Aliens

Āfrika

Otrais lielākais kontinents un pasaules daļa (aiz Āzijas), atrodas R un A puslodēs.
Nosaukums cēlies vai nu no grieķu vai romiešu vārda afrio - "bez aukstuma."

Platība - 29 700 000 km², kopā ar salām - 30 300 000 km².
Iedzīvotāji - 401 000 000 (1975.g.).

Ģeogrāfija. Āfrikas vidusdaļu šķēro ekvators, bet ziemeļu un dienvidu malas iesniedzas subtropu platumos. Attālums starp galējo ziemeļu un galējo dienvidu punktu ir apmēram 8000 km, bet platums ziemeļu daļā 7500 km un dienvidu daļā - 3100 km.
Krastus apskalo Vidusjūra, Sarkanā jūra, Indijas un Atlantijas okeāns.
Suecas zemesšaurums (120 km), ko šķērso kanāls, savieno Āfriku ar Āziju. No Eiropas Āfriku atdala Gibraltāra jūras šaurums (14 km), no Arābijas pussalas - Babelmandeba jūras šaurums (26,5 km).
Krasta līnija 30 500 km, krasti maz izroboti. Lielākā ir Somālijas pussala.
Lielākie līči: Gvinejas, Sidras, Gabesas, Adenas, Beiras, Daresalamas, Zanzibāras līcis.
Samērā maz salu - tikai ap 2% no kopplatības. Lielākā - Madagaskara (590 000 kvkm); nelielas salas: austreņos - Maskarēnu, Komoru, Aldabras, Amirantu, Seišelu salas, Mafija, Zanzibāra, Pemba, Sokotra; rieteņos - Madeira, Kanāriju, Zaļā raga salas, Bioko sala, Prinsipi, Santome, Pagalu sala; tālāk okeānā - Debesbraukšanas, Sv.Helēnas salas, Tristana da Kunjas salas.
Galējais ziemeļu punkts - Bensekas rags (37^o21'Z.pl.).
Galējais dienvidu punkts - Adatas rags.

Reljefs. Reljefu veido galvenokārt līdzenumi, plato un plakankalnes. Vidējais augstums 750 m. 39% teritorijas atrodas 200-500 m vjl.; 28% - 500-1000 m vjl.; 19% - 1000-2000 m vjl. Zemienes aizņem apmēram 10% teritorijas, galvenokārt piekrastē. Ziemeļu daļā Sahāras un Sudānas līdzenumi ar atsevišķiem platformas pacēlumiem - Tibesti, Ahagārs, Dārfūras un Kordofānas plato. Kontinenta iekšzemes rajonos plašas ieplakas - Nigēras, Baltās Nīlas, Čada, Kongo ieplaka, Kalahari, Karū, ko norobežo plakankalnes - Azandes plakankalne, Adamava, Lundas plato, Matabele.
Augstienes un nomatkalnu grēdas ir galvenokārt kontinenta malās: ZR piekrastē Atlass; A - Etbajs un Etiopijas kalniene, kuras ZA daļā ir Afāras ieplaka (Asala ezers - 150 m zjl., zemākā vieta Āfrikā); D - Lielā Kāple un Kāpas kalni; R - Dienvidgvinejas un Ziemeļgvinejas augstienes, Kamerūna vulkāna masīvs; A daļā no Sarkanās jūras līdz Zambezes lejtecei lielākā tektonisko lūzumu sistēma pasaulē - Austrumāfrikas lūzumzona, kurā ir Mobutu Seses Seko, Edvarda, Tanganjikas, Mveru, Njasas ezeri. Gar lūzumu malām - augstākās Āfrikas virsotnes.
Madagaskara un Seišelu salas ir jūras appludināti kristāliskā pamatklintāja masīvi, pāējās Āfrikas salas ir galvenokart vulkāniskie masīvi (līdz 3000 m vjl.) un daļēji darbīgu vulkānu konusi.

