Senā Ēģipte (~3100.-30.g.pmē.)
- Detaļas
- Publicēts 09 Februāris 2013
- Autors Aliens.lv
Agrīna vergturu valsts Nīlas ielejā Ziemeļāfrikā, šodienas Ēģiptes teritorijā.
/ga060_OLHP_786x400.jpg)
Senās Ēģiptes vēstures pirmsākumi ir miglā tīti, pašu senēģiptiešu leģendās tie atainoti kā Dievu valdīšanas periods.
Radusies kā tipiska zemkopju civilizācija. Dažādos vēstures periodos sasniegusi ievērojamu varenību: pakļāvusi apkārtesošās zemes Sīriju, Palestīnu, Nūbiju. Citos laikos bijusi vāja un pati kritusi par upuri iekarotājiem - hiksiem, asīriešiem, persiešiem, līdz beidzot 332.g.pmē. to iekaroja maķedoniešu grieķi ar Maķedonijas Aleksandru priekšgalā. No tā brīža valsts stipri helenizējās, oriģinālā senēģiptiešu kultūra pamazām tika aizmirsta, aizmirsta tika arī hieroglifiskā rakstība. Senās Ēģiptes vēsture beidzās līdz ar Ptolemaju dinastijas pedējās valdnieces Kleopatras VII nāvi - to pārņēma Romas impērija.
Hronoloģiski Senās Ēģiptes vēsturi iedala vairākos periodos:
Dievu periods.
Pirmsdinastiskais periods (4500.-3100.g.pmē.).
Badāras periods (4500.-3700.).
Nagādas periods (3700.-3100.g.pmē.).
Vecā valsts (3100.-2140.g.pmē.). Reizēm izdala divus atsevišķus periodus - Agrā valsts (ap 3000 - ap 2800.g.pmē.) un Senā valsts (ap 2800-2250 g.pmē.).
Vidējā valsts (2100.-1750.g.pmē.).
Jaunā valsts (1550.-1076.g.pmē.).
Vēlīnais periods (712.-332.g.pmē.).
Helēniskais periods (332.g.pmē.-337.g.).
Akmens laikmeta Ēģipte. Mūsdienu arheoloģija noskaidrojusi, ka Nīlas ielejā zvejnieku ciemi radušies jau ap 6000.g.pmē., t.i. Ēģiptes teritorijā mituši cilvēki jau eolītā un paleolītā. Senie iedzīvotāji apdzīvoja pakalnus Nīlas krastā, jo upe regulāri pārplūda un Nīlas ieleja tad pārvērtās purvā. Klejojošās hamītu u.c. ciltis, kas šeit mita, ieguva iztiku medījot, vēlāk arī zvejojot. neolītā, kļūstot sausākam klimatam, protosemītu, berberu un kušītu ciltis pārvietojās no Āfrikas savannām uz Nīlas deltu un saplūda - tā IV g.tk.pmē. izveidojot senēģiptiešu tautu. Pamazām, pieaugot iedzīvotāju skaitam, notika pāreja uz primitīvu kapļa lauksaimniecību un lopkopību, jo tikai ar medībām iztiku vairs nevarēja nodrošināt. Cilvēki audzēja kviešus un miežus, bija pieradinājuši mājlopus – aitas un kazas.
Civilizācijas izcelšanās Ēģiptē. Visai interesanta ir hipotēze, ka Senās Ēģiptes civilizāciju dibinājuši Lemūrijas/Mu zemju nogrimšanas katastrofā izglābušies lemūrieši, kas ieradušies no Indijas okeāna puses. Ne velti Ēģiptieši saukuši okeānu par Mu. Katrā ziņā neapstrīdams ir fakts, ka Senās Ēģiptes civilizācija radusies visai spēji un jau augstā tehnoloģiskā līmenī. Tāda rašanās nebūtu iespējama bez būtiska "civilizācijas grūdiena" no ārienes.
Notiekot pārejai no medniekiem un zvejniekiem uz zemkopjiem un lopkopjiem, radās teritoriālā kopiena. Kanālu un dambju ierīkošanā tika izmantots zemnieku un vergu darbs. Radās ģints aristokrātija un pirmie valstiskie veidojumi.
Pirmsdinastiskais periods (~4500.–~3100.g.pmē.). Par to zināms maz. Pašiem ēģiptiešiem pats par sevi bija saprotams, ka tai laikā valdījuši Dievi.
Nīlas ieleja tika apdzīvota arvien blīvāk, izveidojās teritoriālas kopienas, cilvēki veidoja apūdeņošanas sistēmas. Kopienu dalībnieki raka kanālus, uzcēla aizsprostus un tādejādi pārvērta purvus auglīgos laukos. Mūsdienu arheoloģija noskaidrojusi, ka Nīlas ielejā zvejnieku ciemi radušies jau ap 6000.g.pmē. Cilvēki audzēja kviešus un miežus, bija pieradinājuši mājlopus – aitas un kazas.
Nomu veidošanās periods. Nākamo 2 gadu tūkstošu laikā Nīlas ielejā parādījās mazas valstiņas – nomi, kas bija tā laika teritoriāli administratīvās vienības. Kļuva nozīmīgs vergu darbs. Vergu parādīšanās un kopienas sociālā noslāņošanās veda uz sabiedrības šķiru noformēšanos, pēc tam uz šķiru cīņu un pirmo valstisko veidojumu - nomu, rašanos.
