Aliens

Atlantijas okeāns

Okeāns starp Eiropu, Āfriku, Ziemeļameriku, Dienvidameriku un Antarktīdu.

Izpētes vēsture.
Tā kā okeāns pats par sevi, tostarp arī Atlantijas okeāns, va tikt uzskatāms par būtisku šķirtni starp civilizācijām un to izolatoru - tā uzskata izolacionisti, tomēr difuzionisti uzskata, ka senatnē cilvēki šo šķirtni ir spējuši pārvarēt, pie tam vair;ākkārt un varbūt pat regulāri. Difuzionistu argumenti kultūras sakariem pāri Atlantijas okeānam.
      - Meksikas un Ēģiptes piramīdu līdzība;
      - līdzīgi ornamenti Meksikā un Ēģiptē;
      - obeliski (stēlas?) gan Meksikā, gan Ēģiptē;
      - Saules kults;
      - kalendārs;
      - mumifikācija;
      - līdzīgi mīti, piemēram, nostāsti par Lielajiem plūdiem
- uzieti Vecās pasaules artefakti Amerikā;
- uzieti Jaunās pasaules artefakti Vecajā pasaulē;
- bārdainu cilvēku attēlojumi Amerikā;
- Tiavanakas bļoda. 

1952.gada 19.oktobrī, tieši pirms 62 gadiem tobrīd 27 gadus vecais franču biologs un ārsts Alēns Bombārs vienatnē uzsāka jūras braucienu no Kanāriju salām pāri Atlantijas okeānam, lai pārbaudītu savu pieņēmumu par to, ka kuģa avārijas gadījumā cilvēks atklātos ūdeņos var izdzīvot bez līdz paņemtas pārtikas.

Atlantijas okeāns - Atlantīdas nogrimšanas vieta. Ideja, ka mītiskā Atlantīda ir reāla vēsturiska vieta, ne tikai Platona aprakstīta leģenda, radās vien XIX gs. To 1882.gadā grāmatā “Atlantīda: aizvēsturiskā pasaule” aprakstīja Ignācijs Donelijs, kurš apgalvoja, ka seno civilizāciju sasniegumus, piemēram, metāla apstrādē, valodās un lauksaimniecībā ir radījusi kāda vēl senāka un attīstītāka civilizācija, jo cilvēki nebija pietiekami attīstīti, lai to sasniegtu paši. Tā kā Atlantijas okeāns nav pārāk dziļš, tad Donelijs mītisko kontinentu “novietoja” turpat, kur Platons, proti, “aiz Herkulesa stabiem” okeāna pusē. Kaut arī moderno okeanogrāfijas metožu izmantošana par to neliecina, tomēr Atlantijas okeāna vidū nogrimis kontinents joprojām ir populāra tēze.

Ampēra kalns. Zemūdens kalns Atlantijas okeānā netālu no Azoru salām. Reizēm pētnieki to nosauc kā nogrimušās Atlantīdas palieku. Pierādīts, ka Ampērs bijis kādreiz sala ar darbīgu vulkānu un nogrimis okeānā ne agrāk kā 40 000 gadu atpakaļ, tādēļ tas novērš aizdomas par tā piederību mītiskajai Atlantīdai. 1984.gadā tā nogāzē 95-110 m dziļumā krievpadomju pētniecības kuģis "Vitjaz" (Витязь) uzgāja gludas līnijas, kas atgādināja akmens bruģējumu. Vairums zinātnieku, kas pētīja iegūto filmēto materiālu, nonāca pie secinājuma, ka "bruģējums" ir dabiskas izcelsmes. Tomēr galīgi punkts šai jautājumā vēl nav pielikts, jo nepieciešama detalizētāka izpēte uz vietas. 

Ieplakas. Atlantijas okeānā viena no dziļākajām ieplakām vairāk kā 9000 m dziļumā atrodas pie Antiļu salām, uz ziemeļiem no Portorikas. Citas: Brazīlijas lielieplaka.

Sēkļi. Džordža sēklis.

Raksti.
Vienatnē pāri Atlantijai bez līdzpaņemtas pārtikas un saldūdens.

Saites.
Zeme.