Aliens

Feniķiešu ceļojumi

Feniķieši kā tirgotāju tauta deva lielu ieguldījumu kuģniecības un tirdzniecības pilnveidošanā. Ar feniķiešu starpniecību Seno Tuvo Austrumu kultūras sasniegumi nonāca Eiropā. Tas alegoriski atspoguļojas arī seno grieķu mītā par Eiropas nolaupīšanu.

Ekoloģiski ģeogrāfiskās vides raksturojums. Feniķija ir 500 km gara, 20-30 km plata zemes strēle starp Vidusjūras austrumu krastu un augstām kalnu grēdām - Libānas un Antilibānas kalniem. Līdzenumos labi aug labība, plaukst dārzi, kalnu nogāzes aug vīnogulāji, kalnu pļavās ganās lopi, jūra bagāta ar zivim. Libānas kalnos auga ciedru meži. Taču nelielā feniķiešu zeme noteiktā savas vēsturiskās attīstības posmā vairs nespēja nodrošināt savus iedzīvotājus ar dzīvei nepieciešamo. Līdz ar to ārēja tirdzniecība kļuva par seno feniķiešu ekonomikas svarīgu sastāvdaļu. 
Jau pats ģeogrāfiskais novietojums pievērsa feniķiešu uzmanību rietumiem. Ziemeļos un austrumos augstas kalnu grēdas un dienvidos Sinaja tuksnesis apgrūtināja feniķiešu sauszemes sakarus. Savukārt rietumos pavērās feniķiešiem tik ierastā Vidusjūra. Katrs feniķietis jau no bērnības bija saradis ar jūru. Vairākums feniķiešu bija jūrnieki, pat tie, kas kopa zemi un lopus, bija jūrnieki. Feniķieši guva vislielākos panākumus kuģubūvē. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka nosaukums feniķietis atvasināts no senēģiptiešu vārda fenehu - "kuģu būvētājs."

Feniķiešu kuģu būve. Feniķiešu kuģubūvēs Biblā, Ugaritā, Tīrā un Sidonā būvēja divu tipu kuģus.

Biblas kuģis. „Biblas kuģi” bija paredzēti īsiem braucieniem gar piekrasti. Tie bija nelieli koka kuģi ar augstu paceltu priekšējo un pakaļējo galu. Kuģim bija tikai viens masts ar divām rājām, pie kura piestiprināja četrstūrainu buru, kas ļāva izmantot gan ceļavēju, gan nedaudz manevrēt pret vēju. Kuģim bija neliela iegrime, kas ļāva tam piestāt jebkurā vietā, bet pietiekami liela celtspēja, lai uz Ēģipti, piemēram, varētu pārvest ciedrus, vergus, vīnu un lopus.

Tarsišas kuģis. „Tarsišas kuģi” bija paredzēti tālākiem braucieniem atklātā jūrā. Nosaukuma izcelsme miglā tīta. Visticamāk, ka nosaukums saistīts ar Tarsišu - Tartēsas pilsētu Pireneju pussalas DR, ko senie feniķieši ilgu laiku uzskatīja par pasaules malu. „Tarsišas kuģi” bija piemēroti ilgstošiem ceļojumiem pa atklāto jūru. „Tarsišas kuģa” parametri: garums 30-40 m, platums 8-10 m, kuģi bija ar augstu noapaļotu korpusu un samērā lielu iegrimi. Šos kuģus dzina uz priekšu pie diviem mastiem piestiprinātās lielās buras. Bezvēja laikā vai pret vēju kuģi dzina uz priekšu vergi airētāji, kuri divās rindās sēdēja gar katru bortu un, uzraugu pletņu „uzmundrināti,” vienmērīgi cilāja garus airus. „Tarsišas kuģi” varēja uzņemt ap 100 t smagu kravu. 
Tarsišas kuģi aprakstīti pat Vecajā Derībā: „No Senīras (novads senajā Sīrijā) cipresēm darināja tev ["Tarsišas kuģi”]dēļus; no Libānas ciedriem veidoja mastus virs tevis. Tavi airi izgatavoti no Bašanas (novads senajā Palestīnā) ozola, sēdekļi taviem airētājiem no ziloņkaula un dižskābarža, kas aug Kipras salā; rakstainais audekls no Ēģiptes - tava bura.”

Tirdzniecība - senās Feniķijas labklājības avots. Senajos vēstures avotos cildināti ir ne vien Tarsišās kuģi, bet arī feniķiešu ārēja tirdzniecība un apbrīnotas tirdzniecība gūtas bagātības. Te viena liecība: „Tarsiša tirgojās ar tevi (Tīru) ar dažādām precēm, sudrabu un dzelzi, alvu un svinu pārveda tavos tirgos. Javana, Tubala un Mešeha (novadi Egejas jūras baseinā) bija tavas preču piegādātājas, cilvēku bērnus (vergus) un vara priekšmetus tās ieveda tavās sienās; Togarmas nama (iespējams, novads Mazāzijā) pieveda taviem tirgiem braucamos un jājamos zirgus un mūļus... daudzu salu iedzīvotāji tirgojās ar tevi, ziloņkaulu un melnkoku viņi pārdeva tev par maksu... Sābas un Ramas (zemes Arābijas pussalas dienvidos) tirgotāji, tie ar tevi tirgojās, visādas dārgas ziedes, dārgakmeņus un zeltu tie pārveda tavos tirgos.”
Un vēl viens fragments, kur cildināts Tīras valdnieks: „Ar savu lielo gudrību tu tirgodamies vairoji savas bagātības, un tava sirds lepojās šo bagātību dēļ”

