Aliens

Aleksandrs, Maķedonijas (356.-323.g.pmē.)

Arābu – Divu Ragu Logda. Korānā ir izmantots apzīmējums "Divu ragu valdnieks" jeb "Divradzis" (Zu l Karnein) ar nozīmi - dievišķīgas varenības simbola īpašnieks.

Radniecība. Tēvs – Filips II. Galmā tomēr runāja, ka viņa īstais tēvs ir faraons Nektanebs I, kurš savas vizītes laikā Maķedonijā pavedis Aleksandra māti Olimpiju. Vēl baumoja, ka par faraonu izlicies pats dievs Amons, kurš pieņēmis cilvēka izskatu, lai kļūtu par pasaules iekarotāja tēvu.
Sieva - Roksana, Baktrijas princese. Kļuva par Aleksandra sievu 327.g.pmē. Pēc Roksanas pavēles tika nogalināta tās sāncense Statīra. 310.g.pmē. Roksanu un tās dēlu Aleksandru IV nogalināja Kasandrs.
Dēls - Aleksandrs IV, no Roksanas.
Miesassardzes priekšnieks - Kraters.

Dzīvesgājums.
Bērnība. Aleksandrs piedzima 356.g.pmē. rudenī. Ir leģenda par viņa dievišķo izcelsmi, kurā iesaistīts senēģiptiešu dievs Amons faraona Nektaneba I izskatā.
343.g.pmē. Maķedonijas ķēniņš Filips II aicināja Aristoteli par skolotāju 13 gadu vecajam Aleksandram, tā ka ieguvis tiem laikiem brīnišķīgu izglītību.
Kara lietās Aleksandru gatavoja viņa tēvs. Jau viņa jaunība pagāja karagājienos kopā ar tēvu. Pats izcēlās ar drosmi kaujā pie Hēronejas 338.gadā (18 gadu vecumā).

Raksturojums. Plūtarhs savā sacerējumā raksta, ka jaunībā Aleksandrs bijis sarūgtināts par tēva uzvarām un teicis: „Tēvs pagūs iekarot visu, bet man neizdosies paveikt neko lielu un ievērojamu.”
Tāpat Plutarhs mums pavēsta par slaveno notikumu ar Gordijas mezglu. Gordijas pilsētā bijuši kaujas rati, kuru aizjūgā bijis iesiets ļoti sarežģīts mezgls, kas nodēvēts par „Gordijas mezglu.” Klīdušas runas, ka tas, kas atraisīšot šo mezglu, kļūšot par visas Āzijas pavēlnieku. Daudzi velti centušies šo mezglu atraisīt. To mēģinājis darīt arī Aleksandrs, bet arī viņam nevedies. Tad viņš izrāvis zobenu un šo mezglu pārcirtis. No šejienes arī radies izteiciens – „pārcirst Gordijas mezglu,” kas nozīmē ātri un apņēmīgi atrisināt kādu sarežģītu jautājumu.
Plūtarhs raksturo Aleksandru kā drosmīgu un apņēmīgu, taču arī nežēlīgu cilvēku. Jau karagājienā ejot cauri tuksnesim, maķedonieši cietuši slāpes. Aleksandram sagādāts mazliet ūdens, taču viņš atteicies dzert un sacījis: „Ja es viens dzeršu, tad mani pavadoņi zaudēs možumu.”
Kopā ar pārējo laupījumu, ko ieguva Persijā, bijusi kāda dārga lādīte. Aleksandra draugi ieteikuši viņam glabāt tajā pašu dārgāko, kas viņam pieder. Tad Aleksandrs atbildējis, ka tur glabās Homēra „Iliādu.”
Turēdams aizdomās par nodevību divus savus tuvākos palīgus, Aleksandrs pavēlējis vienu no tiem nežēlīgi spīdzināt un pēc tam nonāvēt. Viņš pats bijis klāt spīdzināšanas laikā. Pēc viņa pavēles ticis nonāvēts arī otrs palīgs, lai gan tas kalpoja pie viņiem jau no tēva Filipa II laikiem.

