Indiāņi, Ziemeļamerikas
Amerikas pamatiedzīvotāji pirms Kolumba aizsāktās Ziemeļamerikas kolonizācijas, 20 miljonu skaitā, kurus pārstāvēja vairāk kā 1000 ciltis.
Skaits. Šodien indiāņi Ziemeļamerikā sastāda tikai 1,5% iedzīvotāju, kas ir 2,9 miljoni.
Amerikas pirmiedzīvotāji. Nupat pēdējā laikā uzkrājušies tik daudz faktu, ka varam apgalvot – Amerikas pirmiedzīvotāji bijuši baltie cilvēki.
Kāda „sarkanajai tautai” (lietojusi hematītu), kas kuģojusi gar Ziemeļamerikas austrumu krastu senāk kā 7000 gadu atpakaļ.
Eiropeīdu atradumi:
Kenvikas cilvēks (vairāk kā 9000 gadu),
Huatlakas cilvēks, Penjonas sieviete (pirms 13–12 700 gadu),
Braunsbellas cilvēks (ap 12 000 gadu sens),
Gordonrīkas sieviete (9700 gadu),
atradums Nevadas alā (9400 gadu),
Arlingtonspringsas sieviete, kuras vecumu nosaka pašlaik un tā varētu būt vecākā no uzskaitītajiem.
Bizertbīčas vīrs (Nevada, 10 500 gadu),
Vilsona-Levnarda apmetne (Teksasa, 10 000 gadu),
bērna apbedījums Montānā (10 800 gadu).
Nupat 2002.gadā jau tika paziņots, ka ir ģenētiski pierādījumi par eiropeīdu atrašanos Amerikā pirms 30 000 gadiem.
Vēsture.
Indiāņu senču ierašanās. Indiāņu senči ieradušies pāri Beringa jūras šaurumam apmēram pirms 13 000 gadiem, citur min, ka laikā pirms 60-13 tūkstošiem gadu. Ap 9000 gadu senā pagātnē ūdens līmenis pacēlās tiktāl, ka pa sauszemi atnākt uz Ameriku vairs nevarēja.
Proto-mongoloīdu vai indiāņu galvaskausi sāk parādīties Dienvidamerikā no 9000.g.tk.pmē. un Ziemeļamerikā no 8000.g.t. pmē. To vajadzētu pieņemt, ka indiāņu klātbūtnes pierādījumi šeit pirms vecākā kaukazoīda skeleta ir nepārliecinoši. Bet paļaujoties uz lētticību tika apgalvots, ka viņi šajā kontinentā bija ilgi pirms 9000.g.pmē. Šķiet, ka senāko īsto mongoloīdu attīstība bija vēlīnā Leduslaikameta (23 000-15 000.g.tk.pmē.) Djukas cilvēku modifikācija, kas dzīvoja Mamutu stepēs ziemeļos no Baikāla ezera: ilgi pēc senākās migrācijas uz Ziemeļameriku, mājās sēdētāji sibīrieši dzīvodami tuvu ledus klājumiem, pirms 8000 gadiem bija fiziski adaptējušies ilgstošam bargam aukstumam. Kaut kad pēc 13 000.g.tk.pmē. (kad mongoloīdu pirmās pēdas ir uzietas Āzijas ZA Kamčatkas pussalā) šie senākie mongoloīdi (proto-mongoloīdi)pārceļoja uz Aļasku. Vairākus gadu tūkstošus pēc šī pārceļojuma viņi sāka parādīties tagadējās ASV teritorijā un lielas ļaužu masas devās tālāk uz dienvidiem. "
Ap šī jaunā migrācijas viļņa laiku (8000.-7000.g.tk.pmē.) paleoamerikāņu (laikam jau domāti proto-kaukazoīdi) lietotie darbarīki Ziemeļamerikas rietumos - tādi priekšmeti kā bolas un pusloki, mokasīni un pītu drēbju paraugi, kādi uzieti, piemēram, Garu alā - pārstāja parādīties arheoloģiskajās atskaitēs. Un nākošajos gadu tūkstošos paleoamerikāņi kā atšķirīgs cilvēku apakštips izzuda viscaur Amerikā. Daži zinātnieki (Joseph Birdsell [UCLA], Georg Neumann [Indiana U.], Marta Lahr [Oxford U.]) uzskata, ka nelielas balto cilvēku grupas varēja saglabāties izolētās grupās, piemēram, Dienvidamerikā (Tierra del Fuego), Pantagonija, un vistālākajās Aleutu salās. Par baltajiem cilvēkiem Amerikā ziņo 16.gs. spāņu hronisti. Kāds tā laika spāņu vēsturnieks rakstījis: „Amazones baseina majorumi ir ļoti savdabīga tauta. Vīrieši - liela auguma ar bārdām un sarkaniem matiem. Viņu ādas krāsa ir tik gaiša, ka šie cilvēki līdzinās drīzāk angļiem vai flāmiem, nekā spāņiem.”