Sabiedrības noslāņošanās bagātajos un nabagajos, sociālās pretrunas un feniķiešu kolonizācijas cēloņi. Feniķiešu valdniekiem piederēja lieli zemes īpašumi un amatnieku darbnīcas, kur strādāja tūkstošiem vergu un atkarīgo „ķēniņa cilvēku bērnu.” Feniķiešu ķēniņiem piederēja arī daudzi „Biblas kuģi” un „Tarsišas kuģi,” un viņi kontrolēja nozīmīgu daļu ārējās tirdzniecības. Saskaņā ar vēstures avotu ziņām, feniķiešu pilsētās bija daudz ļoti bagātu tamkaru - kuģu un amatnieku darbnīcu īpašnieku. Šīs šaurās sabiedrības elites rokās koncentrējās milzīgas bagātības. Laikabiedrs par to izteica pārmetumus Tīras ķēniņam: „Tavas plašās tirdzniecības dēļ tava sirds piepildījās ar netaisnību.”
Netaisnība pret: 
· lauku kopienas zemniekiem, kuriem atņēma zemi, uzlika lielus nodokļus, piespieda cirst ciedrus kalnos, būvēt kuģus, būt par airētājiem uz kuģiem;
· amatniekiem, no kuriem vieni bija atkarīgi cilvēki un strādāja valdnieka darbnīcās, citi bija pastāvīgi sīki ražotāji un nespēja konkurēt ar lielo darbnīcu īpašniekiem;
· vergiem, kuri strādāja valdnieka un bagātnieka tīrumos un dārzos, darbnīcās un noliktavās, bija airētāji uz kuģiem.
Sociālās pretrunas arvien vairāk pieauga, it īpaši Tīrā. Tīras pilsētas valdniekiem, īpaši Hīramam (10.gs.pmē.) izdevās apvienot pārējās feniķiešu pilsētas. Taču Feniķijas pilsētu apvienošanās ap Tīru nespēja mazināt sociālas pretrunas. Šajā laikā „vergi slepkavoja savus kungus,” attīstījās brīvo nabadzīgo kustība, ka veicināja feniķiešu kolonizācijas sākumu. 

Feniķiešu kolonizācijas cēloņi bija sekojošie:
1. Valdnieku un tirgotāju centieni nostiprināties tajās zemēs, kas bija viņu galvenie tirdzniecības partneri.
2. Valdošā slāņa centieni atbrīvoties no neapmierinātājiem un dumpīgajiem pilsoņiem - zemniekiem bez zemes, amatniekiem bez darba, izvedot viņus uz tālām zemēm un tāda veidā uz laiku atrisinot sociālo spriedzi pašā Feniķijā. 
3. X gs.pmē. Feniķija bija pārapdzīvota un nespēja nodrošināt savus iedzīvotājus ar darbu un iztiku. Līdz ar to kolonizācija bija kļuvusi par nepieciešamību.

Feniķiešu kolonizācija un kolonijas. III g.tk.pmē. feniķiešu „Biblas kuģi” brauca uz Ēģipti, bet vēl biežāk brauca uz Kipras salu, kuras kalni skaidrā laikā bija saskatāmi no Feniķijas krasta. Kiprā feniķieši dibināja savas pirmās kolonijas. No Kipras feniķieši ar „Tarsišas kuģiem” devās uz Krētu. Ugaritas valdnieku arhīva uzietajā plāksnītē lasāms, ka valdnieks atbrīvo no nodokļiem tamkaru Sinaranu, Sigina dēlu, kura kuģi bieži brauca uz Krētu.
Protams, ka feniķiešu spēkos nebija kolonizēt Krētu un tas laikam arī nebija viņu dienaskārtībā. II g.tk.pmē. feniķieši bija visai bieži manāmi Egejas jūras baseinā. Uz šejieni viņi veda vīnu, zeltu un greznuma priekšmetus, kurus apmainīja pret vergiem. Taču feniķieši nereti kļuva par jūras laupītājiem, kuri uzbruka ciematiem, sagūstīja vīriešus un sievietes, kurus pārdeva verdzībā. Feniķiešiem bija slikta slava. Par to Homēra Odisējā teikts: 
„Foiniki, jūrnieku ļaudis, pie salas reiz atbrauca kuģos, 
Krāpnieki melnajā kuģi mums atveda dažādus niekus.”
Sengrieķu teiksma vēsta, ka Tēbu pilsētu Grieķijā dibinājis feniķiešu pilsētas Sidonas ķēniņa dēls Kadms. Feniķiešu valodā ir vārds kedem, kas nozīmē - „austrumi,” „priekša” vai „agrīnais.” Vēsturnieks Diodors no Sicīlijas (1.gs.pmē.)rakstījis, ka Kadma ceļabiedri apmetušies uz dzīvi Rodas salā (Egejas jūrā). Patiešām Rodas salā uzieti daudzi feniķiešu priekšmeti. 
Sengrieķu vēsturnieks Hērodots, aprakstot Tasas salu Egejas jūras ziemeļos, atzīmējis: „Es pats redzēju šīs [dzelzs]raktuves, un apbrīnojamākais ir tas, ko atklāja feniķieši, kad Tasa vadībā viņi apmetās šai salā, kura nosaukta feniķieša Tasa vārdā. Tasas salā un daudzas citās Egejas jūras salās uzietas lielā daudzumā feniķiešu senlietas. Tāpēc varam ticēt sengrieķu vēsturnieka Tukidīda rakstītajam par to, ka feniķieši „apdzīvoja [Egejas jūras] salu lielāko daļu.”
Feniķiešu senlietas uzietas arī pie „Melnās jūras vārtiem” Dardaneļiem. Pagaidām nav iespējams atbildēt uz jautājumu, vai senie feniķieši pazina Melno jūru, jo nav tiešu liecību par viņu ceļojumiem pa Melno jūru. Tiesa, Melnās jūras krastos arheologi ir uzgājuši feniķiešu stikla krelles un citus viņu ražojumus. Šos artefaktus varēja nogādāt Melnās jūras krastos gan ahajiešu, gan „Tarsišas kuģ,i” bet, iespējams, ka tie šeit nonāca starpcilšu tirdzniecības ceļā. 
Tūkidīds rakstīja: „Feniķieši dzīvoja arī visā Sicīlijā, sagrāba zemesragus un saliņas, lai tirgotos ar sikuliem.” Sicīlijā feniķieši nodibināja vairākas kolonijas - Panormu, Soluntu, Motiju un citas (Sicīlija bija bagāta ar labību, vīnu, marmoru un vilnu). Arheologi izrakumos Sanpantaleo saliņā, kur senatnē atradusies Motija, atklāja feniķiešu celtniecībai raksturīgu mākslīgu ostu. Tas apliecināja, ka šī kolonija dibināta 10.gs.pmē. Ap to pašu laiku feniķieši izveidoja savu koloniju Nora Sardīnijas salā, kur viņi ieguva obsidiānu, varu un sudrabu. Maltas salā un Baleāru salās uzietas feniķiešu celtņu drupas. Tāpat daudzi fakti liecina par feniķiešu „Tarsišas kuģu” braucieniem uz Apenīnu pussalas piekrasti.
2.g.tk.pmē. beigās feniķieši brauca uz tālo Tarsišu (Tartēsu), kuras vārdā viņi nosauca savus tālbraucēju kuģus. Tarsiša/ Tartēsa bija pilsēta Pireneju pussalas dienvidos. 
Braucienos uz Tartēsu feniķieši uzzināja par Pireneju pussalas milzīgajām bagātībām, ka tur ir daudz zelta un sudraba. Tāpēc viņi centās nostiprināties šajā pussalā. 12.gs.pmē. feniķieši savu pirmo koloniju Gadesu Sanssebastjanas salā(tagadējās Kadisas apkaimē). Arheologi šajā salā atrakuši klintīs izcirstas šauras ieliņas, feniķiešu tempļus un plašu ostu. Tomēr, īstas skaidrības par Gadesas atrašanās vietu nav. Citas feniķiešu kolonijas Pireneju pussalas austrumu piekrastē bija: Malaka, kuras tuvumā bija lielas sudraba raktuves, Abdera un citas. Uz šim minētajām kolonijām pēc zelta un sudraba, alvas un vara brauca „Tarsišas kuģi.”
Braucot uz Tartēsu, feniķieši piestāja Āfrikas krastā un pārliecinājās, ka tur ir labas ostas un auglīga augsne, ka tur var iegūt labas preces - ziloņkaulu un zvēru ādas, zeltu un melnādainos vergus. 
12.gs.pmē. beigās „viņi [tīrieši], kuri bija ļoti vareni un kuriem bija daudz iedzīvotāju, nosūtīja uz Lībiju jauniešus un nodibināja Utiku” - pirmo feniķiešu koloniju Ziemeļāfrikā. Nākamās feniķiešu dibinātās kolonijas Ziemeļāfrikā: Leptisa, Hadrumeta, Hipona u.c. 
825.g.pmē. izceļotāji no Tīras Ziemeļāfrikas krastā nodibināja savu visnozīmīgāko koloniju, kuru nosauca par „Jauno pilsētu,” feniķiešu valodā Kart hadašt, bet latīņu valodā Kartāga. Vēsturnieks Justīns (2.gs.) par Kartāgas pirmsākumiem raksta: „Liekot pamatus pirmajām celtnēm Kartāgā, tur atrada zirga galvu, kas ir zīme tam, ka [pilsētas] iedzīvotāji būs kareivīgi un vareni, ka pilsēta izraudzīta laimīgā vietā.” Kā zinām no vēstures, Kartāga patiešām kļuva par jūras lielvalsti.