Āfrikas ģeogrāfiskā izpēte. Mūsdienu zinātne uzskata, ka tieši Āfrikā radušās pirmās cilvēkveidīgās būtnes un no turienes izplatījušās pa visu Zemi.
Senākā nozīmīgā civilizācija Āfrikā bija Senā Ēģipte (~3100.-30.g.pmē.), kas attīstījās Nīlas ielejā. Senie ēģiptieši gan nebija neko prasmīgi kuģotāji, bet jau II g.tk.pmē. viņi pazina Ziemeļāfrikas piekrasti no Suecas zemes šauruma līdz Sidras līcim. Vēlākos laikos senie ēģiptieši veica ceļojumus gar Ēģiptes Vidusjūras piekrasti, pa Sarkano jūru un, iespējams, izbraukdami jau Indijas okeānā, sasniedza pat mūsdienu Somālijas piekrasti - tā saukto Punta zemi.
Āfrikas iekšienē tie nokļuva pa Nīlu līdz pat tās 5.krācei. Tāpat tie devās tirdzniecības un militārās ekspedīcijās Āfrikā pa sauszemes maršrutiem un, iespējams, sasniedza Melno Āfriku. Tuvāk par seno ēģiptiešu ceļojumiem - šeit.
Pirmie jau prasmīgie kuģotāji Vidusjūrā bija senie feniķieši, kas XII gs. sāka dibināt kolonijas Āfrikas Vidusjūras piekrastē, kā pirmo nodibinot Utiku (mūsdienu Tunisa).
Kā zināms, feniķieši bija pirmie, kas izbrauca cauri Gibraltāra šaurumam, ko paši nosauca par Melkarta stabiem un ilgu laiku bija vienīgie, kas kuģoja pa Atlantijas okeāna plašumiem. Pamazām feniķieši apguva un izpētīja Āfrikas rieteņu piekrasti - Kartāgas feniķieši V gs.pmē. pa Āfrikas Atlantijas okeāna piekrasti nonāca līdz Zaļajam ragam.
Iespējams, liels ceļojums gar Āfrikas krastiem noticis ap jūdu ķēniņa Zālamana dzīves laiku, kad viņš un Tīras ķēniņš Hīrams I sarīkoja ekspedīciju apkārt Āfrikai pēc zelta un ziloņkaula VI gs.pmē. Tuvāk par feniķiešu ceļojumiem - šeit.
Senākais valstiskais veidojums Melnajā Āfrikā ir pirmsaksūmiešu perioda Damatas valsts (800.-360.g.pmē.) mūsdienu Etiopijas teritorijā.
VII gs.pmē. feniķieši ēģiptiešu faraona Nēho II uzdevumā apbrauca apkārt Āfrikai, ceļojumu sākot no Sarkanās jūras un pēc trim gadiem atgriežoties caur Melkarta stabiem. Hērodots, nobeidzot stāstījumu par feniķiešu braucienu apkārt Āfrikai, piebilst, ka vēlāk arī kartāgieši apgalvojuši, ka arī viņiem izdevies apbraukt apkārt Lībijai (Āfrikai). Vienīgais avots par to ir Hērodota "Vēsture." (4.grāmatas 42.paragrāfā). Tuvāk par to - šeit.
Savukārt kartāgieša Hannona brauciens ap 520.g.pmē. aprakstīts tā saucamajā “Hanona periplā.” No tā izriet, ka Hannons veicis apmēram 2000 km garu ceļu gar Āfrikas rietumu krastiem un sasniedzis Gvinejas līci netālu no ekvatora. Nekas periplā nenorāda uz braucienu apkārt Āfrikai, kā minēts iepriekš.
Āfrikā Bronzas laikmets maz izpētīts, tomēr tas datējams ar laikaposmu ne vēlāku par I g.tk.pmē. sākumu.
Ģeogrāfs un astronoms Aleksandrijas Ptolemajs (85.-165.g.) gan uzskatīja, ka Āfriku nav iespējams apbraukt, jo tā turpinās līdz pat Dienvidu zemei (terra australis).
Arābi VII gs. pēc Ziemeļāfrikas iekarošanas vairakkārt šķērsoja Sahāras un Lībijas (Sahāras tuksneša austreņu daļa) tuksnešus, atklāja Senegālas lejteci, Nigēras lejteci, Baltās Nīlas kreisā krasta pietekas, Čada ezeru. Tāpat arī viņi visai labi bija apguvuši Āfrikas austreņu krastu - pirmie nonākuši neapdzīvotajā Maurīcijas salā un sasnieguši kontinentu tagadējās Mozambikas teritorijā.
Visu XV gs. portugāļi, meklējot jūrasceļu uz Indiju, pakāpeniski virzījās gar Āfrijas rieteņu krastu uz dienvidiem. N.Trištans 1441.gadā atklāja Nuadibas ragu un 1443.-1444.gados - Mauritānijas piekrasti. Lansarota ekspedīcija 1445.-1446.gados sasniedza Senegālas grīvu, bet D.Diašs tai pat laikā apbrauca Zaļo ragu.
1471.gadā Fernando Po atklāja salu Gvinejas līcī, ko nosauca savā vārdā - tagad Bioko sala.
1482.-1486.gados D.Kans atklāja Kongo grīvu.
1487.gadā portugāļa Bartolomeo Diaša vadītā ekspedīcija sasniedza un apbrauca Labās Cerības ragu, tādējādi beidzot apgāzdama antīkā Aleksandrijas ģeogrāfa Ptolemaja maldīgo uzskatu par Āfrikas apbraukšanas neiespējamību. 
Vasko da Gama 1497.-1498.gados ceļā uz Indiju kuģoja jau tālu aiz Labās Cerības raga un sasniedza Malindu konrinenta austreņu piekrastē.
XVI gs. jau galvenajos vilcienos tika noskaidrots Āfrikas apveids - portugāļi atklāja Zambezes lejteci.
XVII gs. tika atklāts Njasa ezers, Zilās Nīlas, Lužendas un Ruvumas iztekas, iepazinās ar Kongo lejteci un Kasajas baseina rieteņu daļu, kā arī ar Kvanzu. Angļi pētīja Gambiju, franči - Senegālu.
XVII gs. arī holandieši nostiprinājās Āfrikas dienvidu daļā un pamazām virzījās uz ziemeļiem. Gadsimtu mijā tie pārgāja pāri Kāpas kalniem, sasniedza Lielo Karū, atklāja Oranžu un Vālu, ziemeļos nonāca līdz Kalahari tuksnesim, bet austreņos - līdz Drakonu kalniem.
XVIII gs. pētnieki iespiedās iekšējos tropiskajos apgabalos.
XVIII gs. beigās un XIX gs. sākumā pastiprinājās Rietumeiropas valstu interese par Āfriku, to izraisīja tieksme sagrābt Āfrikas dabas bagātības un ekspluatēt tās iedzīvotājus. Tādejādi daudzas ekspedīcijas pievērsās kontinenta iekšējo rajonu izpētei.
1770.gadā skotu ceļotājs un brīvmūrnieks Džeims Brūss atklāja Tana ezeru tagadējās Etiopijas teritorijā.
Skots M.Pārks sasniedza Nigēru no rieteņiem (1795.-1797.g. un 1805.-1806.g.), angļu V.Audnija, D.Denema un H.Klapertona ekspedīcijas 1822.-1823.gados šķērsoja Sahāru no Tripoles līdz Čada ezeram un caur Sokoto sasniedza Nigēru no dienvidiem. Arī H.Klapertons sasniedza Nigēru no dienvidiem 1825.-1826.gados, bet viņa līdzgaitnieks anglis R.Lenders 1830.gadā atklāja Nigēras grīvu.
Rietumāfriku pētīja franči Ž.Moljēns (1818.g.) un R.Kaijē (1827.-1828.g.), anglis A.Lengs (1822.-1823.g.) u.c.
Kontinenta ZA daļu XIX gs. 1.pusē pētīja vairāki ceļotāji: Zilās Nīlas baseinu - francūzis F.Kaijo un krievs J.Kovaļevskis, Baltās Nīlas baseinu - franči A.Lenāns de Belfons, Ž.d'Arno, Sabatjē un vācietis F.Verne; Etiopiju - franči brāļi Abadī un anglis Č.Bīks.
Austrumāfrikā vācu misionāri J.Krapfs un J.Rebmanis atklāja Kilimandžāru un Kenijas kalnu 1848.-1849.gados, angļi R.Bērtons un Dž.Spīks sasniedza Tanganjikas ezeru 1857.-1859.gados. Dž.Spīks 1858.gadā atklāja Viktorijas ezeru un kopā ar Dž.Grāntu 1860.-1863.gados atrada Nīlas izteku no ezera.
Ziemeļāfriku, Sahāru un Sudānu XIX gs. 2.pusē pētīja vācieši H.Barts, G.Nahtigals, O.Lencs, G.Rolfss, francūzis P.Monteijs, krievs A.Jeļisejevs.
Livingstona pētījumi (1849.-1873.g.). Skotu misionārs un ceļotājs Livingstons XIX gs. 2.pusē devās trijās ekspedīcijās pa Āfriku, cerēdams atklāt Baltās Nīlas izteku. Tas gan viņam neizdevās, taču viņš izpētīja daudz citas vērtīgas lietas: šķērsoja Kalahari tuksnesi un pierādīja, ka tas nav savienots ar Sahāras tuksnesi, 1855.gadā iezīmēja kartē Zambezas upi un lielo ūdenskritumu uz tās (apceļoja tās augšteci), nosaukdams to par Viktorijas ūdenskritumu, atklāja Kongo upes izteku, šķērsoja kontinentu rieteņu-austreņu virzienā, atklāja Mveru un Bangveulu ezerus, Lualabas upi un veica vēl vairākus sīkākus atklājumus.
Anglis V.Kamerons 1873.-1875.gados šķērsoja kontinentu austreņu-rieteņu virzienā, atklāja Lukugas upi un pētīja Kongo upes baseina dienvidu daļu. Angļu un amerikāņu ekspedīcija, ko vadīja H.Stenlijs (Livingstona glābējs), 1875.-1877.gados pabeidza Viktorijas un Tanganjikas ezeru izpēti, atklāja Ruvenzora masīvu un Edvarda ezeru, pierādīja, ka Lualaba ir Kongo augštece, atklāja Kageru, ko tagad uzskata par Nīlas augšteci.
Francūzis P.Savorņāns de Braza izpētīja Ogoves baseinu un Kongo lejteces labo krastu 1875.-1880.gados, vācietis H.Vismanis - Kasajas baseinu 1884.-1886.gados, anglis Dž.Grenfels - Kongo pietekas 1884.-1886.gados, vācietis G.Šveinfurts - Gazalas baseinu 1868.-1871.gados, krievs V.Junkers - Gazalas un Veles baseinus 1876.-1878. un 1879.-1886.gados. Beļģis A. van Gele pabeidza Veles izpēti 1886.-1890.gados, portugāļi A.Serpa Pintu 1877.-1879.gados; E.Kapelu un R.Ivenšs 1877.-1879. un 1884.-1885.gados izpētīja Angolas iekšējos rajonus, Kubangas un Kafues baseinus, šķērsoja kontinentu.
Pētījumus Dienvidāfrikā, Limpopo baseinā veica angļi E.Smits 1835.gadā, S.Ernskains 1868.gadā un Dž.Eltons 1870.gadā.
XIX gs. 70.gados vairākās zemēs nodibināja Āfrikas izpētes organizācijas, kas rīkoja ekspedīcijas un veica sistemātiskus pētījumus koloniālās ekspansijas nolūkos.
Centrālās Sahāras izpēti 1900.-1917.gados pabeidza francūzis Ž.Tijo. 

