Stounhendžas komplekss
Stonehenge.
Stounhendža ir plašs monumentālu neolīta apļu komplekss Anglijā, kas sastāvēja no koka un akmens stabu apļiem, apļveida grāvja un uzbērta vaļņa, procesiju avēnijām un kapu uzkalniem.
Viena no slavenākajām megalītiskajām būvēm Eiropā un arī pasaulē.
Atrašanās vieta. Anglijā, Pie Solsberijas pilsētas.
Apraksts. Sastāv no 3 dažādām būvēm, kas celtas dažādos laikos, taču tai pašā vietā.
1.būvniecības stadija attiecas uz neolītu (1900.-1700.g.pmē.). Tad uzbūvēts apaļš zemes uzbērums - hendžs, 97, 5 m diametrā.
2.būvniecības stadija (1700.-1550.g.pmē.) - senā uzbēruma iekšienē uzbūvēti divi stāvakmeņu apļi (38 pāri). Domājams, tie kalpojuši reliģiskām ceremonijām. Pie tiem ved zemes ceļā apmēram 400 m garumā.
3.būvniecības stadija attiecas uz bronzas laikmetu (1500.-1400.g.pmē.). Šai periodā uzbūvēts akmens aplis no stāvakmeņiem līdz 8,5 m augstumā un līdz 28 t svarā. Stāvakmeņi pārsegti ar akmens plāksnēm, tā radot noslēgtu apli apmēram 30 m diametrā. Plāksnes ar stāvakmeņiem saistītas ar dzelkšņu savienojuma palīdzību. Šī apļa iekšienē atrodas 5 trilīti, kas ietver tā saucamo Altāra akmeni.
Hipotēzes. Zinātnieki atzinuši, ka tā ir seba observatorija, pie tam tāda, kas vēro arī Mēnesi.
Raksti.
Noteikta precīzāka Stounhendžas zilo akmeņu izcelsmes vieta.
Hipotēze: Stounhendžas megalītus transportēja ar taukiem ieziestām ragavām.
Netālu no Stounhendžas atklātas liecības par iepriekš nezināmu, milzīgu stāvakmeņu rindu.
---------------------------------------------------------------------------------------------------
Nosaukums. Stounhendža – stone un henge - „uzkārtie akmeņi." Iespējams, angļu varinantā otrā vārda daļa cēlusies no pundž - "buķete." Tādējādi kompleksa nosaukums būtu - "akmeņu buķete" vai "akmeņu sakopojums."
Senie briti kompleksu sauca par "Milžu danci."
Interesanti, ka Armēnijā ir stāvakmeņu komplekss pie Sisianas pilsētas, kuru vietējie sauc par Karaundžu. Kara - armēniski nozīmē "akmens," bet vārda hundž nozīme armēņiem nav zināma. Daži pētnieki tādā visai brīvā formā izteikuši interesantu domu, ka tas ir tas pats, kas hendž vārds Stounhendžas nosaukumā.
Stounhendžas komplekss ir pasaulē vispazīstamākā megalītiskā celtne. Veidota no vairāk kā 8 m augstiem un līdz pat 28 t smagiem tēstiem akmens blokiem.
Atrašanās vieta. Anglijas DA, Viltšīras grāfiste. 130 km uz dienvidrietumiem no Londonas, ziemeļos no Solsberijas - Solsberijas līdzenumā. Nokļūt var divos veidos:
- no Londonas ar vilcienu: pa līniju Londona-Sothemptona-Eksetera-Plimuta līdz Solsberijai, tālāk ar autobusu līdz vietai;
- ar autobusu no Southemptonas;
- ar privāto transportu no Londonas jābrauc uz RDR caur Sauthemptonu un Solsberiju, tālāk pēc norādēm, kopā ap 180 km.
Tūristiem! Pats Stounhendžas komplekss ierobežots ar žoga sietu, ne visas tās daļas ir ērtas aplūkošanai.
Vēsture. Kompleksa autori nav zināmi, jo, pēc zinātnieku domām, ap 3000.g.pmē. šo apgabalu apdzīvoja nelielas pirmo ganu un zemnieku grupas. Cilvēki, kuri pazina metālu (varu un zeltu), šeit sāka ienākt tikai ap 2500.g.pmē. no kontinentālās Eiropas. Viņi lietoja māla traukus un glabāja mirušos apaļos uzbērumkalnos – „biķeros,” pēc to formas. Ap 2000.g.pmē. šeit parādījās bronza. Tas sakrita ar saseksiešu parādīšanos, viņi kausēja metālus, audzēja liellopus un tirgojās ar Eiropu un Vidusjūras baseina valstīm. Ap 1500.g.pmē. uzplaukumam sekoja kultūras pagrimums.