Ofīra. Par Ofīru būs atsevišķa eseja.

Sakari starp Palestīnu-Feniķiju un Sābas valsti. „Un viņa [Sābas valdniece] nāca... ar ļoti lielu karapulku un kamieļiem, kas apkrauti ar smaržvielām, zeltu un dārgakmeņiem,” teikts tā laika rakstu avotā. Sābas valsts, kā domā zinātnieki, atradusies Arābijas pussalas dienvidos. Arheologi Palestīnā un Feniķijā ir uzgājuši Dienvidarābijas amatnieku izstrādājumus. Avotos gan teikts, ka sakari ar Sābas valsti galvenokārt tika uzturēti pa sauszemi. Tomēr, nevar izslēgt iespēju, ka feniķiešu kuģi brauca uz šo bagāto zemi. 
Feniķieši braucienos pa Sarkano jūru un Indijas okeānu devās senās Ēģiptes Puntas braucēju pēdās un šajā ziņā viņi nebija jaunatklājēji.

Feniķiešu brauciens apkārt Āfrikai. Hērodots stāsta par to, kā feniķieši faraona Nēho II uzdevumā 6.gs.pm.ē. apbrauca apkārt Lībijai, tas ir Āfrikai. Te būs fragments no Hērodota darba: „Lībiju, acīmredzot, no visām pusēm, atskaitot to vietu, kur tā saskaras ar Āziju, apskalo jūra; to, cik man zināms, pirmais pierādīja Ēģiptes faraons Neho. Pabeidzis būvēt kanālu no Nīlas upes uz Ārābijas jūras līci (domāts Suecas jūras līcis), valdnieks nosūtīja feniķiešus ar kuģiem. Viņš pavēlēja jūrniekiem atgriezties caur Hērakla stabiem (Gibraltāru) un pa Ziemeļjūru (domāta Vidusjūra)ierasties Ēģiptē.
Feniķieši šķērsoja Sarkano jūru un tad ceļoja pa Dienvidjūru (domāts Indijas okeāns). Rudeņos viņi piestāja krastā un tai vietā Lībijā, kur viņi piestāja, apstrādāja zemi, sagaidīja pļaujas laiku un pēc ražas novākšanas turpināja ceļu. Pēc diviem gadiem - trešajā viņi izbrauca caur Hērakla stabiem un atgriezās Ēģiptē. Viņi stāstīja (es pats tam neticu, lai tic, kas vēlas - Hērodots), ka ceļojot apkārt Lībijai, saule viņiem vienmēr parādījās pa labai pusei.”
Arheoloģiskie atradumi un vēsturnieku pētījumi apliecina, ka Hērodota Vēsturē ir daudz ticamu, īstenībai atbilstošu ziņu. Arī Hērodota stāstījumā par feniķiešu braucienu apkārt Āfrikai patiesa ir piezīme, ka feniķieši rudeņos piestājuši krastā un apstrādājuši zemi. Tieši tāda bija tā laika jūrnieku prakse. Visspēcīgākais arguments, kas pierāda, ka feniķieši ir veikuši šadu braucienu ir tieši tā detaļā, kuru Hērodots vissvairāka apšaubīja, proti, piezīme, ka „saule viņiem vienmēr parādījusies pa labai pusei.” Ziemeļu puslodes iedzīvotājs ,nostājoties ar seju pret rietumiem, sauli redz dienvidos, tas ir pa kreisi. Savukārt dienvidu puslodes iedzīvotājs, nostājoties ar seju pret rietumiem, sauli redz ziemeļos, tas ir pa labi. Hērodots, ziemeļu puslodes iedzīvotājs, to nezināja, un tāpēc nespēja ticēt šai feniķiešu ziņai. Hērodots nezināja pat to, ka Zeme ir lodveidīga, vai arī nevēlējās atzīt Zemes lodveidīguma faktu, jo vairāki tā laika filozofi jau bija izteikuši domu par Zemes lodveidīgumu.
Feniķiešu ceļojumu apkārt Āfrikai 2008.-2010.gados veicis arī brituceļotajs Filips Bīls ar uzbūvētu seno feniķiešu kuģi "Feniķija," tā arī praktiski pierādot šāda jūrasbrauciena iespējamību.

