Aliens

Kad tapis, iespējams senākais, līdz mūsdienām nonākušais acteku manuskripts Codex Burbonicus?

Viens no nozīmīgākajiem Centrālamerikas rakstītajiem vēstures avotiem, iespējams, senākais līdz mūsdienām nonākušais acteku bilžu raksta piemineklis, Burboņu kodekss, šobrīd tiek pētīts ar jaunākajām metodēm. Franču zinātnieki cenšas noteikt vai tas radīts īsi pēc jeb tomēr pirms spāņu iekarotāju ierašanās.

1826.gada maijā, kad Kārlis X svinēja savas kronēšanas gada jubileju, franču karaspēks bija iebrucis Spānijā, neatkarību bija ieguvusi Meksika un visā Latīņamerikā virmoja nemiers, Francijas Nacionālās sapulces bibliotēkā, Burboņu pils ēkā savā kabinetā sēdēja kāds ļoti apmierināts cilvēks. Tas bija bibliotēkas vadītāja vietnieks Pjērs Pols Druāns (Pierre-Paul Druon), bijušais benediktīniešu mūks, kurš iepriekšējos 30 darba gadus bija pavadījis retu izdevumu meklējumos, lai tos pievienotu tiem 1200 vērtīgajiem dokumentiem un grāmatām, kas valsts rokās bija nonākušas Franču revolūcijas laikā un tagad nodoti parlamenta glabāšanā. Bibliofīla prieka iemesls bija nezināmas izcelsmes acteku valodā rakstīts manuskripts, ko Druāns kādā izsolē bija nopircis par 1300 zelta frankiem. Neskatoties uz to, ka manuskriptam, kas pēc tā glabāšanas vietas vēlāk tika sākts dēvēt par Burboņu kodeksu, bija pazudušas dažas lappuses Druāns bija pārliecināts par tā vērtību. Viņš nekļūdījās.

Codex Borbounicus

Par Codex Borbonicus jeb Burboņu kodesu dēvētais acteku manuskripts savā pašreizējā stāvoklī ir 14,2 metrus garš un sastāv no 36 vēdekļveidā salocītām, 39 kvadrātcentimetrus lielām, no amatla (vīģes koka mizas) "papīra" darinātām loksnēm. Visai aptverošu kodeksa raksturojumu savā darbā "The continuum of life in codex Borbonicus" sniedz amerikāņu rakstnieks un dzejnieks Karls Jangs (Karl Joung):

"Šajā grāmatā ir daudz mīklu un paradoksu. Tās pirmā daļa sastāv no pilnīgākā un skaidrāk izklāstītā, līdz mums nonākušā [acteku] zīlēšanas kalendāra. Grāmatas lapu lielie izmēri un attēlu spilgtās krāsas ļauj domāt, ka tā tikusi izmantota ceremoniālām vajadzībām. Lai gan zinātnieki nereti ir iesaistījušies visai karstās debatēs par tās radīšanas laiku, mēs diezgan droši varam teikt, ka grāmata izgatavota pēc Meksikas iekarošanas, kā arī, ka tā veidota pirmskoloniālā perioda stilā. Viss kalendārā iekļautais materiāls, to salīdzinot ar vecākiem manuskriptiem, ir apstiprinājies un tajā nav atrodamas nekādas liecības par eiropiešu ietekmi, izņemot dažas, ar romiešu burtiem rakstītas piezīmes, kas pievienotas vēlāk, pēc piktogrammu gleznojumu pabeigšanas. Grāmatas divas pirmās lappuses no manuskripta ir izrautas pēc tam, kad tas nonācis Eiropā (domājams XVI gs. - red.) un, iespējams, nekad netiks atgūtas. Tomēr, mēs zinām no citām grāmatām, kāds varētu būt bijis to saturs. Katras lapas augšējā kreisajā stūrī ir liels attēls, ko no divām pusēm ietver kalendāra joslas. (..) Katra lapa attēlo vienu 13 dienu ilgu "nedēļu" (trecena). 20 šādas nedēļas kopā veido vienu 260 dienu augurālo ciklu, kas 52 gadu ilgā periodā tiek aplūkots, ņemot vērā arī solāro gadu un Venēras cikla sakarības. Skaitlis 13, iespējams, ir saistīts ar aptuveno lunāciju skaitu solārajā gadā, līdz ar to periodā iekļaujot arī Mēness ciklus. 52 dalot ar 4, iegūstam 13: tādējādi katrs no 13 [acteku "nedēļas"] dienu simboliem, kā arī 4 gadu simboli ir saistīti gan ar vienu no četriem sakrālajiem debespušu virzieniem, gan ar Saules, Mēness un Venēras cikliem, kas visi kopā nosaka katras konkrētās dienas iezīmes. Katra kalendāra diena ir attēlota ar savu īpašo attēlu, skaitli, kā arī ietver citus zīlēšanā un ceremonijās izmantotus simbolus. Iepriekš minētajos, lielajos, visās zīlēšanas kalendāra lappusēs esošajos attēlos, savukārt, atveidota katru "nedēļu" pārvaldošā dievība, kurai nereti līdzās atrodas vēl kāds dievs, kas ar savām īpašībām ietekmē primārās figūras nozīmi.

