Aliens

Libāna

Valsts Vidusjūras austreņu piekrastē.

Galvaspilsēta - Beirūta.

Augstākais apbalvojums - Valsts Ciedra ordenis.

Vēsture.
Libānas izveidošana. Savai izveidei Libānai jāpateicas maronītu kristiešu masveida iznīcināšanai no ismailītu šiītu puses.
Sīrijas sultāns Al Atrašs 1925.gadā paziņoja par republikas nodibināšanu. Libāna palika franču kontrolē, bet Palestīna – britu. 1926.gadā franči pasludināja Libānā konstitūciju. Valsti apdzīvoja maronītu kristieši, drūzi-ismailīti un citas ietekmīgas musulmaņu kopienas. Vara tomēr tika koncentrēta kristiešu rokās.
1969.gada oktobrī sākās lielas nekārtības palestīniešu bēgļu vidū Libānā. Drūzu partizāņi sāka uzbrukumus Libānas armijas daļām, kas pārsvarā sastāvēja no maronītiem, ka arī uz Izraēlas teritoriju.
1970.gadā palestīniešu kaujinieki Jordānijā sagrāba 3 pasažieru lidmašīnas – amerikāņu, šveiciešu un britu. Tās tika nosādinātas Ammanas lidostā. Lidmašīnas tika uzspridzinātas, bet pasažierus piedāvāja apmainīt pret saviem cietumos ieslodzītajiem biedriem. To starpā bija arī kāda Leila Haleda, bijusī studente no Amerikāņu universitātes Beirūtā – viņa bija piedalījusies ķīlnieku sagrabšanā pirms gada.
Pēc šīs diversijas Jordānijas varasiestādes ņēmās izsūtīt no valsts palestīniešu kaujiniekus, kas savā vairumā tagad apmetās Libānas dienvidos. Par atbildi palestīnieši 1971.gadā izveidoja kaujiniecisku organizāciju „Melnais septembris” - atriebei karalim Huseinam par palestīniešu izdzīšanu 1970.gadā.
1972.gadā „Melnais septembris” sagrāba beļģu lidmašīnu Telavivas Ben Guriona lidostā Izraēlā. 31.maijā radniecīga japāņu (?!) kaujinieku organizācija „Sarkanā armija” nogalināja 24 mierīgos iedzīvotājus lidostas zalē. Septembrī „Melnais septembris” nogalināja 11 žīdu sportistus Minhenes olimpiādes laikā. Televīzijas translācija to raidīja visā pasaulē. Kad trīs kaujiniekus aizturēja VFR policija, citi kaujinieki sagrāba Lufthansa aviosabiedrības lidmašīnu, un sagūstītos nacās atlaist.
Par atbildi sportistu nogalināšanai Izraēla bombardēja nometnes Libānas dienvidos, jo uzskatīja, ka tieši tur izvietotas kaujinieku bāzes. Spriedze žīdu un arabu starpa atkal pieauga, puses gatavojās jaunam karam. ANO savu štābu ierīkoja Beirūtā, bet Libāna nonāca Sīrijas aizbildniecībā.
1974.gadā Imams Musa al Sadrs, trimdā dzīvojošs irānis, radīja kaujiniecisku šiītu organizāciju Amaļ. Tās mērķis bija novērst šiītu marginalizāciju Libānā. Decembrī žīdu aviācija pirmo reizi veica palestīniešu bēgļu nometņu bombardēšanu Beirūtā.
Pilsoņu karš Libānā (1975.-1990.g.). Visai bieži arābu kaujinieki uzbruka Izraēlai un atgriezās Libānas teritorijā. Tā iemesla dēļ 1975. gada aprīlī maronītu un musulmaņu attiecības Libānā pārauga pilsoņu karā, kurā iesaistījās arī ASV, Francija un ANO.
1976.gada maijā Sīrijas vadība, paredzot žīdu aviācijas triecienu intensitātes pieaugumu palestīniešu bēgļu nometnēm Libānas dienvidos, nosūtīja karaspēku uz Libānu „kārtības atjaunošanai.” Sīrija apsargāja arī robežu ar Izraēlu. Pēc būtības – Libāna kļuva par Sīrijas protektoriātu. Tomēr maronītu un musulmaņu sadursmes nerimās.
Karš noslēdzās 1990.gadā ar trauslu mieru. Tā rezultātā radās kareivīgas musulmaņu organizācijas – Amal, „Islāma džihāds,” Hesbolla, kuru visu mērķis bija Izraēlas iznīcināšana.
Tai pat Sadata apmeklējuma mēnesī 1977.gadā žīdu aviācija bombardēja palestīniešu partizāņu nometnes Dienvidlibānā, kas bija jau veikuši uzbrukumus objektiem Ziemeļizraēlā.
1978.gadā pēc palestīniešu kaujinieku iebrukuma Ziemeļizraēlā, kad autobusa sagrabšanas laikā gaja boja 35 žīdu iedzīvotāji, marta izraēļu armija iebruka Libanas dienvidos ar mērķi izveidot „buferzonu.” Šīs karadarbūbas laika gāja bojā ap 1000 arābu iedzīvotajiem, bet vēl 200 000 tika izdzīti no mājām. Vēlāk, pasaules sabiedrības spiesti, žīdi no Dienvidlibānas aizgāja, savas pozīcijas atstajot maronītu milicijai.
1981.gadā aprīlī Izraēla nodibināja sadarbību ar Sīrijas bruņotajiem spēkiem, kas izvietoja raķešu vienības Bekā ielejā – tēmētas uz žīdu apmetnēm Galilejā (Ziemeļizraēlā). Pašā Libānā izvietotās Sīrijas armijas daļas trāpās arī zem maronītu kaujinieku uguns.
1982.gada jūnijā Sīrija atļāva 1200 „Islāma revolūcijas sargiem” apmesties pie Bālbekas Bekā ielejā Libānā.