Feniķieši (kartāgieši) aiz Melkarta stabiem. Senie feniķieši uzskatīja, ka Lielo Saulrieta jūru (Vidusjūru) no Atlantijas okeāna atdala īpaši stabi. Viņu teika vēstīja, ka tos jūras šaurumā uzstādījis Saules dievs Melkarts. Šaurums likās līdzīgs vārtiem, pa kuriem Saules dievs katru dienu aizgājis uz nakts valstību.
Pa Melkarta vārtiem senie feniķieši ap 1200.g.pmē. izgāja Atlantijas okeānā un tā krastos dibināja savas kolonijas: Gadesa (Pireneju pussalas dienvidos), Tingisa (Tanžēra) Āfrikas krastā u.c. Viņi apbraukāja arī Portugāles piekrasti. Feniķieši ilgu laiku bloķēja Gibraltāra jūras šaurumu, neļaudami caur tiem izbraukt citu tautu kuģiem, bet paši kuģojuši līdz pat Alvas salām (Liebritānijai). Nav izslēgts, ka feniķiešu jūrnieki sasniedza pat Baltijas jūru, jo ir saglabājušās ziņas, ka viņi mājup veduši dzintaru. Pierādīts ir fakts, ka feniķieši savos braucienos pa Atlantijas okeānu atklājuši Madeiru un Kanāriju salas.
Feniķieši, kuri 6.gs.pmē. Ēģiptes faraona Neho II uzdevumā apbraukuši apkārt Āfrikai, atgriezdamies Ēģiptē caur Melkarta stabiem, ziņojuši faraonam, ka kuģošanu aiz Melkarta stabiem apgrūtinot ārkārtīgi biezais ūdens, kas sastāv no dūņām. Kartāgieši visai regulāri kuģojuši aiz Melkarta stabiem.

Hannona ekspedīcija. Hērodots savu stāstījumu par feniķiešu braucienu apkārt Āfrikai (Lībijai) pabeidza ar piezīmi: „Kartāgieši vēlāk apgalvoja, ka arī viņiem izdevis apbraukt Lībijai apkārt.” Daudzi pētnieki šo piebildi attiecina uz kartāgieša Hannona ekspedīciju ap 520.g.pmē. Ziņas par šo grandiozo ekspedīciju sniegtas „Hannona periplā” (peripls - ceļvedis), kas būtībā ir flotes komandiera Hannona atskaite par veikto ceļojumu.
520.g.pmē. Kartāgas valdība uzdeva sufetam Hannonam ar 60 pentekonterām - kuģiem ar piecdesmit airiem katrā pusē - „un daudziem vīriešiem un sievietēm, kopskaitā 30 000" doties aiz Melkarta stabiem un dibināt kolonijas Āfrikas krastos. Izbraucis cauri Gibraltāra jūras šaurumam, Hannons pēc divu dienu brauciena piestāja Āfrikas krastā un nodibināja pirmo koloniju - Fimiatrionu. Flote turpināja virzīties uz dienvidiem gar piekrasti un sasniedza ar „garām niedrēm aizaugušu līci, kur bija daudz ziloņu un citu dzīvnieku.” Dienas brauciena attālumā no šīs vietas Hannons nodibināja sešas kolonijas - Kārijas, Sienu, Gitu, Akru u.c., kurās tika nometināti kartāgiešu kolonisti. Arheoloģiskie atradumi Marokas Atlantijas okeāna piekrastē: kartāgiešu kapi pie Kantena raga, kartāgiešu podnieku un bronzas lējēju izstrādājumi Mogadorā u.c. Šie atradumi pierāda, ka VI-IV gs.pmē. Āfrikas rietumu piekrastes ziemeļu daļā pastāvējušas vairākas kartāgiešu kolonijas. Līdz ar to „Hannona periplu” var uzskatīt par nopietnu dokumentu ar vēsturisku nozīmi. Te būs izvilkums no „Hannona peripla” (J. Veinbergs „Kolumbi pirms Kolumba”):
„6. Braucot no turienes [nodibinātājām kolonijām], nokļuvām pie lielās Liksas upes (tagadējā Lukusas upe, kuras grīva atrodas senās Liksas megalītiskās drupas), kura tek no Lībijas. Tās apkaimē klejotāji-liksiti gana savus ganāmpulkus. Mēs uzkavējamies pie viņiem, kamēr sadraudzējamies.
7. Tālāk [zemes iekšienē] dzīvo neviesmīlīgie etiopi... zeme, ko šķērso augsti kalni... bet kalnu tuvumā mājo pilnīgi citi ļaudis-troglodīti (alu iedzīvotāji)...
8. Paņēmuši no liksitiem tulkus, mēs divas dienas braucām dienvidu virzienā gar tuksnesi un vēl vienu dienu austrumu virzienā. Tur plašā līča vidū ievērojam nelielu salu... kurā nodibinājām koloniju - Kernu...
10. No turienes mēs iebraucām lielā un platā upē, kurā daudz krokodilu un nīlzirgu...
11. No turienes mēs divpadsmit dienas braucām dienvidu virzienā gar zemi, ko apdzīvoja etiopi, kuri ieraudzījuši mūs aizbēga; viņi runāja pat liksiešiem nesaprotamā valodā...
13. Vēl pēc divu dienu brauciena nokļuvām nepārskatāmā jūrā, kuras krasts lēzens. Tur ieraudzījām ugunis, kas uzliesmoja un nodzisa pēc noteiktiem starpbrīžiem...
14. Apgādājušies ar dzeramo ūdeni, vēl piecas dienas braucām gar krastu, kamēr sasniedzām plāšu līci, kas, kā norādīja tulki (liksīti), saucās Rietumu rags. Šajā līci ir liela sala, kurā plaši meži, bet naktī ieraudzījām daudzas ugunis, sadzirdējām fleitu, timpānu un cimbalu skaņas, skaļus kliedzienus. Mūs sagrāba lielas bailes, un gaišreģi pavēlēja atstāt šo salu...
16. Nobijušies ātri atstājām šo zemi. Pavadījuši ceļā četras dienas, naktī ieraudzījām uguns aptvertu zemi; tās vidū liesmoja it kā milzu ugunskurs, kura liesmas, šķita, aizsniedza zvaigznes. Dienā noskaidrojās, ka tas ir augsts kalns, ko dēvē par „Dievu kaujas ratiem”...
17. No turienes pēc trim dienām... sasniedzām līci ar nosaukumu Dienvidu rags.
18. Šajā līci ir sala... ko apdzīvo mežonīgi ļaudis. To vidū daudz sieviešu, kuru ķermenis apaudzis ar biezu spalvu; tulki tās nosauca par gorillām. Vīriešus mēs nevarējām sagūstīt, jo visi viņi aizbēga, rāpdamies pa klintīm un aizstāvēdamies ar akmeņiem; sagūstījām trīs sievietes; tās skrāpēja un koda... Mēs nogalinājām tās un ādas pārvedām uz Kartāgu.”

