Botānika, botāniķi
Botanikos - "uz zāli, augiem attiecīgs" (grieķu val.).
Bioloģijas nozare, kas pēta augus, viena no galvenajām bioloģijas nozarēm.
Botānikas pētījumu mērķis ir iepazīt augus un atrast metodes to racionālai izmantošanai un aizsardzībai. Galvenās pētīšanas metodes ir novērošana, salīdzināšana, eksperimentēšana, vēsturiskā, matemātiskā, audu un šūnu kultūru metode, hromatogrāfija, elektronmikroskopija un elektroforēze. Botānikas datus izmanto augkopībā, dārzkopībā, mežsaimniecībā, medicīnā, veterinārijā, ģeoloģijā, fizioģeogrāfijā, arī tekstilrūpniecībā, celulozes, papīra, kokapstrādes, pārtikas un farmaceitikas rūpniecībā.
Vēsture. Botānika ir ļoti sena zinātne, jo līdz ar cilvēces saimniecisko darbību sāka uzkrāties ziņas par pārtikā un ārstniecībā lietojamiem, kā arī indīgiem augiem.
Pirmās rakstītās ziņas par augiem saglabājušās no Senās Ēģiptes (~3000.g.pmē.).
Par botānikas "tēvu" tiek uzskatīts sengrieķu zinātnieks Teofrasts (370.~285.g.pmē.), kas IV un III gs.pmē. darbos "Augu vēsture" un "Par augu principiem" aprakstīja ap 500 saimnieciski vērtīgu augu sugu, norādot to ģeogrāfisko izplatību, ieteica ziedaugu dalījumu viendīgļlapjos un divdīgļlapjos.
Senajā Romā attīstījās galvenokārt lietišķā botānika. Romiešu zinātnieks Dioskurīds (I gs.) aprakstīja ap 600 ārstniecisko augu sugu. Plīnijs Vecākais (I gs.) darbā "Dabas vēsture" (37 grāmatas, 12.-32.grāmatas par augiem) apkopoja tā laika zināšanas par dabu, aprakstīja ap 1000 augu sugu.
Līdz ar Romas impērijas sabrukšanu zinātniskā attīstība apsīka. Eiropā tikai XIII gs. Alberts Lielais uzrakstīja darbu "Par augiem" (7 grāmatas).
XIV gs. tika dibināti pirmie aptiekas dārzi, kas vēlāk tika pārorganizēti par botāniskajiem dārziem.
XV gs. sakarā ar Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetu Eiropā tika ievesti daudzi svešzemju augi. Līdz ar dzīvo augu kolekcijām sāka iekārtot žāvēto augļu kolekcijas - sausos dārzus, radās "zāļu grāmatas."
XVI gs. A.Čezalpīno (Itālija) izveidoja augu morfoloģijas un klasifikācijas pamatus (1583.g.).
XVII gs. tika veikts pirmais eksperiments augu fizioloģijā - 1629.gadā to izdarīja nīderlandiešu zinātnieks J. van Helmonts.
1665.gadā R.Huks (Anglija) atklāja augu šūnas.
1671.gadā itāļu zinātnieks M.Malpigi un angļu zinātnieks N.Grū lika pamatus augu anatomijai.
1693.gadā angļu zinātnieks Dž.Rejs deva pirmo zinātnisko sugas definīciju.
1694.gadā vācu zinātnieks R.Kamerāriuss un angļu zinātnieks R.Brauns lika pamatus augu embrioloģijai.
1694.gadā franču zinātnieks Ž.Turnefors ieviesa ģints jēdzienu.
1737.gadā zviedru zinātnieks K.Linnejs izveidoja pilnīgāko mākslīgo augu klasifikācijas sistēmu, par galveno kritēriju ņemot putekšņlapu skaitu ziedā, to saaugšanas veidu un pakāpi. 1753.gadā viņš ieviesa arī augu bināro nomenklatūru.
1759.gadā vācu zinātnieks K.Volfs pierādīja augu orgānu veidošanos.
1761.gadā krievu zinātnieks J.Kelreiters veica pirmos augu hibridizācijas mēģinājumus.
