Benediktīņi, benediktieši
Latīniski - Ordo Sancti Benedicti.
Senākais no mūku ordeņiem, kas radās Itālijā ap 530.gadu.
Rašanās avoti. Lielo teoloģisko disputu laikposmā basiliešu mūki – bēgļi un trimdinieki – izplatīja rietumos austrumnieciska askētisma normas. IV un V gs. Itālijā, Gallijā, Āfrikā un Spānijā plaši ieviesās koinobiji. Tomēr vispārīga modeļa, kas ļautu unificēt to dzīvi, nebija.
Rašanās. Benediktīņi bija senākais mūku ordenis Eiropā - tas izveidojās ap 530.gadu Montekasīnas klosterī Itālijā un nosaukts tā pamatlicēja Nursijas Benedikta vārdā par benediktīniešu ordeni. Sākumā tas atradās gotu okupācijas centrā.
Dibinātājs - Nursijas Benedikts (480.-543.g.). Līdz mūsu dienām nonākušie dokumenti sniedz skopas ziņas par viņa dzīvi. Līdz ar mācekļu grupu (Maurs un Placīds) Benedikts dibinājis 12 klosterus Subiakas apkaimē. Vietējā klēra nenovīdība to spiedusi pārcelties uz Kasino, kur tuksnešainā pakalnā dibināja visievērojamāko benediktiešu ordeņa abatiju, kas pārdzīvojusi viduslaikus un saglabājusies līdz mūsdienām.
„Statūti.” Diemžēl šī dokumenta oriģinālais teksts ir gājis zudumā. Liekas, tas bijis sastādīts galēji vienkāršotā latīņu valodā. Kopš VIII gs. dokuments daudzkārt tika pārrakstīts, piešķirot stilam pacilātāku toni.
Statūtus Benedikts uzrakstīja paša nodibinātajā Kasīnas kalna klosterī. Tie līdzinās militārā ordeņa kārtības noteikumiem. Tajos noteikti kopējie pamatprincipi, kas mūkiem bija jāievēro savā ikdienas dzīvē. Bez tam, benediktīņu mūkam bija pienākums vadīties arī no Svēto rakstu vieduma un Baznīcas svēto tēvu ieteikumiem.
Benedikts statūtos ierakstīja 72 baušļus. pamatā tie bāzēti uz 10 Mozus baušļiem un kristīgās mācības novēlējumiem, kā arī askētiskajiem ideāliem. Piemēram, apspiežot savu miesu, mīli gavēni, neesi negausīgs uz ēdienu, vīnu utt.
Saskaņā ar šiem statūtiem, mūkiem 7 reizes dienā bija jālūdzas - ne tikai par sevi, bet arī par visas pasaules glābšanu. Pašas lūgšanas bija kopēja dziedājuma formā. No lūgšanām brīvajā laikā mūkiem bija jāstrādā un jālasa, pie kam dažādās kalpošanas fāzēs tiem izdalīja lasīšanai dažādu literatūru.
Benedikta statūtu nobeiguma vārdi: "Tu, kas tiecies uz debesu tēvzemi, iesākumā ar Kristus palīdzību izpildi šos mazākos sākuma noteikumus. Un tikai tad ar Dieva aizgādību sasniegsi ko lielāku, pašas labdaru virsotnes."
Benediktīņu klosteros eksistēja arī sodu sistēma par statūtu neievērošanu. Ja mūks tos bija pārkāpis pirmo reizi, tad to laboja tikai ar pārrunām, tāpat ar pārrunām mūks tika cauri arī otro reizi. Tomēr, ja pārkāpa trešo reizi, tad viņu vair snelaida uz kopējo lūgšanu un maltīti. Par nopietnu pārkāpumu sekoja miesas sods. Galējā gadījumā tādu mūku padzina no klostera.
Ideoloģija. Statūti un sodi bija domāti mūku samierināšanai un tam, lai mūki bez ierunām pakļautos klosteru vadībai.
Lai sasniegtu morālu pilnību, mūkiem bija jāpiedzīvo 12 samierināšanās kāpņu pakāpieni. Tās virsotne bija "pilnīga mīlestība, kas padzen bailes." To sasniedzis, mūks visus priekšrakstus izpilda ar prieku, jo tagad to visu viņš veica Dieva mīlestības dēļ.