Kartāgas flotes komandiera Hannona atskaite par ceļojumu ir lietišķa un šis lietišķais stils liek noraidīt dažu pētnieku apgalvojumus, ka īstenībai atbilstoša tikai peripla pirmā daļā, kurā stāstīts par koloniju nodibināšanu Marokas rietumu piekrastē, bet pārējā daļa esot nepazīstama autora vai autoru fantāzija. Taču tā nav taisnība, jo jebkura izdomā galu galā sakņojās realitātē. Kartāgieši nevarēja izdomāt un tik reālistiski aprakstīt gorillas, ja viņi tās patiešām nebūtu redzējuši, periplā nebūt arī gleznaina vulkāna izvirduma apraksta, ja kartāgiešu jūrnieki nebūtu to novērojuši. Turklāt Marokas piekrastē pat senatne nebija upju ar nīlzirgiem, kalnu ar gorillām un darbojošos vulkānu.
Tātad Hannona ekspedīcijas maršruts bija šāds: Kartāga - Melkarta stabi - Marokas rietumu piekraste, kur kartāgieši nodibināja savas kolonijas - Zaļais rags - Senegālas un Gambijas grīva, kur ir sastopami nīlzirgi - Gvinejas līcis, kur atrodas Āfrikas rietumu piekrastē vienīgais 4075 m augstais Kamerūnas vulkāns - vietējie iedzīvotāji to sauc par Mongo ma lobo - „Dievu kalnu.” Kopumā Hannons veicis 2000 km garu ceļojumu gar Āfrikas rietumu piekrasti, sasniedzis Gvinejas jūras līci gandrīz ekvatora tuvumā. Tālāk Hannona ekspedīcija nav braukusi, jo pietrūcis pārtikas. Atgriezies Kartāgā, Hannons sniedzis atskaiti senātam. Lieki piebilst, ka Hannona ekspedīcija bija piestājusi Lukusas upes deltā, kuras krastos atradusies senā Liksas pilsēta (diezin vai Liksas megalitisko pilsētu cēluši kartāgieši).

Himilkona ekspedīcija. Par kartāgieša Himilkona ceļojumu, kas noticis ap 530.-520.g.pmē. rakstīja m.ē. 2.gs. dzejnieks Aviēns: „Tartēsas iedzīvotāji bija pieraduši tirgoties Estrimnīdu salās. Bet arī Kartāgas iedzīvotāji... ne reizi vien brauca pa šo jūru. Pūnietis (tā romieši sauca kartāgiešus) Himilkons, kurš pats izbaudījis visas grūtības, raksta, ka viņš ar mokām nokļuvis turp, ka veikt šo ceļojumu var tikai četros mēnešos, šeit nav ceļavēju un kluso ūdeņu mierīgā virspuse ir nekustīga. Vēl jāpiebilst, ka šeit jūrā aug daudz ūdenszāļu, kas kavē kuģa kustību. Bez tam, pēc viņa (Himilkona)vārdiem, jūra šeit ļoti sekla... Bieži sastopami jūras dzīvnieku bari... Estrimnīdu salas... ļoti bagātas ar metāliem, svinu un alvu.”
Kur atradušās Estrimnīdu salas? Kāds bija Himilkona ceļojuma maršruts? Aviēna apraksts - nekustīga jūras virsma, ūdenszāļu pārbagātība, sekla jūra - liek domāt, ka Himilkons būtu sasniedzis Sargasu jūru Atlantijas okeāna rietumos netālu no Amerikas krastiem. Dzejnieka minētas pazīmes tā kā atbilst Sargasu jūrai, kura patiešām ir aizaugusi ar jūraszālēm, ir sekla. Tomēr, tas vēl nenozīmē, ka Himilkons būtu sasniedzis Sargasu jūru. Iebildumi kartāgieša braucienām pāri Atlantijas okeānam ir šādi:
· Šādu ceļojumu nevarētu veikt četros mēnešos.
· Sargasu jūrā nav salu, kas būtu „ļoti bagātas ar metāliem, svinu un alvu.”

Līdz ar to Estrimnīdu salas būtu jāmeklē kaut kur tuvāk Kartāgai un Melkarta stabiem, Atlantijas okeāna austrumu daļā. Taču, kur tieši? Aviēns domāja, ka Himilkons sasniedzis Liebritānijas salu, jo viņa laikā romieši šajā Eiropas lielākajā salā ieguva alvu un svinu. Daudzi mūsdienu zinātnieki Estrimnīdu salas identificē tieši ar Lielbritāniju, kamēr citi to apšauba. Oponenti norāda, ka kartāgiešu avotos nav norādījumu par ceļojumiem uz Liebritāniju. Toties daudzi fakti liecina, ka kartāgieši labi pazinuši Biskajas līci, kura piekrastes zemēs arī bija svina un alvas atradnes.

