Zeme
- Detaļas
- Publicēts 09 Februāris 2013
- Autors Aliens.lv
Trešā planēta no Saules. Riņķo ap Sauli pretēji pulksteņa virzienam.
Parametri. Zemes vidējais blīvums ir 5,52 g/cm3.
Zemes rašanās. Zeme izveidojās pirms aptuveni 4,6 miljardiem gadu no putekļu un gāzu mākoņa, kas aptvēra agrīno Sauli.
Savu dzīvi tā sāka kā mežonīga, karstu, izkusušo iežu pasaule. Pēc tam Zeme pakāpeniski sāka atdzist. Sacietēja planētas virsējais slānis, izveidojot Zemes garozu. Turpinoties atdzišanai, atmosfērā nokļuva ūdens tvaiks, kas pirms aptuveni 4,3 miljoniem gadu sāka aizpildīt Zemes reljefa pazeminājumus, izveidojot okeānus, kurā pirmsapmēram 3,8 miljardiem gadu iemetās pirmā dzīvība.
Senais magnētiskais lauks. Pazīstamais paleomagnētisma pētnieks, Ročesteras universitātes ģeofiziķis Džons Tarduno noskaidrojis, ka vismaz pirms 3,45 miljardiem gadu Zemei jau bijis savs, ģeodinamisma izraisīts magnētiskais lauks, lai arī aptuveni uz pusi vājāks nekā šodien.
Okeānu izveidošanās. Miljoniem gadu laikā Zeme turpināja atdzist. Bezgalīgās lietavas vairs neiztvaikoja un sāka veidot milzīgas peļķes. Temperatūrai vēl pazeminoties, sākās gigantiski plūdi - ūdens, kas agrāk pacēlās atmosfērā un veidoja tās galveno sastāvdaļu, tagad bez mitas lija pār Zemi. Līdz ar to Zemes virsmas lielākajās iedobēs sāka uzkrāties ūdens, kas nu jau nepaguva iztvaikot. Tā radās gigantiskais protookeāns - vēl bez dzīvības.
Beidzot lieti pārstāja un atmosfērā esošie lietus mākoņi vairs tik blīvi neieskāva Zemi. Tie turpināja plaināties tik ilgi, kamēr piepeši zemi astaroja pirmais Saules stars.
Pirms 2,5 miljardiem gadu lielāko Zemes virsmas daļu – 97%, klāja ūdens. Planētas mantija bijusi par 200 grādiem siltāka kā tagad, jo tajā sadalījās liels skaits radioaktīvu elementu. Sadalīšanās procesā radās siltums, tas uzsildīja garozu zem okeāniem. Tā piebrieda un samazināja ūdenstilpņu baseinus. Tādēļ ūdens appludināja sauszemi, bet atmosfērā tā palika arvien mazāk.
Lai gan okeāni bijuši visai sekli, virs ūdens palikušas tikai pašas augstākās virsotnes. Ūdens no tām notecēja okeānā, tā veidojot tur pirmos nogulumiežus un padarot okeāna ūdeni sāļu. Cieta virsma bijusi tikai ap 3%. Dzīvās būtnes no tā itkā neesot cietušas, jo tolaik uz Zemes dzīvojuši vien primitīvi mikroorganismi – aļģes un baktērijas.
Pēc tam, kad mantija atdzisa, zeme esot mazliet nosēdusies un okeāni kļvuši dziļāki. Tāpēc ūdens atplūdis uz dziļākām vietām un atsedzis augstākos zemes formējumus. Vēl vēlāk, ledus laikmetā, daļa ūdens sasala. Tā kā arī šobrīd zemes polos ir daudz ledus, ūdens līmenis ir visa zems un virs jūras līmeņa atrodas 28% sauszemes.
Kontinentu rašanās. Pirmais kontinents uz Zemes bija Nuna, kas pastāvēja laikā 1,6-1,4 miljardi gadu atpakaļ.
Otrais superkontinents bija Rodīnija, kas izveidojās pirms 900 un sabruka pirms 700 miljoniem gadu.
Kā trešais izveidojās Pangejas kontinents, kas izveidojā pirms 320 miljoniem gadu.
