Aliens

Hērodots (488.-428.g.pmē.)

Sengrieķu vēsturnieks, ģeogrāfs un ceļotājs. Viņš tiek saukts par „Vēstures tēvu” (Cicerona izteiciens) un reizēm arī par „Ģeogrāfijas tēvu.” Hērodots nosacīti ir uzskatāms par pirmo vēsturnieku Eiropā.

Radniecība. Tēvs - Liksts. 

Dzīvesgājums. Hērodots dzimis ap 484.g.pmē. (citur norādīts, ka Hērodots dzimis starp 490.-480.g.pmē.) Mazāzijas grieķu pilsētā Halikarnāsā, kur runāja joniešu dialektā. Halikarnāsa tajā laikā piederēja pie Persijas valsts.
Hērodota bērnības gadi sakrita ar grieķu-persiešu karu (500.-479.g.pmē.), kad grieķu pilsētvalstis Atēnu vadībā uzvarēja varenās Persijas impērijas armiju. Jaunībā Hērodots labi iepazinies ar literatūru, īpaši ar Homēra poēmām. Viņa tēvabrālis bija sarakstījis episku poēmu par Hēraklu. Šajā sacerējumā daudz vietas bija atvēlēts pareģojumiem un brīnumainām zīmēm. Arī paša Hērodota „Vēsturē” bieži minēti orākuli, piemēram, Delfi, zīmes un brīnumi. Jaunībā Hērodots aktīvi iesaistījies arī Halikarnāsas politiskajā dzīvē un politiskajās cīņas. Viņš pievienojās partijai, kura cieta neveiksmi: viņš bija aktīvā opozīcijā tirānam Ligdamisam. Pēc šīs neveiksmes Hērodots bija spiests Halikarnāsu pamest. Viņa tēvabrālis dzejnieks šajās politiskajās jukās aizgāja bojā. Hērodots gan pēc kāda laika atgriezies Halikarnāsā, bet drīz vien viņš no jauna devies trimdā. 
Ap 455.g.pmē. sākas Hērodota ilgstošie klejojumu gadi. Viņš apmeklēja Tuvos Austrumus. 443.g.pmē. apbraukāja Babilonu, Ēģipti, Feniķiju, Melnās jūras piekrasti un Balkānu pussalu. Ceļojuma laikā rakstīja piezīmes, tā apkopodams materiālu priekš savām grāmatām.

Hērodots Tuvajos Austrumos. Divupē viņš ar apbrīnu vēroja čaklos zemkopjus un amatniekus, apbrīnoja Bābeles varenos mūrus un milzīgās celtnes, kuras viņš apraksta savā „Vēsturē.” Tālāk Hērodota ceļš veda uz Persiju. Tur viņā sajūsmu izraisīja lieliskie ceļi un stacijas. Hērodots atzinīgi novērtēja persiešu dzīves veidu un jaunatnes audzināšanu. 

Hērodota ceļojums uz Ēģipti. Apmeklēja Ēģipti 448.g. jūlijā pmē. Priesteri Tēbās viņam parādījuši 341 liela izmēra statujas, kas attēlo kādas augstu priesteru dzimtas dažādas paaudzes 11 340 gadu garumā (tagad zināms, ka katrs augsts priesteris vēl dzīves laikā lika izveidot savu statuju). Priesteri apgalvoja, ka viņu dati ir precīzi, jo paaudzi pēc paaudzes tie visu rūpīgi pierakstījuši. Tā kā esot 341 statuja, tad katra atspoguļojot viena cilvēka mūžu. Pirms 341 paaudzes cilvēku vidū dzīvojuši arī dievi, taču pēc tam neviens dievs cilvēka izskatā viņus vairs neesot apciemojis.
Hērodots raksta, ka iepazinies arī ar kādiem ēģiptiešu noslēpumiem, bet par tiem nevar runāt un rakstīt.
Vislielāko iespaidu uz Hērodotu atstāja Ēģipte, kuru viņš apceļoja no Deltas līdz Elefantīnas salai pašos dienvidos. Apceļodams Ēģipti Hērodots centās pēc iespējas vairāk uzzināt par šīs zemes dabu, iedzīvotājiem, vēsturi, paražām un reliģiskajiem uzskatiem. Hērodots bija pirmais, kas saprata, ka „Ēģipte ir Nīlas dāvana.” Hērodots apbrīnoja varenās piramīdas un ne tikai apbrīnoja, bet izmērīja to pamatus. Tāpat viņš apmeklēja balzamētāju darbnīcas, lai iepazītos ar mirušo mumifikācijas paņēmieniem. Hērodots visus izjautāja pār Ēģipti, ēģiptiešu tikumiem un šis zemes diženo pagātni. Viņš interesējās par zemēm Nīlas lejtecē un tuksnesī. Pētījumu rezultātā Hērodots nonāca pie secinājumiem par Ēģiptes izcili seno vēsturi, kas gan ir pretrunā ar mūsdienu zinātnes nostādnēm.
Bija Ahmīmā, atzīmēja to kā pilsētu, kurā ievēro grieķu tradīcijas. 