Pazīstamais 16.gadsimta spāņu hronists Sjesa de Leons savā hronikā Cronica del Peru rakstīja, ka iedzimtie mēdzot atcerēties cilvēkus ar baltu ādas krāsu un garu bārdu, kuri esot ieradušies no tālas zemes.
Badža Kalifornijā nodrošināja patvērumu proto-negroīdiem līdz pat 16.gs., pēc tam viņi izzuda.
Ir pamats uzskatīt, ka tagadējie indiāņi izveidojušies viņu senčiem asimilējot jau dzīvojošos baltos cilvēkus.
Ledus laikmeta beigās bija izplatītas Jumas un Folsas kultūras.
ASV indiāņu sadalījums par 8 kultūrvēsturiskajiem reģioniem.
Ziemeļamerikas indiāņu cilšu apdzīvotos reģionus ASV teritorijā iedala 8 novados, kuros vērojamas cišu līdzības kultūrā, reliģijā, valodās, tradīcijās un politikā:
- Ziemeļrietumu krasts (Northwest Coast) – iezemiešiem nebija nepieciešamības nodarboties ar lauksaimniecību, jo Native Americans here had no need to farm as edible plants and animals were plentiful in the land and sea. They are known for their totem poles, canoes that could hold up to 50 people, and houses made of cedar planks.
- Kalifornija (California) – Over 100 Native American tribes once lived there. They fished, hunted small game, and gathered acorns, which were pounded into a mushy meal.
- Plakankalnes (The Plateau) – The Plateau Native Americans lived in the area between Cascade Mountains and the Rocky Mountains. To protect themselves from the cold weather, many built homes that were partly underground.
The Great Basin – Stretching across Nevada, Utah, and Colorado, the Native Americans of the Great Basin had to endure a hot and dry climate and had to dig for a lot of their food. They were one of the last groups to have contact with Europeans.
- Dienvidrietumu (The Southwest) – The Natives of the Southwest created tiered homes made out of adobe bricks. Many of the tribes had skilled farmers, grew crops, and created irrigation canals. Famous tribes here include the Navajo Nation, the Apache, and the Pueblo Indians.
- Līdzenumu (The Plains) – The Great Plains Indians were known for hunting bison, buffalo and antelope, which provided abundant food. They were nomadic people who lived in tee-pees and they moved constantly following the herds.
Northeast – The Native Americans of the Northeast lived in an area rich in rivers and forests. Some groups were constantly on the move while others built permanent homes.
- Dienvidaustrumu (The Southeast) – The majority of the Native American tribes here were skilled farmers and tended to stay in one place. The largest Native American tribe, the Cherokee, lived in the Southeast.
