Kortess, Ernando
Spāniski - Fernando Cortés Monroy Pizarro Altamirano.
Spāņu konkistadors un Acteku valsts sagrāvējs 1519.-1521.gados.
Radniecība. Karagājiena laikā Kortesa mīļākā bija indāniete Malinče. Viņa bija viena no acteku pakļautās cilts vadoņa meita. Malinčes tēvs agri nomira, māte aši atrada citu vīru un bērnu atdeva audzināšanai uz citu cilti. Viņu – princesi pasludināja par mirušu un tādējādi viņa pazaudēja titulu un mantojumu. Meitene bija spējīga. Viņa ātri iemācījās spāņu valodu un uzticīgi kalpoja Kortesam kā tulks.
Malinčei no Kortesa piedzima ārlaulības dēls, kuru nosauca par Martinu. 1530.gadā Spānijas karalis uzlika Kortesam par pienākumu apprecēt spānieti. Tai no Kortesa arī piedzima dēls – Martins. Pēc 20 gadiem spāņu Martins sacēla indiāņu dumpi, kas prasīja neatkarību no impērijas. Sacelšanās tika nežēlīgi apspiesta, taču spāņu Martinam izdevās paslēpties. Lai izglābtu pusbrāli no izrēķināšanās, Martins – kreols uzdevās par viņu un padevās varas iestādēm. Malinčes dēlam nocirta galvu, bet spāņu Martins izdzīvoja.
Dzīvesgājums. Bija mācījies Salamankas universitātē, savam laikam bija labi izglītots cilvēks.
Kortesa ierašanās Amerikā. Viņam vajadzēja kļūt par advokātu. Mēģināja piedalīties Nikolasa de Ovando ekspedīcijā, bet cieta negadījumā lienot pie mīļākās pāri mūrim, kas nogruva.
19 gadu vecumā ieradās Espanjolā ar mērķi kļūt bagāts. 24 gadu vecumā piedalījās Kubas iekarošanā Velaskesa vadībā. Guva ievērību, pec tam pieslējās gubernatora pretiniekiem un tika ieslodzīts cietumā. Bēga, tika noķerts, bēga atkal. Beidzot izlīga ar Velaskesu un apmetās lauku muižā. Pirmais Kubā ieveda Eiropas liellopus. Ekspluatēja zelta raktuves un sarausa visai nozīmīgu kapitālu – 2000 līdz 3000 kasteljano.
Kapitāls deva tam iespēju iepirkt ekipējumu un bruņojumu ekspedīcijai. Kortess panāca, ka viņam tka uzticēta virspavēlniecība pār karafloti, kuru kopā ar gubernatoru Velaskesu apgādāja ar visu nepiecešamo. Kāds muižnieks par Kortesu: „...naudas viņam maz, toties parādu daudz.”
Pēdējā brīdī atkal radās nesaskaņas ar gubernatoru. Kad Kortess atradās Kubā, Velaskess mēģināja to apcietināt, bet nesekmīgi. Kortess ar 11 kuģiem devās ceļā. Viņam līdzi bija 110 jūnieki, 553 kareivji (no tiem 32 bruņoti ar arbaletiem un 13 ar šautenēm), 10 smagajiem un 4 mazajiem lielgabaliem, kā ari 16 zirgiem.
Kortesa plāni. Pirmās ziņas par bagāto acteku valsti atnesa Ernandesa de Kordovas un Huana de Grihalvas ekspedīcijas, kas bija veikušas izlūkbraucienus pa Meksikas līci. Tā, ka Kortess paredzēja, ka viņa ekpedīcijai nāksies saskarties ar augsti organizētu civilizāciju.
1519.gadā pie Kozumelas salas izmeta enkurus Kortesa kuģi, jo sala bija kļuvus par bāzi turpmākajiem spāņu iekarojumiem Meksikā. Šeit Kortess pavēlēja iznīcināt Ahulneba, Tēl Kusama un Iščelas statujas, kuras te ieradās pielūgt maiju svētceļnieki. To vietā uzslēja koka krustus.
Kortesa dienestā atradās Monteho un Agiljārs (iepriekš minētais maiju ķēniņa Kiniča gūsteknis), kas devās līdzi Kortesa karagājienā pret actekiem.
