Acteki
Nosaukums no pirmdzimtenes Actlānas.
Sākumā acteki sevi esot saukuši par mešikiem - no vadoņa Mešitla vārda, kura vadībā tie pameta Actlānu 1068.gadā.
Visdaudzskaitlīgākā Meksikas ndiāņu tauta, kas dzīvo valsts centrālajā un dienvidu daļā.
Skaits - 1,3 miljoni.
Valoda - acteku.
Acteku vēsture pirms konkistas ir zināma no pašu acteku nostāstiem, kurus pierakstījuši baltie ieceļotāji un arī paši indiāņi jau pēc Acteku impērijas pakļaušanas.
Nosaukums. Vārds "acteks" nācis kā atvasinājums no viņu pirmdzimtenes Actlānas nosaukuma. Šo nosaukumu pirmais piedāvāja vācu ceļotājs un pētnieks A.Humbolts, bet palaida plašākā apritē V.G.Preskots, kas 1843.gadā publiceja savu darbu "Meksikas iekarošanas vēsture" (The History of the Conquest of Mexico).
Acteku pirmdzimtene. To sauca par Actlānu ("Baltās dzērves vieta," no šejienes arī pašu acteku nosaukums). Tā bija leģendārā pirmdzimtene 7 klejotāju čičimeku ciltīm. Saskaņā ar pašu acteku leģendām tā bijusi sala lielā ezerā. Pastāv hipotēze, ka tā ir liela sala okeānā, iespējams, pat pati Atlantīda.
Paši acteki savu vēsturi sāk vest no 726.gada (atbilst 1.Truša gadam pēc acteku kalendāra).
1068.gadā acteki izceļoja no Actlānas austreņos virsaiša Mešitla vadībā.
Actlāna asociējas ar skaitli septiņi: reizēm to aprakstīja ar septiņām alām, reizēm kā septiņu zikurātu zemi – lielāku piramīdu centrā un sešām mazākām apkārt, no tās izceļoja arī 7 klejotāju čičimeku ciltis.
Acteku izceļošana no pirmdzimtenes. Boturīna kodeksā atainota acteku senču četru totēmu cilšu pārceļošana neatminamos laikos: iesākumā tie iziet no septiņu tempļu vietas, šķērso jūru ar laivām un izsēžas krastā alu zemē.
Ap 1160.gadu actekiem – Dzērves tautai, viņu dievs Uicilipočtls lika pamest savas apmetnes tālu uz ziemeļiem no Kolorado upes, un doties uz apsolīto zemi dienvidos. Kā acteku iziešanas gadu Viktors fon Hāgens savā grāmatā "Acteki, maiji, inki - senās Amerikas varenās ķēniņvalstis" min 1068.gadu. Par iziešanas iemesku laikam kalpojis fakts, ka acteku cilts formēšanās laikā vairs nav bijis brīvas zemes. Zemes meklējumos tiem nācās sadurties ar daudzām tautām, kas jau bija apmetušies uz viņu zemēm - tās apgrūtināja acteku ceļojumu.
Acteku ierašanās Meksikā (1168.g.). Acteki bija pēdējā no septiņām nauatlu indiāņu ciltīm - čičimekiem, kas ieradās Meksikā no ziemeļiem. Viktors fon Hāgens raksta, ka pie Anauaka ezera acteki ieradās 1168.gadā (Ome-Akatl, 2-Niedres gadā). Šis gads esot vispārpieņemts vēsturnieku vidē, kad acteki pie ezra ieradās no ziemeļrietumiem. Actekiem gandrīz vai nebija ārējo civilizācijas atribūtu. Viņi esot bijuši mazskaitlīgi, sastāvoši no savstarpēji naidīgiem klaniem. Izvēlējās dzīvei vairākas saliņas Teskokas ezerā kādus 2-3 km no krasta.
Koeksistence ar toltekiem (900.–1500.g.).