Nokļūšana pie varas. Kāpa tronī sava sazvērinieku noslepkavotā tēva vietā 336.g.pmē. Uzreiz pēc tam 20 gadu vecumā viņš devās uz Delfiem pie orākula. Tas viņam pareģoja vispasaules slavu, bet visai īsu mūžu.
Filipa II nāvi grieķu pilsētvalstis gribēja izmantot neatkarības atgūšanai, taču šos mēģinājumus jaunais Aleksandrs strikti apspieda (Tēbu sagraušana 335.g.pmē.).
Iekarojumu rezultātā 13 gadu laikā izveidoja milzīgu valsti no Balkāniem līdz Indijai un no Ēģiptes līdz Vidusāzijai. Izplatīja grieķu civilizāciju iekarotajās zemēs.

Austrumu karagājiena sākums - iebrukums Mazāzijā. Devās austrumu karagājienā, kuru bija sācis gatavot (bija sācis?) jau viņa tēvs Filips II. 334.g.pmē. agrā pavasarī iebruka Mazāzijā. Viņa rīcībā bija neliela, bet ārkārtīgi labi organizēta armija (30 000 kājnieku, 5000 jātnieku, viegli bruņotas palīgvienības un 160 kuģu, bez tam 14 000 kareivju vēl palika kontinentālajā Grieķijā) pieredzējušu un talantīgu karavadoņu vadībā - Antipārs, Parmenions, Ptolemejs Lags u.c.
Kauja pie Granikas. 334.g.pmē. aprīlī Aleksandra armija pārcēlās pāri Helespontam (Dardaneļiem) un maijā kaujā pie Granikas upes sakāva persiešu karaspēka avangardu. Šai kaujā Maķedonijas Aleksandrs pirmo reizi izmantoja taktiku, kas viņam turpmāk atnesa daudz uzvaru - straujš uzbrukums ar kavalēriju labajā flangā, kam sekoja smagi bruņoto kājinieku falangas uzbrukums centrā. Šai kaujā Aleksandra karavadonis un draugs Klits (saukts arī par "Melno") izglāba tam dzīvību.
Pēc šīs kaujas Aleksandrs visai ātri iekaroja Mazāziju. Vairums pilsētu, izņemot tikai Milētu un Halikarnāsu, pašas tam atvēra vārtus jo vēlējās atbrīvoties no persiešu varas. Tālāk maķedoniešu armija devās virzienā uz Palestīnu un Ēģipti.
333.g.pmē. rudenī Dārijs III uzbruka Aleksandra armijai pie Isas. Neskatoties uz trijkāršo skaitlisko pārsvaru, persiešu armija tika sakauta un Dārijs III bēga.
Aleksandra uzvaras pār skaitliski lielāku pretinieki bija izskaidrojamas ar viņa armijas labo organizētību, bruņojumu un tehnisko apgādi (pontoni, tarāni, aplenkuma torņi), straujo un apņēmīgo miltāro taktiku. 

Maķedonijas Aleksandrs Palestīnā. Pēc kaujas pie Isas Aleksandrs devās Ēģiptes virzienā cauri Feniķijai. Aleksandrs ieņēma vienu feniķiešu pilsētu pēc otras, jo tās arī labprāt gribēja atsvabināties no persiešu kundzības.