1519.gada pavasarī tuvumā noenkurojās Kortesa flotile. Uzzinājis par divu balto vīru atrašanos indiāņu gūstā, Kortess uzrakstīja tiem vēstuli un aicināja atgriezties. Mācītājs Hieronīms tā arī izdarīja.
Gonzaless turpretī bija pametis Tulumu un nonācis Četumalā. Turienes ķēniņš uzņēma klejotāju visai draudzīgi, dāvāja tam titulu batab ("ciema pārvaldnieks") un apprecināja tam savu meitu. Hieronīms dzīvoja Četumalā un atteicās no Kortesa piedāvājuma: "Man tur ir sieva, trīs bērni, kā gan es varu viņus pamest? Man uz sejas ir tetovējums, lūpas caurdurtas, ausīs riņķi..."
Konkistas laikā viņš 17 gadus organizēja pretošanos iebrucējiem un spāņiem izdevās viņu nogalināt tikai 1536.gadā.
Ierašanās Meksikā. 1519.gada 16.augustā Kortess izkāpa malā netālu no mūsdienu Verakrusas ar 400 karotāju vienību. Kā sabiedrotos cīņā pret actekiem Kortess salīga acteku apspiestās ciltis, ar kuru karotājiem kopā devās uz Tenočtitlānu.
Actekos paniskas šausmas izraisīja spāņu lielgabali un uz zirgiem sēdošie jātnieki – nekad agrāk indiāņi zirgus nebija redzējuši. Pēc pirmajām sakāvēm acteku valdnieks apjuka un ļāva konkistadoriem ienākt galvaspilsētā.
3 mēnešos Kortess nonāca līdz Tenočtitlānai.
Ierašanās Tenočtitlānā. Galvaspilsētā viņš ienāca 1519.gada 8.novembrī. 10.novembrī Kortess lūdza Montesumu atļaut viņam ierīkot kapelu pilī, kurā dzīvoja. Atļauja tiek dota nekavējoši un vēl atsūtīti palīgā strādnieki.
Montesuma spāņus iemitināja pilī, kurā tie atrada apslēptu telpu, pilnu ar dārgumiem. Spāņi gavilēja. Taču Kortess saprata savu neaskaužamo situāciju un lika telpas durvis atkal aizmūrēt.
Kortess piespieda Montesumu pārnākt uz viņa pili, tādējādi faktiski nolaupot to. Pazemotais acteku valdneks uzdāvināja spāņu karalim savus dārgumus. Kortess pavēlēja to visus sanest vienā no noliktavām un novērtēt. Spāņi pagatavoja savus svarus un atsvarus, dārgumi bija 162 000 zelta peso vērti, kas pēc kāda XIX gs. aprēķiniem bija ekvivalenti 6,3 miljoniem ASV dolāru. Tā bija neiedomājama bagātība. Taču Kortess sadalīja mantu pēc sava prāta, kā rezultātā kareivi draudēja sadumpoties, sākās asiņainas divkaujas. Taču Kortess ar savu daiļrunību viņus nomierināja.
Spāņi sāka pārvaldīt valsti Montesumas vārdā.
Cīņa ar Velaskesu. Kubas vietvaldis Velaskess Spānijas karalim Kārlim V iztēloja Kortesu kā aizbēgušu nodevēju, kas nepakļaujas karaļa gribai.
No piekrastē atstātā virsnieka Kortess uzzina, ka piekrastē pie Verakrusas piestājusi flote kāda Narvaesa vadībā, kas sūtīts sagūstīt Kortesu. Uz Narvaesa 18 kuģiem bija 900 vīru, to vidū 80 jātnieki, 80 ar šautenēm un 150 ar arbaletiem bruņoti strēlnieki, kā arī daudz smago lielgabalu. Tā nu pret Kortesu tika virzīts sēcīgākais karaspēks kāds līdz tam jebkad tika raidīts Jaunajā pasaulē.
Kortess laižas avantūrā. Montesumas apsardzei Mehikā viņš atstāj virsnieku Pedro de Alvarado kopā ar 2/3 sava karaspēka. Ar atlikušo trešdaļu jeb 70 kareivjem viņš dodas pretī Narvaesam. Kopā ar idiāņiem viņa vienība ir 266 vīru.