Pašreizējā ģeoloģiskajā laikmetā uz Zemes ir 6 kontinenti: Eirāzija, Āfrika, Ziemeļamerika, Dienvidamerika, Austrālija un Antarktīda.
Skābeklis. Kamēr notika radioaktīvo elementu sadalīšanās process, ikvienu fotosintēzē radušos gaisa daudzumu ierāva ķīmiskā reakcijā ar okeānos pūstošajām vielām. Kad mantija atdzisa un okeāns atsedza sauszemi, radās nogulumieži. Tie tika ieskaloti okeānā un apraka pūstošās organiskās vielas. Skābeklis vairs netika „noēsts” tik lielos daudzumos, un tas ļāva uzplaukt elpojošajiem organismiem.
Satrūdējošie nogulumieži sagādāja barību ūdens iemītniekiem, jo tajos bija aļģu un līdzīgu dzīvo organismuuzturā nepieciešamais fosfors. Tā seklie piekrastes rajoni kļuva par mājvietu augiem, kas ražoja skābekli un veicināja vēl intensīvāku gaisa kvalitātes uzlabošanos. Ilgtermiņā tasnoveda pie labvēlīgākas vides aizvien attīstītāku augu un dzīvnieku nākšanai pasaulē.
Amazones džungļi saražo ap 20% Zemei nepieciešamā skābekļa.
Pirmkontinents un tā sadalīšanās. Iesākumā pastāvēja milzu pirmkontinents Pangeja. Mezozoja ēras sākumā, pirms 230 miljoniem gadu Pangeja sadalījās divās daļās, kas sāka viena no otra attālināties. Ziemeļu daļa tika nosaukta par Laurāziju, dienvidu – par Gondvānu. Pirmajā ietilpa tagadējā Eiropa, Ziemeļāzija un Ziemeļamerika, bet otrajā daļā – Āfrika, Dienvidamerika, Dienvidāzija, Austrālija un Antarktīda. Apmēram pirms 100 miljoniem gadu Pangeja vēlreiz saskaldījās. No tās uz dienvidiem aizpeldēja Antarktīda un Austrālija, uz rietumiem – Amērika. Vēlāk ziemeļu un dienvidu puslodes kontinenti atkal satuvinājās, atstājot starpā Vidusjūru.
Izpēte.
Bhu - tā Zemi savos mītos sauca senie indieši. Bhumi - arī tā senindieši savā filozofijā sauca Zemi (kā vienu no trijām?).
Zemes lodes forma. Pirmais Zemes lodes formu pierādīja sengrieķu zinātnieks Erastotēns no Aleksandrijas ap 250.g.pmē.
Par to, ka zemei ir lodes forma, no jauna atcerējās tikai XV gs. un pat sāka gatavot pirmos globusus – tiesa gan, krietni mazākus, nekā patiesībā tiem vajadzēja būt, jo izslēdza no tā veselu pasaules daļu – Ameriku.
Pirmais zemes apaļumu mēģināja pārbaudīt un pierādīt dženoviešu jūrasbraucējs Kristobals Kolons, kas 1492.gadā, braucot uz rieteņiem cerēja nonākt Āzijā, taču atklāja Ameriku. Līdz pat mūža galam neatzina savu kļūdu, joprojām Ameriku uzskatīdams par Indiju.
To, ka tā ir Amerika, pierādīja itāļu ceļotājs Amerigo Vespuči, no kurienes arī jaunās zemes nosaukums – Amerika.
Pirmais Zemes lodes formu praktiskā eksāmenā pierādīja Fernando Magelāns, kas jūrasbraucienā (1519.-1522.g.) uz rieteņiem, patiesi nonāca Āzijā. Portugāļi gan par to samaksāja dārgi - no 5 kuģiem ar 265 komandas locekļiem mājās atgriezās tikai viens kuģis ar 18 slimiem un novārgušiem jūras arājiem un bez sava kapteiņa.
Tas bija pirmais ceļojums apkārt zemeslodei un tas pierādīja, ka zemei ir lodes veids.
Pirmais attēls ar Zemes izliekumu. 1930.gadā Klīvlendā, Ohaijas pavalstī (ASV) „American Association for the Advancement of Science” un „Society of Sigma XI” vienotajā sanāksmē izstādīja pirmo fotogrāfiju, kurā bija redzams Zemes izliekums. Attēls tika uzņemts no vairāk nekā 6 km augstuma, lidojot pāri Dienvidamerikai no „US Army Air Corps” pilota Alberta Stīvensa (Albert Stevens) vadītā lidaparāta.
