Aliens

Vai senie feniķieši atklāja Ameriku? Filipa Bīla otrā ekspedīcija ar kuģi “Feniķija”

Vienpadsmit gadus pēc sava pirmā eksperimentālā brauciena apkārt Āfrikai ar kuģi “Feniķija,” britu ceļotājs Filips Bīls metās jaunā piedzīvojumā. Šoreiz viņš ar šo pašu kuģi devās braucienā pāri Atlantijas okeānam. Piecu mēnešu laikā mērojot 6000 jūdzes, pierādīja, ka vismaz tehniski feniķieši ilgi pirms Kolumba varēja sasniegt Ameriku.

Senā Feniķija

Feniķija (seno grieķu vārds) jeb Kanaāna (vietējo iedzīvotāju dots nosaukums) bija 500 km gara un ļoti šaura, ap 20–30 km plata zemes strēmele starp Vidusjūras austrumu krastu un augstām Libāna un Antilibāna kalnu grēdām.

Feniķieši bija amorītu-kanaāniešu ciltis, kas 2000.g.pmē. apmetās uz dzīvi Vidusjūras austrumu krastā. Par feniķiešiem šo tautu dēvēja senie grieķi. Kā viņi paši sevi dēvēja, arvien vēl nav skaidrs; iespējams, ka senās Feniķijas iedzīvotāji sevi sauca par kanaāniešiem (kenanni, akadiešu valodā kinham). Žīdu valodā vārda kenani otrā nozīme ir “tirgotāji,” kas precīzi raksturo feniķiešu pamatnodarbošanos.

Vēsturnieki senās Feniķijas vēsturi iedala trīs posmos:

• III. g.t.–XV gs.pmē., kad pastāvēja ievērojamākās no visām feniķiešu pilsētvalstīm – Ugarita un Bibla. Liecības par Biblas tirdzniecības un reliģijas sakariem ar Seno Ēģipti ir datējamas ar Vecās valsts IV dinastiju;
• XV–XII gs.pmē., kad Feniķijai uzkundzējas senie ēģiptieši un pēc tam heti;
• XII–VIII. gs.pmē., kad tā laika lielvaras – Ēģipte, Hetu valsts un Asīrija bija politiski novājinātas, feniķiešu pilsētvalstīm izdevās atgūt neatkarību. Šie trīs gadsimti bija senās Feniķijas ziedu laiks, kad feniķieši veica savus slavenos un nozīmīgos jūras braucienus.

Tirdzniecība, kā arī jūras laupīšana padarīja bagātas feniķiešu pilsētvalstis Tīru, Sidonu, Biblu un citas.

VIII gs.pmē. Feniķija kļuva par Asīrijas provinci. Ap šo laiku feniķieši arī sāka zaudēt monopolstāvokli Vidusjūras tirdzniecībā, jo tajā iesaistījās arī sengrieķu tirgotāji. Pēc Asīrijas sabrukuma Feniķija nonāca Jaunbabilonijas pakļautībā, bet kopš 539.g.pmē. – Persijas impērijas sastāvā. Vēlāk Feniķiju iekaroja Aleksandrs Lielais. 64.g.pmē. Feniķija tika iekļauta Romas Sīrijas provincē, Tīrai, Sidonai un Aradai saglabājot pašpārvaldi.

Feniķiešu nozīme pasaules vēsturē

Feniķieši kā tirgotāju tauta deva lielu ieguldījumu kuģniecības un tirdzniecības pilnveidošanā. Ar feniķiešu starpniecību Seno Tuvo Austrumu kultūras sasniegumi nonāca Eiropā. Tas alegoriski atspoguļojas arī seno grieķu mītā par Eiropas nolaupīšanu. Mūsu ēras I gadsimtā dzīvojošais ebreju vēsturnieks Biblas Filons savā darbā “Feniķiešu vēsture,” kas gan līdz mūsdienām nav saglabājies, bet tā fragmenti ir citēti citu autoru darbos, apgalvo, ka sengrieķu dzejnieks Hēsiods savā darbā “Teogonija” ietvēris vecākus feniķiešu mītus, kuri radušies pirms Trojas kara.

Taču pats galvenais feniķiešu sasniegums un ieguldījums bija burtu rakstības – 22 burtu alfabēta radīšana.