Tīras ieņemšana. Viena no nedaudzajām Feniķijas pilsētām, kas izrādīja pretestību, bija Tīra.
Itāļu autors Alberti Fenoljo atsaucas uz XIX gs. vācu helēnista Johana Droizena sarakstīto „Aleksandra Lielā vēsture”: „Cietoksnis bija nepieejams; tā sienas bija 50 pēdu (ap 18 m) augstas un bija saliktas tik stipras, ka neviena aplenkuma mašīna nebija spējīga tās sagraut. Tīrā bija tolaik labākie meistari, kas būvēja kaujas mašīnas, kuras spēja lidojumā pārtvert degošas bultas un katapultu lodes. Reiz virs maķedoniešu nometnes parādījās tā saucamie lidojošie vairogi, kas pārvietojās trijstūrī, pie tam, tas, kas atradās galvgalī, izmēros divkārt pārsniedza pārējos. Pavisam to bija pieci.” Nezināmais hronists pastāstīja, ka iesākumā tie lēni riņķojuši virs pilsētas, bet izbrīnītie kareivji abās pusēs vēroja tos. Pēkšņi lielais „vairogs” izmeta zibeni, kurš trāpīja cietokšņa mūrī, kas sabruka. Tad sekoja nākošie zibeņi, kas grāva mūrus un torņus it kā tie būtu no jēla māla. Izgruvumos ielauzās aplencēji. „Lidojošie vairogi” riņķoja virs pilsētas līdz tā tika pilnīgi ieņemta: „Tad tie pacēlās augšup un drīz nozuda debesīs.”
Cits citāts - Septītajā aplenkuma mēnesī notika kaut kas pārsteidzošs: "Kādudien virs maķedoniešu nometnes pēkšņi parādījās šie lidojošie vairogi, kā tie tika saukti. Tie lidoja izkārtoti trijstūra veidā, smailē bija viens ļoti liels, pārējie bija uz pusi mazāki. Pavisam tie bija pieci. Tie lēni riņķoja virs Tīras, kamēr tūkstošiem karotāju abās pusēs pārtrauca cīņu un tos pārsteigti vēroja. Pēkšņi no lielākā kuģa nāca gaismas stars, kas iecirtās mūros un to sagrāva, sekoja citi zibeņi, un tie izpostīja mūrus un torņus, it kā tie būtu būvēti no māliem un uzbrucējiem atbrīvoja ceļu... Lidojošie vairogi vēlreiz apmeta loku virs pilsētas..., tad tie strauji pacēlās augšup un drīz izzuda zilajās debesīs." (cits tā paša darba fragmenta tulkojums)
Pēc Tīras ieņemšanas Aleksandrs bargi sodīja tās iedzīvotājus: 8000 nogalēja un 30 000 pārdeva verdzībā.
Pēc trīs gadiem atkal parādījušies šie lidojošie vairogi, izraisot paniku Aleksandra Lielā armijā. Šādas ziņas sniedz romiešu vēsturnieki L.Oresijs un J.Obsekvencs 91.g.pmē.
Otra feniķiešu pilsēta, kas pretojās Aleksandram, bija Gaza.
Aleksandrs bija sagrābijs visas Vidusjūras austreņu piekrastes ostas, tādējādi atņemot atbalsta punktus persiešu flotei. Toties maķedoniešiem pašiem valdīšana jūrā nodrošināja drošību un mieru to aizmugurē. 

Aleksandrs Ēģiptē. Ēģiptē ieradās 332.g.pmē., kur valsts viņam padevās bez cīņas 332.-331.g.pmē. ziemā, jo arī gribēja atsvabināties no persiešiem. Persijas vietvaldis neizrādīja maķedoniešiem nekādu pretestību.
Dibināja Nīlas deltā jaunu pilsētu - Aleksandriju.
Apmeklēja Sīvas oāzes Amona orākulu un lika sev pareģot pirms Āzijas karagājiena. Viņu pavadošie vēsturnieki liecina, ka dievs apstiprinājis Aleksandra dievišķo izcelsmi. Tādēļ priesteri pasludināja viņu par faraonu un Saules dieva dēlu. Aleksandrs devās dzīvības ūdens meklējumos, kuri viņu atveda iesākumā Sinaja pussalas pazemes pasaulē, kur viņš saskārās ar eņģeļiem un burvestībām. Pēcāk pēc Spārnotā Cilvēka padoma, viņš devās uz Bābeli. Daudzas šī ceļojuma detaļas sakrīt ar „Eposu par Gilgamešu.”
Viņam esot bijis zirgs vārdā Bucefāls.

Aleksandrs iekaro Tuvos Austrumus. No Ēģiptes viņš devās uz Divupi, kur 331.g.pmē. 1.oktobrī sakāva Dārija III atkal skaitliski lielāko armiju izšķirošajā kaujā pie Gaugameļu ciema. Dārijs III bēga. 
Aleksandrs pakļāva Urūku un svarīgākās persiešu pilsētas - Bābeli, Sūzas, Persopoli un Ekbatanu.
330.g.pmē. persiešu ķēniņu Dāriju III nogalināja kāds no viņa satrapiem un tas Maķedonijas Aleksandram deva iespēju sevi pasludināt par viņa pēcteci. 