Atsaucoties uz Sicīlijas Diodora sacerējumu (tanī, savukārt, viņš atsaucas uz Hekateju), par kompleksa autoriem var uzskatīt hiperborejus.
Gadsimtu gaitā komplekss vairākkārt mainījis savus īpašniekus līdz beidzot 1915.gada 21.septembrī sievas iedvesmots, Stounhendžu izsolē par 6600 mārciņām nopirka baronets Sesils Čabs kā dāvanu sievai. Tomēr baronetei šāds akmeņu krāvums nav gājis pie sirds, tāpēc Čabs Stounhendžu pēc trim gadiem uzdāvināja valstij.
Izpēte.
Viljams Metjū Flinders Pitrijs – sava laika slavens ēģiptologs. Iesāka savu pētnieka darbību ar Stounhendžas izpēti. Jau 1880.gadā visai precīzi noteica trilītu uzsliešanas laiku – 2000.g.pmē. Viņš arī izstrādāja akmeņu numerācijas sistēmu, kuru izmanto līdz pat mūsdienām.
Normens Lokjērs – 1901.gadā veica apjomīgu kompleksa izpēti no astronomiskā viedokļa, un pirmais secināja, ka komplekss bijis aizvēsturisks kalendārs, kas uzrādījis Saules gaitu un saulgriežu punktus. Taču savos skaidrojumos viņš nepievērsa uzmanību citiem marķējumiem, kam ar Saules gaitu nebija nekāda sakara.
Sesils A.Ņūmens (Ņūhems?!) – 1968.gadā šis astronoms amatieris uzgāja kopsakarības, kuras norādīja, ka kompleksā varēja noteikt un paredzēt arī Mēness kustību. Tādas hipotēzes bija izteiktas jau arī iepriekš, taču viņš pirmais to pierādīja savā grāmatā „Stounhendžas mīkla” (The Enigma of Stonehenge). Zinātnieku aprindas uz šo teoriju iesākumā reaģēja ar ironiskiem smiekliem, taču beigās bija spiestas piekrist, ka fakti zināmā mērā par to tomēr liecina. Abi „stēlu pauguri” Z-ZR un D-DA kopā ar saviem pretpoliem Obrija bedrīšu lokā tiešām veido četrstūri, ar kura palīdzību var noteikt četras „mēnesstāvju” pozīcijas 18,61 gadu ilgstošajā Mēness ciklā. Tātad komplicētie Mēness apriņķošanas likumi te bijuši zināmi cilvēkiem jau sirmā senatnē.
Džeralds S.Hoskinss (1928.-2003.g.) – astronomijas profesors no Bostonas universitātes savos minējumos gāja vēl tālāk. Izmantojot Hārvarda universitātes un Smitsona institūta IBM datorus, izanalizēja simtiem kompleksā iespējamos novērošanas virzienus, salīdzināja tos ar Saules, Mēness un svarīgāko zvaigžņu atrašanās vietām senatnē. Tādējādi nonāca pie secinājuma, ka Stounhendžas struktūru orientācijai nevar būt gadījuma raksturs. Piedēvēja lielu nozīmi Bāzes akmeņu veidotajam četrstūrim, norādot, ka tas orientēts uz Mēness lēkta un rieta „mirušajiem punktiem,” bet diagonāles uz papildpunktiem. Tāpat viņš 19 skaita akmeņus saistīja ar Mēness cikla 19 gadiem. Ņūmens savā kopsavilkumā konstatēja, ka praktiski visi objekti, izņemot Piecu trilītu pakavu, saistīti ar Mēness novērošanu. Savus rezultātus publicēja žurnālā Nature, bet divus gadus vēlāk – 1965.gadā izdeva grāmatu „Stounhendža atšifrēta” (Stonehenge Decoded) un 1973.gadā "Neskaitot Stounhendžu."