Seno feniķiešu kolonijas

Biežāk apmeklētājās zemēs feniķieši nodibināja savas kolonijas. Tās bija vietas, kuru tuvumā atradās izejvielas un citas preces, kur bija labas ostas un gāja nozīmīgi tirdzniecības ceļi.

Jau XII gs.pmē. feniķieši nodibināja savu koloniju Hadesu Sansebastjanas salā (tagadējās Kadisas apkaimē), Pireneju pussalas dienvidrietumos. Pēc Gadesas feniķieši Pireneju pussalas austrumu krastā nodibināja vairākas kolonijas, piemērām, Malaku, Abdēru un daudzas citas, uz kurām feniķiešu kuģi devās pēc zelta, sudraba, vara un alvas.

Pirmā feniķiešu kolonija Ziemeļāfrikā bija XII gs.pmē. dibināta Utika (Tunisija). Pēc Utikas Ziemeļāfrikas piekrastē tika nodibinātas citas feniķiešu kolonijas – Lepta, Hadrumeta un Hipona.

825.g.pmē. feniķieši no Tīras pilsētas Ziemeļāfrikā nodibināja savu nozīmīgāko koloniju, ko nosauca par "Jauno pilsētu,” feniķiešu valodā Kart hadašt, bet latīņu valodā - Kartāga.

Kartāga kļuva par spēcīgu pilsētvalsti un tās tirgotāji sāka valdīt Vidusjūras rietumdaļā.

Seno feniķiešu kuģi

Feniķieši bija senajā pasaulē slaveni kuģu būvētāji. Viņu slavenie Biblas un Tarsišas kuģi bija paredzēti tāliem braucieniem. Biblas kuģus pārsvarā izmantoja īsākiem braucieniem, turoties gar krastu. Tie bija nelieli koka kuģi ar augstu paceltu priekšējo un pakaļējo galu. Tiem bija viens masts ar divām rājām pie kura bija piestiprināta četrstūraina bura. Tā kā Biblas kuģim bija neliela iegrime, tas varēja piestāt gandrīz jebkurā vietā, bet tā pietiekami lielā celtspēja ļāva tam nogādāt, piemēram, uz Ēģipti ciedrus, vergus, vīnu un lopus.

Savukārt tāliem braucieniem pa atklātu jūru feniķieši izmantoja “Tarsišas kuģus.” Nosaukuma izcelsme nav skaidra, bet uzskata, ka tas varēja būt saistīts ar Tartēsas pilsētu Pireneju pussalas dienvidrietumos. Tie bija 30–40 metrus gari, 8–10 metrus plati kuģi ar augstu un noapaļotu korpusu, un diezgan lielu iegrimi. “Tarsišas kuģus” uz priekšu dzina pie diviem mastiem piestiprinātas lielas buras. Bezvēja laikā to darīja vergi, kuri divās rindās sēdēja gar katru bortu, cilādami garus airus. Šie kuģi varēja uzņemt 100 tonnas smagu kravu.

Fenieķieši Atlantijas okeānā

Kā zināms, feniķieši bija pirmie, kas izbrauca cauri Gibraltāra šaurumam, ko paši nosauca par Melkarta stabiem un ilgu laiku bija vienīgie, kas kuģoja pa Atlantijas okeāna plašumiem.

VII gs.pmē. feniķieši ēģiptiešu faraona Nēho II uzdevumā apbrauca apkārt Āfrikai, ceļojumu sākot no Sarkanās jūras un pēc trim gadiem atgriežoties caur Melkarta stabiem.

Hērodots, nobeidzot stāstījumu par feniķiešu braucienu apkārt Āfrikai, piebilst, ka vēlāk arī kartāgieši apgalvojuši, ka arī viņiem izdevies apbraukt apkārt Lībijai (Āfrikai).

Daudzi pētnieki šo piezīmi attiecina uz kartāgieša Hannona braucienu. Šīs brauciens aprakstīts tā saucamajā “Hannona periplā.” No tā izriet, ka Hannons 520.g.pmē. veicis apmēram 2000 km garu ceļu gar Āfrikas rietumu krastiem un sasniedzis Gvinejas līci netālu no ekvatora. Nekas periplā nenorāda uz braucienu apkārt Āfrikai.