Iekarojumi Vidusāzijā. Atsevišķi apgabali, kas iepriekš ietilpa Persijas impērijā, turpināja pretoties maķedoniešiem. Sevišķi sīvi to darīja Vidusāzijas iedzīvotāji, jo te bija spēcīga tjurku cilšu militārā demokrātija.
Ar ārkārtīgu nežēlību Aleksandrs 330.g.pmē. pakļāva Irānas centrālo kalnieņu apgabalus un 329.g.pmē. iebruka Vidusāziijā. Pārgājis Zagrosa kalnus, Aleksandrs ar karaspēku šķērsoja Oksas upi un nonāca līdz Samarkandai. Savā ceļā viņš nodibināja pilsētas, kas plaukst un zeļ vēl šodien.
Baktrijas un Sogdiānas sagrābšanai spīvi pretojās vietējie iedzīvotāji, kurus prasmīgi vadīja sogdietis Spitamens. Baktrijā viņš ar karaspēku gandrīz aizgāja bojā. Par Baktrijas satrapu Aleksandrs 329.g.pmē. nozīmēja karavadoni un draugu Klitu, kuru pats 328.g.pmē. (Klits aktīvi pretojās Aleksandra politikai austreņos) strīda laikā nogalināja. Baktrijā (mūsdienu Afganstānā) Aleksandrs iemīlējās princesē Roksanā un to apprecēja.
328.g.pmē. Maķedonijas Aleksandra karagājiena laikā uz Vidusāziju, Horezmas ķēniņš Farasmans ar 1500 jātnieku vienību ieradās Baktrijā, kur atradās Aleksandra nometne. Farasmans noslēdza savienību ar Aleksandru, un piedāvāja kopīgu karagājienu uz Melnās jūras ziemeļu piekrasti, no turienes uz Kolhīdu. Viņa plāns netika pieņemts.
Lai nostiprinātu savu kundzību iekarotajos apgabalos, Maķedonijas Aleksandrs dibināja daudz (pavisam tādu bija 770) militāras apmetnes-cietokšņus ar garnizoniem (Aleksandrijas), no kurām daudzas vēlāk kļuva par pilsētām. Vēl ilgi pēc Aleksandra nāves un tā impērijas sadalīšanās, grieķu-maķedoniešu pilsētvalstis šeit dzīvoja un auga ar savām ķēniņu dinastijām.
Tikai pēc 3 gadus ilga kara, kad bija iznīcināti tūkstošiem cilvēku, Aleksandram izdevās pakļaut nelielu daļu Vidusāzijas.