„Miers Galilejā” (1982.g.). 1982.gada 7.jūnijā Izraēla iebruka Libānā ar 75 000 vīru – operācija „Miers Galilejā.” Operāciju bija izstrādājis Izraēlas ārlietu ministrs Ariēls Šarons. Tās mērķis bija palestīniešu kaujinieku un sīriešu armijas bāzu iznīcināšana. Žīdu kājinieki aizgāja līdz pat Beirūtas dienvidu piepilsētām.
Augusta sākumā Rietumbeirūta (tur pamatā arī atradās palestīnieši) tika spēcīgi bombardēta.
Mazliet vēlāk tai pat augustā Izraēlas vadība piekrita pasaules sabiedrības izvirzītajiem miera noteikumiem par uguns pārtraukšanu. Tie paredzēja, ka palestīniešu kaujinieki tiks izraidīti no Libānas ANO kontrolē.
Septembrī no Rietumbeirūtas tika izraidīti 2000 arābu kaujinieki. Izraēla gan deklarēja, ka palikuši vēl tik pat.
Nesen izvēlētais Libānas prezidents-maronīts Bašīrs Žmaijels tika kaujinieku nogalināts 16.septembrī. 16.-18.septembrī žīdu karaspēks personīgi Ariēla Šarona vadībā aplenca divas palestīniešu bēgļu nometnes – Sabru un Šatilu. Šarons ļāva maronītu vienībām netraucēti iekļūt nometnēs un izrēķināties ar palestīniešiem. Slaktiņā gāja bojā vairāk nekā 2000 palestīniešu.
Septembra beigās starptautiskās sabiedrības spiediena rezultātā Izraēla sāk aizvest savu karaspēku no Libānas.
Šī kara rezultātā tika nogalināts ap 20 000 libāņu un palestīniešu, jūtami tika iedragāts arī sīriešu militārais kontingents. Cenšoties aizsargāt savas ziemeļu robežas, izraēļi piekrita iedalīt līdzekļus maronītu Dienvidlibānas armijas patrulēšanai Dienvidlibānas „buferzonā.”
Sīrijas varas iestādes plānoja akcijas, taču Asads izlēma labāk atbalstīt šiītu organizāciju Amal, kuras nometnes atrodas Bekā ielejā.
Uz aprakstīto notikumu fona Libānā izveidojās irāņu atbalstītā Hisballah organizācija, viskareivīgāk noskaņotā.