Klimats. Āfrikas lielākās daļas atrašanās tropiskajā joslā (90% teritorijas), kontinenta lielā platība, Āzijas tuvums, reljefa pacēlumi kontinenta malās ierobežo okeāna ietekmi. Lielākajā daļā pastāvīgi augsta gaisa temperatūra, Āfrika ir karstākais pasaules kontinents. Azīzijā (Lībija) 1922.gada septembrī reģitrēta maksimālā temperatūra uz Zemes - 58oC.
Āfrika izvietota 4 klimatiskajās joslās. Kongo ieplakā un Gvinejas līča ziemeļu piekrastē (2o D.p.-8o Z.p.) ir ekvatoriālas klimats, visu gadu pastāvīgi augsta temperatūra (~25oC), mitrs (nokrišņi >1500 mm gadā; Kamerūna rieteņos un DR nogāzēs līdz 10 000 mm - mitrākā vieta Āfrikā). Uz ziemeļiem (R līdz 19o Z.p., A līdz 16o Z.p.) un dienvidos (līdz 18o D.p.) no ekvatoriālā klimata joslas ir ekvatoriāls musonu (savannu) klimats; mēneša vidējā temperatūra 24-30o; nokrišņi 1500-300 mm gadā, sausā sezona ziemā (2-10 mēneši). To nomaina tropiskais tuksneša klimats Sahārā, Kalahari DR, Namība tuksnesī (nokrišņi < 100 mm gadā, sahāras austreņu daļā 10-20 mm; lietus  reizi vairākos gados). Mēneša vidējā temperatūra 10-38o (Sahāras rieteņos). Dienvidu puslodes austrenu piekrastē tropisks jūras klimats (Drakonu un Madagaskaras kalnu austreņu nogāzē nokrišņi līdz 1500 mm gadā vasarā, mēneša vidējā temperatūra 18-36o). Kontinenta ziemeļos un dienvidos - subtropu klimats; mitra, silta ziema (~10oC) un sausa, karsta vasara (21-25oC). Nokrišņi 650-700 mm gadā.