Aleksandrs Indijā. 326.g.pmē. Aleksandrs Lielais, iekarojis Mazāziju un Ahamenīdu impēriju, sasniedza Indijas kontinenta ZR robežas. Izmantojot indiešu ķēniņu Pora un Taksilas valdnieka nesaskaņas, Maķedonijas Aleksandrs 327.g.pmē. pavasarī iebruka Pendžabā (ZR Indija). Aleksandra karaspēks šķērsojis Hindukša kalnus, gar Kofenas upi (mūsdienās Kabula) nonāca pie Indas upes. Maķedonieši uzcēla tiltu pāri Indas upei un tuvojās Taksilas pilsētai. Tās valdnieks nosūtīja sūtņus pie Aleksandra ar miera piedāvājumu un bagātīgām dāvanām - sudrabu, vēršiem, aitām un 30 kaujas ziloņiem. Taču ne visi Indijas valdnieki bija noskaņoti tik miermīlīgi.
Aleksandra karaspēks pie Hidaspas upes (Indas upes pieteka netālu no Dželumas, Pakistānā) sastapās ar valdnieka Pora milzīgo armiju, kurā bija 30 000 kājnieku, 4000 jātnieku, 300 kaujas ratu un 200 kaujas ziloņu (ar tiek kaujā maķedonieši sastapās pirmo reizi!). Ariāns ziņo, ka sākās „kauja, kas nelīdzinājās nevienai no iepriekšējām,” jo kaujas ziloņi pārrāva maķedoniešu falangu. Aleksandram Lielajam tikai ar milzīgām pūlēm izdevās uzvarēt Poru, kurš līdz pēdējam mirklim cīnījās savas armijas pirmajās rindās. No ievainojumiem gāja bojā Aleksandra zirgs Bucefāls. Galu galā Aleksandrs tomēr iekaroja lielāko daļu Pendžabas.
Aleksandra karaspēks Indijā iekļuva pa Kiberas pāreju un nodibināja kolonijas pie ZR robežas. Šīs pilsētas kļuva par grieķu-indiešu kultūras centriem.
Aleksandra karagājiens uz austrumiem noveda viņu pie konfrontācijas ar Nandas Magadas impēriju un Bengālijas Gangaridaju impēriju. Lai gan pats Aleksandrs plānoja karagājienu uz Gangas ieleju, tomēr viņa armija bija novārdzināta un nobijusies no gaidāmajām sadursmēm ar milzīgajām indiešu armijām, sadumpojās netālu no Hifāzas (Indas austrumu pieteka, mūsdienu Beašas upe) un atteicās doties tālāk uz austrumiem. Aleksandrs pēc sarunas ar savu virsnieku Koenu 326.g.pmē. pieņēma lēmumu pārtraukt Indijas iekarošanu un doties mājup.
325.g.pmē. Aleksandrs ar karaspēku devās atpakaļ. Karaspēks sadalījās divās daļās - pa sauszemi un pa jūru, devās mājās. Maķedonijas Aleksandra jūras flote tā arī nekad vairs neatgriezās. Tā pazuda un radīja daudz leģendu un hipotēžu par savu likteni. Aleksandrs ar savu sauszemes karaspēka daļu tikām atgriezās Bābelē. 

Aleksandrs un Bābele. Atpakaļceļā no Indijas Aleksandrs ieraudzīja Bābeles drupas un bija pārsteigta par to grandiozitāti. Viņš lika 10 000 strādnieku un visai savai armija 2 mēnešus strādāt drupu novākšanas darbos.
Aleksandrs vairs neatgriezās Maķedonijā. Bābeli viņš padarīja par savas milzīgās valsts galvaspilsētu. Atdarinādams Persijas ķēniņus, viņš ierīkoja žilbinoši greznu galmu un prasīja, lai augstmaņi tam klanītos līdz zemei.

Aleksandra nāve. Delfu orākula pareģojums izpildījās un karavadonis mira 323.g.pmē. 13.jūnijā(maijā?) ar drudzi jauns – tikai 33 gadu vecs. Iespējamais nāves iemesls - malārija. Nāve viņu pārsteidza jauna karagājiena gatavošanas laikā. Ptolemajs Aleksandra līķi zelta zārkā pārveda uz Aleksandriju, kur tas ticis apbedīts. Maķedonijas Aleksandra nāve kā svarīgs vēsturisks notikums pat iekļauts babiloniešu astronomisko plāksnīšu saturā.
Pēc viņa nāves iekarotā milzīgā valsts sabruka vairākās, kuras ņēmās valdīt viņa bijušie karavadoņi: Ēģiptē - Ptolemajs, Sīrijā - Antiohs, Maķedonijā - ?

Aleksandra kaps. Vairums vēsturnieku ir vienisprātis, ka Alekandra ķermeni Bābelē iebalzamēja ēģiptiešu speciālisti 232.g.pmē.
Memfisas priesteri atteicās apglabāt karavadoni savā pilsētā, jo nevarēja piedot Aleksandram jaunas galvaspilsētas pasludināšanu Aleksandrijā. Tādēļ viņa ķermeni aizsūtīja atpakaļ uz Aleksandriju, kur to arī apglabāja zelta sarkofāgā.
Laikā starp 221. un 210.g.pmē. Ptolemajs IV uzcēla Alekandrijas centrā kopēju mauzoleju, hronists raksta: "Aleksandram un Ptolemajiem, saviem senčiem, kad nomira viņa māte Berenika."
Pecāk vēsturnieks Strabons ziņoja, ka zelta sarkofāgu nomainīja uz puscaurspīdīgu alebastra zārku, lai cilvēki varētu saskatīt mirušo dievu. Šeit, galvas noliekuši, ieradās Jūlijs Cēzars un viņa pēctecis Oktaviāns Augusts.
Pret Alekandra atdusas vietu ar cieņu izturējās arī arābi. Domājams, Aleksandra kapene atradās zem senā mauzoleja drupām, kad kalifs Omārs 640.gadā ieņēma Aleksandriju. Franču vēsturnieks Pols Fors (Paul Faure) raksta: "godprātīgie musulmaņi ieradās godināt vietu, kur iepriekš atradusies pravieša un ķēniņa Iskandera kapene. Virs tās tika uzslieta neliela mošeja, ko sauca par Zulkarnaīnas mošeju (Divragainā mošeja), bet kaimiņos vai arī tieši šai vietā XVIII gadsimtā tika uzbūvēta mošeja Nabī Danīlam, leģendārajam arābu Aleksandrijas dibinātājam."
Šodien kapa vieta Aleksandrijā nav zināma.