Kasiterīdas - Alvas salas. Par šīm salām vēsta daudzi antīkie avoti, taču mūsu laiku pētniekiem ir grūtības noteikt šo salu atrašanās vietu.
Plīnijs rakstīja: „Midakrits pirmais atveda alvu no Kasiterīdām.” Mūsu laiku vēsturnieki domā, ka Midakrits ir feniķiešu vārda Melkarts pārveidojums un, ka Plīnija rakstītais būt jāsaprot kā ziņojums par to, ka feniķiešiem pirmajiem izdevies sasniegt Alvas salas.
Sīku Kasiterīdu (Kasiterīdas acīmredzot ir tās pašas Aviēna sacerējumā minētās Estrimnīdu salas) aprakstu savā „Ģeogrāfijā” sniedzis Strabons. Apraksts veidots pēc romiešu Spānijas pārvaldītāja Publija Krasa ziņojuma, kurš Kasiterīdu salas apmeklējis 95.-93.g.pmē. Strabons raksta: „Kasiterīdu salu ir desmit, tās atrodas tuvu cita citai atklātā jūrā ziemeļos no artabru ostas. Viena no tām ir neapdzīvota, citās mīt cilvēki, kas valkā melnus apmetņus un garus hitonus - līdz papēžiem, jožas pāri krūtīm, pastaigājās ar spieķiem līdzīgi atriebības dievietēm traģēdijās. Viņi piekopj lopkopju dzīves veidu, galvenokārt pārtiekot no saviem ganāmpulkiem. Viņiem ir alvas un svina raktuves; šos metālus un lopu ādas viņi atdot jūras tirgotājiem apmaiņā pret māla traukiem, sāli un vara izstrādājumiem. Agrākos laikos ar šo tirdzniecību nodarbojās tikai feniķieši vien... tomēr romieši pēc vairākiem mēģinājumiem atklāja šo jūras ceļu. Pēc tam, kad Publijs Krass bija pārcēlies pie viņiem un ieraudzījis, ka metālu iegūst nelielā dziļumā un ļaudis tur miermīlīgi, viņš tūlīt deva ziņu visiem, kas vēlējās ar viņiem tirgoties pāri jūrai, lai gan šī jūra ir platāka par to jūru, kura atdala Britāniju no kontinenta.”
Vairāk par to lasiet esejā Kasiterīdas- Alvas salas.

Kartāgieši (feniķieši) - Kanāriju, Madeiras un Azoru salu atklājēji. IV gs.pmē. sacerējumā „Par brīnumainajām baumām” lasāms: „Stāsta, ka viņpus Hērakla stabiem kartāgieši okeānā atklājuši neapdzīvotu salu, kas bagāta ar mežiem, kuģojamām upēm un dažādiem augļiem. Tā atrodas vairāku dienu braucienā no sauszemes. Bet, kad kartāgieši sāka bieži apmeklēt šo salu un daži salas augsnes auglības vilināti, tur apmetās, tad Kartāgas sufeti (augstākie ierēdņi) aizliedza turp braukt.”
Antīkās pasaules izcilākais biogrāfs Plūtarhs (1.-2. gs.) Sertorija biogrāfijā (Romas politiķis 2.-1.gs.pmē.)rakstīja: „...Atlantijas okeānā ir divas salas. Šaurs jūras līci atdala vienu no otras, tās atrodas 10 000 stādiju (stādijs ir antīkās pasaules garuma mērs: 1 stadījs - 150-190 m; 10 000 stādiju atbilst aptuveni 2000 km) attālumā no Āfrikas krasta un tiek dēvētas par Svētlaimīgo salām. Tajās reti līst nelieli lieti, bet atsvaidzina rāmie jūras vēji, nesot sev līdzi rasu, kas dzirdina dāsno, lielisko augsni, kuru var ne vien uzart un apsēt, bet, kura dot arī augļus. To šeit daudz, tie ļoti garšīgi un bez darba un pūlēm baro bezdarbīgos iedzīvotājus...” Daudzi mūsu laiku pētnieki šīs salas identificē ar Kanāriju un Madeiras salām, kuras nenoliedzami bija atklājuši un bieži apmeklējuši kartāgiešu jūrnieki.
Sicīlijas Diodors (I gs.pmē.) savā „Vēstures bibliotēkā” minējis vēl vienu salu Atlantijas okeānā, par kuru viņš rakstīja sekojošo: „Okeāna vidū iepretim Āfrikai atrodas sala, kas izceļas ar savu lielumu. Tā atrodas tikai nedaudzu dienu jūrasbrauciena attālumā no Āfrikas. Feniķiešus, kuri iepriekš norādīto iemeslu dēļ pētīja piekrasti viņpus [Hērakla]stabiem un burāja gar Āfrikas piekrasti, stipri vēji aiznesa tālu okeānā. Pēc daudzu dienu maldīšanās viņi beidzot sasniedza minēto salu.”
Par kādu salu okeāna vidū Sicīlijas Diodors runā savā darbā? XVIII gadsimta vidū Azoru salās (konkrētāk Korvo salā) uzgāja māla traukus ar monētām. Šīs monētas bija kaltas feniķiešu kolonijā Kartāgā ap 330.-320.g.pmē. Par šo atradumu rakstīja 18.gadsimtā ievērojamais zviedru zinātnieks Podolins: „1749.gada novembrī jūras viļņi izskaloja akmens celtnes pamatus Korvu salā... Tur atrada māla trauku ar daudzām monētām... Dažas no tām - divas kartāgiešu zelta monētas, piecas kartāgiešu vara monētas un divas kirēniešu vara monētas... tika nosūtītas... uz Madridi pāteram Floresam (XVIII gs. spāņu zinātnieks). Pāters Floress uzdāvināja man šis monētas, kad 1761.gadā biju Madridē.” Podolins Korvo salā uzieto monētu attēlus publicēja savā grāmatā. Mūsu laiku numismāti ir apstiprinājuši šo monētu autentiskumu. Ģeogrāfijas vēstures pētnieks profesors Henings rakstīja: „Antīkā autora ziņas un Korvo salā atrastās kartāgiešu monētas neapstrīdami pierāda, ka IV gs.pmē. kartāgieši sasniedza Azoru salas” Atlantijas okeānā. Un te rodas likumsakarīgs jautājums: vai kartāgieši no Azoru salām nevarēja sasniegt Ameriku?