Hērodots Ziemeļāfrikā. Tuksneša skarbumu Hērodots iepazina Kirenē, kur viņš uzzināja arī par vareno Kartāgas valsti un kartāgiešu jūrnieku drosmīgajiem braucieniem.

Hērodots Mazāzijā un Melnās jūras ziemeļu piekrastē. Apceļodams Mazāziju, Hērodots labi iepazina piekrastes rajonus un pilsētas. Hērodots pabija arī tajā laikā maz pazīstamajās trāķiešu un maķedoniešu zemēs Balkānu pussalas ziemeļos. Hērodota zinātkāre bija neremdināma. Viņš devās uz Melnās jūras ziemeļu piekrasti, kur ilgāku laiku nodzīvoja Olbijā. Bez tam viņš apmeklēja arī citas grieķu pilsētas Melnās jūras krastos, pie reizes viņš interesējās par tālo zemju dabu un vietējo iedzīvotāju skitu dzīvi un tikumiem. Hērodota skitu dzīves veida, sabiedrības un viņu virsaišu apbedīšanas rituālu apraksti ir noderīgi mūsdienu arheologiem un vēsturniekiem. Arheoloģiskie izrakumi kādreiz skitu apdzīvotajās teritorijās pierāda cik precīzi un tuvu dzīves īstenībai bijuši Hērodota apraksti. No skitiem un grieķu tirgotājiem Hērodots saņēma informāciju par ciltīm rietumos, ziemeļos un austrumos no skitu zemes. Starp Donu un Volgu dzīvojot sauromati, kuru sievietes „kopā ar vīriešiem vai bez viņiem, jādamas uz zirgiem, dodas medībās un piedalās karagājienos.” Tālu austrumos dzīvojot isedoni. Vēl viņš dzirdēja par kaspijiem pie Kaspijas jūras, kas „ir pavisam savdabīga jūra,” jo līdzīga ezeram, kā arī par masagetiem, kuri klejo stepēs starp Kaspijas jūru un Urālu kalniem, un daudzām citām ciltīm.

Tālākā darbība. Ap 445.g.pmē. Hērodots apmetās uz dzīvi Atēnās, kur viņš sadraudzējās ar izcilo traģēdiju rakstnieku Sofoklu, kurām bija tuvs pēc sava pasaules uzskata. Iespējams, ka Hērodots personīgi pazinis arī Periklu.
Atēnas dzīvojot, Hērodots sastapās ar cilvēkiem, kuri bija apceļojuši tālas zemes. No viņiem Hērodots ieguva bagātīgu informāciju par tuvām un tālām zemēm, par šo zemju iedzīvotājiem un paražām. Atēnas kļuva par Hērodota garīgo dzimteni. Savā vēsturē viņš atzinīgi izsakās par Atēnu demokrātisko iekārtu, cildina atēniešu nopelnu Grieķijas labā.
Kad 443.g.pmē. Perikls pieņēma lēmumu Apenīnu pussalas dienvidos nodibināt atēniešu koloniju Tūriju, Hērodots nešaubīdamies devās līdzi ceļotājiem. Šeit viņš saņēma pilsoņa tiesības un zemi. Dzīvodams Tūrijā, Hērodots apceļoja Vidusjūras zemes un salas. Mūža nogalē Hērodots piedzīvoja postošo un traģisko Peloponēsas karu (431.-404.g.pmē.) starp Atēnām un Spartu.
Hērodots miris ap 425.g.pmē.