Mūsu ēras II gadsimtā dzīvojošais dzejnieks Aviēns kādā savā darbā apraksta kartāgieša Himilkona ceļojumu uz Estrimīdu salām. Himilkons Estrimīdu salās nonācis, pārvarot lielas grūtības. Jūra ap šīm salām esot ļoti mierīga, tajā aug daudz ūdenszāļu, kas apgrūtina kuģošanu, tā arī ir sekla. Pašās salas esot bagātas ar alvu un svinu.

Daži pētnieki pat pieņēma, ka Himilkons ap 530.-520.g.pmē. sasniedzis Saragasu jūru. Daudzas detaļas Aviēna aprakstā it kā to apstiprina, piemēram, nekustīga jūras virsma, ūdenszāļu pārpilnība, sekla jūra. Tomēr Saragasu jūrā nav ar svinu un alvu bagātu salu. Visticamāk, ka Himilkons burāja uz Britu salām, nevis pāri Atlantijas okeānam.

Neskatoties uz daudzām neskaidrībām antīko autoru ģeogrāfiskajos ziņojumos, pilnīgi droši var apgalvot, ka senie feniķieši/kartāgieši diezgan tālu devās aiz Gibraltāra Atlantijas okeānā. Cik tālu? Tas ir jautājums, uz ko, iespējams, pētnieki ilgi nespēs atrast atbildi.

Kartāgiešu monētu atradums Korvo salā

XVIII gadsimta vidū vienā no Azoru salām - Korvo atrada māla trauku ar monētām, kuras bija kaltas feniķiešu nozīmīgākajā kolonijā Kartāgā ap 330.–320.g.pmē.

Vienīgais informācijas avots par monētu atradumu ir Portugālē dzimušā zviedru zinātnieka Johana F.Podolīna ziņojums, kuru 1778.gadā publicēja Gēteborgas Karaliskā zinātnieku biedrība. Tajā Podolīns ziņo, ka 1761.gadā Madridē saticies ar vēsturnieku un numismātiķi Enriki Floresu, kurš viņam uzdāvinājis 9 kartāgiešu un 2 kirēniešu monētas. Floress pastāstījis Podolīnam, ka monētas melnā traukā 1749.gadā uzietas Korvo salā kādas ēkas pamatos, kurus atsegusi vētra.

Ietekmīgais vācu dabas pētnieks Aleksandrs Humbolts šīs monētas uzskatīja par pierādījumu kartāgiešu braucieniem uz Jauno pasauli. XIX gadsimtā Korvo salā atrastās kartāgiešu monētas pieminētas Šatebriāna (Chateaubriand) autobiogrāfijā, Daniela Vilsona “Zaudētajā Atlantīdā,” un enciklopēdijās, piemēram, Britu enciklopēdijā. 1936.gadā A.V.Brēgers (Brøgger), atklājot Otro starptautisko arheologu kongresu, kartāgiešu monētas Azoru salās pieminējis savā runā, lai pamatotu tēzi, ka Bronzas laikmets bija tālu jūras ceļojumu un atklājumu laiks.

Tiesa, daži izteikuši šaubas par to, vai patiešām Korvo salā atrastas kartāgiešu monētas. Viņu argumenti:

• Azoru salas nebija pazīstamas antīkajiem autoriem.
• Azoru salas bija neapdzīvotas, kad tās sasniedza pirmie portugāļu jūrnieki.
• monētas ir viltojumi vai arī tās atstājuši vēlāku laiku jūrasbraucēji, piemēram, arābi, normaņi vai pat pirmie portugāļu kolonisti.

Patīcija un Pjērs Biki izteikuši pieļāvumu, ka patiesībā monētas varētu būt no Portugāles pilsētas Korvo, kura, pateicoties alvas rūdu atradnēm, pievērsa kartāgiešu uzmanību. Abi pētnieki norāda, ka pat, ja kartāgieši šķērsoja Atlantijas okeānu, Azoru salas antīkajā senatnē bija neapdzīvotas, līdz ar to nav nekādu pierādījumu tam, ka kartāgieši sasnieguši Korvo salu. Tādējādi zinātnieki, kuri principā noliedz feniķiešu braucienus pāri Atlantijas okeānam, pieņem pašu feniķiešu radītu mītu, ka Atlantijas okeāns ar tā laika kuģiem nebija kuģojams, kas gan ir aplamība.

Tomēr, vai patiešām Azoru salas bija nezināmas antīkajiem autoriem?