Kolonizācija. Baltie koloniti ASV un Kanādā iznīcināja 95 no 114 miljoniem Ziemeļamerikas indiāņu. Minēti gan arī citi dati - no 20 miljoniem indiāņu skaits kolonizācijas karu un slimību rezultātā samazinājies līdz 250 000. Amerikas Indiāņu muzeja dati - Kolumba ierašanas brīdī Ziemeļamerikā bijis apmēram 110 miljoni indiāņu; XX gs. sākumā viņu bija vairs tikko 250 000.
Ziemeļamerikas indiāņu mitoloģija. Gandrīz visas ziemeļamerikāņu ciltis sauc savu zemi par Bruņurupuča salu par godu milzīgam bruņurupucim, kas pacēlies no jūras dibena pēc Lielā Gara pavēles, lai glābtu cilvēkus no Lielajiem plūdiem.
Ziemeļamerikas indiāņu valodas. Pēdējā laikā popularitāti iegūst hipotēze, ka hohokanu indiāņu grupas dialekti (apdzīvo Z-Amerikas klusā okeāna piekrasti un ASV DR) nākuši no Okeānijas austronēziešu valodas grupas.
It is estimated that there were around one thousand languages spoken in the Americas before the arrival of the Europeans.
Today, there are approximately 296 indigenous languages across North America. 269 of them are grouped into 29 families, while the remaining 28 languages are isolates or unclassified.
None of the native languages of North America had a writing system. However, the spoken languages were neither primitive nor simple. Many had grammar systems as complex as those of Russian and Latin.
There was (and is) enormous variety between the languages. Individuals from clans or tribes just one hundred miles apart may have been completely unable to communicate by speech. Neighboring tribes often used a form of sign language to communicate with each other.
According to UNESCO:
Most of the indigenous languages in North America are critically endangered, and many are already extinct.
In the United States, the Navajo language is the most spoken Native American language, with more than 200,000 speakers in the Southwestern United States.
Only 8 Native American languages in the United States have a population of speakers large enough to populate a medium-sized town. These are Navajo, Cree, Ojibwa, Cherokee, Dakota, Apache, Blackfoot and Choctaw.
Less than 20 Native American languages in the United States are projected to survive another 100 years.
Indiāņu totēmu stabi. Indiāņu totēmu stabos atainota visa viņu vēsture un dzimtas ģeneoloģija – Lielie plūdi, tautu pārcelšanās un tikšanās ar baltajiem cilvēkiem. Vēstījums sākas virzienā no virsotnes uz pamatu. Pamatā parasti atrodas to pēdējā, vai vēl pat dzīva esošā virsaiša ģīmetne.
Labākie totēmu stabu paraugi:
Lāča klana totēms Vrangeļa salā (laikam gājis bojā). Pēc vienas no leģendām tieši lācis pēc Lielajiem plūdiem atvedis cilvēkus uz Britu Kolumbijas teritoriju.
„Velna pirksts” arī Vrangeļa salā. Svēts tlinkitu ciltij. Simboliski attēloja to kalnu uz kura tlinkitu senči glābās no Plūdiem.
Haida indiāņu totēma stabs. Tagadiņ atrodas Čikāgas dabas vēstures muzeja priekšā.
Keithens pārstāsta viņu leģendu par nogrimušo Lemūriju: "Šis totēmu stabs ticis izgatavots nogrimušā zemē, kuras kalnu virsotnes kļuva par saliņām, klintis stāvi slejas virs ūdeņiem. Tās ielejas pārvērtās par līčiem un ielokiem, auglīgās zemes pilnībā pagājušas zem ūdens."
Tālāk tiek stāstīts par to kā no rīta zvejnieki devušies jūrā un uzgājuši krastā paisuma izskaloto totēma stabu. Aiznesuši to uz cienu un tajā sazīmējuši kādu totēmu no '" kašalotu tautas" zemūdens tempļa.
Kopš tā laika Klusā okeāna ZR piekrastes iedzīvotāji darināja totēmu stabus pēc atrastā staba līdzības. Pirmais no jaunuzslietajiem ticis nolikts Dalla-Muzona salas līcī.