1983.gada 18.aprīlī kravas mašīna ar nāviniekiem un sprāgstvielām no kaujinieku organizācijas „Islāma džīhāds” ietriecās ASV vēstniecības ēkā Beirūtā, gāja bojā 46 cilvēki.
Tā paša gada maijā ASV administrācija pierunāja Izraēlu izvest visu karaspēku no Libānas, bet Sīriju – izvest karaspēku no Bekā ielejas. Jūnijā Sīrija piekāpās un savas bāzes atdeva PAP rīcībā ar Abu Masu rīcībā. Tāpat Sīrija arī palielināja atbalstu Libānas minoritātei šiītiem-drūziem.
Septembrī Libānas armijai uzbruka drūzi un PAO kontrolētas organizācijas. Francija un ASV veica miera uzturēšanas spēku ievešanu Libānā. Tādēļ 23.oktobrī organizācija Hisballah ar kravas mašīnu veica diversiju pret amerikāņu-franču okupācijas spēku štābu beirūtā – tika nogalināti 256 amerikāņu jūras kājnieki un 58 franču karavīri.
4.novebrī Hisballah uzbruka žīdu armijas štābam Tīrā.
1984.gada februāra beigās starptautiskie miera uzturētāju spēki – franči un amerikāņi Libānu pameta. Tamdēļ Libānas valdībai bija jāstiprina saites ar Sīriju. Martā Amals Žmaijels (1982.gada nogalinātā Libānas prezidenta Bašara Žmaijela brālis) sarāva vienošanos ar Izraēlu par kopīgo aizsardzību. Tai pat mēnesī kaujinieki nolaupīja amerikāņu CIP rezidentu Beirūtā – Viljamu Bakliju. Izraēla turpināja atbalstīt Dienvidlibānas armiju, kas būtībā bija neatkarīgi militāri maronītu formējumi. Ik pa laiciņām dienvidu „buferzonu” patrulēja arī Izraēlas armija.
1985.gada 8.martā amerikāņu CIP Beirūtas centrā spridzināja Hisballah šeihu un ideoloģisko līderi Muhamedu Huseinu Fadlallahu. Šeihs palika neskarts, bet gāja bojā milzum daudz neiesaistītu ļaužu.
1988.gada aprīlī Libānas šiīti sagrāba Kuveitas lidmašīnu ar mērķi atbrīvot organizācijas „Kuveita-17” ieslodzītos biedrus. Divas nedēļas lidmašīnas pasažieri tika turēti kā ķīlnieki Larnakas lidostā Kiprā. Pēc tam tos atbrīvoja, taču divi sunnīti no Kuveitas gāja bojā.
1988.gada jūlijā Jasira Arafata vadītā PAO slēdza savu pēdējo bāzi Beirūtā.
1989.gada septembrī izraēliešu armijnieki sagūstīja un ieslodzīja HAMAS līderi šeihu Ahmadu Jasinu un vēl 200 palestīniešu kaujiniekus. Libānā pastiprinājās pretimstāvēšana starp maronītu zemessardzi ar ģenerāli Aunu priekšgalā un sīriešu karaspēku. 1989.gada novembrī tika nogalināts nesen ievēlētais Libānas prezidents Renē Muavads.
1990.gada oktobrī sīriešu armija aplenca Libanas maronītu pārbēdzēja Auna spēkus, kas noveda pie nekārtībām austrumu Beirūtā. Ar valdības atbalstu sīriesi padzina no Beirūtas dažādus kaujinieku grupējumus – to skaitā Amal un Hisballah. Tie apmetās Libānas dienvidos, no kurienes deva pirmo triecienu pa Izraēlas teritoriju. Tikmēr Iljasa Hravi valdība kopā ar prezidentu Asadu pieslējās pretirākiešu koalīcijai. Pirmo reizi 15 gadu laikā Beirūtā iestājās miers, lai arī nestabils.
Libānas pilsoņu karš bija beidzies.

1991.gada 22.maijā par organizācijas līderi kļuva šeihs Abāss al Musavi.
Tai pašā dienā Libānas kristiešu-maronītu valdība noslēdza ar Sīriju „Līgumu par brālību, sadarbību un koordināciju,” tā izejot no Izraēlas ietekmes sfēras. Sīrija no savas puses garantēja drošību un atzina Libānas neatkarību. Izraēlā tas tika uztverts kā Sīrijas pretenzijas uz vadošo lomu reģionā. Tomēr Izraēla vēl saglabāja ietekmi dienvidu Libānā caur šķeltniecisko Dienvidlibānas armiju.
1992.gada decembrī Izraēlas premjerministrs Ichāks Rabīns pavēlēja deportēt vairāk kā 400 grupējumu HAMAS un „Islāma džihāds” locekļu uz koncentrācijas nometni Dienvidlibānā. Starp deportētajiem bija daudz skolotāju, ārstu un citu profesionāļu. Tai pat mēnesī PAO līderis Jasirs Arafats sāka „slepenas” sarunas ar žīdu valdību par mierīgu noregulējumu.