Apmešanās Meksikā. Tos veda Dievs, kuru simbolizēja Visuredzošā acs. Tad četri cilvēku klani devās dziļāk iekšzemē, sadalījās tālāk daudzās ciltīs. Viena no ciltīm – Meksika, ap 1325.gadu visbeidzot nokļuva Tekskokas ezerā uz salas, kur redzēja ērgli ar čūsku kaktusā sēžam. Te arī Uicilipočtls lika actekiem uzcelt Tenočtitlānas pilsētu. Spāņu vēsturnieka Fra Bernardīno de Sahaguna darbā Historia de las cosas de la Nueva Espana teikts, ka ļaudis veduši Četri gudrie, kuriem bijis līdzi manuskripti ar rituāliem un kalendāra noslēpumi. Pēc acteku priekšstatiem (Čimalpopoka kodekss) pasaule bijusi radīta četras reizes, kā arī eksistējušas četras Saules. Tikai 5.Saulē spīdeklis kļuvis redzams. Paši acteki savu vēsturi sāk vest tikai no 726.gada (atbilst 1.Truša gadam pēc acteku kalendāra).
Impērijas izveidošana. Ap 1325.gadu acteki dibināja Tenočtitlānu („Tenoča pilsētu”) uz salas Tekskokas ezerā. Ap 1430.gadu Tenočtitlāna bija jau varena pilsēta.
1427.gadā acteki izveidoja 3 cilšu konfederāciju, kas sāka pakļaut blakus esošās zemes. Acteki guva vienu uzvaru pēc otras.
1440.gadu beigās Montesumas I vadībā acteki devās karagājienā uz dienvidiem un paplašināja savus valdījumus ar jaunām teritorijām – mūsdienu Morelas un Herero pavalstīm.
XV gs. vidū acteki valdīja jau pār Meksikas līča ziemeļu piekrastes zemēm.
1465.gadā krita Čalko konfederācija, kas bija pēdējais pretestības centrs Meksikas ielejā. Bet acteku 8.ķēniņš – Ahvīzotuls, nevēlējās apstāties.
100 gadu vēlāk tie jau izpletuši savu valsti līdz Meksikas līča piekrastei, bet ap 1510.gadu jau aptvēruši Gvatemalas Klusā okeāna piekrasti.
Acteku impērijā dzīvoja vismaz 20 miljoni cilvēku. Paši acteki bija apmetušies Meksikas augstienē ap 2000 m vjl. Bija pakļāvuši daudz kaimiņu cilšu, lika tām maksāt meslus zeltā, dot vergus un karavīrus.
Ar lielu darbu acteki nosusināja purvus, pārvērta tos par dārziem, kurus šķērsoja kanāli.
Laikā no 1427.-1430.gadam Sabiedroto spēki ar karavadoni Tenočtitlānu priekšgalā iekaroja centrālo Meksiku.
Impēriskā ideoloģija. XV gs. otrajā pusē valdnieka padomnieks Tlakaelels pārrakstīja acteku vēsturi. Tajā acteki tika stādīti priekšā kā vareno tolteku pēcteči. Acteku Saules un kara dievu Uicilipočtlu viņš ievietoja tolteku dievu panteonā. Tlakaelels iedvesa actekiem, ka to augstā kā sūtība ir iekarot visas citas tautas, lai varētu to gūstekņus ziedot Saulei, jo tā jābaro ar cilvēku asinīm.
Laikā no 1450.-1454.gadam Mehikas ielejai uzmācās lieli plūdi, bet pēc tam – ilgs sausums un bads.
1473.gadā ķēniņa Ašaiakatla valdīšanas laikā pakļāva Tlatelolko un Tenočtitlāna kļuva par galveno pilsētvalsti Mehikas ielejā.
Laikā no 1499.-1506.gadam Mehikas ielejā atkal plosījās sausums un bads.
1521.gadā vairāk kā miljonu Mehikas ielejas indiāņu nonāvēja baku epidēmija.
Kultūra. Impērijas laikā tika izveidotas veselas rakstvežu skolas, kurās senie teksti tika rūpīgi pārlikti uz smalkas ādas vai papīra, kurš darināts no agaves šķiedrām.
Reliģija. Saglabājušās liecības, ka 1487.gadā kādā reliģiskā ceremonijā tika upurēti desmitiem tūkstoši cilvēku, kuriem izrāva sirdi.
Pirmā saskare ar Rietumu civilizāciju. Pirmā saskare starp actekiem un eiropiešiem bija ar Ernandesa de Kordovas un Huana de Grihalvas ekspedīcjām.