Jau 1926.gadā Dž.Čerčvards rakstīja: „Šīs leģendas un grieztie attēli totēmu stabos apstiprina, ka indiāņu senči nākuši no Lemūrijas.”
Ģenētiskie pētījumi. Biometrisko pētījumu Dienvidrietumu fonda (Sanantonija, Teksasas pavalstī) veiktajos ģenētiskajos pētījumos (nodoti atklātībai 2002.gadā) ir izdevies noteikt 5 galvenās amerikāņu indiāņu ģenētiskās līnijas. 4 no tām ved līdz Sibīrijai un DA Āzijai (Baikāls, Altajs un Sajāni).
Bez tam pētniekiem (Teodors Šurs no Amerikāņu zinātnes attīstības asociācijas u.c.) izdevās izdalīt vēl 5.līniju, kas gan nav tik pamanāma, ir neapstrīdama. Šai līnijai ir eiropeīda izcelsme. Pārsvarā tā atrodama ciltīs ar algokinu dialektiem – odžibuji. Šai grupā ietilpstot ap 4% mūsdienu eiropiešu, tai piederīgos var uziet arī Tuvajos Austrumos, tiesa gan, stipri mazākā mērā.
Melnkāji, irokēzi, eskimosi un vairākas mazās ciltis no Minesotas, Mičiganas, Masačusetsas un Ontario pavalstīm – to asinis satur nedaudz mongolīdo asiņu piemaisījumu, taču ceļas no cita eiropeīda atzara, kas ap 10 000 gadu atpakaļ radījis Dzemonas kultūru senajā Japānā.
Pēc būtības šie pētījumi runā pretim teorijai, ka pirmie Amerikas iedzīvotāji ieradušies pa Beringa zemes šaurumu vēl pirms 9000 gadiem.
Ja šie pētījumi izrādīsies patiesi, tad Amerikas indiāņiem droši varēs pavēstīt, ka viņi nav Amerikas pirmiedzīvotāji.
Patlaban esot jau ģenētiski pierādījumi, ka Amerika ir bijusi eiropeīdu apdzīvota jau pirms 30 000 gadiem. Tie nav ceļošanai izmantojuši nu jau nogrimušos sauszemes apgabalus, bet gan izmantojuši savus labi veidotos peldlīdzekļus ar ko pārvarējuši okeānu tāles.
2001.gada jūlijā starptautiska pētnieku grupa no Mičiganas universitātes antropoloģijas muzeja uzgājusi tādu eiropeīdu pēdas, kas ir vecāki par 15 000 gadiem. Grupas vadītājs K.L.Breiss paziņoja, ka dienvidu Kanādas indiāņu senči bijuši eiropeīdi ar nelielu citu asiņu piejaukumu. Viņš un vēl kolēģi no Vaiomingas universitātes, Ķīnas zinātņu akadēmijas Pekinā un Čendu (Sičuaņas provincē) Tradicionālās ķīniešu medicīnas koledžas salīdzinājuši 22 senu un mūsdienu cilvēku galvaskausu parametrus. Analīze parādījusi, ka senie amerikāņi nav bijusī saistīti ne ar vienu no Āzijas tautām. Toties galvaskausu parametri atbilduši tautai, kas 15 000 gadu atpakaļ apdzīvojusi Japānu un izveidojusi Dzemonu kultūru.
Martins E.Grandi, Ancient American. Viņš raksta, ka Jaunajā pasaulē izdalītas 4 mitohondrālā DNS līnijas, kuras parasti atzīmē ar burtiem A, B, C un D.
Līnijas A, C un D sastopamas Sibīrijā, kas nav nekas neparasts, jo Ziemeļamerikas indiāņi vairumā nāk no turienes. Šīs līnijas parādījās Amerikā 41 – 20 500 gadus apakaļ.