Laiks ir slikts, lietus gāž kā ar spaiņiem. No izlūkiem Kortess uzzina, ka pretinieks nonācis jau līdz Sempoaljai un no tā viņu šķir tikai viena upe.Par spīti briesmīgaam laikam, Kortess forsē upi un naktī atbruņo Narvaesa sardzi. Niecīgā Kortesa vienība ar kaujas saucieniem ielaužas Narvaesa nometnē un pavisam īsā kaujā pretinieks tika satiekts. Narvaesam, kurš aizsargājas tempļa torņa smailē, ar šķēu tika izdurta kreisā acs.
Vēlāk tika stāstīts, ka Kortesam uzvarēt palīdzējušas kokuijos – neparasti lielas mirdzošas vaboles, kas lielā skaitā pēksņi prādījušās. Kortesa pretinieki tās noturējuši par milzīgas armijas lāpu ugunīm.
Kortess pierunāja Narvaesa kareivjus pārnākt savā dienestā, ko tie arī pilnā sastāvā izdarīja.
Kortess karalim Kārlim V nosūtīja dārgumus un pirmais tāds kuģis ieradā Seviļjā 1519.gada 9.decembrī. Ar to ieradās arī 4 neparasti saģērbti totonaki, acteku kalendāra zelta plātne, acteku grāmatas.
Alvarado darbība Tenočtitlānā. Kamēr Kortess cīnījās ar Narvaesu kāda priesteru delegācija bija lūgusi Alvarado atļauju sarīkot Lielajā teokalli reliģiskus svētkus ar dziesmām un dejām. Alvarado izvirzīja divus noteikumus: nedrīkstēja upurēt cilvēkus un actekiem bija jāierodas bez ieročiem. Svētku laikā spāņi apkāva ap 600 dižciltīgus actekus. Šai rīcībai nav nekāda racionāla izskaidrojuma, ja nu vieīgi spāņu vēlēšanās atstāt acteku valsti bez valdošās elites.
Kad Kortess pēc savas uzvaras atgriezāsTenočtitlānā, situācija pilsētā bija mainījusies. Acteku tauta bija sacēlusies. Montesumas II brālis Kvitlavaks tika ievēlēts par ķēniņa vietnieku. Acteki gandrīz nepārtraukti ielenca pili, tā, ka Kortess ieradās īstajā brīdī.
Turpmākā Kortesa darbība Tenočtitlānā. Kortess sāka karot – nopostīja ap 300 māju, nodedzināja Lielo teokalli, taču neko tas nedeva.
Kortess sāka apkarot acteku ticību, kas bija liela stratēģiska kļūda. Pievērst Motesumu II kristietībai Kortsam neizdevās. Monesuma II pieklājīgi visu noklausījās, bet kristīties atteicās. Tad spāņi uzkāpa Lielā teokalli virsotnē, kur ieraudzīja cilvēku upurēšanas vietu. Pēc laika spāņi ieņēma vienu no teokalli torņiem un ierīkoja tur kristīgu dievnamu. Tur noturēja pirmo dievkalpojumu.
Montesuma II mēģināja uzstāties par vidutāju starp savu tautu un iekarotājiem, taču tika nomētāts ar akmeņiem un 520.gada 30.jūnijā nomira. Spāņi bija zaudējuši savu lielāko trumpi – dzīvu valdnieku.
„Bēdu nakts” – Noche triste.
Kortess saprata, ka viņam pilsēta jāpamet. Pirms gājiena viņš sabēra dārgumus savu kareivju priekšā un ļāva tiem ņemt visu ko vēlas. Vecie kareivji ņēma pavisam nedaudz, bet citi sgrābās lielā svarā, kas tiem arī maksāja dzīvību.
Spāņi devās ceļā 1.jūlija naktī īsi pēc pusnakts, jo acteki parasti naktīs nekaroja. Tā viņiem mierīgi pusstundas laikā izdevās iziet cauri pilsētai līdz ceļam, kas veda uz dambi. Acteki, paredzēdami spāņu izlaušanos, daudzās vietās dambjus bija pārrakuši. Nu sargkareivji sacēla trauksmi un ieradās indiāņi. Dārdēja teokalli priesteru bungas. Sāka vārīties kā ellē.