Ap IV g.tk.pmē. dažādos laikos Ēģiptē bija no 38–42 nomiem. Tādējādi šai periodā Ēģipte bija nelielu administratīvu veidojumu nomu virtene, kas izvietojās gar Nīlu. Katra noma vadībā bija savi dievi un savi vadoņi, kas karoja ar citiem nomiem. Cilšu valdnieki pārtapa ķēniņos, taču pirmatnējās kopienas iekārtas paliekas bija nozīmīgas vēl ilgi.
Nomu konsolidācijas process - Augšēģiptes un Lejasēģiptes izveidošanās. Nomos un apmetnēs pieauga cilvēku skaits un arī apmetņu lielums. Attīstījās amatniecības prasmes – akmens, bronzas un vara apstrādē.
Izvērtās savstarpējās nomu cīņas kuru rezultātā, kad stiprākie pakļāva vājākos, izveidojās divas salīdzinoši lielas valstis - Augšēģipte un Lejasēģipte (nosaukumi pēc Nīlas tecējuma). visticamāk, bija sadalīta trijās valstiņās ar centriem Hierankopolē (Nehenā), Nagādā un Tisā. Iespējams, ka šīs pilsētas savstarpēji konkurēja. Hierankopolē pielūdza Horu, bet Nagādā – Setu. Tādējādi iespējams, ka ēģiptiešu mitoloģiskais konflikts starp Horu un Setu atspoguļo reālu sadursmi starp šīm pilsētām.
Ap 4000.g.pmē. cilvēki apmetās Abīdā un Nagādā, ap 3500.g.pmē. Nagāda kļuva par ievērojamu Ēģiptes pilsētu.
Daudzu savstarpēji noslēgto līgumu rezultātā notika nomu konsolidācijas process - tie apvienojās divās valstīs: Lejas un Augšas Ēģiptēs.
Viena no Pirmsdinastiskajām apmetnēm bijusi Mādi pilsēta. Šodien tā ir vienīgā zināmā no tā laika. Pirmsdinastiskajā periodā nebija ne miņas no senēģiptiešu rakstības (3600.g.pmē.).
Ap 3500.g.pmē. radās pirmās pilsētas, kuras ieskāva ķieģeļu sienas un plašas senču kapenes. Ziņas par Nīlas deltas apmetnēm ir skopas, jo tās nogrimušas dūņās. Tādēļ vairumu ziņu sniedz Augšēģiptes apmetnes.
Pirmās valsts izveidošanās.
IV g.tk.pmē. Augšēģipte, visticamāk, bija sadalīta trijās valstiņās ar centriem Hierankopolē (Nehenā), Nagādā un Tisā. Iespējams, ka šīs pilsētas savstarpēji konkurēja. Hierankopolē pielūdza Horu, bet Nagādā – Setu. Tādējādi iespējams, ka ēģiptiešu mitoloģiskais konflikts starp Horu un Setu atspoguļo reālu sadursmi starp šīm pilsētām.
Ap 4000.g.pmē. cilvēki apmetās Abīdā un Nagādā, ap 3500.g.pmē. Nagāda kļuva par ievērojamu Ēģiptes pilsētu.
Daudzu savstarpēji noslēgto līgumu rezultātā nomi apvienojās divās valstīs: Lejas un Augšas Ēģiptēs.
Viena no Pirmsdinastiskajām apmetnēm bijusi Mādas pilsēta. Šodien tā ir vienīgā zināmā no tā laika. Pirmsdinastiskajā periodā nebija ne miņas no rakstības (3600.g.pmē.).
Ap 3500.g.pmē. radās pirmās pilsētas, kuras ieskāva ķieģeļu sienas un plašas senču kapenes. Ziņas par Nīlas deltas apmetnēm ir skopas, jo tās nogrimušas dūņās. Tādēļ vairumu ziņu sniedz Augšēģiptes apmetnes.
Reliģijas pirmsākumi. Zināms, ka reliģija radusies Heliopolē. Tur un arī Memfisā pielūdza svēto vērsi Āpiju.
Civilizācijas rašanās. Ap 3100.g.pmē. Marduks/Ra pēc neveiksmīga Bābeles sagrābšanas mēģinājuma atgriezās Ēģiptē un padzina Totu. Ēģiptes civilizācija radusies pēkšņi un bija jau pilnīgi noformēta. Pāreja no primitīvisma uz augsti attīstītu kultūru notikusi tik strauji, ka vēsturiski tam nav izskaidrojuma.
Agrīnais dinastiskais periods (~3100.–2635.g.pmē.). Raksturojas ar abu valstu apvienošanu vienā Ēģiptē un aptver I un II dinastijas laikus.
Pirmo dinastiju ap 3100.g.pmē. nodibinājis kāds mītisks pirmais ķēniņš Meness (joprojām nav skaidrs vai Meness un Narmers ir viena persona), kurš iekaroja Lejas un Augšējo Ēģipti un apvienoja tās vienā valstī. Iespējams, pirmie valdnieki bija šumeri. Lai gan politiski valsts bija apvienota, tomēr joprojām pastāvēja divi patstāvīgi kultūras centri.
Senā valsts (2635.-2140.g.pmē.). Aptver III-VI dinastijas valdīšanas laikus. Lielākais Ēģiptes civilizācijas sasniegums nācās uz III–V dinastijas laiku, tātad no 2900.–2300.g.pmē. Pēkšņi radās astronomija, medicīna, matemātika, rakstība un jaunā reliģija, pie tam bez kādas evolūcijas.
No V dinastijas laika viss lēnām, bet neatvairāmi tiecās uz kultūras degradāciju.
