Maiju rakstu avoti
Maiju piktogrāfiskās rakstības grāmatas.
Tās bija pagatavotas no luba (augiem) – no plāniem savvaļas smokovņicas mizas slānīšiem, pārklātas ar baltiem kaļķiem. Uz tiem rakstīja ar tinti, ar asu spalvu un smailu nūjiņu palīdzību. Mīkstie un trauslie iekšējie slāņi tika piesūcināti ar gumijkoka sulu, kas padarīja tos lokanus. Tad uz tiem uzklāja kokšķiedras, papildus to nostiprinot. Visbeidzot tos pārklāja ar kaļķa pienu, šis slānis labi saglabāja uzgleznoto informāciju. Atsevišķās lapas var tikt salīmētas ar kādu īpašu starpliku palīdzību, kuru sastāvu nav izdevies noskaidrot. Bija gan iesietas grāmatas, gan arī ruļļi.
Spāņu iebrucēji šīs grāmatas iznīcināja simtiem, un līdz mūsu dienām nonākušas tikai trīs (iespējams četras!). Daudz informācijas savos rakstos iekļāva Djego de Landa, kas sākotnēji bija viens no iznīcinātājiem. 1549.gadā maiju zemēs Jukatānā ieradās franciskāņu mūks Djego de Landa. Fanātiskais spānis bija apņēmies iznīcināt pagānisko reliģiju pašā saknē. 1562.gadā, karavīru pavadīts, bīskaps de Landa jāšus uz zirga ieradās Mani pilsētā. Tās svētnīcā atradās senu maiju manuskriptu krātuve. Pēc bīskapa pavēles visi rokraksti (kopskaitā 27) - grāmatas un ruļļi - ar nesaprotamām rakstu zīmēm tika sanesti uz laukuma svētnīcas priekšā. Pēc tam Landa pašrocīgi ar lāpu aizdedzināja sakrauto manuskriptu kaudzi. „Šajās grāmatās nebija nekā cita kā vien māņticība un velnišķīgi izdomājumi, ” - viņš vēlāk rakstīja. „Mēs sadedzinājām tās visas.”
Visos trijos kodeksos ir ap 6730 pamatzīmju un 7500 afiksu jeb palīgzīmju.
Hipotēze. Uzskata, ka daļa maiju un arī acteku grāmatas izvestas un glabājas Vatikānā. Tās tur esot redzējis kāds doktors Nilzers.
Maiju rakstu avotu saraksts:
Bodlī kodekss.
Bordžijas manuskripts.
Čilambalam.
Drēzdenes kodekss.
Fehervari kodekss.
Madrides kodekss.
Parīzes kodekss.
Popolvuhs.
Totonikapanas grāmata.
Trojānas kodekss.
Gravjē kodekss. Esot uziets kādā Meksikas alā XX gs. vidū. Nez kādēļ tiekot slēpts, neko nezinām par tā saturu (iespējams fufelis!). Kodekss esot atrasts kopā ar kāda augstmaņa nāves masku. Kodeksa saturs esot bijis par valsts vadīšanas tēmu.
1971.gadā Meksikā esot uziets ceturtais maiju kodekss - Ņujorkā steidzīgi organizēja izstādi. Tomēr piepeši kodeksu izņēma no ekspozīcijas, jo pasludināja par viltojumu. Tāds ļoti rets gadījums. Tagad šo rokrakstu slēpjot, tas atrodoties Meksikas Valsts antropoloģijas muzeja slēgtajā arhīvā.
Koka mizu kodekss. Uziets vēl 1964.gadā. Visai neparasts, jo veidots no koka mizas, Kritiķi to uzraiz sāka uzskatīt par viltojumu, jo tas atšķīrās no citiem pazīstamajiem maiju kodeksiem, bija arī pārāk vienkāršs, pat primitīvs. Tajā attēlota Venēra. Vairākas reizes tas mainīja savu īpašnieku, līdz 1974.gadā kāds antikvariāta kolekcionārs to uzdāvināja meksikāņu varas iestādēm, lai noskaidrotu tā autentiskumu. 2018.gads nāca ar pārsteigumu, jo testi uzrādīja kodeksa sastādīšanas laiku kā posmu no 1021.-1154.gadam. Tātad tas ir senākais rakstu avots visā Jaunajā pasaulē.
Saites.
Maiji.
Maiju rakstība.