Nozīme. Mūsdienās tiek saukts par „vēstures tēvu.” Viņš pirmais tik plaši ceļojumu laikā sāka aprakstīt redzēto zemju kultūru un vēsturi. Aprakstīja gan paša redzēto, gan to, ko viņam stāstīja cilvēki. Viņa grāmatas ir viens no svarīgākajiem senās vēstures avotiem.Pētījumu rezultātā nonāca pie secinājuma par ēģiptiešu izcili seno vēsturi, kas ir pretrunā ar mūsdienu zinātnieku atzinumiem. 

Darbi.
„Vēsture” – sarakstīta laikā no 480.–425.g. pmē. un vēlāk sadalīta 9 grāmatās. Vecākās kopijas ap 900.g. Kopiju skaits – astoņas.

„Grieķu un persiešu karu vēsture.” Grāmata apraksta notikumus līdz pat kaujai pie Platejas.

Hērodota „Vēsture.” „Vēsture” (Historiai - tas gan ir visai nosacīts darba nosaukums) ir Hērodota mūža darbs, kas aptver visu tā laika pazīstamo pasauli, tā sniedz mākslinieciski izveidotu, grandiozu ainu - iespējams, ka materiālu savai vēsturei viņš sācis vākt jaunības gados, kad vēl dzīvojis Halikarnāsā. Romiešu valstsvīrs, filozofs Cicerons (I gs.pmē.) pirmais Hērodotu nosaucis par „Vēstures tēvu” un arī mūsdienu zinātnieki uzskata, ka vēstures zinātne sākās ar „Vēsturi.”
Vecākās "Vēstures" kopijas saglabājušās no ap 900.gada, skaitā 8.
Hērodota vēsturei piemīt noteikta struktūra. Sākumā viņš stāsta par līdiešiem, tuvākajiem grieķu kaimiņiem Mazāzija, par bagāto Krēzu, Līdijas pakļaušanu Persijai. Tad Hērodots stāsta par Persiju un Persijas lielvalsts dibinātāju Kīru, un kā Kīrs iekaroja Babiloniju. Visai plaši un sīki Hērodots stāsta par Ēģipti, jo gan viņš pats, gan arī viņa laikabiedri sevišķi interesējās par šo seno zemi. Tad atkal Hērodots pievēršas Persijas valstīj: viņš stāsta par Dārija nākšanu pie varas. Aprakstot Dārija karagājienu pret skitiem Dienvidkrievijas stepēs, Hērodots raksta par skitu parašām un dzīvesveidu. Ar Mazāzijas grieķu pilsētu sacelšanos Hērodots sāk stāstu par grieķu-persiešu karu (500.-479.g.pmē.), viņš stāsta par šī kara cēloņiem un norisi. Mūsdienu vēsturniekiem Hērodota „Vēsture” ir vienīgais sakarīgais un plašākais vēstures avots, kur var iegūt ziņas par grieķu-persiešu kara norisi.
Vēlāk grieķu gramatiķi Hērodota „Vēsturi” sadalīja deviņās grāmatās. Katra no šim grāmatām ir veltīta vienai no deviņām mūzām. Pirmās četras grāmatas veltītas ģeogrāfijai, tajās plaši aprakstīta Ēģipte, Persija un citas zemes. Nākamajās piecas grāmatās Hērodots stāsta par grieķu-persiešu karu. Pastāv viedoklis, ka Hērodots „Vēsturi” nav pabeidzis. IV grāmatā Hērodots stāsta par neuriem, kurus slavenais latviešu folkloras pētnieks un sinologs Pēteris Šmits identificējis ar senajiem baltiem.
Rezumējot iepriekšteikto, var teikt, ka Hērodota vēstures kodols ir Persijas lielvalsts rašanas, Persijas valdnieka Kserksa iebrukums Grieķijā un šī iebrukuma atvairīšana kaujās pie Salamīnas un Platajām. Tiesa, „Vēstures” autors izdara plašas atkāpes, atiedams tālu pagātnē, stāsta, piemēram, par Ēģiptes piramīdu cēlājiem (3.g.tk.pmē.). Kopumā Hērodota „Vēsture” aptver 6.gs.pmē. un 5.gs.pmē. divus pirmos gadu desmitus.
Bez tam Hērodots savā vēsturē apkopojis plašu ģeogrāfisku informāciju par viņa laikā zināmo oikumēnu - Ēģipti un Divupi, Persiju un Indiju, Arābiju un Āfrikas ziemeļu piekrasti, Pireneju un Apenīnu pussalām, Balkānu pussalu un Melnās jūras piekrasti, Sarkano jūru un Kaspijas jūru, Nīlu un Indu, Eifratu un Tigru, Donavu un Dņestru, Atlasa kalnus un Kaukāza kalnus, kā arī zemes ārpus oikumēnas. Zināšanai - ar jēdzienu oikumēna senie grieķi apzīmēja izzināto jeb apdzīvoto Zemes daļu. Par Hērodota ģeogrāfiskajiem priekšstatiem būs jāuzraksta atsevišķa eseja.