1763.gadā franču zinātnieks M.Adansons ieviesa dzimtes jēdzienu.
1771.gadā angļu zinātnieks Dž.Prīstlijs atklāja fotosintēzes procesu.
1773.-1789.gados franču zinātnieks A.Žisjē izstrādāja dabisko augu klasifikācijas sistēmu, kurā augi sakārtoti dabiskā rindā, parādot to radniecību.
1790.gadā vācu zinātnieks J.V.Gēte formulēja augu metamorfožu būtību.
1793.gadā vācu zinātnieks K.Šprengels atklāja svešapputes nozīmu un kukaiņu lomu tajā.
XVIII gs. tika sastādītas pirmās floras: J.Gmelina "Flora Sibirica" (1.-4., 1747.-1769.gados, viena no pirmajām pasaulē), P.S.Pallasa "Flora Rossica" (1.-2., 1784.-1788.g.).
XIX gs. paplašinājās zemāko augu pētīšana.
1801.gadā vācu/franču zinātnieks K.Persons lika pamatus mikoloģijai.
1810.gadā zviedru zinātnieks Ē.Ahariuss lika pamatus lihenoloģijai.
1816.gadā vācu zinātnieks A.Humbolts lika pamatus fitoģeogrāfijai.
1823.gadā itāļu zinātnieks Dž.Amiči un 1827.gadā franču zinātnieks Ā.Bronjārs novēroja putekšņa dīgšanu līdz mikropilei.
1827.gadā britu zinātnieks R.Brauns izveidoja pirmo kailsēkļu un segsēkļu definīciju.
1838.-1839.gados vācu zinātnieki M.Šleidens un T.Švanns radīja šūnu teoriju.
1840.gadā vācu zinātnieks J.Lībigs radīja augu minerālbarošanās teoriju.
1849.gadā vācu zinātnieks V.Hofmeisters aprakstīja augu apaugļošanos un 1851.gadā atklāja paaudžu maiņu sūnām.
Pēc Č.Dārvina darba "Sugu izcelšanās" publikācijas 1859.gadā strauji attīstījās augu sistemātika - sākās filoģenētisko sistēmu izstrādāšana. Pirmo sistēmu izstrādāja vācu zinātnieks A.Brauns 1864.gadā, pilnīgāko - vācu zinātnieks Ā.Englers 1887.gadā.
1872.gadā vācu zinātnieks A.Grīzebahs aprakstīja Zemes veģetāciju saistībā ar klimatu.
1880.-1882.gados krievu zinātnieks F.Kamenskis atklāja sēņu un augstāko augu simbiozi.
1896.gadā dāņu zinātnieks Ē.Varmings lika pamatus augu ekoloģijai.
XX gs. turpinājās augu sistēmu veidošana.
1921.gadā krievpadomju zinātnieks H.Gobi izstrādāja pirmo filoģenētisko augu klasifikāciju.
1926.gadā krievpadomju zinātnieks N.Vavilovs noformulēja teoriju par kultūraugu izcelšanās centriem.
1940.gadā krievpadomju zinātnieks V.Sukačovs ieviesa bioģeocenozes jēdzienu.
1960.gadā vācu zinātnieks M.Štrells un amerikāņu zinātnieks R.Vudvords sintezēja hlorofilu.
XX gs. vidū sašaurinājās pētījumi augu morfoloģijā un sistemātikā, paplašinājās pētījumi augu anatomijā, citoloģijā, fizioloģijā (dominē bioķīmiskais virziens), ekoloģijā, ģeobotānikā, paleobotānikā. Botānikas pētījumus koordinē Starptautiskie botāniķu kongresi, kas sanāk kopā reizi 5 gados.
Botānika Latvijā. Botānika Latvijā sāka attīstīties XVIII gs. beigās, kad iznāca J.Fišera darbs par Vidzemes dabu (1778.g.). Rīgas Dabaspētnieku biedrība (dibināta 1845.g.) līdztekus floristikas pētījumiem sāka arī herbāriju veidošanu. Floristikas pētījumi tika publicēti kā pārskati par reģionālo floru (A.Bunge, J.Fleišers, J.Klinge, E.Lēmanis). Izdota pirmā botānikas mācību grāmata latviešu valodā - J.Ilstera "Botānika tautas skolām un pašmācībai" (1883.g.).