IV gs.pmē. tapušais sacerējums “Par brīnumainām baumām” vēsta, ka kartāgieši viņpus Hērakla stabiem (Gibraltāra) atraduši neapdzīvotu salu, kas bija bagāta ar mežiem, kuģojamām upēm un dažādiem augļiem. Tā atradusies tikai vairāku dienu braucienā no sauszemes.

Plūtarhs, rakstot par Romas II.–I gs.pmē. politisko darbinieku Sertoriju, piemin divas salas, sauktas par “Svētlaimīgo salām.” Tās atrodas 10 000 stadiju attālumā no Āfrikas krasta.

I gs.pmē. dzīvojošais vēsturnieks Diodors “Vēstures bibliotēkās” raksta: “Okeāna vidū iepretim Āfrikai atrodas sala, kas izceļas ar savu lielumu. Tā atrodas tikai dažu dienu jūrasbraucienu attālumā no Āfrikas. Feniķiešus, kas iepriekš norādīto iemeslu dēļ pētīja piekrasti viņpus Stabiem un burāja gar Āfrikas piekrasti, stipri vēji aiznesa tālu okeānā. Pēc daudzu dienu maldīšanās viņi beidzot sasniedza minēto salu.”

Rufs Fests Aviens darbā “Jūras krasti” stāsta par Saturnam veltītu salu Atlantijas okeānā. Viņš raksta: “Tik neganti tās dabas spēki, ka, ja kāds, braukdams salai garām, tai tuvojās, tad jūra pie salas sāk viļņoties, pati notrīc, visa atklātā jūra paceļas, dziļi nodrebinās, kamēr pārējā jūra paliek mierīga kā dīķis.”

Ģeogrāfisko atklājumu vēsturniekiem domas dalās par to, kādas salas Atlantijas okeānā attēlotas minēto antīko autoru sacerējumos. Daudzi šos aprakstus attiecina uz Kanāriju salām. Tomēr Aviēna aprakstīto salu, kur trako dabas spēki, nevar, piemēram, identificēt ar Tenerifes salu ar tāda paša nosaukuma vulkānu. Aviēna pieminētā “atklātas jūras pacelšanās” ir novērojama Azoru salu rajonā, kur bieži notiek zemestrīces un zemūdens vulkānu izvirdumi.

Pagaidām arheoloģiskie izrakumi nesniedz liecības par to, ka Azoru salas bija apdzīvotas pirms Jaunajiem laikiem, kad tur ieradās portugāļi. Taču pats fakts, ka salās nebija vietējo iedzīvotāju laikā, kad tās sasniedza katalāņi un itāļu jūrnieki, vēlāk arī portugāļi, vēl neko nenozīmē. Neapdzīvota bija arī, piemēram, Pitkērnas sala, kad to 1790.gada 13.jūnijā sasniedza slavenais kuģis “Bounty” ar grupu dumpinieku Kristiāna Fletčera vadībā. Taču dumpinieki uzreiz atrada liecības par tās agrākajiem iedzīvotājiem: četras no sarkana tufa izcirstas 2 metrus augstas cilvēku statujas; kādas statujas pakājē atrada pat cilvēku kaulus kopā ar no melna bazalta izgatavotiem cirvjiem. Salu kādreiz bija kolonizējuši polinēzieši, bet tad to atkal pametuši.

Saskaņā ar XVII gadsimtā dzīvojušo portugāļu vēsturnieku Souzu, drīz pēc Azoru atklāšanas Korvo salā kalna virsotnē atrasta statuja, kurā atveidots jātnieks bez sedliem. Jātnieka kreisā rokā gulēja uz zirga krēpēm, bet labā bija izstiepta rietumu virzienā. Statuja stāvēja uz akmens plāksnes, pašā apakšā akmenī bija iecirsti burti, kurus neizdevās izlasīt. Statuju iznīcināja portugāļu kristieši, jo to uzskatīja par pagānu elku tēlu.

Vietējie salas iedzīvotāji vēl arvien zina nostāstu par jātnieka statuju. Iespējams, ka tas arī ir tikai nostāsts, nekas vairāk.