Sers Freds Hoils – angļu astronoms un matemātiķis. Turpmākajos gados Hoskinsa atklājums tika plaši apspriests, viņa aprēķinus pārbaudīja. To pareizību apstiprināja Freds Hoils. Taču Hoils uzskatīja par pilnīgi neiespējamu, ka Britānijas iedzīvotāji varētu zināt Mēness ciklu. Viņš norādīja uz divām iespējām: vai nu neticama sakritība, vai arī kompleksa cēlājiem bijis kāds Skolotājs.
Aleksandrs Toms no Oksfordas universitātes. Viņš veica skrupulozu kompleksa uzmērījumu. Norādīja, ka Piecu trilītu pakavs īstenībā ir nepilns ovāls. Tāpat viņš piekrita Ņūmenam, ka komplekss pirmāmkārtām uzskatāms par Mēness observatoriju.
Džons Norts - uzrakstījis grāmatu "Stounhendža: neolīta cilvēks un kosmoss."
Maiks Pārkers Pīrsons - viņa vadībā pētnieki no Šefīldas universitātes pētīja apbedījumus Stounhendžas kompleksa teritorijā. Viņš uzskata, ka te apbedīti senie ķēniņi, par ko liecinot daži atradumi - piemēram akmens zizlis. Stounhendžas stāvakmeņi ir daļa no ceremoniālā kompleksa, kas izvietojās pie Aivonas upes. Senie iedzīvotāji to esot uzskatījuši par robežu starp dzīvo un mirušo valstībām.
Ar C14 metodi izpētītās kremētās senākās cilvēku atliekas tika datētas ar 3030.-2880.g.pmē., bet jaunākās - ar 2570.-2340.g.pmē. Zinātnieki uzskata, ka šajā 600 gadu periodā Stounhendžā apglabāti 150-240 vīrieši, sievietes un bērni.
Moderno tehnologiju pielietošana. 2010.gada jūlijā starptautiska arheologu grupa (zinātnieki no Birmingemas universitātes Lielbritānijā, Ludviga Bolcmaņa vārdā nosauktās Arheologiskas pētniecības un virtuālās arheologijas institūta Austrijā) pasaules sabiedrībai parādīja atklājumus, ko bija izdevies veikt ar moderno tehnologiju palīdzību: radaru un GPS. 9 dienu ilgā intensīvā darbā pētnieki zem Stounhendžas kompleksa atklajusi iepriekš nezināmas 25 m diametra būves pazīmes. Skeneri zem zemes fiksējuši vairākas 3 m (diametrā vai dziļumā?) bedres, kas atradās ap gredzenu, kas, savukārt, sastāvēja no 20 m (?) lielām bedrītēm. To nosauca par Vudhendžu(?). Tā varētu būt celta laikā 2500.-2200.g.pmē.
Atradumu izpētē piedalījās speciālisti no Vācijas, Norvēģijas un Zviedrijas. Šai gadījuma pētījuma aparatūra bija uzlabots radars (parasts radars sūta radioviļņu impuslsus un registrē to atstarotos signālus), kam bija palielinats istarotaju skaits. Izvietojums tika precizēts ar GPS palīdzību un dati apstrādāti ar jaudīgu datoru.
Pēc Volfganga Noibauera (L.Bolcmana Arheoloģiskās pētniecības institūts) vārdiem, tika iegūts kompleksa pazemes precīzs trijdimensiju attēls.
Magnetometriskie pētījumi. Komplekss pētīts arī ar magnetometrijas metodi. Ar tas palīdzību labi redzamas tranšejas.
2012.gadā ar 3D skanēšanas metodi izpētīja kompleksa akmens bluķus. Uz 5 no 83(?) bluķiem tika uzieti 72 dažādi zīmējumi, kas iegūti, nogriežot 1-3 mm akmens slāņa. Zīmējumos attēloti bronzas laikmeta cirvji un naži, kas agrāk bijuši labi saredzami, tagad izdēdējuši. Pēc šīs skenēšanas zinātnieki noskaidroja vēl vienu kompleksa īpatnību - tas bijis iekārtots, lai uz to lūkotos no ZA puses. Iespējams, tieši no turienes tuvojās reliģiskās procesijas.
Stīvena Vellera Akustiskā teorija. Neatkarīgās Klinšu mākslas akustikas laboratorijas (Lamesa, Kalifornijas pavalsts, ASV) pētnieks Stīvens Vellers (Steven Waller) ir pētījis Stounhendžas kompleksu akustiskā plānā.