Ģeoloģiskā uzbūve un izrakteņi. Lielāko daļu Āfrikas kontinenta veido prekembrija kristāliskā Āfrikas platforma, izņemot Kāpas kalnus galējos dienvidos (hercīnā oroģenēze) un Atlasa kalnus ZR (hercīnā un alpīnā oroģenēze). Platformas lielākās daļas konsolidācija beigusies proterozoja vidū (pirms 1,7-1,9 miljardiem gadu), paleozoja sākumā tā jau bija nostabilizējusies. Senais kristāliskais pamats atsegts Centrālas Sahāras, Ziemeļgvinejas un Austrumsudānas pacēlumos, Kongo ieplakas malās un Austrumāfrikā un Dienvidāfrikā. Līdzenumos un ieplakās to klāj paleozoja, mezozoja un kainozoja kontinentālie un jūras nogulumi. Paleozoja beigās atdalījās Madagaskara, izveidojās Kāpas kalni. Juras perioda sākumā bija plaši vulkānu izvirdumi (galvenokārt Dienvidāfrikā). Juras un krīta periodā notika kontinenta pacelšanās, izveidojās tagadējās kontūras. Paleogēnā Āfrikā (galvenokārt austreņos un dienvidos) norisa intensīvi kalnu veidošanās procesi. Izveidojās Austrumāfrikas lūzuma zona, Sarkanā jūra, Turkanas, Mobutu Seses Seko, Rukvas, Tanganjikas, Njasa ezeru grābeni. Atjaunojās vulkāniskā darbība, kas vietām turpinās vēl mūsu dienās (Virungas kalni). Radās pacēlumi un  otika vulkāniska darbība arī Ahagarā, Tibesti, Kamerūna masīvā. Miocēna beigās izveidojās Atlasa kalni.
Kontinents, sevišķi Dienvidāfrika, bagāts izrakteņiem. Te atrodas pasaules nozīmes dimantu atradnes (Kongo, DĀR, Botsvānā, Ganā, Namībijā, Sjeraleonē, Angolā, Tanzānijā, Libērijā, CĀR), boksītu (Gvinejā), hroma (DĀR, Zimbabve), vara (Zambija, Kongo, DĀR), dzelzs (Libērija, DĀR, Mauritānija), mangāna (DĀR, Gabona, Gana, Kongo, Maroka), urāna (DĀR, Namībija, Nigēra, Gabona), kobalta rūdas (Kongo, Zambija, Maroka), zelta (DĀR, Zimbabve, Gana), fosforītu atradnes (Maroka, Tunisija, Rietumsahāra, Togo). Ziemeļāfrikas un Gvinejas līča piekrastē ir naftas un dabasgāzes atradnes.