Ja monētas ir viltojums, tad XVIII gadsimtā vienkārši būtu pieticis savākt vienkopus dažādu laikmetu monētas un neviens nebūtu pamanījis krāpšanos. Tā laika numismātika nebija tik attīstīta, lai būtu iespējams sastādīt sēriju no monētām, kas attiektos uz tik ierobežotu periodu un būtu uzietas Ziemeļāfrikā. Tāpēc visai ticami šķiet, ka Podolīna aprakstītās monētas bija autentiskas un, ja tā, tad nav dibināta iemesla apšaubīt, ka kartāgieši varēja nokļūt Azoru salās.

Turpinot domu tālāk, jājautā vai no Azoru salām kartāgieši nevarēja doties tālāk un nokļūt Amerikā?

Kuģis “Feniķija”

Vēsturniekiem visbiežāk nav iespējams eksperimentāli pārbaudīt savu pētījumu rezultātu un secinājumu pareizību. Tas atšķir vēsturi no dabas zinātnēm. Tomēr, ja vien ir nepieciešamās ziņas, arī vēsturnieki, visbiežāk gan arheologi un antropologi, pielieto rekonstrukcijas metodi, ar senajiem rīkiem un tehnoloģijām cenšoties izgatavot kādus priekšmetus vai konstrukcijas, pārbaudīt tos darbībā. Nereti ar eksperimentālo arheoloģiju aizraujas arī pētnieki ar pamatizglītību kādā citā jomā. Neapšaubāmi pats pazīstamākais ir Tūrs Heijerdāls ar savām pasaules slavu un uzmanību guvušajām Kon-Tiki, Ra I, Ra II un Tigris ekspedīcijām XX gs. vidū un II pusē.

Tūra Heijerdāla pēdās nolēma doties arī bijušais britu finanšu ieguldījumu speciālists Filips Bīls. 2004.gadā, gatavojoties par “Feniķiju” nosaukta kuģa būvei, Bīls arheoloģiskā materiāla izpētei pieaicināja pazīstamākos jūras arheoloģijas speciālistus, tai skaitā Provansas universitātes (Francija) profesoru Patrīciju Pomē (Patrice Pomey). Kuģa “Feniķija” būve tika sākta 2007.gadā seno feniķiešu ostas pilsētā Arvadas salā un ilga 9 mēnešus.

Kuģa būves darbus vadīja meistars no senas sīriešu koka kuģu būvētāju dzimtas Halids Muhameds Hamods (Khalid Mohamad Hamoud).

Kuģis bija būvēts pēc senā feniķiešu (bet varbūt sengrieķu) Žila Verna vārdā nosaukta kuģa vraka, kuru arheologi bija uzgājuši pie Marseļas (Francijā). Tas bija 20 metrus garš un 50 tonnas tilpuma vienmasta burinieks ar lielu buru. Tā būvē izmantoja 40 sugu kokus.

Gala rezultātā Sīrijas meistari izgatavoja kuģi, kas bija vistuvāk seno feniķiešu kuģa oriģinālam, sacīja Bīls.

Pirmā ekspedīcija – brauciens apkārt Āfrikai

Ar šo kuģi Bīla komanda 2008.–2010.gados apbrauca apkārt Āfrikai, tādējādi eksperimentāli pierādot, ka Hērodota aprakstītais feniķiešu brauciens ap Āfriku 600.g.pmē. īstenībā ir varējis notikt (Sk.: “Feniķieši atklāj jūrasceļu apkārt Āfrikai”, aliens.lv, 04.07.2016.).

Tomēr Bīla komanda precīzi neatkārtoja Nēho II sūtītās ekspedīcijas maršrutu, jo, baidoties no Somālijas pirātiem, viņi uzņēma kursu krietni tālāk uz austrumiem no Āfrikas krasta un arī gar tās rietumu krastiem nebrauca, bet tā vietā taisnā ceļā devās uz Sv.Helēnas salu un Azoru salām.

Kuģa komandā pārmaiņus bija no 8 līdz 16 cilvēkiem, viņu vidū arī brazīliešu jūrnieks, nirējs, rakstnieks un dokumentālas filmas par kuģi “Feniķija” autors Jurijs Sanada (Yuri Sanada), kurš piedalījās arī otrajā Bīla ekspedīcijā.

2013.gadā Bīls pauda apņēmību ar to pašu kuģi, šķērsojot Atlantijas okeānu, nokļūt Amerikā. Viņaprāt, šīs ceļojums pārrakstīs vēsturi. Šī izdevība pārrakstīt vēsturi radās 2019.gadā. Vai Bīla otrā ekspedīcija ar kuģi “Feniķija’” liks kaut ko mainīt vēstures mācību grāmatās, par to vēl varēs ilgi diskutēt.