S.Vellers veicis pētījumus dažādās pasaules vietās, tostarp arī Stounhendžā, par kuras pētījuma rezultātiem viņš ziņoja 2012.gadā. Vellers paziņoja, ka Stounhendžas apļa uzbūve atgādina skaņu viļņu rakstu, kas rodas diviem mūzikas instrumentiem vienā telpā vienlaikus spēlējot vienu un to pašu skaņkārtu. Īpašā eksperimentā Vellers brīvprātīgiem dalībniekiem ar aizsietām acīm lika staigāt pa lauku, kurā spēlēja divi dūdinieki. Eksperimenta dalībniekiem bija jāziņo pētījuma vadītājiem tiklīdz tie sajuta, ka starp viņiem un skaņas avotu atrodas kāds šķērslis. Laukā patiesībā nebija nekādu fizisku šķēršļu, taču skaņas viļņu interferences efekts dalībniekiem radīja iespaidu, ka tādi pastāv. Lūgti pēc tam uzzīmēt šos šķēršļus, cilvēki attēloja Stounhendžas elementiem līdzīgas struktūras - stabus un arkas.
Interpretējot šī eksperimenta rezultātus, pētnieks pieļauj, ka cilvēki, kas pirms apmēram 4600 gadiem uzcēla Stounhendžu, varēja šo skaņdzises parādību pamanīt kādās apvidū noturētās ceremonijās ar muzikālo pavadījumu un no šīs, viņiem neizskaidrojamās, šķietami pārdabiskās parādības tā iespaidoties, ka gaisā it kā sajustās, bet neredzamās struktūras nolemt uzbūvēt no akmens.
Sniedzot papildu argumentu savai hipotēzei par Stounhendžu kā skaņas efektu atveidojumu akmenī, Vellers norāda uz faktu, ka vairāki akmens apļi Lielbritānijā tiek saukti par Dūdinieku apļiem. Tautas teikas stāsta, ka dejotāji, kas šajos apļos dūdu stabuļu (citos variantos - vijoles) skaņu pavadībā dejojuši laikā, kad tas pēc vispārējiem valdošiem priekšstatiem nav bijis pieļaujams, piemēram, svētdienās, pārvērtušies akmeņos.
Britu arheologi Vellera hipotēzi tomēr neuzskata par ticamu, norādot, ka Stounhendžas akmens konstrukcija, kuras atlikusī, daļēji restaurētā daļa šodien redzama apmeklētājiem, ir nomainījusi iepriekš pastāvējušu, līdzīgu koka stabu veidojumu.
Apjomīgu pētījumu ietvaros četru gadu garumā veicot Stounhendžas digitālo kartēšanu 12 km2 platībā, zinātniekiem izdevies atklāt vēl 17 līdz šim nezināmus aizvēstures pieminekļus, kuru vecums varētu sasniegt pat 6000 gadu.
2016.gadā britu studentu grupa aizvilka koka ragavas ar akmens bloku ar vidējo ātrumu 1,6 km/st. Zīmīgi, ka tādam pasākumam bija pietiekami vien ar desmitu spēcīgu puišu - tas bija mažak, nekā bija gaidījuši kabinetu zinātnieki. Tātad celtniecības darbi Stounhendžā varēja notikt būtiski atrākā tempā, nekā iepriekš uzskatīts.
Kompleksa būvniecības vēsturiskās fāzes. Stounhendža šodien uzskatāma par pašu apjomīgāko un nozīmīgāko senatnes pieminekli Lielbritānijā. Pētnieki uzskata, ka komplekss tapis trijos posmos, daļa pētnieku izdala vēl ceturto posmu.
Stounhendža I (~3100.g.pmē. (pēc Z.Sitčina – 2900.–2600.g.pmē., oficiāli pieņemtais laiks 2800.g.pmē.)) – vispirms nepilnu 100 m diametrā izrakts lokveida grāvis un uzbērts pret ZA vērsts valnis jau vairāk kā 100 m (106 m?) diametrā. Izveidots Obrija bedrīšu loks ar 56 bedrītēm, uzbērta ieeja kompleksā ar 2 vārtakmeņiem, uzstādīts Papēža akmens, 4 pamatakmeņi (tātad septiņi akmeņi – analoģija ar Šumeras ķēniņa Gudeja septiņām akmens kolonām Lagašā) un pāris kārtis mastu bedrītēs. Loka iekšienē atklāti kremētu cilvēku kauli kā arī citi datējamie atradumi, ļāva aptuveni noteikt pirmās celtniecības fāzes vecumu. Pēc tam vieta uz 1000 gadiem pamesta (pēc Z.Sitčina – 700 gadu). Celtniecības pirmā fāze.