Izmantojot pašu sameistarotu pārnesamo tiltu, spāņiem izdevās šķērsot pirmo pārrakumu. Tad sāk līt lietus. Kanālos uzbruka indiāņi no laivām. Dubļos, bultu krusā un cīņās spāņi lēnītēm vrzījās uz priekšu. Pārnēsājamais tilts iegrima otrajā pārrakumā un vairs nebija izkustināms. Nu organizētā atkāpšanās izvērtās par bēgšanu. Daudzi metās grāvī un mēģināja peldus sasniegt pretējo krastu. Daudzus dzelmē novilka zelts.
Pret rītu dambis tomēr tika pāriets, bet no vienības bija atlicis visai maz - vienībā bija palicis ap tūkstots vīriem, no tiem tikai ap 450 spāņu. Nebija neviena neievainota cilvēka, trūka pārtikas. Bija saglābušies arī 23 kavaleristi ar zirgiem.
Spāņiem par laimi acteki nevajāja atlikšos spāņus, bet gan lielu uzmanību veltīja kara laupījumam.
Otumbas „brīnums.” Nākamās astoņas dienas turpinājās sadursmes no kurām spāņi visādi izvairījās, jo devās uz savu sabiedroto tlakskaliešu zemēm. Vienība 1520.gada 8.jūijā pārgāja pāri kalnu grēdai, kas ierobežoja Otumbas ieleju un ieraudzīja šausmīgu skatu: cik tālu vien sniedzās acs viļņojās indiāņu karotāju jūra. Baltās kovilnas bruņās tērpo karotāju vidū izcēlās raibi un krāsaini tērptie acteku augstmaņi. Karotāju kaits tika vērtēts uz 200 000 (realitātē - ap 20 000).
Spāņiem nebija izvēles un tie devas kaujā. Šoreiz viņiem vairs nebija ugunsspļāvēju ieroču. Kortess sadalīja vienību 3 grupās, flangos raidīdams atlikušo 20 zirgu kavalēriju - Otumbas līdzenumā tā varēja darboties efektīvi. Kortesa vadībā spāņi cirtās iekšā karotāju pūlī komandiera Sivaka virzienā. Cīņā Kortess pazaudēja zirgu, uzleca otrā. Indiāņi īsti neprata pretoties kavalēristiem. Tā brīnumainā kārtā viņš izlauzās līdz tam ar vēl trim karavīriem un to nogalināja. Izrāva indiānim zelta karogu un vicināja.
Redzēdami savu uzvaras zīmi ienaidnieka rokās, indiāņi panikā metās bēgt. Brīnums patiesi bija noticis. Tomēr eksistē arī hipotēze, ka šo "brīnumu" izdomājuši spāņu hronisti.
Tā kauja pie Otumbas tomēr deva Kortsam otro iespēju un Acteku impērija noturējās vēl tikai gadu. Kortesa vienība izlauzās līdz Tlakškalai un atpūtās tur vairākas nedēļas.
Spāņi atgriezās Tenočtitlānā un sagrāba to otro reizi - šoreiz jau pavisam.
Montesumas dārgumi. Ienākot Tenočtitlānā otrreiz, spāņi cerēja uziet atstātos dārgumus, taču tie bija pazuduši. Kortess lika spīdzināt Kvautemoku, bet tas neko neatklāja. Nirēji pēdu pēc pēdas pārmeklēja visas lagūnas un savāca vērtības ap 130 000 kasteljano vērtībā. Tas bija tieši tik daudz, lai varētu nosūtīt Spānijas karalim viņam apsolīto 1/5 daļu. Šos kuģus, par kuriem Kortess ziņoja 1522.gada 15.maija vēstulē, sagrāba franči. Pārējie Montesumas II dārgumi nav uzieti līdz pat šai dienai.
Konkistadori saprata, cik svarīgi ir nostiprinat iekrojumus ideoloģiski. E.Kortess vērsās pie Spānijas karaļa Kārļa V ar lūgumu cik ātri vien iespējams nosūtīt uz iekarotajām zemēm garīdzniekus un jau 1524.gada jūnijā Meksikas krastā izsēdās 20 franciskāņu mūki - basām kājām tie sasniedza Mehiku.