Otrā ekspedīcija – “feniķieši pirmskolumba Amerikā”

Jauno ekspedīciju (Phoenicians Before Columbus Expedition) uz Ameriku, kuru organizēja ASV bāzētais feniķiešu pētniecības centrs, apstiprināja Libānas Informācijas un tūrisma ministrija. Tāpat ekspedīciju atbalstīja daudzas organizācijas, apgādājot to ar visu nepieciešamo, pirms tā atstāja Kartāgu Tunisijā.

Daudznacionālo kuģa komandu veidoja pārstāvji no ASV, Libānas, Tunisijas, Lielbritānijas, Norvēģijas, Nīderlandes, Brazīlijas un Indonēzijas.

Ekspedīcijas mērķi

Kuģa komanda bija izvirzījusi vairākus mērķus un tie bija:

I. Pierādīt, ka senie feniķieši spēja šķērsot Atlantijas okeānu un sasniegt Ameriku.
II. Rosināt interesi par seno feniķiešu kultūru un arheoloģiju.
III. Radīt un nodrošināt jauniešu dalību seno feniķiešu kultūras mantojuma izpētē.
IV. Izmērīt plastmasas mikrodaļiņu līmeni Vidusjūras un Atlantijas okeāna ūdeņos.

Difuzionistu un izolacionistu strīds

Skolās vēstures stundās skolniekiem tiek mācīts, ka Ameriku ap mūsu ēras 1000.gadu pirmie no Vecās Pasaules sasniedza skandināvi Leifa Eriksona vadībā, bet piecsimt gadus vēlāk, meklējot jaunus ceļus uz Indiju, Kristofors Kolumbs ar trim karavelām devās pāri Atlantijas okeānam rietumu virzienā un 1492.gada 12.oktobrī atkārtoti sasniedza Amerikas krastus – Bahamu salu arhipelāgu.

Kuģa “Feniķija” kapteinis, britu ceļotājs Bīls pieminēja arī to, ka pēc vīkingiem, bet pirms Kolumba, ceļu uz Ameriku atrada arī basku zvejnieki. Tāpat viņš pieminējis leģendu par īru mūku, svēto Brendānu, kurš ādas laivā devies pāri Atlantijas okeānam.

Jebkurā gadījumā valdošais uzskats ir tāds, ka pirms vikingu braucieniem uz Vinlandi, nekādu sakaru starp diviem kontinentiem abās Atlantijas okeāna pusēs nebija. Tā gan nedomā tā sauktie difūzionisti.

Saskaņā ar difūzionisma piekritējiem, starp Vidusjūras austrumu zemju senajām kultūrām un pirmskolumba Amerikas (Vidusamerikas un Dienvidamerikas) kultūrām pastāvēja diezgan cieša mijiedarbība. Difuzionisti norāda uz Meksikas un Ēģiptes piramīdu līdzību, līdzīgiem ornamentiem, obeliskiem, Saules kultu, kalendāru, mumifikāciju un līdzīgiem mītiem, piemēram, nostāstiem par lieliem plūdiem utt.

Bīls ir pārliecināts, ka feniķieši bija pirmie, kas no Vecās pasaules atklāja ceļu uz kontinentu Atlantijas okeāna otrajā pusē. Tomēr viņš arī piebilst, ka nav dokumentēta uz Ameriku devušos kuģu atgriešanās Feniķijā. Britu pētnieks pat pieļauj, ka feniķieši nav varējuši atgriezties dzimtenē.

Savukārt izolacionistus šīs līdzības nepārliecina. Viņi saka, ka, lai arī ir daudzas līdzības starp seno Tuvo Austrumu civilizācijām un pirmskolumba Amerikas senajām civilizācijām, nekādi sakari starp tām nevarēja būt, jo tās atdalīja Atlantijas okeāns.

Tomēr izolacionistiem nav taisnība tajā ziņā, ka nevienai no senajām Vidusjūras austrumzemju tautām nebija tehniski iespējams šķērsot Atlantijas okeānu. F.Bīla brauciens ar kuģi “Feniķija” pierāda, ka senajiem feniķiešiem tāds ceļojums varētu būt bijis pa spēkam. Cits jautājums, vai feniķiešu jūrasbraucējiem bija interese un arī dzīves diktēta nepieciešamība doties tik tālos jūras braucienos.