Stounhendža II (~2150.g.pmē.) – īsi pirms vai arī vienlaikus ar saseksiešu tautas ierašanos sākās paši vērienīgākie darbi. No kalniem Velsas DR tika atgādāti 80 (pēc citiem datiem – 82) akmens bluķi un tika izvietoti dubultā lokā. Akmens bluķu svars bija līdz 4 t, un tos pārvietot nebija viegls uzdevums. Atvesti tie tika pa Aivonas upi un izcelti tur krastā. Tādēļ viens no Alejas atzariem tika pagarināts par divām jūdzēm līdz upei. Domājams, ka 76 no tiem bija domāti Zilajiam pakavam un Zilo akmeņu aplim, pa 38 katrā. Rietumu pusē, liekas, bija paredzētas ieejas. Vienlaikus tika uzsstādīts Altāra akmens, orientēts uz ZA, uz Papēža akmeņa pusi, kuru šai celtniecības fāzē mazliet pavirzījuši austrumu virzienā. Tad arī tika uzstādīti divi jauni akmens bloki, kuri iezīmēja dabā jauno kompleksa asi. Lai pielāgotos jaunajām izmaiņām, eja apļa iekšpusē tika paplašināta rietumu virzienā (pa labi, skatoties no centra), tādēļ tika aizbērta arī daļa Grāvja un paplašināta Aleja. Tātad galvenais šīs celtniecības rezultāts bija nevis zilo akmens bloku uzstādīšana, bet gan jaunas kompleksa ass iezīmēšana, kura nobīdīta uz austrumiem attiecībā pret iepriekšējo. Tā komplekss eksistēja 150 gadus (pēc Z.Sitčina – vairākus desmitus gadu).
Stounhendža III (~2000.g.pmē.) – kāds, ar varu un teikšanu tai laikā izlēmis piešķirt kompleksam monumentālu veidolu, un tādēļ te nogādāti milzīgi bluķi, svarā no 40 t, smagākais no tiem sver 50 t, no 40 km tālas vietas - no Malboro kaļķa pakalniem. Pieņemts uzskatīt, ka tādu akmens bluķu bijis kopskaitā 77. Nogādāt smagos bluķus celtniecības vietā ir bijis smags uzdevums, taču uzsliet stāvus un nosegt ar pārsegumiem – vēl grūtāks. Visi bluķi ir labi apstrādāti, pārsegumu plāksnēm izveidota apaļa ārmala, lai kopumā tās veidotu pareizu riņķa līniju, un to dzelkšņi precīzi ieguļ vertikālo bluķu iedobēs, tādējādi veidojot ciešu slēgumu (līdzīgi Mikēnu Lauvu vārtiem). Nav zināms kādā veidā celtnieki tikuši galā ar šo uzdevumu, ņemot vērā vēl arī būvlaukuma slīpumu.
Lai atbrīvotu vietu Sarsēnu aplim un Piecu trilītu pakavam, divi zilo akmeņu apļi tika novākti. 19 no šiem akmeņiem izveidoja Zilo pakavu kompleksa centrā (patlaban to uzskata par nepabeigtu ovālu), bet 59 akmeņiem bija jāveido divi jauni apļi Sarsēnu apļa ārpusē atbilstoši Y un Z bedrītēm (Y aplī – 30 akmeņi, bet Z aplī – 29 akmeņi). Taču šie jaunie apļi tā arī netika uzbūvēti un mūsdienās ir aplūkojami tikai Y un Z bedrīšu loki. Tā vietā no zilajiem akmeņiem izveidoja tikai vienu – Zilo akmeņu apli (bijušo akmeņu skaits tajā precīzi nav zināms, bet uzskata ap 60). Tāpat arī nav zināms šā apļa izveidošanas laiks – vai nu uzreiz, vai pēc 200 gadiem. Noslēgtajā lokā ar diametru 30 m, novietoti 5 trilīti.