Grāmatas otrajā daļā ir attēlotas gadu [pirmo dienu] zīmes un to saistība ar "Deviņiem nakts kungiem" (dievības, kas pēc acteku priekšstatiem atbild par debesu ķermeņu kustību - red.). Tās izmantojot priesteris jebkuru 260 dienu periodu var saskaņot ar 52 gadu laika ciklu jeb acteku "gadsimtu."
Grāmatas pēdējo daļu rakstītāji nav pabeiguši, lai gan tā ļauj izdarīt intriģējošus pieņēmumus par to, kādiem nolūkiem manuskripts tapis. Trešās daļas attēli veltīti ceremonijām, galvenokārt tām, kuras veica 52 gadu cikla beigās, kad, lai nodrošinātu pāreju no viena perioda uz nākamo, vajadzēja iededzināt "Jauno uguni." Iespējams, grāmata tapusi saistībā ar kādiem konkrētiem vēsturiskiem notikumiem (daži zinātnieki domā, ka tās bijušas 1507.gadā notikušās 52 gada cikla beigu svinības - red.), kuri, ja darbu būtu izdevies pabeigt, tajā tiktu pieminēti līdzīgi kā, piemēram, [mišteku kultūras radītajā XIV gs. rakstu avotā] Codex Vindobonensis. (..) Lai kas arī šajā daļā nebūtu bijis paredzēts, pirmajās divās daļās sniegtais kalendārs ir un paliek acteku grāmatniecības izcilākais sasniegums, kas mums sniedz skaidrus, labi atveidotus kalendāru pārvaldošo dievu attēlus."

Viens no Francijas nacionālajiem dārgumiem

Burboņu kodeksa pašreizējā atrašanās vieta ir Francijas parlamenta apakšpalātas ēka, bijusī Burbonu pils. Kodekss ir viens no sešiem dokumentiem, kas iekļauti Francijas nacionālo dārgumu sarakstā. Bez acteku kalendāra tajā vēl ir oriģināls pergaments no Žannas d'Arkas jeb Orleānas Jaunavas tiesas prāvas, IX gadsimtā izdota Bībele, divi Ruso manuskripti un Franču revolūcijas norisēs svarīgā Tenisa korta zvērests.

Pirmskolumba grāmatu liktenis pēc spāņu iekarojumiem Centrālamerikā

Pirmskolumba laika rakstītie dokumenti, kas apraksta seno Centrālamerikas civilizāciju vēsturi, reliģijas un rituālus, ir ļoti reti. Līdz mūsdienām saglabājušies tikai nedaudzi darbi. Nolūkā piespiest indiāņus ātrāk pāriet kristietībā, spāņu iekarotāji intensīvi postīja indiāņu svētnīcas, īpaši pievēršoties viņu svēto grāmatu iznīcināšanai.

1549.gadā maiju zemēs Jukatānā ieradās franciskāņu mūks Djego de Landa. Fanātiskais spānis bija apņēmies iznīcināt pagānisko reliģiju pašā saknē. 1562.gadā, karavīru pavadīts, bīskaps de Landa jāšus uz zirga ieradās Mani pilsētā. Tās svētnīcā atradās senu maiju manuskriptu krātuve. Pēc bīskapa pavēles visi rokraksti (kopskaitā 27) - grāmatas un ruļļi - ar nesaprotamām rakstu zīmēm tika sanesti uz laukuma svētnīcas priekšā. Pēc tam Landa pašrocīgi ar lāpu aizdedzināja sakrauto manuskriptu kaudzi. „Šajās grāmatās nebija nekā cita kā vien māņticība un velnišķīgi izdomājumi, ” - viņš vēlāk rakstīja. „Mēs sadedzinājām tās visas.”