Avoti. Par Maķedonijas Aleksandra dzīvi saglabājies daudz nostāstu.
      Plūtarha stāsts. Ievērojama daļa no tiem sakopoti Plūtarha Aleksandra dzīves stāstā, kas atrodams darbā "Hellāda no Perikla līdz Aleksandram."
Viņa dzīvi visai detalizēti aprakstījuši Ariāns, Ptolemajs un Megasfēns.
Vēl ir XII gs.leģenda, kas vēsta, ka valdnieks nonācis paradīzē un atradis tur „pazemības akmeni.”
      Korāna leģenda. Leģenda par viņu izklāstīta Korāna 18.sūrā, 82.-102.ajatos. Korānā ir izmantots apzīmējums "Divu ragu valdnieks" jeb "Divradzis" (Zu l Karnein) ar nozīmi - dievišķīgas varenības simbola īpašnieks. Ar to domāts neviens cits kā antīkais grieķu karavadonis Maķedonijas Aleksandrs (Iskanders). Tā daudzējādā veidā sasaucas ar sīriešu teiku par Maķedonijas Aleksandru no VI-VII gs., tātad Korāna sastādīšanas laikā.
      Sīriešu leģenda. VI-VII gs., stipri ietekmējusi Korānā stāstīto versiju, jo bijusi populāra Korāna sastādīšanas laikā.

Aleksandra debesu lidojums. Kādā poēmā stāstīts kā viņš metāla kamerā pacēlies debesīs. 

Aplūkojamie objekti.
       Piemineklis Skopjē. Maķedonijas galvaspilsētā tiek celts grandiozs piemineklis (nu jau uzcelts?). Maķedoniešus nemulsina, ka Aleksandrs bija grieķis un tam nekā kopīga nebija ar slāvu cilmes mūsdienu Maķedonijas cilmes iedzīvotājiem.

      Aleksandra strūklaka Skopjē. Tā ir Skopjes galvenajā laukumā un ir 24 m augsta.
Aleksandra vārdā nosauta arī starptautiskā Skopjes lidosta Maķedonijā.

      Aleksandra pils Buhārā. Tagad drupas.

      Iskanderkuls. "Iskandera ezers." Ezers Tadžikijā, kas nosaukts Maķedonijas Aleksandra vārdā. Pateicoties iespaidīgajam kalnu fonam un krēmīgi zilganzaļganai ūdens nokrāsai, tiek uzskatīts par Tadžikijas ezeru ķēniņu.

Atradumi.
      Zelta puisēns. Tāds Maķedonijas Aleksandra tēls līdzīgi faraoniem atrodas (atradās?) kādā Luksoras svētnīcā.
      Aleksandra mozaīka Pompejās. 
      Ragainais Aleksandrs uz monētām. Uz dažādām monētām Aleksandrs Lielais attēlots ar ragiem. Domājams, tas tādēļ, lai pasvītrotu tā dievišķo/aristokrātisko izcelsmi, saskaņā ar antīkajām tradīcijām. 
      Statujas galva no Pergāmas. Marmors. Aplūkojama Stambulas Arheoloģijas muzejā.

Saites.
Aleksandra debesu lidojums.
Maķedonijas valsts.
Bucefāls.