Hidroloģija. Blīvākais upju tīkls ir ekvatoriālajā joslā; ziemeļu daļas tuksnešos un Kalahari upju nav gandrīz nemaz. Upju gada notece ir 5390 kubkm; vairākumam (izņemot ekvatoriālās joslas upes) noteces režīms nevienmērīgs. Pārsvarā lietusūdeņu pieplūde, maksimālā notece vasarā un rudenī. ZR un DR - subtropu joslā - ziemā. Pustuksnešos un tuksnešos gruntsūdeņu pieplūde. 51% Āfrikas teritoriju notece uz Atlantijas okeānu, 18,5% - uz Indijas okeānu.
Nīla ir 2.garākā upe pasaulē, Kongo - 2.lielākā upe pasaulē (aiz Amazones, notece 1230 kubkm). Beznoteces un iekšējās noteces baseini aizņem apmēram 1/3 teritorijas (Sahāra, Kalahari). Tuksnešos galvenokārt sausgultnes (vadi) ar īslaicīgām ūdenstecēm. Tektoniskās ieliecēs ar pazemes ūdeņiem bagāti artēziskie baseini. Potenciālie hidroenergoresursi 700 GW (ap 20% pasaules krājumu), bet izmanto < 1%. Kuģošanu traucē krāces un ūdenskritumi. Apūdeņošana < 5% platībā. 
Lielākie ezeri atrodas galvenokārt tektoniskās ieplakās Austrumāfrikas plakankalnē. Tanganjikas ezers - 2.dziļākais ezers pasaulē (aiz Baikāla); Viktorijas ezers - 2.lielākais saldūdens ezers pasaulē (aiz Augšezera). Relikti beznoteksāļezeri Sahārā, Atlasā, Kalahari, Austrumāfrikas ieplakās.