Vai Hērodots ir uzskatāms par pirmo vēsturnieku uz šīs planētas? Nekāda gadījumā! Vēsturiski sacerējumi tika rakstīti arī pirms Hērodota. Piemēram, Atēnu likumdevēja, gudrā Solona (6.gs.pmē.) poēma Atlantikos, kuru 150 gadus vēlāk kā avotu savos dialogos „Tīmajs” un „Kritijs” izmantojis sengrieķu filozofs Platons. Andris šo līdz mūsdienām nesaglabājušos poēmu uzskata par vēsturisku sacerējumu, jo Platons kā vēsturnieks ir salīdzināms ar Hērodotu. Tas gan nekur netiek uzsvērts. Laikam jau Aristoteļa iespaidā, kurš apgalvojis, ka Atlantīda pastāvējusi tikai Platona iztēlē.
Hērodota laikā bija nedaudzi samērā īsi, nesistemātiski apraksti par dažām pilsētām un apgabaliem. Šo sacerējumu autori galvenokārt pievērsās mītiskai pagātnei, cenzdamies izlīdzināt krasākās pretrunas. Šie darbi bija rakstīti joniešu dialektā, vienkārši, bez literārām pretenzijām. Hērodota „Vēsture” literārā, mākslinieciskā ziņā ir augstvērtīgs darbs. Hērodotu var salīdzināt ar Homēru. Viņam piemita izcilas rakstnieka dotības. Literārās izteiksmes ziņā Hērodota „Vēsturei” līdzvērtīgs ir tikai antīkas pasaules ievērojamākā vēsturnieka Tukīdida darbs, kas apraksta Peloponesas karu, kurā dalību ņēmis arī pats Tukidīds.
Hērodotu no viņa priekšgājējiem atšķir tieksme kritiski vērtēt faktus, pārbaudīt to ticamību. Hērodots atkārtoti uzsver: „Man jāatstāsta viss, ko man stāstījuši, bet man nebūt nav jātic visam.” Šis kritiskums ir viena no svarīgākajām zinātnes pazīmēm. Hērodots atšķirībā no pagātnes autoriem, kuri mītos vēstīto uztvēra kā absolūtu patiesību, jau mēģināja kritiski un racionāli izskaidrot senus mītus, tā pārvarēdams mitoloģiskā pasaules uzskata šauros ietvarus. Hērodots neapšaubīja dievu esamību un visvarenību, bet atzina, ka notikumus un parādības tautu un valstu dzīvē nosaka ne tikai dievu griba, bet arī cilvēki, viņu raksturs, tikumi un netikumi, kaislības un savstarpējās attiecības. Hērodotam atšķirībā no senajiem ēģiptiešiem, babiloniešiem bija sveša atziņa par savas tautas absolūto pārākumu.
Reizēm gan Hērodots ar savu kritisko pieeju ir pāršāvis pāri strīpai. Piemēram, Hērodots stāsta par to, kā feniķieši faraona Neho II uzdevumā 6.gs.pmē. apbrauca apkārt Lībijai, tas ir Āfrikai. Viņš saka, ka tam neticot, jo feniķiešu jūrnieki apgalvojuši, ka viņiem braucot apkārt Āfrikai rietumu virzienā, saule pusdienās bijusi pa labi. Hērodots nevarēja zināt, ka dienvidu puslodē tieši tā tas arī ir. Mēs gan zinām, ka tieši šī detaļa, kurai Hērodots neticēja, pierāda, ka feniķieši tiešam apbraukuši apkārt Āfrikai.
Tomēr, Hērodots nespēja pilnībā atraisīties no mitoloģiskā pasaules uzskata. Viņš atzina, ka dievi bargi soda cilvēkus par zaimiem un noziegumiem, ka par pasauli valda liktenis. Daudzas „Vēstures” nodaļas lappuses caurstrāvo vecais mitoloģiskais pasaules uzskats. Taču neskatoties uz daudziem trūkumiem Hērodota „Vēsture” ir izcils vēstures apcerējums. Jaunais Hērodota „Vēsturē” ir tieksme zinātniski izprast ne tikai notikumus cilvēku sabiedrībā, bet arī parādības dabā.