Ap laiku no 2200.-2100.g.pmē. iestājās ilgs sausuma periods visā reģionā. Nīlā bija maz ūdens. Bads Ēģiptē turpinājās gandrīz pusi gadsimta. Sagruva centralizēta Senā valsts un atkal Ēģipte sadalījās divās.
V dinastijas laikā. Džedkāres (priekšpēdējais dinastijas faraons) valdīšanas laiks iezīmēja jaunu periodu Ēģiptes Vecās valsts vēsturē. Pirmkārt, tas bija raksturīgs ar izmaiņām seno ēģiptiešu reliģijā. Džedkāre, kļūstot par valdnieku, vairs necēla templi Saules dievam Ra, kā to 80 gadu garumā bija darījuši viņa priekšteči, sekojot V dinastijas dibinātāja, faraona Userkafa iedibinātajai tradīcijai. Atšķirībā no saviem priekštečiem, kuri godāja Ra, Džedkāre deva priekšroku mirušo pasaules dievam, mirušo aizbildnim un tiesnesim, zemes dieva Geba un debesu dievietes Nutas dēlam Ozīrisam. Sākotnēji Ozīriss pielūgts Džedas pilsētā, Nīlas deltā, bet V dinastijas beigu posmā, acīmredzot jau Džedkāres valdīšanas laikā, par Ozīrisa kulta centru kļuva Abīda. Interesanti, ka vienīgā, zināmā Džedkāres statuja atrasta Ozīrisa templī, Abīdā. Eģiptologi domā, ka Ozīrisa kulta izplatīšanas šajā laikā atspoguļo arī faraona varas vājināšanos. Piramīdu teksti, kuri rakstiskā veidā liecina par Ozīrisa kultu, gan parādījās pēc Džedkāres – viņa pēcteča faraona Unasa piramīdā. Pats nozīmīgākais – lai gan neviennozīmīgi vērtētais – faraona Džedkāres veikums ir visaptveroša Ēģiptes valsts pārvaldes reforma, kas bija pirmā tāda, kopš ēģiptieši bija izveidojuši ierēdņu un priesteru titulu rangu sistēmu. Šī reforma palielināja provinču autonomiju, stiprināja augsto ierēdņu varu, vājinot centralizētas valsts varas autoritāti. Tāpat Džedkāre reformēja apbedīšanas kultu.
Pirmais starpdinastiju periods (2140.–2100.g.pmē.). Šai laikā nomainījās no VII-X dinastijai.
Senā Valsts ar centriem Memfisā un Heliopolē kļuva par Tēbu valdnieku uzbrukumu objektiem. Pēc Senās valsts sabrukuma centralizētu valsti atjaunoja Tēbu faraons Mentuhoteps (kāds? – šis te nesaskaņojas ar mūsu faraonu sarakstu) ap 2130.g.pmē.
Vidējā valsts (2100.–1750.g.pmē.). Šis laika periods ietver no XI-XVII dinastijai.
XII dinastijas pirmais faraons Amenemhets I pārnesa galvaspilsētu no Memfisas uz Itaviju.
Vidējas valsts pagrimums un sairums sākās jau XIII dinastijas laikā.
Tomēr 1780.g.pmē. valstī uzliesmoja plaši nemieri - sacēlās zemnieki, amatnieki, kareivji un vergi. Sacelšanās dalībniekiem uz īsu laiku pat izdevās sagrābt valsts varu. Kā viens no sacelšanās iemesliem varēja būt neražas gadi, kuri izraisīja badu visā valstī.
Tā Vidējā valsts gāja bojā tautas sacelšanās rezultātā, lai gan pēc tam faraona vara tika atjaunota. Lielās katastrofas sekas bija jūtamas vēl ilgi un XVII gs.pmē. Ēģipte jau bija nespēka paralizēta zeme: valsts centralizētā vara arvien vairāk novājinājās, nomi ieguva lielāku pastāvību un neatkarību.
Jau ap 1900.g.pmē., domājams, semītiskās hiksu nomadu ciltis sāka ieceļot Nīlas ielejā.
Otrais starpdinastiju periods (1750.–1550.g.pmē.). Hiksu politiskās varas periods Ēģiptē, kas ilga 110 (teikts arī, ka 108) gadus (1640.-1550.g.pmē.). Raksturojās ar Ēģiptes sadrumstalotību un politisko nestabilitāti.
Lai gan hiksu ciltis sāka ieceļot Nīlas lejteces rajonos jau ap 1900.g.pmē., tomēr citi pārstāvji ieradās ap 1730.g.pmē. no Sīrijas un Palestīnas un jau ar militāru spēku nomāca politisko juku un bezvaras novājinātās Ēģiptes valdniekus. Pēc 20 gadus ilgušas karadarbības 1684.g.pmē. hiksi pilnībā pakļāva Ēģipti. Ēģiptiešu armija, kura sastāvēja tikai no gandrīz kailiem, ar šķēpiem, lokiem un lingām bruņotiem kareivjiem, nespēja pretoties hiksu karotājiem, kuri, iekalti metāla bruņās un bruņojušies ar gariem zobeniem, ātri traucās zirgu vilktajos kaujas ratos. Hiksiem izdevās iekarot un pakļaut politiski novājināto Ēģipti tieši pateicoties zirgu vilktu kaujas ratu vienībām, kādas senēģiptieši līdz tam nepazina.