B līnija parādījās 12 – 6 000 gadu apakaļ. Šī līnija pārsvarā uzieta Dienvidamerikā un ļoti reti vai vispār nemaz nav sastopama starp eskimosu-aleutu valodu grupas tautām ziemeļos. Ja jau šī līnija atbilst nesenākajai migrācijai caur Beringiju (mazāks vecums), tad kādēļ tās nav Sibīrijas ziemeļu tautām, bet ir sastopama dienvidos? Izskaidrojums varētu būt tāds, ka kāda ģenētiski atsevišķa grupa kolonizējusi Amerikas dienvidus. B grupa sastopama arī dažām Polinēzijas tautām, iespējams, tās arī piedalījušās migrācijā.
B grupas parādīšanās apmēram 12 000 gadu atpakaļ sakrīt ar ledus laikmeta beigām, kad ūdeņi varēja būt appludinājuši cilvēku apdzīvotas teritorijas ar to izsaucot masveida migrāciju.
Pavisam nesen pētnieki ir izsekojuši cilvēka gēna mutācijai no DA Āzijas līdz pat Lieldienu salai un Peru un Čīles piekrastei. Šī unikālā mutācija līdzēja pat arheologiem datēt vairākus lielus migrācijas viļņus. Senākie no tiem attiecas uz 2500.–1700.g.pmē.
Pētnieki uzgājuši 4 ģenētiskos raksturlielumus (marķierus?), kas raksturīgi tikai tagadējiem DA Āzijas un Klusā okeāna salu virtenes iedzīvotājiem. Tādi paši marķieri raksturīgi dažām Amerikas tautām – maijiem (Gvatemalā), pima un hopi (DR ASV) un tikuna indiāņiem (Brazīlijas tropu meži).
ASV indiāņi. Agrāk (ASV teritorijā?) bija vairāk nekā 1000 indiāņu tautu,cilšu un etnisko grupu, bet liela daļa no tām pilnīgi izmira karu un epidēmiju rezultātā. 2016.gada janvārī, saskaņā ar Indiāņu lietu biroju (Bureau of Indian Affairs), ASV teritorijā oficiāli tiek atzītas 566 indiāņu ciltis. ASV dzīvo ap 800 tūkstošiem indiāņu no 226 ciltīm. Katrai no tām ir sava valoda un atšķirīga kultūra. Apmēram 500 tūkstoši no tiem dzīvo rezervācijās.
Ģenerāļa Harisona (vēlākais ASV prezidents 1840.g.) laikā tika rupji lauzts miers ar indiāņiem un tie tika sakauti. Kāds indiāņu vadonis vērsās pie burvja pēc palīdzības. Tas atbildēja, ka Harisons stāsies galvenā balto vadoņa amatā, bet drīz mirs. Turklāt tāds liktenis sagaidīs katru Galveno Balto ar 20 gadu starpību. Tā arī uzskata, ka „prezidenta lāsts” ir sācies ar šo prezidentu.
Kopumā Ziemeļamerikā bija vairāk par 1000 indiāņu tautām, ciltīm un etniskām grupām. Šodien lielākās no tām ir navahi, čoktavi, siu, čiroki, čipevi, apači, melnās pēdas, irokēzi un pueblo.
Cīņa par Ziemeļamerikas pamattautu tiesībām sākās jau XX gs., tomēr to stāvokli līdz pat šai dienai nevar nosaukt par labu un indiāņus diskriminē. Piemēram, Kanādā indiāņiem atņēma bērnus un nosūtīja tos katoļu skolās - šī prakse ilga no XIX gs. 80.gadiem līdz pat XX gs. 90.gadiem - tādu bija ap 150 000. Internātos pret bērniem izturējās slikti - badināja, sita, ņirgājās. Nāves gadījumos, un tādu bija ne mazums, apglabāja kapā bez vārda, piedrīgiem par to nepaziņojot. Par šādām kapsētām, kur bija apglabāti simtiem iezemiešu bērnu, sāka runāt tikai pēdējā laikā. Kanādas premjers Dž. Trudo personīgi apmeklēja šīs kapsētas un solīja, ka situācija izmainīsies.