Post Scriptum: Taisnību sakot, Hērodota ceļojumu laiks un secība nav precīzi nosakāma. Arī gaduskaitļi ir aptuveni un dažādos avotos tie var atšķirties.  

-------------------------------------------------------------------

Herodots dzimis ap 484. g. pirms m. ē. Mazāzijas grieķu pilsētā Halikarnasā, kur runāja joniešu dialektā un kura tai laikā piederēja piePersijas valsts. No Hero- dota vēstures var secināt, ka viņš savā jaunībā labi iepa­zinies ar literatūru, sevišķi ar Homēra poēmām. Viņa tēvabrālis bija sarakstījis episku poēmu par Hēraklu un šajā darbā daudz stāstījis par pareģojumiem un brīnumainām zīmēm. Arī Herodota vēsturē bieži minēti orākuli, zīmes un brīnumi, un šai ziņā mūsu vēstur­nieks ir savas dižciltīgās, bagātās un izglītotās dzim­tas literāro tradīciju turpinātājs. Aktīvi piedalīdamies Halikarnasas politiskajā dzīvē un politiskajās cīņās, Herodots piebiedrojās partijai, kas cieta neveiksmi, un bija spiests savu dzimteni atstāt. Viņa tēvabrālis dzej­nieks šais jukās aizgāja bojā. Pēc kāda laika Herodots atgriezās Halikarnasā, bet drīz viņam vajadzēja atkal doties trimdā. Ap 445. gadu pirms m. ē. mēs viņu re­dzam Perikla laikmeta Atēnās, kuras Perikls kādā savā runā pilnīgi pamatoti sauc par Hellādas skolu. Atēnu kūsājošā kultūras dzīve nevarēja labvēlīgi neietekmēt izglītoto, zinātkāro Halikarnasas emigrantu. Viņš sa­draudzējās ar lielo traģēdiju rakstnieku Sofoklu, kuram bija tuvs pēc sava pasaules uzskata. Domājams, ka viņš būs personīgi pazinis arī Periklu.

Nekur nevarēja gūt tik plašu un bagātīgu informā­ciju par tuvām un tālām zemēm, par šo zemju iedzī­votājiem un parašām kā Atēnās. Tur varēja satikt [au­dis, kas bija atgriezušies no tāliem ceļojumiem un va­rēja daudz ko pastāstīt, un Atēnas kļuva par Herodota garīgo dzimteni. Savā vēsturē viņš labvēlīgi izsakās par Atēnu demokrātisko iekārtu, cildina atēniešu nopel­nus Grieķijas labā. Sava mūža beidzamos gadus viņš dzīvoja Tūrijos, Perikla dibinātajā atēniešu Dienvid- itālijas kolonijā, kur viņam deva pilsoņu tiesības un piešķīra zemi. Miris viņš ir ap 425. g. pirms m. ē.