Daba.
Augsnes un veģetācija. Gvinejas līča piekrastē (7o D.p.-12oZ.p.) un Kongo ieplakā (4o D.p.-5o Z.p.) mitrie tropu meži (hilejas; ap 9% Āfrikas teritorijas) - tajos ir ap 3000 koku sugu, daudz liānu epifītu, sarkandzeltenās laterītaugsnes. Gvinejas līča krastā un upju deltās mangrovju meži. Uz Z un D mitrie tropu meži pāriet vasarzaļajos mežos.
Vairāk kā 1/3 Āfrikas platības aizņem savannas. Pārsvarā sarkanās un sarkanbrūnās augsnes. Lavas plato, sevišķi Austrumāfrikā, auglīgas augsnes, kas veidojušās izvirdumiežos. Garzāļu savannā (sausā sezona līdz 4 mēneši, nokrišņi 1200-1800 mm gadā) līdz 5 m augsta zāle, skrajmeži; upju ielejās galeriju meži. Tipiskajā savannā (8-10 mēneši, 500-300 mm) zāles sega retāka, izplatītas dzeloņainu krūmu (galvenokārt akāciju) audzes. Savannās lielas platības uzartas, izmanto arī ganībām. 
Tuksneši aizņem vairāk kā 39% Āfrikas teritorijas, Sahāras tuksnesis ir otrs lielākais pasaulē (pēc Antarktīdas). Augšņu veidošanās procesi vāji; primitīvas, akmeņainas augsnes. Augu sega reta; gar sausgultnēm un smiltājos kserofīli puskrūmi un krūmi, pēc lietus parādās efemēri. Solončakos sālszāles, akmeņainajos tuksnešos ķērpji, dzeloņaini spilvenveida puskrūmi. Oāzēs dateļpalmas. Dienvidāfrikā sukulentu tuksneši (alvejas, eiforbijas, Namībijā velvičijas); karū daudz akāciju. Subtropu joslā tumšbrūnās vai pelēkbrūnās augsnes, kalnu ieplakās - pelēkās augsnes. Ziemeļāfrikā mūžzaļi krūmāji (makija), Atlasā korķa ozolu, Libāna un Atlasa ciedru, Halebas priežu audzes. Atlasa iekšējos rajonos pustuksneši (halfazāle, kserofīli krūmi). 
Āfrijas DA jaukti tropiskie meži (galvenokārt palmas, podokarpi, arī kokveida papardes; Madagaskarā ceļotājkoks).Dienvidos, Kāpas kalnos- daudz endēmu, nav graudzāļu; galvenokārt krūmāji, daudz sīpolaugu un bumbuļaugu.
Āfrikas flora pieder pie 3 floras valstīm: Ziemeļāfrika (ieskaitot Sahāru) ietilpst Holarktiskajā augu valstī, Dienvidāfrika - Kāpas floras valstī, pērējā teritorija - Paleotropiskajā floras valstī.