Stounhendža III b (periods 2000.–1550.g.pmē.). Papēža akmeni novietoja tagadējā vietā. Tas notika jau pēc zilo akmeņu pārgrupēšanas un Y un Z bedrīšu parādīšanās. Iespējamais Lokjēra izskaitļotais 1680.g.pmē. ir visai ticams pārbūves laiks.
Daži pētnieki uzskata, ka ap 1100.g.pmē. arī notikuši darbi, galvenokārt Alejas rajonā. Pielietojot Lokjēra astroarheoloģisko datēšanas metodi iznāk, ka Papēža akmens ticis novietots esošajā vietā ap 1680.g.pmē.
Kompleksa arhitektūra un uzbūve. Sastāv no vairākiem zemes vaļņiem, kuru centrā veidoti vairāki stāvakmeņu apļi, to ārējais diametrs ir 29,5 m.
Kompleksa plāns mūsdienās.
Sastāvdaļas.
Zilais pakavs. Mazāki zilpelēki akmeņi (dolerīti), daži nokrituši, citi zuduši. Izvietoti pakava formā ar atvērumu tieši uz ZA. Patlaban saglabājušies 19. Šie akmeņi tika iegūti Preslija kalnos Velsas DR. Pēc tam tie kādā veidā pa sauszemi un ūdeni veikuši ceļu vairāk kā 250 jūdžu garumā. Iesākumā 12 jūdžu uz ZR uzcelts senāks aplis, pēcāk tie nogādāti Stounhendžā. Ap 2500.–3000.g.pmē. senie Lielbritānijas salas iedzīvotāji veica savam laikam un civilizācijai mūsu skatījumā ārkārtēju inženiertehnisko uzdevumu, transportējot līdz pat 4 tonnas smagus, zilganas nokrāsas dolerīta blokus no Velsas līdz Viltšīrai, dienvidu Anglijā. Visi pārējie Eiropas megalīti ir būvēti no akmeņiem, kas līdz celtniecības vietai vesti ne tālāk par 10 jūdzēm.
Piecu trilītu pakavs. Neapšaubāmi, visiespaidīgākā akmens krāvuma daļa. 10 balsta akmeņi, šodien saglabājušies 8. Arī tie bija izvietoti pakava veidā. Tie atgādināja milzīgus akmens vārtus, un tos veidoja līdz pat 8 m augsti un 50 t smagi rupji apstrādāti bloki, no kuriem ik divi balsta šķērseniski novietotu ne mazāk masīvu akmeni.
Zilo akmeņu aplis. Tādi paši akmeņi kā „zilajā pakavā.” Šo apli veidoja 38 stāvus novietoti monolīti, katrs no tiem 4,5 m augsts, kas balstīja no savstarpēji savienotiem akmens blokiem veidotu gredzenu 29,5 m diametrā. Šodien daži monolīti krituši, citi zuduši. Patlaban saglabājušies 29 akmeņi, tātad 9 akmeņi ir zuduši. Laika gaitā šai aplī veiktas izmaiņas. Šodien zināms, ka „zilie akmeņi” iegūti akmeņlauztuvēs Preslija kalnājā Velsas DR, un tos no turienes nācies transportēt pa zemi un pa ūdeni vairāk kā 400 km.
Sarsēnu aplis. Masīvu vertikālu sarsēna (smilšakmens paveida) stabu aplis ar pārsegumiem ārpusē. Šie akmeņi, arī trilīti, rūpīgi apstrādāti tā, lai savienojot tos, veidotos precīzs aplis. Daži no tiem ir apgāzti, bet daži pazuduši. Zinātnieki noskaidrojuši, ka šis aplis sākotnēji sastāvējis no 30 balsta akmeņiem, no kuriem saglabājušies šodien ir 17. Liekas, to svars ir ap 30 tonnām. Sarsēnu apļa vidū uzstādīti paši lielākie akmeņi - 7,2 m augstumā un 50 t svarā. Viens no tiem - Altāris ir dziļi iegrimis zemē (vai tiesa???).