Ciedru revolūcija - Sīrijas aiziešana no Libānas. No 1976. gada Libānas dienvidu robežu pret Izraēlu aizsargāja Sīrijas karaspēks. Kamēr Dienvidlibānas robežu kontrolēja Sīrijas karaspēks, šī robeža kopš 1982. gada bija relatīvi mierīga. Sīrija ir vērā ņemams militārs spēks Tuvo Austrumu reģionā, un pat Izraēlas armijai bija jārēķinās, ka 14 000 vīru lielā Sīrijas armija Libānā varbūt nav pārāka par Izraēlas armiju, tomēr tā ir spējīga organizēt pietiekami efektīvu aizsardzību, kas nozīmētu, ka Izraēlas uzbrukuma gadījumā panākumi tiktu gūti, tikai ciešot ievērojamus zaudējumus.
Lai Izraēla varētu veikt efektīvu militāru uzbrukumu Dienvidlibānai un iznīcināt tai naidīgo politisko kustību, bija nepieciešams panākt, lai Sīrijas karaspēks neapsargātu Libānas un Izraēlas robežu. Pēc bijušā Libānas premjerministra Rafīka Harīrī nogalināšanas 2005.gada 14.februārī uz Sīriju tika izdarīts milzīgs starptautiskais spiediens, lai tā atstātu Libānu. ANO komisija Hariri slepkavībā vainoja Sīrijas speciālos dienestus, lai gan paši sīrieši vienmēr ir norādījuši, ka Hariri slepkavības pasūtītāji visdrīzāk ir meklējami spēkos, kuru mērķis bija panākt Sīrijas karaspēka izvešanu no Libānas. Sīrija piekāpās. No amata atkāpās daži prosīriski politiķi.
2005.gada 26.aprīlī Sīrijas militārie spēki tika pilnībā evakuēti no Libānas.
Pēc Sīrijas karaspēka aiziešanas incidenti un konflikti uz Libānas un Izraēlas robežas notika teju vai katru otro nedēļu. Izraēlas gaisa spēki periodiski ar raķetēm apšaudīja Hezbollāh treniņnometnes. Artilērijas apšaudēs uz robežas gāja bojā vai tika ievainoti karavīri no abām pusēm. Taču līdz šā gada jūlijam militārie triecieni tika vērsti savstarpēji pret karavīriem vai nocietinātajām pozīcijām.

2006.gada Libānas-Izraēlas karš. Karš ir sācies faktiski gadu pēc tam, kad Libānas dienvidos vairs nav spēcīga militāra spēka – Sīrijas armijas. Tas tikai apstiprina arābu versiju, ka Hariri slepkavība bija vajadzīga, lai legāli panāktu, ka Dienvidlibānu okupē nevis Sīrija, bet Izraēla. Kara sēkšanos izprovocē Hezbollah rīcība, kad 12.jūlija rītā tās kaujinieki izšāva vairākas raķetes uz Izraēlas teritoriju, kā arī nolaupīja divus žīdu kareivjus. Izraēlas premjerministrs to nosauca par kara pieteikumu un piedraudēja Libānas valdībai ar visai tālejošām sekām, ja tā nespēs kontrolēt militāros grupējumus savas valsts teritorijā. Jau nākamajā dienā beidzās prettrieciens. Tā rezultātā 34 dienas tika bombardēta Libānas teritorija. Rezultāti: 1200 nogalināto libāniešu civilo iedzīvotāju, gandrīz miljons devies bēgļu gaitās, 35 000 sagrautu māju, 73 sagrautu tiltu un 30 izpostīti citi stratēģiski objekti. Organizācija Amnesty International apsūdzēja izraēlu par neadekvātu spēka pielietojumu. Izraēlā no arābu raķetēm gāja bojā 43 civiliedzīvotāji. Tā vai citādi, bet Izraēla savus mērķus nesasniedza, jo Hezbollah spēki netika jūtami iedragāti. 

Aplūkojamie objekti.
      Beirūta.
      Bibla. Viena no trim senajām Tuvo Austrumu pilsētām.
      Bālbeka. Senpilsēta Bekas ielajā ar lielākajiem apstrādāta akmens bluķiem pasaulē.

Kristus brīnuma ala. Tajā Kristus esot veicis savu pirmo brīnumu pārvēršot ūdeni vīnā kāziniekiem. Pēcāk tur dzīvojuši pirmie kristieši, kuri tur atstājuši bareljefu ar tur redzamām 13 personām.

Hermela piramīda. Akmens apbedījuma tornis, līdzīgs Sīrijas Palmīrā esošajiem.

Svētā ieleja.
Dievu ciedru mežs.
Džeitas ala. Jeita grotto. Skaistākā Libānas ala.

Ceļojumu apraksti.
Vilnis Strods. Ar ričuku pa hisballahiem.

Saites.
Arābi.
Hisballah.