Feniķiešu kuģa kopija veiksmīgi sasniedz Ameriku

Kuģis “Feniķija savu ceļojumu sāka no senās Kartāgas ostas vietas, Tunisijā, 2019.gada 28.septembrī. Vispirms tas piestāja Kadisā (Spānija), no turienes kuģa maršruts veda uz Essaouiru (Maroka), un visbeidzot uz Tenerifes salu Kanāriju salu arhipelāgā. Pilnībā “Veco pasauli” ekspedīcija atstāja 2019.gada 23.novembrī.

Izmantojot vēju, straumes, buras un kompasu, “Feniķija” veica braucienu pāri Atlantijas okeānam. 2019.gada 31.decembrī tas sasniedza Dominikānu.

Amerikas krastus kuģis sasniedza 2020.gada 4.februārī, piestājot “Coral Ridge” jahtklubā Loderdeilas fortā, Floridā.

Brauciens pāri Atlantijas okeānam no Tenerifes salas līdz Dominikānai, kuģim veicot 3700 jūdzes, ilga 39 dienas. Savukārt no Dominikānas līdz Floridai, pārvarot 1000 jūdzes, ceļojums ilga tikai 12 dienas. Kopumā kuģis “Feniķija” 6000 jūdzes no Tunisijas līdz Floridai, ASV, pieveica 5 mēnešu laikā.

Vai feniķieši atklāja Ameriku?

Bīlam, veicot braucienu pāri Atlantijas okeānam ar kuģi “Feniķija,” izdevās pierādīt to, ka seno feniķiešu kuģi spēja sasniegt Ameriku. Taču ar to vēl nepietiek, lai pārrakstītu vēsturi. Vajadzīgas arī arheoloģiskas liecības.

Varbūt feniķiešu ierašanos Amerikā pierāda tā sauktais Paraības uzraksts? 1873.gadā Brazīlijā kāds lauksaimnieks netālu no Paraības pilsētas uzgāja akmens plāksni ar dīvainām rakstu zīmēm. Ar roku pārrakstīta uzraksta kopija tika nosūtīta Riodežaneiras Nacionālā muzeja direktoram Neto (Ladislau de Souza Mello Netto), kurš to publicēja, paziņodams, ka uzraksts ir feniķiešu valodā. Uzraksta teksts vēstījis par feniķiešu kuģi, kuru vētra nošķīrusi no pārējās flotes, kas kuģojusi apkārt Āfrikai.

Tomēr, neskatoties uz lielo sensāciju, ko izraisīja Neto publikācija, citiem pētniekiem radās šaubas. Kur tad bija oriģināla akmens plāksne ar uzrakstu? Publikācijā nebija pat šīs plāksnes uzraksta fotogrāfija. Arī pašam Neto nebija izdevies sadzīt pēdas cilvēkam, kurš muzejam atsūtīja uzraksta kopiju.

Jau 1873.gadā filologs Ernests Renāns pierādīja, ka Paraības uzraksts ir viltojums. Uzrakstā burtu formas, kas variēja, aptvēra 800 gadus ilgu periodu; šāda dažādu periodu burtu formu iekļaušana vienā tekstā nepārprotami liecināja par viltojumu.

XX gs. sešdesmitajos gados amerikāņu zinātnieks, seno Tuvo Austrumu kultūru un valodu speciālists C.H.Gordons pievērsās Paraības uzrakstam un paziņoja, ka tas ir autentisks un apliecina, ka feniķieši patiešām sasniedza Ameriku. Gordons argumentēja, ka plāksnēs izmantotais rakstības veids nelīdzinājās nevienai no XIX gadsimtā pazīstamajām semītu rakstības formām.

Gordona pētījumu un tulkojumu noraidīja Hārvardas universitātes žīdu un austrumu valodu profesors Frenks Kross (Frank Moore Cross), norādot, ka uzraksta viltotājam bija pieejamas XIX gs. grāmatas ar seno tekstu publikācijām kā arī zināmi minējumi par iespējamajiem feniķiešu braucieniem pāri okeānam, kuri balstījās uz šiem visiem pieejamajiem avotiem.