Feniķieši un kartāgieši Amerikā. Daži grieķu avoti vēsta, ka V gs.pmē. feniķiešu jūrnieki ar saviem izturīgajiem ciedru koka kuģiem visai tālu braukuši Atlantijas okeānā. Kartāgietis Himilkons aizbraucis līdz Īrijai un tad devies iekšā Atlantijas okeānā. Viņš šķērsojis zālēm aizaugušu jūru (Saragasu jūru?) un devies tālāk. Pētnieki pieļauj iespēju, ka viņš sasniedza Centrālameriku.
Feniķiešiem piedēvē uzrakstus Dienvidamerikā ("Paraības uzraksts" ).

Atradumi, kas pierāda feniķiešu klātbūtni Amerikā. 1982.gadā arheologi Riodežaneiras tuvumā uzgāja feniķiešu keramiku, divas amforas (II gs.pmē.). Uzskata, ka šo artefaktu izgatavošanas vieta bija Kartāga.

Rio de Žaneiro uzraksts - atrodas netālu no Riodežaneiro pilsētas Brazīlijā visai augstu uz vertikālas klinšu sienas. Tas vēsta: "Tīra, Feniķija, Badezīrs - Jetbāla pirmdzimtais." Tas tiek datēts ar IX gs.pmē.

Paragvaja - uzieti ibēru-pūniešu uzraksti.

Paraības uzrakts.
Paraības uzraksta uziešana. 1873.gadā brazīlietis Pesoa savā muižā, netālu no Paraības pilsētas, uzgāja akmens plāksni ar dīvainām rakstu zīmēm. Savādās rakstu zīmes nākamajā gadā publicēja Riodežaneiro Nacionālā muzeja direktors Neto. Viņš paziņoja, ka uzraksts izpildīts feniķiešu valodā, un, ka tas pierāda feniķiešu jūrasbraucēju ierašanos Amerikas kontinentā. Šī publikācija izraisīja lielu sensāciju.
Paraības uzraksta teksts. Tulkojumā no feniķiešu valodas tas skan aptuveni tā: "Mēs esam Kanaānas dēli no Sidonas, ķēniņu pilsētas. Tirdzniecība mūs atvedusi šai tālajā krastā, kalnu zemē. Mēs ziedojām jaunēkli cēlajiem dieviem un dievēm deviņpadsmitajā Hīrāma, varenā ķēniņa, valdīšanas gadā. Mēs izkuģojām no Ecionas-Geberas [tagadējā Akaba Jordānijā] pie Sarkanās jūras un peldējām ar desmit kuģiem. Mēs divus gadus kuģojām kopā apkārt Hama zemei [Āfrikai], bet ar Bāla roku [vētrā] tikām šķirti, un nu mēs vairs neesam kopā ar biedriem. Tā mēs ieradāmies šeit, divpadsmit vīri un trejas sievas šai... krastā, kuru es - Vadonis, pārvaldu. Bet diženie dievi un dieves ir mums labvēlīgi."
Paraības uzraksta viltošanas fakta konstatēšana. Daudzus zinātniekus mulsināja tas, ka pretēji zinātnisko publikāciju praksei Neto ievietoja nevis uzraksta estampu vai fotogrāfiju, bet ar roku pārrakstītu kopiju. Daudzi zinātnieki lūdza atļauju pašiem apskatīt „Paraības uzrakstu,” bet saņēma kategorisku atteikumu. Tas viss raisīja šaubas par sensacionālā uzraksta autentiskumu. Šaubas palielinājās, kad sāka lasīt un analizēt tekstu. 1898.gadā viens no ievērojamākajiem tā laika speciālistiem Lidzbarskis paziņoja, ka „Paraiības uzrakstā” feniķiešu valodā ir tik daudz kļūdu un aplamību, ka tas jāatzīst par rupju, nemākulīgu viltojumu.
Paraības uzraksta reabilitācijas mēģinājums. 1968.-1969.gadā tika publicēti divi pētījumi, kuri mēģināja reabilitēt „Paraības uzrakstu.” Abu pētījumu autori bija pazīstami Seno Austrumu vēstures speciālisti Gordons un Delekats.
Gordons secināja: „Paraības uzraksts ir īsts.” Viņš Paraības uzrakstu tulkoja tā: „Mēs - Kanaānas dēli no Sidonas ķēniņa pilsētas. Tirgošanās alkas atveda mūs šai tālajā krastā. Hirama - mūsu varenā ķēniņa [valdīšanas] deviņpadsmitajā gadā mēs upurējām jaunieti mūsu diženajiem dieviem un dievēm. No Eciongeberas mēs ar desmit kuģiem braucām pa Sarkano jūru. Divus gadus mēs ceļojam ap Hama zemi, tad vētra mūs izšķīra, un mēs vairs neesam kopā ar saviem biedriem. Mēs šeit esam divpadsmit vīrieši un trīs sievietes... krastā, ko es, flotes pavēlnieks, pārvaldu. Lai diženie dievi un dieves stāv mūs klāt.”
Lai arī „Paraības uzrakstā” minēti daudzi vēsturiski pareizi fakti - 10.gs.pmē., Tīras valdnieks Hirams un Eciongeberas osta, speciālisti (žīdu vēsturnieks J.Veinbergs) norāda, ka šajā it kā 10.gs.pmē. uzrakstā lietotās burtu formas feniķiešu rakstībā parādījās daudz vēlāk. Turklāt šajā uzrakstā sastopams Āfrikas apzīmējums Hama, ko feniķieši nekad un nekur citur nelietoja. Tāpat Paraības uzraksta autentiskumam pretī runā nekur citur neatrodamais feniķiešu nosaukums „Kanāana dēli no Sidonas.” Tas ir daudz tuvāks Vecās derības terminoloģijai nekā feniķiešu. Laikam jau jāatzīst, ka „Paraības uzraksts” ir viltojums.