Hiksi iekaroja Sinaja pussalu un Nīlas deltu – tātad pakļāva Lejasēģipti ar tās galvaspilsētu Memfisu. Pakļaut pilnīgi visu Augšēģipti tiem tomēr neizdevās. Pārņēmuši ēģiptiešu centralizētās varas sistēmu, hiksi izveidoja XV, t.s. "hiksu dinastiju," kuras galvaspilsēta Avarisa (vēlākā Ramzesa) atradās Nīlas deltas austreņu daļā. Galu galā hiksu varā pilnībā atradās Lejasēģipte un Augšēģiptes ziemeļu daļa (tās centrāo un dienvidu daļu tie nespēja pakļaut). Vienīgi Tēbu noms palika vietējo valdnieku varā, taču arī viņi atzina hiksu virskundzību un maksāja tiem meslus.
Senēģiptieši hiksu okupācijas laiku ļoti smagi pārdzīvoja, jo iekarotāji dedzināja pilsētas, izpostīja tempļus, noslepkavoja iedzīvotājus, bērnus un sievietes aizveda gūstā.
Tomēr hiksi Ēģiptē ienesa arī pozitīvas pārmaiņas. Pateicoties viņiem, ēģiptieši sāka plašāk izmantot bronzu: pirms okupācijas senie ēģiptieši lietoja akmens un vara darbarīkus un ieročus, kuru izgatavošanā viņi bija sasnieguši augstu meistarību. No hiksiem senie ēģiptieši pārņēma virkni apbruņojuma elementus: zirgu vilktus kaujas ratus, metāla bruņucepures un bruņukreklus, jaunus zobenu veidus un kompozītlokus. Hiksu laikā izplatījās zirgkopība - viņi bija pirmie, kas Senajā Ēģiptē ieveda zirgus. Bez tam no hiksiem tika pārņemta virkne aizguvumu valodā un reliģijā.
Vēsturnieki noskaidrojuši, ka hiksu periodā Ēģiptes vidusdaļā tomēr valdīja "aizmirstā" senēģiptiešu Abīdas dinastija. Atrodoties Vidusēģiptes dienvidu daļā pa vidu starp divām lielākām valstīm: Tēbu (XVI-XVII dinastijas) valsti, kas atradās Ēģiptes dienvidos un hiksu (XV dinastija) valsti, kura aizņēma Ēģiptes ziemeļus, Abīda, acīmredzot, spēja vismaz kādu laiku būt neatkarīga, taču, ģeogrāfiski norobežota no svarīgākajiem tirdzniecības ceļiem, bija lemta stagnācijai.
Ap 1571.g.pmē. Tēbu nomarhs Sekenenrs, XVII dinastijas aizsācējs, padzina vietvaldi un aizsāka plašu sacelšanos. Pēc 50 gadus ilgušas karadarbības hiksi tika sakauti un atkāpās uz Sinaja pussalu. Avarisa tika pārdēvēta par Ramzesu.
Klejotāju valdīšana ilga 108 gadus, bet vēl pēc viņu aiziešanas ēģiptiešu faraoni vēl ilgi bažīgi raudzījās uz austrumiem. Pēc hiksu aiziešanas, lielākā daļa zemju nonāca monarhu rokās.
Jaunā valsts (1550.–1076.g.pmē.). Sevī ietver XVII-XX faraonu dinastijas, par Jaunās valsts sākumu Senās Ēģiptes vēsturē tiek uzskatīts faraona Jahmesa I valdīšanas laiks no 1539. līdz 1514.g.pmē., kura laikā hiksi tika galīgi padzīti no Ēģiptes. Viņa laikā Ēģiptei tika pievienota Kipra.
Jaunajā valstī bija plurāla sabiedrība, tā vairs nebija piramīdu laikmeta hierarhija. Gandrīz četras desmitgades ilgā Amenhotepa III valdīšana tiek uzskatīta par Jaunās Valsts ziedošāko posmu, to iezīmē politiskā stabilitāte un ekonomiskais uzplaukums. Šajā laikā tika uzceltas daudzas Senās Ēģiptes ievērojamākās būves un pats faraons nereti tiek dēvēts par Ēģiptes Ludviķi XIV.
Kušas valsts pievienošana. Ēģiptieši bija sākuši Kušas valsts pakļaušanu jau Senās valsts laikā ap 2500.g.pmē. Bet pilnīga pievienošana notika faraona Tutmesa I valdīšanas laikā no 1506.-1493.g.pmē.
Ilgu karu rezultātā Āzijā ap 1500.g.pmē. faraonam Tutmesam III un nākamajiem faraoniem izdevās pakļaut Palestīnu un Sīriju līdz pat Eifratas upei.
Karu rezultātā uz Ēģipti devās garas karavānas ar salaupītajiem labumiem, kuģi ar kokmateriāliem un garas gūstekņu virknes.
Ēģiptes ekspansija Āzijas virzienā. Ramzess II jeb Ramzess Lielais bija trešais XIX dinastijas faraons, kurš Ēģiptē valdīja 66 gadus (1279.–1213.g.pmē.). Būdams izcils karavadonis, Ramzess II atsāka Ēģiptes ekspansiju, iekarojot jaunas teritorijas un izveidojot plašu impēriju, kura pletās no Lībijas līdz Irākai un no Sudānas līdz Turcijai. Tikai hetu uzvara pār ēģiptiešu karaspēku kaujā pie Kādešas 1274.g.pmē. apturēja Ramzesu II, neļaujot virzīties tālāk uz ziemeļiem.
Hetu iebrukums. Heti no Turcijas teritorijas iebruka Ramzesa II valdīšanas laikā ap 1258.g.pmē.