Pēc amerikāņu ZMP "Explorer-1" un "Explorer-3" mērījumiem 1958.gadā atklātas Zemi apjozošas radiācijas joslas.
Uzbūve. Sastāv no vairākiem slāņiem, kas liecina ar pakāpenisku atdzišanu un šķidrās matērijas sastingšanu. Izstrādā siltumu, pateicoties radioaktīvo iežu „vārīšanai” planētas centrā lielā spiedienā.
Zemei 1,5 km dziļumā ir 3700 grādu temperatūra, bet planētas kodolā – ap 5000 grādu.
Pastāv arī nepierādīta teorija par to, ka Zemei eksistē ap 16 km biezs magmas gredzens. Ziņas par to it kā izdevies iegūt ar uzlādētu daļiņu plūsmas palīdzību.
Zemes kodols. Tā temperatūra ir līdzīga temperatūrai uz Saules virsmas - 5700oC. Tādēļ Saules nodzišanas gadījumā būtu iespējams enerģiju izdzīvošanai ņemt no Zemes kodola - vismaz teorētiski.
Zemes magnētiskais lauks. Zemes magnētisko lauku, domājams, veido planētas kodola šķidrajā apvalkā plūstošās strāvas, un tā galvenā nozīme mūsu, kā dzīvu būtņu skatījumā ir spēja aizsargāt Zemi no Saules vēja - augsti lādētu daļiņu un radiācijas plūsmas.
Pazīstamais paleomagnētisma pētnieks, Ročesteras universitātes ģeofiziķis Džons Tarduno noskaidrojis, ka vismaz pirms 3,45 miljardiem gadu Zemei jau bijis savs, ģeodinamisma izraisīts magnētiskais lauks, lai arī aptuveni uz pusi vājāks nekā šodien.
Forma un lielums. Sfēra, kas polos mazliet saplacināta. Attālums no centra līdz ekvatoram ir 6378 758 m, bet no centra līdz poliem – 6 355 858 m. Starpība ir 22 900 m.
Tomēr Zemes lode nebūt nav ideāla. Rajonā pie ekvatora starp Āziju un Austrāliju ir 32 km plats izvelvējums, kas izkropļo Zemes lodes formu.
Zemes apkārtmērs - to noteica Rodas Hiparhs.
Evolūcija. Radusies apmēram pirms 4,5 miljardiem gadu. Jau pēc pāris simtu miljonu gadu uz tās bija vienkāršas dzīvības formas.
Zemes gravitācija. Ja stāvēsiet uz kāda no 2 poliem, tad Jūsu svars palielināsies par 0,5%, salīdzinājumā, ja Jūs stāvētu uz ekvatora. Ir arī citas vietas uz Zemes ar mazāku gravitāciju, piemēram, Hudzona līcis Kanādā, jo šeit ir neliels sauszemes daudzums. Šis fenomens saistīts arī ar magmas iegulu daudzumu u.c. faktoriem.
Zemes gravitācijas anomālijas aplūkotas šeit.
Masa – 5976 x 10 ar 24.kārtu.
Zemes ass. Zemes ass atrodas slīpi attiecībā pret orbītas plakni (23,5 grādi mūsdienās). Zemes ass slīpums arī ir mainīgs, tas mainās apmēram par vienu grādu 7000 gados. Amplitūda no 21 līdz 24 grādiem. Zeme šūpojas no vienas puses uz otru, iespējams, tās ir kādas senas kosmiskās katastrofas sekas, varbūt arī no pirmējās saules sistēmas rašanās.
Zemes klimats. Pati zemākā temperatūra konstatēta Antarktīdā krievu stacijā Vostok – 1983.gada 21.jūlijā tur konstatēja -89,2 grādi pēc Celsija.
1684.gadā Ziemeļjūru pie Anglijas 3 km no krasta klāja ledus.
1816.gads Eiropas vēsturē palicis kā gads bez vasaras, jo visu gadu bijis auksts kā ziemā.