Rezumējums. Feniķieši kā senās pasaules izcilākie jūrnieki bija atklājuši visu Vidusjūras baseinu, iepazinuši Sarkano jūru un Indijas okeāna ziemeļu daļu, pirmie apbraukuši apkārt Āfrikai un pirmie izpētījuši Rietumāfrikas piekrasti līdz Gvinejas līcim. Viņi pirmie iepazina Pireneju pussalu un Francijas Atlantijas okeāna piekrasti, bija pirmie Kanāriju, Madeiras un Azoru salu atklājēji. Patlabam atklāts paliek jautājums par feniķiešu braucieniem pāri Atlantijas okeānam uz Ameriku.
Runājot par feniķiešu kultūru, tad jāsaka, ka tās raksturošanai tiek izmantotas klišejiskas frāzes, kā, piemēram, „kultūra- atdarinātāja,” „nepastāvīga kultūra,” „kultūra-mistrojums.” Taču šie stereotipi ne tuvu neatbilst patiesībai.
Feniķieši, kuri dzīvoja Tuvo Austrumu galveno ceļu krustojumā, nenoliedzami ietekmējās no kaimiņos dzīvojošajām tautām. Feniķiešu skulptūras vērojams hetu monumentālās tēlniecības iespaids, feniķiešu juvelieri atdarināja ēģiptiešu ornamentus, bet feniķiešu zīmogu griezēji mācījās no Mezopotāmijas amata brāļiem. Taču apkārtējo tautu kultūras ietekme nebūt nemazina feniķiešu kultūras vērtību un pastāvību. Šās jūrasbraucēju tautas kultūras radošā pastāvība un oriģinalitāte izpaužas Ugaritas arhīvā uzietajos mītos par dieviem Mutu un Anati, Bālu un citiem, eposā par Sidonas ķēniņu Keretu.
Sengrieķu vēsturnieks Hērodots rakstīja, ka „feniķieši, kuri kopā ar Kadmu ieradās Grieķijā... apmetās šai zemē un iepazīstināja grieķus ar dažādām zinātnēm un mākslām, starp citu, ar rakstību... tāpēc šīs rakstu zīmes nosauca par feniķiešu zīmēm.” Hērodots bija neprecīzs tikai vienā ziņā, proti, feniķieši grieķus iepazīstināja nevis ar rakstību, bet ar savu visizcilāko atklājumu - 22 alfabēta burtiem, kas aizstāja neparocīgos ēģiptiešu hieroglifus un mezopotāmiešu ķīļrakstu. Feniķiešu alfabēts, kuru grieķi pielāgoja savas valodas īpatnībām, ir mūsu laiku Eiropas un citu kontinentu rakstības pamats.
Stipra feniķiešu kultūras ietekme vērojama ne vien Grieķijā, bet arī Sicīlijā un Sardīnijā, Itālijā, Pireneju pussalā un Ziemeļāfrikā. Tur vēl 4.-5.gs. romiešu Trešajā Pūniešu karā (149.-146.g.pmē.) nopostītās Kartāgas teritorijā dzīvojošie cilvēki runāja feniķiešu valodā un lepni sevi dēvējuši par feniķiešiem.
Par feniķiešu ģeogrāfisko zināšanu līmeni grūti spriest, jo, izņemot "Hannona periplu" un nedaudzus citus fragmentus, viņu ģeogrāfiskie sacerējumi un ceļotāju atskaites nav saglabājušies. Nenoliedzami ir tikai tas, ka seno feniķiešu devums planētas Zemes izzināšanā bija izcils. Vēlāko gadsimtu ģeogrāfijas zinātnes pamatlicēji - Hērodots un Eratostens, Strabons un Klaudijs Ptolemajs bieži atsaucas uz feniķiešiem, bieži atkārtoja viņu novērojumus un secinājumus.

Feniķiešu kuģu darināšana mūsdienās. Bijušais britu finanšu ieguldījumu speciālists Filips Bīls 2004.gadā, gatavojoties par “Feniķiju” nosaukta kuģa būvei, Bīls arheoloģiskā materiāla izpētei pieaicināja pazīstamākos jūras arheoloģijas speciālistus, tai skaitā Provansas universitātes (Francija) profesoru Patrīciju Pomē (Patrice Pomey). Kuģa “Feniķija” būve tika sākta 2007.gadā seno feniķiešu ostas pilsētā Arvadas salā un ilga 9 mēnešus. Kuģa būves darbus vadīja meistars no senas sīriešu koka kuģu būvētāju dzimtas Halids Muhameds Hamods (Khalid Mohamad Hamoud).
Kuģis bija būvēts pēc senā feniķiešu (bet varbūt sengrieķu?) Žila Verna vārdā nosaukta kuģa vraka, kuru arheologi bija uzgājuši pie Marseļas (Francijā). Tas bija 20 metrus garš un 50 tonnas tilpuma vienmasta burinieks ar lielu buru. Tā būvē izmantoja 40 sugu kokus. Gala rezultātā Sīrijas meistari izgatavoja kuģi, kas bija vistuvāk seno feniķiešu kuģa oriģinālam.
Ar šo kuģi F.Bīls 2008.-2010.gados apbrauca apkārt Āfrikai, bet 2019.gadā šķērsoja Atlantijas okeānu un 31.decembrī sasniedza Dominikānu Amerikā, tā pierādot seno feniķiešu jūrasbraucēju praktiskās iespējas. Brauciens pāri Atlantijas okeānam no Tenerifes salas līdz Dominikānai, kuģim veicot 3700 jūdzes, ilga 39 dienas. Savukārt no Dominikānas līdz Floridai, pārvarot 1000 jūdzes, ceļojums ilga tikai 12 dienas. Kopumā kuģis “Feniķija” 6000 jūdzes no Tunisijas līdz Floridai, ASV, pieveica 5 mēnešu laikā.

Raksti.
Feniķieši atklāj jūras ceļu apkārt Āfrikai.
Vai senie feniķieši atklāja Ameriku? Filipa Bīla otrā ekspedīcija ar kuģi "Feniķija."

Saites.
Feniķieši.