Nav noteicams, kad Herodots sācis rakstīt savu vēs­turi. Materiālu viņš varbūt ir vācis jau jaunības gados. Herodotu valdzināja dzīves straujais plūdums, vilināja neredzētas tāles, interesēja gan senatnes teikas,'•gan pati tuvākā īstenība. Bet visa šī varoņdarbiem bagātā pagātne varēja nogrimt aizmirstībā, izzust no ļaužu at­miņas. Herodots pats teicis, ka viņš ķēries pie vēstures rakstīšanas, lai netiktu aizmirsts tas dižais un apbrī­nas cienīgais, ko veikuši kā grieķi, tā citas tautas. Tas nav viegls uzdevums, jo plašāku vēsturi vēl neviens nav rakstījis, bet materiāla, turklāt ļoti interesanta un svarīga materiāla, ir tik daudz, ka grūti to pārskatāmi sakārtot, žēl izlaist arī mazāk nozīmīgas, dažkārt gluži neticamas, bet interesantas detaļas, un tā mūsu auto­ram rodas daudzi iestarpinājumi, ekskursi, kas ar pa- matstāstījumu maz saistīti. Mūsdienu ģeogrāfi, etno­grāfi, mākslas, folkloras un literatūras zinātnieki par šo vielas bagātību ir ļoti pateicīgi, bet Herodots pats laikam juta sirdsapziņas pārmetumus, ka aizrāvies ar sīkumiem, kaut arī interesan­tiem. Viņš taisnojas, ka vēstur­nieka pienākums gan neesot vi­sam tam ticēt, ko viņš dzirdējis, bet viņa pienākums esot visu to atstāstīt. Patiesībā vēsturnieka pienākums nebūt nav visu uz­rakstīt, ko tam stāsta, bet labi vien ir, ka Herodots neraksta pārak «zinātniski», jo tādā ga­dījumā nebūtu saglabājies daudz vērtīga materiāla. Daž­reiz Herodots gan apgalvo, it kā tādām un tādām ziņām viņš neticot, taču mēs tām tomēr ticam. Piemēram, feniķiešiem, braucot apkārt Āfrikai rietumu virzienā, saule pusdienā bijusi pa labi. Dienvidu puslodē tā tas arī ir. Rūpīgi iepazinušies ar Herodota darbu, mūsdienu vēs­tures pētnieki secina, ka Hero­dots apzināti nepatiesību ne- Herodots stāsta, apzināti nemaldina, kaut gan notic art tādām ziņām, ku­rām ticēt nevajadzētu.

Herodota rīcībā nebija gandrīz nekādas vēstures lite­ratūras, jo tādas vispār gandrīz nemaz nebija. Vaja­dzēja doties tālos ceļos, pašam redzēt notikufnu vie­tas, pašam runāt ar ļaudīm Ēģiptē, Babilonijā, Melnās jūras grieķu kolonijās un vēl daudzās citās vietās. Viņa ceļojumu laiks un secība nav noteicami. Ar mūsdienu braucieniem pa sauszemi un jūru šos ceļojumus nevar ne salīdzināt. Tie prasīja daudz vairāk laika, bija jā­panes neskaitāmas grūtības un likstas, bieži ceļiniekam draudēja pat nāves briesmas. Grūti un bīstami bija braucieni ar tā laika kuģiem. Ceļiniekus negaidīja ne­kādas ērtības. Drīzāk jau varēja sagaidīt laupītāju uz­brukumu. No Herodota vēstures mēs, piemēram, zinām, ka Ēģiptē viņš nonācis līdz Nilas krācēm dienvidos, kā­dus 1000 kilometrus no jūras. Varam iedomāties brau­ciena norisi. Pagāja diena pēc dienas, braucot ar laivu pret straumi; naktis ceļinieki pavadīja krastā. Zaļa, auglīga josla gar abiem krastiem, tālāk dzeltenas tuk­sneša smiltis uz pakalniem, kas ierobežo Nīlas ieleju. Visur kapenes, kapenes, kapenes. Tempļi, ciemi, pilsē­tas. Visur noslēpumainie svētie bilžu raksti. Kāda gan dziļa gudrība slēpjas aiz šīm zīmēm? Tūkstošgadīga pagātne raugās uz svešinieku no tempļiem un kapenēm. Vajadzētu visu to izzināt, par visu pastāstīt. Bet kā to izdarīt? Ceļotājs neprot ēģiptiski, nemāk lasīt hiero­glifus. Priesteri neprot grieķiski. Tie augstprātīgi no­raugās uz svešinieku no Jonijas, kurš, pēc viņu domām, ir neizglītots, rupjš barbars. Nesāks taču viņi (kaut vai ar tulku palīdzību) katram svešiniekam klāstīt savas tautas diženo pagātni. Tomēr Herodots vāc informā­ciju, kur vien to var dabūt, no mazāk informētiem, bet ne tik augstprātīgiem ļaudīm. Atrodas ēģiptieši, kas prot grieķiski, un grieķi, kas prot ēģiptiski. Vislabāk viņu tomēr informē viņa paša acis.