Kad 1519.gada 8.novembrī Ernando Kortesa karaspēks, valdnieka Montesumas II ielaists, iesoļoja acteku impērijas galvaspilsētā Tenočtitlanā, spāņi atrada bibliotēkas, kurās glabājās tūkstošiem darbu par dažādām tēmām, tostarp botāniku, zooloģiju, cilvēka anatomiju. Tagad no pirmskoloniālajā periodā radītajiem acteku manuskriptiem vairs nav palicis neviens pats eksemplārs. No visas Vidusamerikas, kurā spāņu ierašanās laikā pastāvēja vairākas augsti attīstītas kultūras ar dažāda veida rakstību, ir saglabājušās tikai ap 20 grāmatas, no kurām neapstrīdami īsti ir vien pieci Bordžijas manuskriptu grupai piederīgie. Vairumu šo darbu, kā pierādīts pētījumos, ir radījuši maiji vai micteki.

Vēl līdz mūsdienām nonākuši ap 500 koloniālā laikmeta manuskripti, kurus laika periodā starp XVI un XVIII gadsimtu radījuši vietējie pārrakstītāji. Lai iegūtu vairāk ziņu par vietējo tautu paražām, dzīvesveidu un vēsturi, spāņi meklēja indiāņu valdnieku pēctečus un kristīgos indiāņus. Dažus no šiem vēsturiski nozīmīgajiem dokumentiem, piemēram, uz 2400 lappusēm uzrakstīto, 12 grāmatās sakārtoto, ar vairāk nekā 2000 attēliem ilustrēto Florences kodeksu, kuru franciskāņu misionāra Bernardīns de Sahaguna uzraudzībā sāka rakstīt 1545.gadā un turpināja papildināt un labot līdz viņa nāvei 1590.gadā -, bija uzrakstījuši eiropiešu izglītību guvuši indiāņi, nereti bijušie rakstveži un grāmatu gleznotāji un tās bija īstas enciklopēdijas. Šajās enciklopēdijās vienuviet bija apkopota informācija par actekiem - „Saules cilvēkiem,” kuri bija ieradušies no ziemeļiem un 200 gadus valdīja Meksikā, izveidodami vareno un lielo Acteku impēriju, kura pastāvēja līdz 1521.gadam. Acteki pielūdza jaunās saules un kara dievu Uicilipočtlu, kurš pieprasīja, lai viņa izredzētā tauta karos iegūst gūstekņus upurēšanai. Cilvēku asinīm, saskaņā ar acteku reliģiju, vajadzēja pabarot Sauli, lai tā varētu turpināt savu ceļu debesīs.

Codex Burbonicus neskaidrā vēsture

Burboņu kodeksa manuskripta vēsture, rašanās laiks ir miglā tīts un jācer, ka turpmākie pētījumi viesīs daudz lielāku skaidrību. Daudzi uzskata, ka franči, Napoleona I karaspēkam 1808.gadā iebrūkot Spānijā, manuskriptu nolaupīja no Eskoriāla pils, Spānijas karaļu rezidences, kas atrodas 45 km uz ziemeļrietumiem no Madrides. Taču pierādījumu tam nav. Kā šī raksta sākumā teikts, Francijas parlaments kodeksu nopirka kādas 1826.gadā notikušās izsoles laikā, un tas sakrīt ar nemieriem Latīņamerikā.

Manuskripta satura analīze ir palīdzējusi noskaidrot dažus ar tā vēsturi saistītus faktus. Pēc atsevišķu pētnieku, piemēram, antropologa E.Hemija (Hamy) domām, kurš 1899.gadā izdeva kodeksa faksimila kopiju, acteku manuskripts ir saistāms ar pirmskolumba laiku un datējams ar 1502.gadu. Tomēr citi zinātnieki domā, ka dokuments ir pirmskolumba oriģināla kopija. Kā argumenti tiek minēti izmērs (lielāks nekā citiem kodeksiem), režģa raksts un tukši laukumi gar lappušu malām, kas, acīmredzot, paredzēti komentāriem. Daži pētnieki pat apgalvoja, ka tur ir redzamas ainas ar krustā sišanu. Ja Burboņu kodekss ir kopija, tad tā izgatavota pēc spāņu iekarotāju varas nostiprināšanās, bet izmantojot tradicionālas tehnikas. Daži autori, norādot uz stila un krāsu atšķirībām, apgalvoja, ka kodekss ir vai nu vairāku darbu salikums, vai arī pabeigts koloniālajā periodā, apvienojot divus dažādus un atšķirīgus tekstus.