Īpaši aukstās ziemas: 1947., 1962., 1963., 1981., 1982., 2009. un 2010.g.
Lielākā diennakts temperatūras starpība fiksēta 1916.gadā Montānas pavalstī: -49oC līdz +7oC = 56 grādi.
Zemes atmosfēra. Skābeklis ap zemi ir 2000-3000 km attālumā. Izplatītākais elements uz Zemes ir skābeklis: no Zemes atmosfēras masas skābeklis veido 21%, no zemes iežu masas - 48%, bet no ūdens - 89%. Lielākā daļa dzīvās dabas, arī cilvēks, sastāv par 70-90% no ūdens, kura sastāvā ir arī skābeklis, kas no ūdens masas veido 89%.
Skābeklis nepieciešams elpošanas procesiem, lai gan uz Zemes sasrtopami arī organismi, kam tas nav nepieciešams - anaerobā mikroflora, gauskājis (var dzīvot pat vakuumā). Skābekļa daudzums Zemes atmosfērā ir 21% jeb apmēram kvadriljons (1025) tonnu. skābekļa krājumus atjauno zaļie augi, lielāko darbu veic aļģes Pasaules okeānā - līdz pat 70%, tāpēc ūdens piesārņojums tiešā veidā apdraud mūsu pastāvēšanu.
Iespējams, ka Zeme šai ziņā ir pilnīgi unikāla, jo Saule satur skābekli par 0,9%, Marsa atmosfērā ir tikai 0,2%, bet uz Venēras skābekļa ir vēl mazāk.
Ozona slānis. Tā ir ozona molekulu koncentrācija 30–50 km augstumā – stratosfērā. Tajā atrodas gandrīz 90% visa pasaules ozona, kas mūs pasargā no Saules ultravioletā starojuma 200-315 nm diapazonā, kas apdraud dzīvību uz Zemes. Zem ozona caurumiem dzīvojošie (piem., Austrālijā) daudzkārt biežāk slimo ar vēzi.
Funkcijas. Galvenā funkcija ir absorbēt Saules ultravioleto starojumu, pasargājot Zemi no tā kaitīgās ietekmes. Vienlaikus ozons uzskatāms par nozīmīgu atmosfēras attīrītāju.
Ozona slāņa samazināšanās un aizsardzība. Zinātnieki atklāja ķīmiski aktīvo hlorfluorogļūdeņražu, īpaši freona, spēju noārdīt ozonu. Pēc iozona cauruma atklāšanas 1985.gadā tā aizsardzība kļuva par vienu no pasaules sabiedrības prioritātēm. Ozona cauruma platība virs Dienvidpola pēdējos gados bijusi aptuveni 24 miljonu kv.km platībā – tas ir 3 ASV platības. Slāņa biezums Dienvidpolā: 1–1,5 mm. Par ozona curumu runā, ja koncentrācija ir vismaz par 33% zemāka nekā norma – 2 mm.
1985.gada 22.martā tika parakstīta Vīnes konvencija Par ozona slāņa aizsardzību. Savukārt 1987.gada 16.septembrī tika pieņemta Vīnes konvencijas Monreālas protokols Par ozona slāni noārdošajām vielām, kas vēlāk vairākas reizes grozīts un papildināts. Protokols nosaka pasākumus un termiņus, kādos valstīm jāsamazina un jāpārtrauc 96 ozona slāni noārdošo vielu ražošana, patēriņš, imports un eksports.
Zemes magnētiskais lauks. Zemes dzīvībai Saules vēja augsti lādētās daļiņas ir bīstamas, taču Zemes iemītniekus no kosmiskās radiācijas aizsargā tās magnētiskais lauks, kas Saules vēju apliec apkārt mūsu planētai.
2009.gadā Apvienoto Nāciju organizācija 22.aprīli noteica par Starptautisko Zemes dienu.
Raksti.
Ģeologi atklāj, ka Zemes iekšējam kodolam ir savs iekšējais kodols.
Zemes tehnosfēras svars sasniedzis 30 triljonus tonnu.
Kā radās, veidojās un attīstījās mūsu Zeme?
Mēness aptumsums ļāvis palūkoties uz Zemi kā eksoplanētu.
Pieci mazāk zināmi fakti par Zemes dienu.
Saites.
Saules sistēma.