Daudzas indiāņu ciltis izspieda no viņu zemēm un pat pārmetināja uz citiem ASV rajoniem. Šo masveidīgo piespiedu pārceļošanu dēvē par "Asaru ceļu." Ceļā no bada un grūtībām mira tūkstošiem indiāņu, mira arī no balto cilvēku ievazātajām slimībām. Galu galā kolonizācijas rezultātā ASV indiāņu skaits XX gs. sākumā samazinājās vairāk kā 20 reižu - no vairākiem miljoniem uz apmēram 250 000 cilvēku.
1990.gados tika izstrādāta Deklarācija par pamattautu tiesībām, bet to pieņēma ANO Ģenerālajā asamblejā tikai 2007.gadā. Zīmīgi, ka pret balsoja ASV un Kanāda.
Vārdu "indiāņi" tagad vairs Ziemeļamerikā nemēdz lietot, uzskatot to par politnekorektu. Nesen indiāņu skaits atkal sācis palielināties, tomēr sociāli tie atrodas nelabvēlīgā situācijā. Viņu vidū bezdarbnieku ir gandrīz divas reizes vairāk nekā vidēji valstī. 26% indiāņu dzīvo zem nabadzības robežas un tas ir sliktākais rādītājs starp ASV tautībām.
Ja Kanādā situācija iezemiešiem ir visai labvēlīga, tad tā tas gluži nav kaimiņos - ASV. Indiāņi rīko demonstrācijas, kaujas ar policiju, apgāna amerikāņu vēstures pieminekļus un ir pat devušies triecienā administratīvām ēkām. Demonstrācijas, kas protestē pret derīgo izrakteņu iegūšanu indiāņu svētās zemēs vardarbīgi izdzenā. 11.oktobris noteikts kā ASV paatiedzīvotāju diena. Jauno naftas vadu starp ASV un Kanādu indiāņi sauc par "melno čūsku."
Piemēram, "Trampa sienu" 2020.gadā būvēja cauri indiāņu zemēm, aizskarot 22 vēsturiskos un kulta objektus. Viens no tādiem bija pakalns, kurā papago indiāņi apglabāja nogalinātos ienaidniekus - pārsvarā apačus. Indiāņi uzskata, ka tiks traucēts mirušo karavīru miers un tie var atcerēties senos pāridarījumus. Tomēr amerikāņi neko neņēma vērā un pakalnā izlīdzināja būvlaukumu ar spridzināšanas palīdzību.
Rezervācijas. Indiāņiem atvēlētās teritorijas, kuras pārvalda federālā līmenī atzīta indiāņu pašpārvalde. ASV ierīkotas 326 rezervācijas, kas aizņem 2,3% ASV teritorijas. Pati lielākā ir navahiem un to pēc platības var salīdzināt ar Rietumvirdžīnijas pavalsti. Rezervācijās valda visai liels bezdarbs, jo uzņēmumi nekāro tajās darboties dēļ sarežģītās varas likumdošanas. Izņēmums ir derīgo izrakteņu ieguvēji, taču tie pārsvarā nāk ar saviem speciālistiem. Rezervācijas bieži vēl šodien tiek izmantotas kā toksisko atkritumu izgāztuves un tas pasliktina indiāņu veselības rādītājus.
Ziemeļamerikas indiāņu mitoloģija. Vienots bezveida spēks - orenda vai manitu.
Aleuti.
Algonkinvakašu saime.