Jūras tautu uzbrukums (~1200.g.pmē.). Senēģiptiešu attēlos no Medinetabas attēlotie filistiešu kaujas rati, kuģi un apģērbs visai līdzīgi egejiešu stilam. Filistiešu XII-XI gs.pmē. keramika atkārto XIII gs.pmē. mikēniešu keramiku. Filistiešus ieskaita tā saucamo "jūras tautu" skaitā, kas ap 1200.g.pmē. iebruka Mazāzijā un Ziemeļsīrijā, sagrāva Hetu valsti un Ugaritu, veica uzbrukumus arī Senajai Ēģiptei. Tā kā ēģiptieši filistiešu uzbrukumus atsita, tad tie iebruka Vidusjūras austreņu piekrastes dienvidu daļā, sagrāba virkni nocietinātu pilsētu un izveidoja savu piecu pilsētu valsti (grieķiski - Pentapolisu).
Irsa sacelšanās (XIII gs.pmē. beigas). Tautas sacelšanās Senajā Ēģiptē, kuras galvgalī atradās kāds Irss. Sacelšanās dalībnieki bija galvenokārt, domājams, Ēģiptē nometinātie sīrieši - vergi un algotņi. Dumpinieki sagrāba ēģiptiešu vergturu īpašumu un veica svētnīcu īpašumu konfiskāciju. Sacelšanos apspieda XX dinastijas dibinātājs Setnahts.
Trešais starpdinastiju periods (1076.–712.g.pmē.). Šis laiks ietver XXI-XXIV faraonu dinastijas. Trešajām starplaikam, kas pēc tam sekoja, raksturīga faraona varas samazināšanās, pretstatā augošajai Amona augstāko priesteru varai, kuri atsaucoties uz dieva autoritāti sekmīgi pārvaldīja Augšēģipti un Vidusēģipti.
I g.tk.pmē. sākumā Ēģipte zaudēja savus iekarojumus Āzijā un Nūbijā. Turpmāk tā pati tikai ar grūtībām spēja aizsargāt savas robežas no ārējiem ienaidniekiem.
Kušītu iebrukums. Kušītu ķēniņš Alara, kas valdīja no 780.-755.g.pmē., apvienoja Kušas valsti un pakļāva Ēģipti. Ķēniņš Pije kļuva par faraonu un dibināja XXV dinastiju.
Vēlīnā valsts (712.–332.g.pmē.). Šo valsti dibināja nūbieši ar centru Napatā.
VII gs. neilgu laiku Ēģiptei bija nozīmīga loma Tuvo austrumu valstu dzīvē, taču šī ietekme visai drīz tika zaudēta dēļ tā, ka vajadzēja sargāties militāri no austrumiem. Valsts vadītāji pamazām ieviesa jauno kara tehniku, nolīga grieķu algotņus un komandierus, pārņēma viņu pārvaldes metodes un spēra pirmos soļus pretī naudas ekonomikai. Taču fundamentālu pārkārtojumu nebija, jo administratīvās un reliģiskās institūcijas nemainījās. Valsts pamazām iegāja norieta stadijā. Ēģipte kā teokrātiska valsts sāka dzīvot merkantilāku valstu vidū.
Asīriešu iebrukums 671.g.pmē. Iebruka asīrieši un Kušas valsts atkal atšķēlās no Ēģiptes. Galvenais Asīrijas ķēniņa Asarhadona militāri politiskais mērķis bija uzvara pār Ēģiptes melno faraonu Taharku, jo tas atbalstīja Asīrijas ienaidniekus Palestīnā, Feniķijā un Sīrijā. 671.g.pmē. Asarhadons devās karā pret Ēģipti un iekaroja ziemeļu Ēģipti, ieņēma galvaspilsētu Memfisu, kur salaupīja ļoti daudz dārgumu un pieņēma ēģiptiešu faraonu titulus. Pēc paša ķēniņa vārdiem, viņa karaspēkam pa priekšu devies dievu sūtnis Nusku un iznīcinājis ienaidnieku ar dievišķo ieroci.
Pēdējais nozīmīgais Asīrijas ķēniņš Ašūrbanipāls (668.-631.g.pmē.), kas iecēla par Bābeles ķēniņu savu brāli Šamašumukinu, kas tomēr sāka sacelšanos pret Asīriju, apvienojoties ar dumpiniekiem Haldejā, Elamā u.c. kaimiņu valstīs. Šai koalīcijai pievienojās arī Ēģipte. Ašūrbanipāls devās karagājienā pret dumpiniekiem, sakāva babiloniešus un elamiešus, 647.g.pmē. ieņēma Bābeli, bet pēc tam sagrāba un izlaupīja arī Sūzas (Elamas galvaspilsēta).
Grūtāks bija karš ar Ēģipti. Ašūrbanipāls mēģināja balstīties uz ēģiptiešu aristokrātiju - galvenokārt uz Nēho (kurš???), pusneatkarīgu Saīsas (pilsēta Nīlas deltā) valdnieku. Tomēr Nēho dēls Psametihs, aizsāka sacelšanos un atjaunoja Ēģiptes neatkarību.
Persiešu okupācija (525.–404.g.pmē.). 525.g.pmē. Ēģiptē ar karaspēku ieradās persiešu ķēniņš Kambīzs. Viņš sakāva pēdējo XXVI dinastijas faraonu Psametihu III pie Peluzijas un okupēja Ēģipti. Persieši valdīja Ēģiptē līdz pat V gs.pmē. beigām. Ēģipte atguva neatkarību persiešu ķēniņa Dārija II valdīšanas laikā, bet otro reizi Ēģipti iekaroja Dārijs III 335.g.pmē. beigās.