Karagājiens uz Hondurasu (1525.g.). 1525.gadā Kortess devās uz karagājienā Hondurasu, lai sodītu kādu nodevēju.1525.gadā Koretess ar savu militāro vienību atradās pavisam tuvu Tikalai (Gvatemalā), tomēr tā arī to neatklāja.
Kortesa tālākā darbība. 1528.gadā viņš pirmais uz Spāniju aizveda kakao pupiņas, no kurām maiji gatavoja dzērienu. Iesākumā rūgtais dzēriens eiropiešiem ne visai patika, bet tad to sāka saldināt un kakao kļuva populārs. XIX gs. kakao pupiņas sāka lietot šokolādes ražošanā.
Kortesa dārgumi Spānijā. 1519.gada 9.decembrī Seviļā ieradās pirmais Kortesa sūtītais kuģis ar acteku dārgumiem, kas izsauca milzīgu sensāciju. Ar to ieradās arī 4 krāšņi ģērbti totonaki. Bija grāmatas, "kādas lieto iezemieši" un milzīgs acteku zelta kalendāra ripulis. Tomēr visi acteku dārgmetāla izstrādājumi (arī kalendāra ripulis?) tika pārkausēti un izkaltas spāņu monētas, lai segtu Kārļa I lielos parādus.
Nesaņēma Kortesa sūtītos acteku dārgumus 1522.gadā 130 000 kasteljano vērtībā, jo tos sagrāba franči.
Kortess un šokolāde. Šokolāde nonāca Spānijā, taču nav zināms konkrēts laiks, kad tas notika. Leģenda vēsta, ka konkistadors Fernando Kortess 1528.gadā to atveda uz savu dzimteni. Amerikas ekspedīcijā viņu ar šokolādi bija iepazīstinājis acteku imperators.
Darbi.
"Piecas vēstules." Tās bija vēstules, ko Kortess kauju starplaikā uzrakstīja Spānijas karalim. Esot ļoti spilgtas.
Aplūkojamie objekti.
Kortesa māja Mehikā. Māja atrodas vecajā Mehikas daļā – Kaijoakānas rajonā un patlaban tajā atrodas muzejs. 10 000 kvm platībā. Nogalināto indāņu trūdēšanas smaka bija tik nepaesama, ka Kortess nosprieda pārvākties tālāk no Tenočtitlānas centra un XVI gs. uzcēla māju Kaijoakānas rajonā.
1525.gadā 200 m no savas mājas Kortess uzcēla mītni savai indiāņu mīļākajai – Malinčei. Abas mājas savienoja apakšzmes tunelis, pa kuru Kortess devās uz randiņiem ar indiānieti. Tuneli uzgāja tikai asjendas vēlākie saimnieki.
Pēc Kortesa mājai bija daudzi dažādi saimnieki. 1834.gadā Rubensa Mehijas, tagadējā ēkas īpašnieka, vecvectēvs nopirka šo ēku par 5000 peso, kas tagad tiek pielīdzināti 500 ASV dolāriem. Vecvectēvs atraka šo Kortesa tuneli un atrada tanī daudz priekšmetu, kas piederēja vietējās cilts vadonim Kuauapopokam. Viņš tika spīdzināts kopā ar pēdējo acteku ķēninu Kvautemoku, lai izdibinātu, kur atrodas dārgumi. Tāpat vectēvs bija apgalvojis, ka tagadējie Mehijas ir šī indiāņu vadoņa attāli radinieki.
No asjendas veda vēl vairāk tuneļi. Viens no tiem Kortesa māju savienoja ar Djēgo de Ordasa un Pedro de Alvarado mājām. Šie abi Kortesa karavadoņi Kubā izklaidējās cērtot četras daļās pie palmām piesietus indiāņus. Kortess tik ļoti sašuta par to, ka abus nodeva tiesai.
Kortess. Attieksme pret viņu Meksikā ir visai laba. Vairums meksikāņu viņu uzskata par valsts dibinātāju un nācijas tēvu.
Saites.
Acteki.