XX gs. sākumā izvērsās plašāki floristikas pētījumi. K.Kupfers Rīgā izveidoja Baltijas augu un vispārīgo herbāriju. Latvijas floras herbāriju 20. un 30.gados veidoja LU botāniķi A.Zāmelis, H.Ledus, N.Malta. Tas arvien tiek papildināts un patlaban atrodas LU Bioloģijas fakultātē. Šajos herbārijos ietilpst arī P.Lakševica, J.Ilstera, E.Lēmaņa, K.Starca vākumi. 20. un 30.gados veikti pētījumi floras vēsturē - N.Malta, M.Galeniece, P.Galenieks; algoloģijā - H.Skuja; mikoloģijā - J.Smarods; brioloģijā - N.Malta; par ziedaugiem - A.Zāmelis, K.Starcs, P.Galenieks, E.Ozoliņa; izstrādāti augu noteicēji - J.Bickis, K.Starcs, J.Kaķītis.
Floras izpēti Latvijā sevišķi veicināja J.Bicka "Latvijas augu noteicējs" (5 izdevumi, 1920.-1946.g.). Par botānikas centru Latvijā kļuva LU Augu morfoloģijas un sistemātikas institūts, tagad LU Botānikas katedra. Izdota pirmā mācību grāmata latviešu valodā augstskolām - N.Maltas, K.Ābeles un A.Meldera "Botānika" (1940.g.).
Botānikas nozares.
Augu anatomija. Pēta augu iekšējās uzbūves likumsakarības.
Augu bioķīmija. Pēta augu dzīvības nosrises.
Augu fizioloģija. Pēta augu dzīvības norises.
Augu morfoloģija. Pēta augu ārējās uzbūves likumsakarības.
Augu sistemātika. Pēta augu daudzveidību un klasifikāciju.
Bioģeocenoloģija. Pēta augu ekosistēmas.
Etnobotānika. Pēta tautas tradīcijas augu izmantošanā un ārstniecisko augu sakarā. Latviešu mitoloģijā minēti ap 200 ārstnieciskajiem augiem, 40 000 tautas ticējumu (daudz Pētera Šmita latviešu tautas ticējumu krājumos).
Fitocenoloģija. Pēta uz Zemes sastopamās fitocenozes.
Fitoģeogrāfija. Pēta augu sugu izplatības īpatnības.
Fitohoroloģija. Pēta dažāda ranga taksonu izplatību.
Fitopatoloģija. Pēta augu slimības.
Floristika. Pēta sugu sastāvu (floru) noteiktā teritorijā.
Ģeobotānika. Pēta veģetācijas sadalījumu uz Zemes.
Paleobotānika. Pēta izmirušos augus.
Pēc pētāmā objekta.
Algoloģija. Pēta aļģes.
Brioloģija. Pēta sūnas.
Dendroloģija. Pēta kokus.
Lihenoloģija. Pēta ķērpjus.
Mikoloģija. Pēta sēnes.
Palinoloģija. Pēta putekšņus.
No botānikas nodalījušās un par patstāvīgām nozarēm kļuvušas mikrobioloģija un virusoloģija.
Botānika Latvijā. 1862.gadā Latvijā aizsākās bioloģiskā izglītība līdz ar nodaļas atvēršanu Rīgas politehnikumā, tur darbojās ievērojams botāniķis F.Buholcs.
Pazīstami botāniķi.
Andrejs Famincins (1835.-1918.g.). Krievija.
E.Strāsburgers (~1882.g.). Vācija.
Hermanis Burhāve (1668.-1738.g.). Nīderlande.
Mihails Cvets (1872.-1919.g.). Krievija.
Darbi.
John Gerard. "The Herbal: Or general History of Plants." 1597.g.
Saites.
Bioloģija un biologi.