Hellēnistiskais periods (332.g.pmē.–335.g.).
Maķedonijas Aleksandra armijas iebrukums. Tas notika 332.g.pmē. un uz visiem laikiem darīja galu oriģinālajai Ēģiptes kultūrai. Tikai nedēļa bija vajadzīga, lai grieķu armija kā uzvarētāja ienāktu galvaspilsētā Memfisā, kur kronēja Aleksandru no Maķedonijas. No šī brīža nekad vairs iedzimts ēģiptietis netika faraona godā. 331.g. 20.janvārī pmē. Aleksandrs Lielais nodibināja Aleksandriju, kur beigu beigās arī ticis apbedīts. Ir nostāsts par to kā Aleksandrs ar saujiņu pavadoņu pilsētas celšanas sākumā devās tuksnesī uz Amona-Ra orākula templi, kurā ieguva lielāko dzīves pārdzīvojumu. Ziņas par to ir skopas, vienīgi priesteri pavēstīja, ka „Amons-Ra pieņēmis Aleksandru un padarījis par Dieva dēlu.”
Ptolemaju valdīšanas laiks. Aleksandrija 300 gadus bija grieķu izcelsmes faraonu valdīšanas vieta. Pēdējā no tiem – Kleopatra nomira 30.g.pmē. Lai gan ēģiptiešu zināšanu sargātāji nicināja grieķus un uzskatīja par barbariem, tomēr Ptolemaji uzcēla Aleksandrijas bibliotēku, kurā savāca milzum daudz tā laika dokumentu. Grieķu valdība sāka grieķu kultūrpolitikas hegemoniju, audzināja jauno paaudzi grieķiskā garā. Tas izsauca ēģiptiešu priesteru pretdarbību, lai zināšanas nezustu, tās sāka nodot atklāti tautai grieķu valodā. Tā radās Hermeja Trismegista Svētās grāmatas.
Reliģiskās kultūras krišana helēnisma spiediena dēļ ēģiptiešiem bija visai sāpīga.
III gs.pmē. Ptolemaju Ēģipte valdīja gandrīz pāri visām Vidusjūras austreņu piekrastes zemēm un salām - Kirenaiku, Feniķiju, Palestīnu, Kipru. karos ar Sīriju un Maķedoniju Ptolemaji šīs teritorijas zaudēja.
Nesen Tuneldžebelā atklāto priesteru kapenes arheologi datē ar Senās Ēģiptes vēlo periodu (664.–332.g.pmē.), kas bija laiks, kad ēģiptieši, cenšoties atgūt neatkarību, karoja ar mainīgām sekmēm pret svešzemju iekarotājiem – nūbiešiem, asīriešiem un persiešiem. Vecākie vēlā perioda apbedījumi tiek datēti ar ar XXVI dinastiju (664.–525.g.pmē.), kad Senā Ēģipte bija atbrīvojusies no nūbiešu ķēniņu varas.
Vēlais periods beidzās 332.g.pmē., kad Ēģipti iekaroja Aleksandrs Lielais. Pēc Aleksandra nāves 323.g.pmē. par Ēģiptes valdnieku kļuva viens no Aleksandra karavadoņiem Ptolemajs, kura dibinātā dinastija zemē pie Nīlas valdīja gandrīz trīs gadsimtus. Mūsu ēras 30.gadā Ēģipte tika pievienota Romas impērijai.
Romiešu okupācijas laiks (30.g.pmē.–337.g.). II gs. 70.gadu sākumā izcēlās pret romiešiem vērstā Bukolu sacelšanās.
Mūsu ēras VI gs. ¾ Ēģiptes iedzīvotāju jau bija kristieši. Senās pagānu tradīcijas, lai arī brīnumaini noturīgas, pamazām aizgāja pagātnē. Piemēram, Ahmīmas pilsētā bija daudz pagānu tempļu, arī grieķu dieva Perseja templis. Visvarenākais šeit bija dieva Mina templis (grieķiem – Pāns).
Kristietības laiks. Aleksandrijā radās milzīgs daudzums dažādu kultu un sektu, attīstījās gnosticisms kā visaptveroša garīgi reliģiska kustība. Par to daiļrunīgi liecina uzietie gnostiskie evaņģēliji Naghamadā.
Un tā Aleksandrijā un Nīlas ielejas pilsētās radās arvien vairāk kristiešu. Ēģiptes sadzīvē iezīmējās jauna parādība – mūki, un par tādiem kļuva tūkstošiem cilvēku. VI gs. pirms islāma ienākšanas ¾ Ēģiptes iedzīvotāju bija kristieši. Tempļos gan vēl 200 gadu tika noturēti pagānisma rituāli, līdz beidzot romieši ar likumu to aizliedza.
------------------------------------------------------------------
Civilizācijas rašanās. Ap 3100.g.pmē. Marduks/Ra pēc neveiksmīga Bābeles sagrābšanas mēģinājuma atgriezās Ēģiptē un padzina Totu. Ēģiptes civilizācija radusies pēkšņi un bija jau pilnīgi noformēta. Pāreja no primitīvisma uz augsti attīstītu kultūru notikusi tik strauji, ka vēsturiski tam nav izskaidrojuma.
Agrīnais dinastiskais periods (ap 3100.–2635.g.pmē.). Raksturojas ar abu valstu apvienošanu vienā Ēģiptē un aptver 1.un 2.dinastijas laikus.