1996.gadā amerikāņu paleontoloģijas un ģeoloģijas profesors Marks Makmenamins (Mark McMenamin) izteica pieņēmumu, ka 350.g. pmē. feniķiešu jūrnieki varēja nonākt Amerikā. Kā pierādījumu viņš minēja 350.g.pmē. kaltās kartāgiešu zelta monētas, kuru reversa zīmējumā attēlota Vidusjūras karte ar Ameriku rietumos. Tomēr vēlāk, turpinot pētījumus, viņš pierādīja, ka daudzas Amerikā uzietas feniķiešu monētas ir viltotas.

Lučio Russo (Lucio Russo), veicot Ptolemaja “Ģeogrāfijas” filoloģisko analīzi, pauda hipotētiskas pārdomas par feniķiešu braucieniem uz Ameriku. Ptolemajs savā fundamentālajā darbā sniedz “Laimīgo salu” koordinātes, taču tajā pašā laikā samazina pasaules izmērus, salīdzinājumā ar Erastotēna izmērīto zemeslodes apkārtmēru. Taču Ruso ievēroja, ka attiecinot Svētlaimīgo salu koordinātes uz Antiļu salām, pasaule atgūst savu īsto izmēru, padarot Ptolemaja sniegto Zemes ģeogrāfisko aprakstu daudz labāku un izzūd dažas dīvainības kartē. Russo apgalvo, ka Ptolemajs informāciju par Antiļu salu koordinātēm ieguva no Hiparha, kurš dzīvoja Rodas salā. Pats Hiparhs, iespējams, šīs ziņas ieguva no feniķiešu jūrniekiem.

Glens Marko (Glenn Markoe) uzskata, ka, visticamāk, nekad nebūs skaidrības par to, vai senie feniķieši nonāca Amerikā vai ne. Viņš piebilst: “Liecības par feniķiešu uzrakstiem Jaunajā pasaulē, piemērām, Paraības uzraksts, joprojām ir apšaubāmas. Pēdējais, kas it kā stāsta par Sidonas jūrnieku nokļūšanu Amerikā, jau sen ir atzīts par gudru viltojumu. Ja šāda liktenīga feniķiešu ekspedīcija ir notikusi, tad pierādījumi tam, iespējams, ir nedaudzas feniķiešu keramikas lauskas.”

Ronalds Frice (Ronald H.Fritze), kurš rūpīgi izpētījis šīs diskusijas vēsturi, sākot ar XVII līdz XX gadsimtam, secina, ka, lai gan tehniski senie feniķieši varēja nonākt Amerikā, nav nekādu arheoloģisku liecību, kas apstiprinātu Ērvina, Gordona, Beilija, Fella un citu autoru apgalvojumus. Ņemot vērā, ka pat īslaicīga vikingu uzturēšanās Vinlandē atstāja arheoloģiskās liecībās Lansomedouzā (L’Anse aux Meadows), Ņūfaundlendā, kā arī Bafina salā Kanādā (Sk.: “Bafina salā atklāj otro vīkingu apmetni Amerikā”, aliens.lv, 16.08.2016.), tad ir tikai loģiski sagaidīt, ka daudz biežāki feniķiešu/kartāgiešu braucieni pāri Atlantijas okeānam būtu atstājuši līdzīgas pēdās. Pagaidām šādu liecību trūkums ir spēcīgs pierādījums tam, ka feniķieši nav bijuši Amerikā.

Tātad Bīla veiksmīgais brauciens ar feniķiešu kuģa kopiju vēl nepierāda to, ka feniķieši patiešām devās pāri Atlantijas okeānam uz Ameriku, kaut šāds ceļojums viņiem tehniski bija iespējams.

Avoti:
archaeologynewsnetwork.blogspot.com
middleeasteye.net
en.wikipedia.org
en.wikipedia.org
Veinbergs, Joels. 1973. Kolumbi pirms Kolumba. Rīgā: Liesma
Heijerdāls, Turs. 1970. Ra. Rīgā: Zinātne
Rovinskis, Viljams. 1988. Dumpīgais kuģis. Rīgā: Liesma
Lielais, Arturs. 1972. Uz musonu krastiem. Rīgā: Liesma
Kondratovs, A. 1978. Triju okeānu noslēpums. Rīgā: Zinātne
2003. Pasaules vēsture viduskolai I. Rīgā: Zvaigzne ABC