Aliens

Feniķija

Feniķija -  sengrieķu nosaukums.
Kanaāna - vietējo iedzīvotāju nosaukums. Vārda etimoloģija precīzi nav noskaidrota, iespējams tā nozīme ir "purpurs" un pirmsākumos tika attiecināts uz Feniķiju, kur ieguva purpura krāsu. Žīdu valodā vārda kenani otrā nozīme ir “tirgotāji,” kas precīzi raksturo feniķiešu pamatnodarbošanos. Vēlāk Kanaānas nosaukums tika attiecināts uz Feniķiju, bet nosaukums "kanaānaieši" - uz Ziemeļāfrikas feniķiešu pilsētu iedzīvotājiem.
Bībelē - Ken'an.
Akadiešu - Kinahhi, Kinahna.

Antīks vēsturisks novads Vidusjūras austreņu krastā, Libānas kalnu piekājē, būtībā Palestīna laikā pirms žīdu ienākšanas. 

Ģeogrāfija. Kanaānas teritorijas robežas, kas ir mainījušās dažādos vēsturiskos periodos, stiepās no Vidusjūras rieteņos pa mūsdeinu Sīrijas un Libānas teritorijām - līdz Orontas ielejai un Jordānai austreņos un no Taura kalniem ziemeļos līdz Gazai dienvidos. Tā ir 500 km gara un ļoti šaura, ap 20–30 km plata zemes strēmele starp Vidusjūras austrumu krastu un augstām Libāna un Antilibāna kalnu grēdām mūsdienu Libānas uz ZR Sīrijas krasta joslā.

Iedzīvotāji. Kanaānas iedzīvotāji kanaānieši bija visai raibs cilšu sakopojums - feniķieši, ugaritieši, amorieši, kenīti, kadmonīti, žīdu ciltis, moābieši, amonieši u.c. Politiski te bija liels daudzums pilsētu - Jērika, Megida, Hacora, Gezera, Tanaha, Betšeāna u.c. Kanaānieši runāja vienas un tās pašas senkanaāniešu valodas dialektos, visai tuvos žīdu bībeliskajai valodai. Iespējams, tika lietota Sinaja vai protopalestīniešu rakstība, kā arī senēģiptiešu un akadiešu. No nesemītu tautām Kanaānā dzīvoja hurīti un heti.

Vēsture. Kanaānas vēsture zināma no apmēram VIII g.tk.pmē. - Natufijas kultūra.

Vēsturnieki senās Feniķijas vēsturi iedala trīs posmos:
      • III. g.t.–XV gs.pmē., kad pastāvēja ievērojamākās no visām feniķiešu pilsētvalstīm – Ugarita un Bibla. Liecības par Biblas tirdzniecības un reliģijas sakariem ar seno Ēģipti ir datējamas ar Vecās valsts IV dinastiju; XVI-XV gs.pmē. Kanaāna atradās Senās Ēģiptes politiskajā un ekonomiskajā varā. XIV gs.pmē. Ēģiptes vara sāka atslābt, kas atspoguļojas sarakstē no Telamarnas arhīva.
      • XV–XII gs.pmē., kad Feniķijai uzkundzējas senie ēģiptieši un pēc tam heti; XIII gs. pēc Ēģiptes un Hetu valsts kara abas valstis sadalīja Kanaānu savās ietekmes sfērās. Tai pašā gadsimtā Kanaānu sāka pakļaut senžīdu ciltis.
      • XII–VIII. gs.pmē., kad tā laika lielvaras – Ēģipte, Hetu valsts un Asīrija bija politiski novājinātas, feniķiešu pilsētvalstīm izdevās atgūt neatkarību. Ap 1200.g.pmē. Mazāzijā un Ziemeļsīrijā iebruka tā saucamās "jūras tautas," starp kurām bija arī filistieši. Tā kā viņu uzbrukumu senēģiptieši atsita, tad filistieši iebruka Kanaānas DR, sagrāba vairākas pilsētas un nodibināja savu piecu pilsētu valsti. Vēlāk filistieši pārņēma kanaāniešu valodu un reliģiju. Šie trīs gadsimti bija senās Feniķijas ziedu laiks, kad feniķieši veica savus slavenos un nozīmīgos jūras braucienus. Iespējams, ka ap 1000.g.pmē. feniķiešu ķēniņš Hīrams kopā ar Zālamanu organizēja jūras ekspedīciju pēc zelta apkārt Āfrikai. Feniķieši no Ofīras zemes atveda zeltu Zālamana templim. Ap to pašu laiku feniķieši apmeklēja arī Britu salas.

Feniķiešu ienākšana. Pastāv uzskats, ka feniķieši Palestīnā bija ienācēji. V-IV g.tk.pmē. tie te dibināja apmetnes, kas vēlāk kļuva par lieliem amatniecības un tirdzniecības centriem - Sidonu, Tīru, Biblu u.c.