Pirmo dinastiju ap 3100.g.pmē. nodibinājis kāds mītisks pirmais ķēniņš Meness (joprojām nav skaidrs vai Meness un Narmers ir viena persona), kurš iekaroja Lejas un Augšējo Ēģipti un apvienoja tās vienā valstī. Iespējams, pirmie valdnieki bija šumeri. Lai gan politiski valsts bija apvienota, tomēr joprojām pastāvēja divi patstāvīgi kultūras centri.
Senā Valsts (2635.-2140.g.pmē.). Aptver 3.-6.dinastijas valdīšanas laikus. Lielākais Ēģiptes civilizācijas sasniegums nācās uz 3.–5.dinastijas laiku, tātad no 2900.–2300.g.pmē. Pēkšņi radās astronomija, medicīna, matemātika, rakstība un jaunā reliģija, pie tam bez kādas evolūcijas.
No 5.dinastijas laika viss lēnām, bet neatvairāmi tiecās uz kultūras degradāciju.
Ap laiku no 2200.-2100.g.pmē. iestājās ilgs sausuma periods visā reģionā. Nīlā bija maz ūdens. Bads Ēģiptē turpinājās gandrīz pusi gadsimta. Sagruva centralizēta Senā valsts un atkal Ēģipte sadalījās divās.
Pirmais starpdinastiju periods (2140.–2100.g.pmē.). Šai laikā nomainījās no 7.-10.dinastijai.
Senā Valsts ar centriem Memfisā un Heliopolē kļuva par Tēbu valdnieku uzbrukumu objektiem. Pēc Senās valsts sabrukuma centralizētu valsti atjaunoja Tēbu faraons Mentuhoteps (kāds? – šis te nesaskaņojas ar mūsu faraonu sarakstu) ap 2130.g.pmē.
Vidējā valsts (2100.–1750.g.pmē.). Tas ietver 11.-17.dinastijai.
Hiksu ienākšana (ap 1900.g.pmē.). Ap 1900.g.pmē. hiksu nomadu ciltis sāka ieceļot Nīlas ielejā. Citi pārstāvji ieradās ap 1730.g.pmē. no Kanaānas un nomāca ēģiptiešu valdniekus. Hiksi iekaroja Sinaja pussalu un Nīlas deltu – tātad pakļāva Lejasēģipti ar tās galvaspilsētu Memfisu. Viņi nodibināja 15.dinastiju. Klejotāju valdīšana ilga 108 gadus, bet vēl pēc viņu aiziešanas ēģiptiešu faraoni bažīgi raudzījās uz austrumiem. Hiksi bija tie, kas pirmie Ēģiptē ieveda zirgus. Pēc viņu aiziešanas, lielākā daļa zemju nonāca monarhu rokās.
Vidējā valsts gāja bojā tautas sacelšanās rezultātā, bet pēc tam faraona vara tika atjaunota.
Otrais starpdinastiju periods (1750.–1550.g.pmē.).
Jaunā valsts (1550.–1076.g.pmē.). Sevī ietver 17.-20.faraonu dinastijas. Jaunajā valstī bija plurāla sabiedrība, tā vairs nebija piramīdu laikmeta hierarhiju.
Kušas valsts pievienošana. Ēģiptieši bija sākuši Kušas valsts pakļaušanu jau Senās valsts laikā ap 2500.g.pmē. Bet pilnīga pievienošana notika faraona Tutmesa I valdīšanas laikā no 1506.-1493.g.pmē.
Ilgu karu rezultātā Āzijā ap 1500.g.pmē. faraonam Tutmesam III un nākamajiem faraoniem izdevās pakļaut Palestīnu un Sīriju līdz pat Eifratas upei.
Karu rezultātā uz Ēģipti devās garas karavānas ar salaupītajiem labumiem, kuģi ar kokmateriāliem un garas gūstekņu virknes.
Hetu iebrukums. Heti no Turcijas teritorijas iebruka Ramzesa II valdīšanas laikā ap 1258.g.pmē.
Trešais starpdinastiju periods (1076.–712.g.pmē.). Šis laiks ietver 21.-24.faraonu dinastijas.
1.g.tk.sākumā Ēģipte zaudēja savus iekarojumus Āzijā un Nūbijā. Turpmāk tā pati tikai ar grūtībām spēja aizsargāt savas robežas no ārējiem ienaidniekiem.
Kušītu iebrukums. Kušītu ķēniņš Alara (780.-755.g.pmē.), apvienoja Kušas valsti un pakļāva Ēģipti. Ķēniņš Pije kļuva par faraonu un dibināja 25.dinastiju.
Vēlīnā valsts (712.–332.g.pmē.). Šo valsti dibināja nūbieši ar centru Napatā.
7.gs. neilgu laiku Ēģiptei bija nozīmīga loma Tuvo Austrumu valstu dzīvē, taču šī ietekme visai drīz tika zaudēta dēļ tā, ka vajadzēja sargāties militāri no austrumiem. Valsts vadītāji pamazām ieviesa jauno kara tehniku, nolīga grieķu algotņus un komandierus, pārņēma viņu pārvaldes metodes un spēra pirmos soļus pretī naudas ekonomikai. Taču fundamentālu pārkārtojumu nebija, jo administratīvās un reliģiskās institūcijas nemainījās. Valsts pamazām iegāja norieta stadijā. Ēģipte kā teokrātiska valsts sāka dzīvot merkantilāku valstu vidū.
Asīriešu iebrukums (671.-666.g.pmē.). 673.g.pmē. ēģiptieši nūbiešu faraona Taharkas vadībā atvairīja Sinaheriba uzbrukumu.