Obrija bedrīšu aplis. Dažas pēdas no grāvja tā iekšpusē tika uziets aplis, kuru veido 56 padziļas bedrītes ar sadrupinātu krītu. Šīs bedrītes ieguvušas nosaukumu par godu to atklājējam Džonam Obrijam XVII gs. Bedrītes atrodas vienada attāluma viena no otras. Arheologi visas tās ir izpētījuši un noseguši ar baltiem cementa vāciņiem, tādējādi šis aplis ir labi aplūkojams vidē. Ļoti iespējams, ka šajās vietās sākotnēji atradušies „zilie akmeņi,” kas vēlāk pārvietoti uz iekšējo apli. Izpētot bedrītes ar radaru, secināts, ka šajās bedrītēs stavējuši koka stabi, kas ar laiku sapuvuši. Liekas, bedrītēs atrasti apdeguši cilveka kaulu fragmenti.
Koncentriskais ārējais valnis un grāvis. Vispāratzīts ir uzskats, ka ar to ir sākta kompleksa izveidošana. Te ņemta zeme kompleksa uzbēruma veidošanai. Grāvis veido riņķa līniju apkārt visam kompleksam ar diametru 106 m. Riņķa garums ir 1050 pēdas, platums ir 12 pēdas, bet dziļums – 6 pēdas. Tas nozīmēja lielu zemes masu pārvietošanu. Aptuveni puse šī grāvja tika izrakņāta XX gs. sākumā, bet pēc tam aizbērta. Turpretī otra puse vēl joprojām nav pētīta un slēpj sevī visas varbūtējās erozijas un cilvēka darbības pēdas. ZA virzienā atstāta ieeja kompleksā, tai vietā uzietas vairākas bedrītes, kuras varēja kalpot norāžu uzstādīšanai (ieguvušas „mastu bedrīšu” nosaukumu).
Y un Z bedrīšu loki. Atrodas aiz grāvja, sastāv no rupjākām un neregulārākām bedrītēm.
Aleja. Ieeja kompleksā, tā orientēta precīzi uz ZA. Būtībā tā ir milzīgs uzbērums, kuru ierobežo grāvji ar vaļņiem. Tādējādi izveidots ceļš 10 m platumā. Apmēram pēc trešdaļas jūdzes aleja sazarojas: viens atzars ved uz ziemeļiem līdz milzīgam iegarenam uzbērumam, kura ieguvusi "Cirka" nosaukumu, bet otrs pagriežas uz Aivonas upes pusi.
Atsevišķie akmeņi. raksta, ka akmeņi est pat 7,2 m augstumā un 50 t svarā.
Altāris. 16 pēdu garš apstrādāts zilpelēks smilšakmens bloks, 6 t svarā. Pa pusei ierakts zemē zem viena trilīta pamata. Atrodas pašā kompleksa centrā (ass vietā). Dziedinātavas hipotēzes piekritēji pieļauj uzskatu, ka uz Altāra veiktas dziedināšanas, izmantojot to veidojošā zaļā vizlas smilšakmens īpašības.
Pamatakmeņi. Plānā apzīmēti kā SS 91-94. Šie divi akmeņi tika atrasti grāvja iekšpusē, pretējās pusēs. Bez tam aiz Obrija bedrīšu apļa tika atrasti divi pauguri ar bedrēm vidū. Zinātnieki uzskata, ka šais atverēs atradās divi citi akmeņi, līdzīgi atrastajiem grāvja iekšpusē, tātad kopumā 4 akmeņi. Ja savienot tos ar līnijām, tad tās veido regulāru četrstūri. Šie četri akmeņi orientēti uz četriem Mēness "mirušajiem punktiem" tam lēcot un rietot.
Upurakmens. Guļ grāvī tai vietā, kur ir uzbērta eja nokļūšanai kompleksa centrā. Domājams, akmens atrodas ne savā vietā, agrāk bijis vārtu akmens. Tādi bijuši vairāki, par ko liecina nospiedumu vietas.
Papēža akmens. Saglabājies kompleksa ģeometriskās ass malā, laikam ar mērķi to iezīmēt dabā. Tas ir masīvs neapstrādāts akmens, iesniedzas zemē 16 pēdu dziļumā, atrodas slīpi 24 grādos. Viņš ticis papildināts ar diviem nelieliem stēlu pauguriem ZR un DA. Viņa nozīme labi redzama 21.jūnija rītā. Katrs, kas nostājas pēc gada īsākās nakts akmens apļa centrā, redz, ka gandrīz precīzi virs monolīta lēnām aust Saule. Tas pierāda, ka komplekss tiešām ir Saules templis.
