pēc sarunām ar Jahvi kas dīvains notika ar viņa paša seju – tā spīdējusi kā saule (2.Moz.34:29 un tālāk).
Senajā pasaulē vergturu likumiem ar nodomu piedēvēja dievišķu izcelsmi, lai tiem būtu lielāks spēks. Mītiskais Mozus it kā personificēja senžīdu likumdošanu, kuras autorību piedēvēja Jāvem, kas esot nodevis šos likumus pravietim Mozum Sinaja kalnā.
1901.gadā tika uzieti Babilonijas ķēniņa Hamurapa likumu noraksti, kas bija tūkstoš gadu senāki par Mozus likumiem. Ar to ne tikai apstiprināts, ka Mozus likumdošana nav bijusi veākā, bet arī uziets Mozus likumu avots, no kura daudz kas pārņemts. Zinātnieki salīdzinājuši Hamurapa likumu tekstus ar Mozus likumiem un konstatējuši babiloniešu kodeksa ietekmi uz bībelisko likumdošanu. Arī feniķiešu un hetu likumu izpēte parādīja to ietekmi uz Mozus likumiem.

Mozus vadā žīdus pa tuksnesi. Pēc nokāpšanas no kalna Mozus pārsteigts konstatēja, ka viņa tautieši, pat piedaloties virspriesterim Āronam, uzmeistarojuši elku – vērsi, kuru tagad lūdzas. Mozus palika gaužām nikns un lika nomaitāt ap 3000 jūdiem par sodu. Tas arī tika izdarīts (2.Moz. 32:27 un tālāk).
Ķērās pie Derības šķirsta pagatavošanas, par ko precīzas instrukcijas saņēmis no sava Dieva (2.Moz.25:10).
Mozus ļaudis devās cīņā pret amalikiešiem un tos pilnībā satrieca. Pats Mozus kaujas laikā kopā ar priesteriem pacēlās kalnā un no turienes „paceļot rokas” pielietoja kaut kādu ieroci, kas ietekmēja kaujas gaitu.
Mozus vispirms uz Apsolīto zemi sūtīja izlūkus. Tie vis ko tika redzējuši, pat milžus (4.Moz.13:34).
Atkal, laikam otro reizi, tauta pret Mozu sāka kurnēt, un sacēlās pat levīti – 250 vīri. Tad Mozus devās pie viņiem un 3 galvenos nogalināja ar kādiem briesmīgiem ieročiem, jo tie ar visu iedzīvi iegāzas pazemē (4.Moz.16:31 un tālāk). Dieva uguns iznīcināja arī pārējos 247 levītus (4.Moz.16:35).

Mozus gals. Mozus mira Moābas zemē pirms ieiešanas Apsolītajā zemē, kā to arī noteicis Jahve (5.Moz.34.nod.). Neviens nezin Mozus apbedīšanas vietu (5.Moz. 34.), bet it kā par savu nāves vietu viņš izvēlējās Pizgas jeb Nēbo kalna nogāzi iepretim Jērikai (uz DR no mūsdienu Amānas Jordānijā). Citi, ticamāki avoti, vēsta, ka pirms nāves Mozus uzkāpis Nēv(b)o kalnā Jordānas austrumu krastā, lai ieraudzītu Apsolīto zemi. No šā kalna viņu esot savākuši eņģeļi. Šis kalns esot nosaukts Marduka dēla Nabu vārdā.
Tomēr Palestīnā atrodama Mozus apbedīšanas vieta (protams, ka īstenībā tās tur nav!). Tas noticis tādēļ, ka krustnešu padzinējs sultāns Saladins sapnī redzējis kā Allahs pārnes Mozus pīšļus no nezināmā kapa uz Palestīnu. Tādēļ tai vietā uzslieta svētnīca. 1265.gadā Ēģiptes mameluku sultāns Baibarss uz Mozus „kapa” pavēlēja uzcelt mošeju. 15.gs. mameluki blakus uzcēla skaistu naktsmītni svētceļniekiem ar 400 istabām. Šī vieta musulmaņiem ir svēta, katru gadu te ierodas ap 100 000 svētceļnieku.

Mozus Korānā. Nostāsti par Mozu arodami arī Korānā, te viņš tiek saukts par Musu.

Darbi. Jūdu tradīcijā viņu uzskata par savu piecu Mozus grāmatu (Toras) autoru, kuram piepalīdzējusi „dievišķā dzirksts.” Savus rakstus rakstīja tuksnesī. Zinātieki gan stipri tam iebilst un saka, ka visas 5 Mozus grāmatas uzrakstītas pēc atgriešanās no trimdas Bābelē, t.i. VI gs.pmē. Talmudiskajā traktātā "Baba Batra" sacīts: "Mozus uzrakstījis piecas Mozus grāmatas un Ījaba grāmatu."

Avoti.
Jāzepa Flāvija „Jūdu vēsture.”
Filona raksti.
Visas 5 Mozus grāmatas no VD/Toras. Viņa dzīvei un darbiem gan veltītas tikai četras no 5 grāmatā - Izceļošanas. Levītu, Skaitļu un Atkārtotā likumu grāmata.
„Ecekiēls apokaliptiķis.”

Hipotēzes.
1. Mozus tēls patapināts no asīriešu mītiem, viņa likumi – no Hamurapa likumiem.
2. Mozus pats ir ēģiptiešu faraons. Kā iespējamākais minēts Amenhoteps IV (Ehnatons), jo tieši viņš pirmais Tuvajos Austrumos mēģināja ieviest monoteismu, kas to padara līdzīgu Mozus tēlam.

Atradumi.
Mozus statuja ar radziņiem. Autors ir Mikelandželo. Statujas kopija apskatāma arī mūsu vēstures muzejā Rīgas pilī. Domājams, ka ragi pasvītro Mozus dievišķo/augstdzimušo izcelsmi saskaņā ar antīkajām tradīcijām.
 
Saites.
Vecās derības pravieši.
Tora.