Taču divos punktos pētnieku starpā valda nelokāma vienprātība. Pirmkārt, neviens nešaubās, ka kodekss ir acteku darbs. Otrkārt, manuskripts sniedz izpratni par to, kā senās Centrālamerikas civilizācijas attēloja laika ciklus.

Franču zinātnieki apņēmušies noteikt Codex Borbounicus vecumu

188 gadus pēc tam, kad nozīmīgais acteku rakstu avots pirmo reizi kļuva publiski pieejams plašākam pētnieku lokam, Parīzes Dabas vēstures muzeja, Zinātnes pētniecības nacionālā centra (CNRS) un Francijas Kultūras ministrijas speciālisti apņēmušies atrast atbildi uz jautājumu par kodeksa patieso vecumu.

2013.gada maijā franču parlamenta deputātu pieņemtais lēmums ļauj pētniekiem izmantot kodeksa materiālu analīzēm, lai noteiktu tā vecumu.

Kultūras mantojuma zinātniskās izpētes fonda un Francijas Nacionālās asamblejas kopīgi finansētā pētniecības projekta autori mēģinās noskaidrot, vai manuskripts radīts, izmantojot tradicionālas metodes jeb, kas liecinātu par pretējo, tajā tomēr var atrast no Eiropas, respektīvi, no Spānijas importētu materiālu pēdas. „Nav iespējams kodeksu datēt tieši,” - sacīja doktorants Fabians Potjē (Fabian Pottier). "Neviena no zināmajām datēšanas metodēm, pat radioaktīvā oglekļa analīze nav pietiekami precīza, lai noteiktu acteku kodeksa vecumu," - viņš norādīja.

Tā vietā, dokumenta datējuma noteikšanai izmantos pārvietojamo, Francijā vienīgo "Patrimex" sistēmu, kurā apvienotas vairākas jaunāko tehnoloģiju platformas.

Darbs tika sākts septembra sākumā. Ar "Patrimex" hiperspektrālās attēlatveides sistēmu, kas spēj darboties dažādās spektra frekvenču joslās, sākot ar redzamo gaismu un beidzot ar infrasarkano starojumuo, acteku kodeksu paredzēts nofotografēt 900 joslās. Veicot iegūto attēlu digitālo apstrādi, zinātnieki paredzējuši noteikt katrai dabiskajai krāsvielai un pašam papīram raksturīgo spektru. Salīdzinot atsevišķās manuskripta lapas ar citām, kas radītas mūsdienās, izmantojot tradicionālās acteku krāsvielas un mākslīgi novecinātas laboratorijā, franču pētnieki cer atrisināt jautājumu par eiropiešu iespējamo ieguldījumu kodeksa radīšanā.

„Protams, cilvēki vienmēr varēs teikt, ka pat tad, ja viņi (eiropieši, - red.) nepiedalījās paša dokumenta radīšanā, spāņi jau ar savu klātbūtni vien to ir ietekmējuši,” - sacīja Hosē Konels no Tulūzas universitātes. Vai tā ir atzīšanās neveiksmē? „Nebūt ne,” - iebilst Elodija Karsija, CNRS pētniece, kura pašreiz strādā Mehikas pilsētā. „Pēdējo gadu laikā mēs esam sākuši saprast, ka senās Centrālamerikas civilizācijas jebkurai pielietotajai tehnikai piešķīra simbolisku nozīmi, kas pārsniedza tās praktisko vērtību,” paskaidroja pētniece. „Viņi apzināti ieguva krāsas no grūti atrodamiem augiem vai dzīvniekiem, neskatoties uz to, ka bija viegli pieejamas dažādu minerālu krāsvielas. Organiskajām krāsvielām bija īpaša kvalitāte un spilgtums, atbilstošs acteku estētikai - labai krāsai vajadzēja mirdzēt. Tādējādi, ja iegūsim apstiprinājumu, ka vienīgais, iespējams, pirmskolumba laikmetā radītais acteku manuskripts Codex Burbonicus ir tapis, izmantojot tradicionālās metodes, tas būs daudz nozīmīgāk nekā atklājums, ka manuskripts tapis pirms vai pēc Kortesa ierašanās.”

Augšējā attēlā: Burbonu kodeksa atvērums. Avots: tumblr.com.

Avoti:
theguardian.com
thing.net
lib.uci.edu
mexicolore.co.uk
Gorbovskis, Aleksandrs. 1992. Fakti, Minējumi un Hipotēzes. Rīga: Zvaigzne. 

Pirmo reizi publicēts 24.12.2014.