Saimniecība. Statūti paredzēja obligātu darba ieviešanu, pie kam sākumā tam bija paredzēts divreiz vairāk laika nekā lūgšanām. Komūnai vajadzēja pašai nodrošināt sev iztiku un pārlieku necerēt uz bagātnieku ieguldījumiem. Benediktieši ieviesa atmatu aparšanu un citas jaunas lauksaimniecības metodes, kas uzlaboja Rietumeiropas ekonomiskos apstākļus.
Struktūra. Benediktīņu ordeņa klosteru īpatnība bija tā, ka katrs no tiem bija neatkarīgs un klostera priekšnieks nevienam nesniedza atskaites. Šo klosteru kopumu vienā veselā apvienoja tikai statūti.
Galu galā klosteris kļuva par feodālu muižu ar saviem dzimtļaudīm. Abats kļuva par koinobija kristu, klosteris – par mazu baznīcu. Mūku pienākums bija bez ierunām pakļauties savam priekšniekam, kas bija viņu patvaldnieks uz mūžu. Ievērojamu vietu ieņēma reliģiskā audzināšana un tekstu studijas. Tika pētīti un saglabāti senie rokraksti.
Attīstība. Benediktiešu kustība izvērsās, taču saukt to par masveidīgu būtu pārspīlēti. Vienkāršiem cilvēkiem iestāšanās klosterī kļuva par notikumu, kas sekmēja viņu kulturālo un sociālo izaugsmi.
Nākošajos gadsimtos lieli klosteri radās Farfā (Sabīnā), Sanvinčencā pie Volturnas, Sansalvatorā (Monteamiata kalnos), Praļjā (Nonantolā), Sanmikelē della Kjuzā, bet ārpus Itāijas robežām – Šveicē (Sangallo), Beļģijā (Stavelo), Vācijā (Fuldā, Laršā, Reihenauā), Francijā (Korbī, Flerī, Bekā, Klunī) un Anglijā (Jorkā, Malmsberijā). Atcerieties, arī daudzu latviešu apmeklētais Klunī klosteris Francijā ir benediktīņu.
Benediktīnieši un izglītība. Tā kā benediktīņu klosteri ar laiku kļuva par tādām kā kultūras sliņām, bagātās dzimtas sūtīja uz tiem mācīties savu jaunatni audzināt un izglītoties. Šī funkcija īpaši pastiprinājās tad, kad benediktīņu kustībai pievienojās romiešu rakstnieka un sabiedriskā darbinieka Kasiodora dibinātās kopienas.
Viduslaiku klosteri kļuva par tām nedaudzajām vietām, kur tika saglabāta antīkā kultūra un notika arī seno darbu pārrakstīšana. Benediktīniešiem šai procesā bija liela nozīme.
Liķieris "Benediktīns." Šī liķiera recepti 1510.gadā izgudrojis benediktīņu mūks Dons Bernardo Vincelli no Fekānas (Francija). Liķiera stiprums ir 40%, tā izgatavošanā izmanto 27 sastāvdaļas - kadiķogas, safrānu, melisu, tēju, koriandru, medu, kanēli, vaniļu, citronu, apelsīnu mizas, krustnagliņas, mārsilu u.c. Uz katras liķiera pudeles ir etiķete ar iniciāļiem D.O.M., ko atšifrē kā "Dievam, labākajam, diženākajam" (Deo optimo maximo).
Lielās Franču revolūcijas laikā liķera pagatavošanas recepte zuda. Tomēr leģenda vēsta, ka 1863.gadā franču vīndaris Aleksandrs Legrāns atrada kādu foliantu ar dzēriena recepti, atšifrēja to un "benediktīņa" ražošana atsākās no jauna.
Aplūkojamie objekti.
Palendriai benediktiešu klosteris. Lietuvā. Vens no nozīmīgākajiem baroka arhitektūras piemēriem.
Kilmoras abatija. Īrija. Sākumā celta kā pils, bet tagad ir darbojošs benediktīņu klosteris.
Di Monte Maria. Benediktīniešu abatija Itālijas Alpos, kas ir visaugstākais klosteris Eiropā - 1340 m.
Vēsturiskā nozīme. Būtībā Sv.Benedikts organizēja un sistematizēja kristiešu mūku kustību. Tas piešķīra mūku klosteriem īpašu sociālo statusu viduslaiku sabiedrībā, tie spēcīgi ietekmēja reliģisko un citas dzīves sfēras. Eiropas katoļu ordeņu saknes meklējamas benediktīniešu ordenī, gandrīz visos daudzus gadsimtus dzīve norisinājās pēc Sv.Benedikta uzrakstītajiem statūtiem.
Saites.
Kristīgās konfesijas.
Mūku ordeņi.