Algonkini. 4 teritoriālās grupas:
- ziemeļaustreņu grupa - kri, naska(i?)pi, montāņi (iespējams, Montānas pavalsts nosaukums), mikmaki (Mi'kmaq), u.c.;
- piekrastes grupa - abenaki, naraganseti, masačūsetsi, ponhatani;
- centrālā grupa - delavāri, mohikāņi, maiami (iespējams, Floridas pavalsts administratīvā centra Maiami nosaukums), ilinoisi, otavi (iespējams, Kanādas galvaspilsētas Otavas nosaukums), odžibvi, šauni, algonkini, menomini;
- rieteņu grupa - siksiki - "melnkāji," čeijeni, arapahi (Arapaho), acini.
Seliši.
Vakaši:
Nutki.
Kvakiutli.
Anasazi.
Atabaski.
Ap Lielajiem ezeriem.
Arovaki.
Cahuilla.
Catawba.
Čeroki. Cherokee.
Choctaw.
Činanteki.
Čipevi.
Crow.
Čumaši. Kalifornijas dienvidi, izmiruši.
Dakoti. Dakota.
Eskimosi. Inuit.
Haidi. Haida.
Heiltsuki. Kanāda, Britu Kolumbija.
Hikaki.
Ho-Chunk.
Hohokami.
Hokosiu saime.
Siu:
Apsaroki.
Asiniboini.
Dakoti.
Osedži.
u.c.
Hoki.
Irokēzi. Iroquois. Seneki, oneidi, onondagi, kajugi, mohauki, tuskarori; ēri, huroņi, čiroki.
Kedo.
Muskogi:
Krīki.
Seminoli. Seminole.
u.c.
Oahakas čontali.
Tlapaneki.
u.c.
Hopi.
Hupa.
Hvavi.
Jaioti.
Jokuti.
Yakama.
Yaqui.
Joši.
Jutoacteku saime.
Acteki.
Jaki. Kalifornija, izmiruši.
Ma(i)jo.
Pipili.
Šošoni:
Komanči. Comanche.
Juti.
Pimi.
Papagi.
Tarahumāri.
u.c.
Jūti. Ute.
Jutes.
Kaijeni. Cheyenne.
Karoki.
Kiowa.
Klamati.
Kvaikuitli. Kanāda.
Lakota.
Lenki.
Luisenji.
Maidi.
Maijosoku saime.
Celtali.
Cocili.
Cutušili.
Čolo.
Čorti.
Hvasteki.
Išili.
Kakčikeli.
Kekči.
Kiči.
Maiji.
Mami.
Miši.
Pokomči.
Soki.
Tavaskas čontali.
Toholabali.
Totonaki.
Verakrusas popoloki.
u.c.
Makah.
Menomini. Menominee.
Miccosukee.
Misisogi.
Miskitomatagalpu saime.
Mikiti.
u.c.
Mohave.
Modoki.
Nadenu saime.
Atapaski:
Apači. Apache.
Navahi. Navajo.
u.c.
Haidi.
Tlinkiti.
Nakota.
Nez Perce.
Ntlakapamuki.
Okanagoni.
Oneidas.
Osage. Laikam tie paši osidži, kas pieder siu saimei?
Otavi. Ottawa. ottavi, odžibvi, un algonkini.
Otomangu saime.
Masahvi.
Masateki.
Mišteki.
Otomi.
Sapoteki.
u.c.
Paiji.
Paijoti. Paiute.
Pani.
Papagi.
Pavioti.
Penobskota pasamakvoli. Penobscot.
Penutu saime.
Cimšiani.
Sahaptini.
u.c.
Pequot.
Pimi. Pima.
Potawatomi.
Pueblo.
Sac and Fox.
Salineni. Salish.
Šinki.
Skidi pauni.
Šošoni.
Tarahumāri.
Taraski.
Tevi.
Tipaji.
Tohono O'odham.
Tshimshian.
Umarilla.
Wampanoag.
Paravami (???). Kaut kāda konfederācija.
Raksti.
Ziemeļamerikas indiāņi klinšu mākslā attēlojuši šamaņu garīgos ceļojumus citpasaulē.
Saites.
Ziemeļamerika.
Indiāņu lāsts.