Ziņas par „baltajiem bārdainajiem ļaudīm” jau labu laiku atpakaļ bija sasniegušas acteku valdnieku Montesumu II un viņa galmu. Noturējuši spāņus par dieva Kecalkoatla sūtņiem, tiem nosūtīja delegāciju ar dārgām dāvanām – pērlēm, dārgakmeņiem, dārgiem audumiem un zeltu. Satikšanās notika Pontočanas pilsētā, kurā tobrīd bija apmeties kapteinis Huans de Grihalva ar savu karadraudzi. Tā kapteinis atgriezās Kubā ar sensacionālu ziņu – zelta zeme ir atrasta!
Kortesa karagājiens.
1519.gadā Kortess nolīga pret actekiem vietējās pilsētvalstis un tas bija acteku impērijas sagrāves sākums.
Spāņi ieodas Tenočtitlānā. 1519.gada 8.novembrī Kortesa nodaļa pirmo reizi iegāja Tenočtitlānā. Kortesa karagājiena dalībnieks Bernāls Diass de Kastiljo savās atmiņās, kuras uzrakstīja pēc 50 gadiem, rakstīja: "Mēs nezinājām, ko teikt un vai patiesi eksistē viss tas, kas nāca mūsu priekšā." Konkistadori iegāja pilsētā pa 8 soļus platu uzbērtu ceļu, kas 2 jūdzes, Torņos bija daudz ļaužu... laivas ieradās no visām ezera malām."
Tieši pie ieejas pilsētā viņus sagaidīja ķēniņa Montesumas II svīta, pats ķēniņš nokāpa no palantīna. "...nevarēja saskaitīt vīriešus, sievietes un zēnus, kas bija savākušies ielās... laivās kanālos, ieradušos paskatīties uz mums. Tas bija patiesi pārsteidzoši, un tagad, kad es to rakstu
1520.gadā Kortesa vienība sagrāva acteku valsti.
Acteku kolonizācija. Saskaņā ar mūsdienu vēsturnieku aprēķiniem pirmajos simts konkistas gados tika iznīcināti ap 50 miljoniem Centrālamerikas indiāņu (tātad arī acteku) jeb ¾ no tiem visiem. Šodien acteku vairs nav - tie ir asimilējušies un sajaukušies ar citiem Meksikas iedzīvotājiem. Cits viedoklis par actekiem mūsdienās uzskata 1,3 miljonus indiāņu Meksikas centālajā daļā un dienvidos. Šodien lielākā acteku daļa ir lauksaimnieki un strādnieki rūpniecībā.
Acteku saimniecība.
Spāņu karavīra piezīmes par Meksiku:
„Acteku noliktavās bija ļoti daudz ar zeltu un dārgakmeņiem rotātu ieroču. Viņu naži ar krama asmeņiem griež un šķeļ labāk nekā mūsu zobeni un pīķi. Ar šādiem krama nažiem meksikāņi dzina bārdas [bet indiāņiem takš nebija bārdu?!].
Jāpiemin arī prasmīgie meistari, kādu Meksikā bija daudz visās amatniecības nozarēs: bija akmens griezēji, zeltkaļu meistari, kas prata izkalt un izliet tādus priekšmetus, kuri izraisīja skaudību pat viņu spāņu biedros. Izcili bija arī mākslinieki, skulptori un griešanas meistari. Ar aušanu un izšūšanu nodarbojās sievietes, kas šajā ziņā bija sasniegušas neticamu meistarību; sevišķi labi viņas prata izgatavot ļoti smalkus audumus ar putnu spalvu rotājumiem.
Galvenajā tirgū mēs ļoti brīnījāmies par milzīgo ļaužu masu, par neredzētajām dažādu preču kaudzēm, par apbrīnojamo kārtību visur un visās lietās. Vergu tirgus nemaz nebija mazāks par portugāļu vergu tirgu; vergiem kaklā bija kakla siksnas. Tālāk ejot, bija redzamas kokvilnas dziju un audumu, diegu un kakao, pītu apavu, kā arī visādu zvērādu un ādu tirgotavas. Bet vēl tur bija pārtikas produktu tirgotavas. Aiz tās atradās malkas un ogļu tirgus. Nebija iespējams pat visu to pārskatīt. Daži no mums, kas bija bijuši Konstantinopolē un pat apceļojuši visu Itāliju, apgalvoja, ka viņi nekur nav redzējuši tik lielu un labi iekārtotu tirgu.”
Acteki tirdzniecībā kā maiņas līdzekli izmantoja vaniļas pākstis.
Acteku valoda. Senā kodeksu rakstība bija piktogrāfiski logogrāfiskajā rakstā.