Dzīvnieku pasaule. Tā ir daudzveidīga. Ziemeļāfrikā dzīvo zaķi, hiēnas, šakāļi, viveras, bezastes pērtiķi, lielās sīgas (Atlasā), dažas antilopju sugas, tuksneša lapsas (feneki), hirakoīdi, strausi (Sahārā). Tuksnešos daudz rāpuļu. Tropiskajos mežos maz plēsēju, mīt šaurdeguna pērtiķi (gorillas un šimpanzes), ziloni, bifeļi, okapi, pundurnīlzirgi, daudz kāpelētājputnu, vaboļu, tauriņu. Savannās dzīvo lielie zālēdāji: antilopes, zebras, žirafes, degunradži, nīlzirgi, bifeļi, ziloņi; plēsēji - lauvas, leopardi, gepardi. Izplatīti termīti, cece mušas. Lielo dzīvnieku skaits XIX-XX gs. cilvēku darbības dēļ (medības, zemkopiba, lopkopiba) stipri samazinājies. Faunas saglabāšanai izveidoti rezervāti un dabas parki (76 nacionālie parki 1977.g.; galvenokārt Austrumāfrikā un Dienvidāfrikā).
Āfrika ietilpst divos zooģeogrāfiskajos apgabalos: Z daļa - Paleoarktiskā zooģeogrāfiskā apgabala Vidusjūras zooģeogrāfiskajā apakšabgabalā, teritorijas uz D no Sahāras - Etiopijas zooģeogrāfiskajā apgabalā.

Dabas apgabali. Reljefa un dabas zonu īpatnību kopums veido 8 lielus dabas apgabalus: Atlass, Sahāra, Sudāna, Ziemeļgvinejas augstiene, Kongo ieplaka, Etiopijas kalniene, Austrumāfrika, Dienvidāfrika.