Atkarībā no ēģiptiešiem. II g.tk.pmē. vidū feniķiešu pilsētvalstis nonāca senēģiptiešu pakļautībā, no kuras tās atbrīvojās XIII gs.pmē. vidū. 

X gs.pmē. Tīras ķēniņš Ahirams izveidoja apvienotu Tīras-Sidonas valsti, kas pastāvēja līdz pat X gs.pmē. beigām.

Feniķiešu tirdzniecības uzplaukums ilga no 1500.–500.g.pmē. Tirdzniecība, kā arī jūras laupīšana padarīja bagātas feniķiešu pilsētvalstis Tīru, Sidonu, Biblu un citas.

Feniķiešu Vidusjūras kolonizācija (II g.tk.pmē.beigas-I g.tk.pmē.sākums). Šai laikā feniķiešu tirgotāji un pirāti kolonizēja Vidusjūras centrālo un rieteņu daļu.

Koloniju patstāvības iegūšana. IX-VII gs.pmē. daudzas feniķiešu kolonijas Vidusjūras krastos ieguva patstāvību.
VIII gs.pmē. Feniķija kļuva par Asīrijas provinci. Ap šo laiku feniķieši arī sāka zaudēt monopolstāvokli Vidusjūras tirdzniecībā, jo tajā iesaistījās arī sengrieķu tirgotāji. Ap 800.g.pmē. – feniķieši tika izspiesti no ostām Vidusjūras austrumos, tie nodibināja jaunas pilsētas Vidusjūras rietumu daļā, tai skaitā 814.g.pmē. – Kartāgu.
Nokļuva līdz pat Āfrikas rietumu piekrastei.
Ziemeļāfrikā feniķiešu kolonijas konsolidējās ap Kartāgas pilsētu un izveidoja valstisku veidojumu.

Ap 600.g.pmē. feniķieši atkārtoja braucienu apkārt Āfrikai, meklējot zeltu faraonam Nēho II.

Pēc Asīrijas sabrukuma Feniķija secīgi nonāca Ēģiptes, Jaunbabilonijas pakļautībā, bet kopš 539.g.pmē. – Persijas impērijas sastāvā.

425.gadā pmē. feniķieši Hannona vadībā apbrauca Rietumāfriku un laimīgi atgriezās Kartāgā. Strabons aplēsis, ka viņiem gar Āfrikas piekrasti bijušas ap 300 pilsētas.

332.g.pmē. Feniķiju iekaroja Maķedonijas Aleksandrs un iekļāva savā izveidotajā impērijā. Pēc diadohu cīņām IV gs.pmē. Feniķija nonāca Ptolemaju Ēģiptes varā, no III gs. - seleikīdu varā.

Romiešu impērijas laikā. Romas izplešanās laikā Kartāgas valsts sadūrās ar tās interesēm, kas izpaudās trijos Pūniešu karos. Gala rezultātā 146.g.pmē. Kartāgas pilsēta tika pilnībā iznīcināta un feniķiešu valdīšana izbeidzās arī Vidusjūras rieteņa daļā. 63.g.pmē. Feniķija tika iekļauta Romas Sīrijas provincē, Tīrai, Sidonai un Aradai saglabājot pašpārvaldi.
Paši feniķieši saplūda ar Sīrijas iedzīvotājiem.

Feniķiešu kultūra. Feniķiešu kultūra attīstījās II-I g.tk.pmē. sākumā Seno Austrumu civilizāciju kulturālajā ietekmē. Tajā aizgūtas, sajaukušās un pārveidojušās Senās Ēģiptes, Divupes, Krētas, hetu un hurrītu mākslas tradīcijas. 
Senākie pieminekļi: svētnīcas-obeliski (Obelisku svētnīca Biblā, II g.tk.pmē.), klintīs līdz 6 m dziļumam izcirstās pazemes kapenes (ķēniņa Ahirama kapenes Biblā, XI gs.pmē.beigas-X gs.pmē. sākums), kā arī piemiņas zīmes - t.s. megazili (lauvu figūrām rotāti akmens stabi).
Feniķiešu arhitektūrai raksturīgas akmens bloku krāvuma celtnes, pilsētās daudzstāvu mūra ēku apbūve, ko ietvēra masīvs, robots aizsargmūris ar torņiem.
Visvairāk izplatīta dekoratīvi lietišķā māksla: purpura audumi, keramika, stikla trauki un rotas (I gs.pmē. feniķieši sāka izgatavot caurspīdīgo stiklu), ziloņkaula un metāla izstrādājumi. Daiļamatniecības izstrādājumi tika darināti galvenokārt eksportam vai pēc pasūtījuma, tim raksturīgastilistisku manieru, tehnisku paņēmienu dažādība un izpildījuma virtuozitāte. 
Tēlniecībā dominē sīkplastika: skulptūriņas no kaula, vara un apzeltītas bronzas, nereti inkrustētas.

Saites.
Feniķieši.
Palestīna.