671.g.pmē. jauna asīriešu iebrukuma laikā ķēniņa Asarhadona vadībā ieņēma Memfisu un pakļāva Ziemeļēģipti.
669.g.pmē. Taharka atgrieza zaudētās Ēģiptes teritorijas un valdīja llīdz pat 666.g.pmē, kad valstī iebruka Ašurbanipāls. Viņš ieņēma gandrīz visu valsti, ieskaitot Tēbas, un piespieda Taharku bēgt uz Napatu. Tur arī viņš visai drīz mira.Iebruka asīrieši un Kušas valsts atkal atšķēlās no Ēģiptes.
Etiopijas karagājiens? Hērodots rakstīja, ka faraona Psametiha II valdīšanas laikā no 595.–589.g.pmē. 240 000 ēģiptiešu devušies karot uz zemi 56 dienu ceļojumā uz dienvidiem no Merojes. Tā visdrīzāk būs bijusi Etiopija.
Persiešu okupācija (525.–332.g.pmē.). 525.g.pmē. Ēģiptē ar karaspēku ieradās persiešu ķēniņš Kambīzs. Viņš sakāva pēdējo 26.dinastijas faraonu Psametihu III pie Pelūzijas un okupēja Ēģipti.
Ķēniņš Kserkss I apspieda ēģiptiešu sacelšanos, kas ilga no 486.-484.g.pmē. janvārim.
Jau persiešu ķēniņa Artakserksa I Garroča valdīšanas sākumā sacēlās okupētie ēģiptieši, kurus atbalstīja Atēnas. Persieši iesākumā tika sakauti kaujā pie Papremisas, taču vēlāk ēģiptiešus apspieda. 454.g.pmē. iznīcināja atēniešu floti Nīlas deltā.
Kaut kad V.gs.pmē. beigās ķēniņa Dārija II valdīšanas laikā ēģiptieši uz kādu laiku tomēr atsvabinājās no persiešu varas.
342.gadā persiešu ķēniņa Artakserksa III valdīšanas laikā Ēģipti atkal sagrāba persieši. Dārijs III vēlreiz iekaroja Ēģipti 335.g.pmē. beigās.
Persieši valdīja Ēģiptē līdz kamēr tos padzina maķedoniešu karaspēks 332.g.pmē.
Hellēnistiskais periods (332.g.pmē.).
Maķedonijas Aleksandra armijas iebrukums. Tas notika 332.g.pmē. un uz visiem laikiem darīja galu oriģinālajai Ēģiptes kultūrai. Tikai nedēļa bija vajadzīga, lai grieķu armija kā uzvarētāja ienāktu galvaspilsētā Memfisā, kur kronēja Aleksandru no Maķedonijas. No šī brīža nekad vairs iedzimts ēģiptietis netika faraona godā.
331.g. 20.janvārī pmē. Aleksandrs Lielais nodibināja Aleksandriju, kur beigu beigās arī ticis apbedīts. Ir nostāsts par to kā Aleksandrs ar saujiņu pavadoņu pilsētas celšanas sākumā devās tuksnesī uz Amona-Ra orākula templi, kurā ieguva lielāko dzīves pārdzīvojumu. Ziņas par to ir skopas, vienīgi priesteri pavēstīja, ka „Amons-Ra pieņēmis Aleksandru un padarījis par Dieva dēlu.”
Ptolemaju valdīšanas laiks (332.-30.g.pmē.). Kad Aleksandrs 332.g.pmē. no mira, viņa valsts visai žigli sabruka vairākās provincēs, no kurām viena bija Ēģipte. Tajās sāka valdīt Aleksandra karavadoņi, kas dibināja savas ķēniņu dinastijas. Ēģiptē par tādiem kļuva Ptolemaji.
Turpmāk Aleksandrija 300 gadus bija grieķu izcelsmes faraonu valdīšanas vieta. Pēdējā no tiem – Kleopatra mira 30.g.pmē. Lai gan ēģiptiešu zināšanu sargātāji nicināja grieķus un uzskatīja par barbariem, tomēr Ptolemaji uzcēla Aleksandrijas bibliotēku, kurā savāca milzum daudz tā laika dokumentu. Grieķu valdība sāka grieķu kultūrpolitikas hegemoniju, audzināja jauno paaudzi grieķiskā garā. Tas izsauca ēģiptiešu priesteru pretdarbību, lai zināšanas nezustu, tās sāka nodot atklāti tautai grieķu valodā. Tā radās Hermeja Trismegista Svētās grāmatas.
Reliģiskās kultūras krišana helēnisma spiediena dēļ ēģiptiešiem bija visai sāpīga.
Līdz ar Ptolemaju dinastijas krišanu beidzas Senās Ēģiptes vēstures periods. Tālāk jau seko Ēģiptes vēsture.
Izpēte. Senās Ēģiptes civilizācija atkal atklāta pasaulei tā tika vien līdz ar Napoleona Ēģiptes karagājienu 1798.gadā. Šobrīd nu jau daudzus gadu desmitus vēsturnieki un arheologi veic pētījumus un restaurē šīs apbrīnojamās civilizācijas vēsturi, savāktas milzīgas kolekcijas daudzos pasaules muzejos. Labākie muzeji šai sakarā - Britu muzeja Eģiptoloģijas nodaļa Londonā un Ēģiptes muzejs Kairā.
Aplūkojamie objekti. Šodien Ēģipti apmeklē milzum daudz tūristu un katram gribētājam ir iespēja aplūkot ārkārtīgi daudz senēģiptiešu atstāto objektu.