Iedzīvotāji. XX gs. 50.-60.gados arheologi un paleoantropologi Tanzānijas austreņu daļā atklājacilvēkveidīgu būtņu skeletu paliekas - zindžantropu un prezindžantropu, kā arī ļoti primitīvus darbarīkus. Pēc angļu zinātnieka Līkija domām, šīs būtnes dzīvojušas apmēram pirms 2,6 miljoniem gadu (līdzīgi atklājumi arī Kenijā un Sahārā). Āfrika esot vienīgais kontinents, kur atrastas visas cilvēka evolūcijas stadijas(???!!!).
Āfrikas pamatiedzīvotāji pieder pie vairākām rasēm: kontinenta ziemeļos izplatītas lielās eiropeīdās rases Indijas-Vidusjūras rases tautas (arābi, berberi), uz D no Sahāras - galvenokārt lielas ekvatoriālās (negroaustraloīdās) rases Āfrikas atzars - negroīdā rase, pie kuras pieder nēģeri, pgmeji (negrilli), bušmeņi un hotentoti. Etiopijā un Somālijas pussalā izveidojušās pārejas formas starp lielo eiropeīdo un negroīdo rasi - etiopu (austrumāfrikāņu) rases tautas. Madagaskaras iedzīvotāji (malagasi) veidojušies, sajaucoties dienvidmongoloīdiem un negroīdiem. Āfrikas D daļā XVII-XIX gs., sajaucoties būru ieceļotājiem (afrikandiem) ar pamatiedzīvotājiem, radās "krāsainie" (afrikāņu metisi).
Iedzīvotāju sastāvs ļoti atšķirīgs. Pastāv lielas atšķirības sociālajā attīstībā: no ģints grupām (bušmeņi, pigmeji) līdz lielām tautām ar izveidotām feodālām attiecībām (fulbi, hausi, kanuri) un daudzmiljonu nācijām (ēģiptieši, alžīrieši, marokāņi, tunisieši).
Āfrikas Z un ZA daļā dzīvo tautas, kas pieder pie semītu-hamītu (afroaziātu) valodu saimes (kopskaitā 146 miljoni cilvēku 1975.g.): semītu grupa, berberu grupa, kušītu grupa, Čadas grupa.
Uz D no Sahāras dzīvo tautas, ko iedala 3 afrikāņu valodu saimēs: Nigēras-Kordofanas valodu saime (Rietumatlantijas tautas, mandu tautas, Voltas tautas, kva tautas, Benues-Kongo tautas, Austrumadamavas tautas, Kordofanas grupa); Nīlas-Sahāras valodu saime (songaju grupa, Sahāras grupa, Šari-Nīlas grupa, Austrumsudānas tautas, Centrālās Sudānas tautas); Koisanu saime: Dienvidāfrikas seniedzīvotāji - bušmeņi un hotentoti, kas atspiesti tuksnešos, u.c. sīkākas grupas.
Madagaskarā dzīvo malagasi, kas pieder pie austronēziešu valodu saimes.
Kolonizācijas gaitā radušās lielas eiropiešu izcelsmes grupas - afrikandi un angļi (DĀR, Zimbabvē), arī franči, vācieši, žīdi, portugāļi, spāņi, itāļi, grieķi. Imigranti no Indostānas - hindustāņi, gudžarati (DĀR, Maurīcija, Kenija).
Reliģijas. Visā kontinenta ziemeļu daļā, arī daudzās zemēs uz dienvidiem dominē islāms - ap 40% Āfrikas iedzīvotāju ir musulmaņi. Āfrikas centrālajā daļā saglabājušies galvenokārt vietējie tradicionālie kulti - ap 37% afrikāņu. Daudzās zemēs daļēji ieviesta kristietība - vairāk kā 21% afrikāņu (protestanti, katoļi, Etiopijā un Vidusēģiptē kopā IV gs. monofizīti). Nedaudz hinduistu un jūdu.
Demogrāfija. XV gs. Āfrikā dzīvoja ap 20% cilvēces, bet vergu tirdzniecības un koloniālo procesu rezultātā XX gs. sākumā jau mazāk kā 8%. 1977.gadā šis rādītājs sasniedza 10% visu planētas iedzīvotāju. Iedzīvotāju pieaugums strauji palielinājās pēc II Pasaules kara. Āfrikai raksturīga liela dzimstība un liela mirstība, kā arī neliels vidējā mūža ilgums. Apdzīvotība ir 14 cilvēku/kvkm (1977.g., pasaulē - 30 cilv/kvkm). Milzīgas teritorijas - Sahāra, Namībs un Kalahari, kā arī mitrie tropu meži - maz apdzīvotas. Visblīvāk apdzīvotā vieta ir Nīlas ieleja (400-600 cilv./kvkm).

Raksti.
Valodas, gēni un Āfrika.

Saites.
Zeme.