---------------------------

Hērodots (~490./480. līdz ~425.g.pmē.) dzīvo grieķu-persiešu karu laikā, to militārās un politiskās norises veido viņa darba kodolu, kuru apvij grieķiem zināmās pasaules jeb oikumēnes zemju un tautu etnogrāfiskie, ģeogrāfiskie, klimatoloģiskie un vēsturiskie apraksti, kas papildināti ar dažādām, vēlāk Rietumu kultūrā ieaustām populārām teikām. “Vēsturi” viņš saraksta, “lai ļaužu darītais ar laiku nezustu [no atmiņas] un lai lielie un apbrīnojamie darbi, gan hellēņu, gan barbaru veikti, nepaliktu bez slavas, cita starpā arī – kāda iemesla dēļ tie karoja viens ar otru.” 

Sava vēstījuma uzbūvi, tāpat arī virkni izteiksmes līdzekļu Hērodots pārņēmis no tolaik nešaubāmās dzejas autoritātes, Homēra, taču nav zināms, ka Hērodotam būtu kāds nozīmīgs literārs priekštecis, kas stāstus par pagātni būtu apkopojis līdzīgā apjomā un veidā kā viņš, materiālu vākšanā izmantojot izziņas jeb pētījumu metodi (5.gs. p.m.ē. grieķu vārds historia vēl nozīmēja “pētījums” – “vēstures” jēgu tam piešķīra Hērodots). Jāatzīmē arī Hērodota centieni būt objektīvam – gan par grieķu ienaidniekiem, persiešiem, tai skaitā to valdniekiem, gan par svešu tautu nereti pavisam savādajām, dīvainajām tradīcijām un paražām viņš raksta ar pietāti un dziļu ieinteresētību, pēc iespējas izvairoties no moralizējošiem vērtējumiem. 

Ja Homēra eposos varoņu rīcību iedvesmo un nosaka dievi, tad Hērodotam galvenie aktieri uz vēstures skatuves ir paši cilvēki un notikumu attīstību gandrīz vienmēr nosaka to raksturi, tieksmes un vēlmes. Dievu lomu ikdienas norisēs Hērodots vēl pilnībā nenoliedz, taču, salīdzinot ar Homēru, tā aizvirzās otrā plānā un kļūst depersonalizētāka. Arī formāta ziņā Hērodots atšķir jaunu lappusi literatūras vēsturē – ja līdz viņam visi darbi tika rakstīti tajā vai citā pantmērā, tad Vēstures tēvs raksta prozā. Turklāt nevis vienkārši raksta, bet dara to tik izcili, ka viņa sarakstītais joprojām aizrauj un ir lasāms ar interesi.

Vācot materiālu “Vēsturei” Hērodots daudz ceļo, personīgi apmeklē Krimu, Persiju, Ēģipti, tiekās ar Ēģiptes un, iespējams, arī Babilonas priesteriem, intervē Maratonas kaujas dalībnieku... Hērodots izvērtē iegūto ziņu ticamību un, kad tās viņam nešķiet pārliecinošas, kā piemēram stāstā par feniķiešu jūrasbraucējiem, kuri apkuģojuši apkārt Āfrikai, uz to arī nepārprotami norāda.

Lai arī gadsimtu gaitā Hērodots ticis dēvēts ne vien par Vēstures, bet arī par Melu tēvu, tomēr daudzas (lai gan, protams, ne visas) viņa grāmatas nodaļās apkopotās, par neticamām un izdomātām savulaik uzskatītas ziņas, šodien ir pierādījušās kā patiesas. Kā vienu no raksturīgākajiem piemēriem var minēt Hērodota patiešām neticamo, šķietami no 1001 nakts pasaku pūra pasmelto apgalvojumu, ka Persijā dzīvo lapsas lieluma skudras, kuras, rokot pakalnos savas alas, izmet laukā zelta smiltis. Līdz pat 20.gs. šo “zelta skudru” pieminējumu uzskatīja kā neticamu, līdz kamēr 1984.g. franču pētnieks Mišels Peisels apstiprināja, ka Himalajos patiešām dzīvo lapsu izmēra murkšķi, kuri līdz ar zemēm no savām alām izkašņā zelta putekļus. Peisels arī noskaidroja, ka persiešu valodā vārds “kalnu skudra” ir ar ļoti līdzīgu skanējumu “murkšķim”. Līdz ar to kļuva skaidrs, ka Hērodots, nezinot persiešu valodu un saziņai izmantojot tulku, pats no negribot, kļuvis par lingvistiska pārpratuma upuri.

Raksti.
Izdevniecība "Apvārsnis" sāk tulkot Hērodota "Vēsturi."

Saites.
Senā Ēģipte.
Sengrieķu vēsturnieki.