Vārtakmeņi - tie bijuši divi, iezīmējuši vārtu vietu, taču līdz mūsdienām nav saglabājušies.
Pazemes ejas Stounhendžā. 1,5 km uz ziemeļiem no kompleksa esot redzama vairāk kā 30 m dziļa šahta-aka 1,8 m diametrā. Tā izcirsta krīta slānī, apakšā ejas iet dažādos virzienos, tostarp arī uz Stounhendžas pusi. Stounhendžā arī esot bijusi eja pazemē, kas vēlāk aizbērta. Stāsta, ka Altāra akmens iegrimis zemē tieši šāda iemesla dēļ. Mūsdienās blakus Stounhendžai Dārkhilā atrodas raķešu izmēģināšanas bāze un baumo, ka militāristi daļēji izmanto senās pazemes ejas.
Materiāls. Izmantoti īpašie zilie akmeņi (dolerīts, riolīts, kaļķakmens tufs un smilšakmens) un vēl arī citi. Zilie akmeņi tikuši izmantoti kulta celtnēs visā pasaulē. Domājams, ka zilie akmeņi ņemti no:
1) Presalas kalniem Velsā, 250 km attālumā taisnā līnijā no Stounhendžas;
2) Mārlboro-Daunas rajona, 30 km uz ziemeļiem no Stounhendžas;
3) akmeņi ņemti no citām vismaz 350 svētvietām, kas bagātīgi atrodamas 50 km radiusā no Stounhendžas, puemēram, no Vestkenetas akmens apļiem;
4) saskaņā ar seniem nostāstiem (Monmutas Halfrīda XII gs. "Britānijas karaļu vēsture") daļa zilo akmeņu ņemti no Kilāras kalna Īrijā. Savukārt uz Īriju šos akmeņus atnesuši milži no Marokas dienvidiem un nolikuši kalnā tad, kad tur dzīvojuši. Šajos akmeņos, kas saukti par "Danča akmeņiem," ir slepts dziedināšanas noslēpums;
5) cits, nezināms variants.
Stounhendža un Merlins. Leģendas vēsta, ka būvē nav bijis akmeņa, kam nebūtu piemitis burvju spēks - akmeņi paši kustējušies šī spēka ietekmē un burvja Merlina vadībā. Tiek stāstīts, ka Merlins apglabāts Kornvolas pussalas ZR piekrastē pie kādreiz cēla dievnama, ko tunelis savieno ar Stounhendžu. XVIII gs. angļu dzejnieks Tomass Vortors rakstīja savā veltījumā Stounhendžai:
"O, senais pieminekli no Skitu krastiem,
Vai Merlins tevi še ir pārnesis?"
Atradumi.
Apbedījumi apkaimē. To ir diezgan daudz, un tie, burtiski, izmētāti pa visu Solsberijas līdzenumu (kapkalniņu platību literatūrā min kā 14 km2. Tajos atrasti bronzas kinžali, cirvji un milnas, zelta rotaslietas, apgleznoti trauki un nopulēti akmeņi. Šais atradumos arheologi saskatījuši līdzību ar Mīnojas un Mikēnu kultūrām Grieķijā. Jaunākie dati vedina domāt, ka šie kapu kalniņi ar nodomu izvietoti ap Stounhendžu, lai tos varētu redzēt kompleksa apmeklētāji.
Patlaban arheologiskie pētījumi kompleksa apkaimē ir noliegti.
Pirmās kremētās cilvēku atliekas - kaulus un zobus, Stounhendžā uzgāja jau XX gs. 50.gados. Tās izpētīja ar C14 metodi, senākās datēja ar 3030.-2880.g.pmē., bet jaunākās - ar 2570.-2340.g.pmē. Šetfīldas universitātes zinātnieki Maika Pārkera Pīrsona vadībā izpētījuši, ka šajā 600 gadu periodā Stounhendžā apglabāti 150-240 vīrieši, sievietes un bērni. Līdz šim tika uzskatīts, ka apglabāšana notikusi tikai 100 gadu periodā no 2700.-2600.g.pmē.
Dzelkšņveida savienojumi. Tādi izmantoti Stounhedžas kompleksā akmeņu savienošanai, ir identiski tādiem pašiem Lauvas vārtos Mikēnās Grieķijā.
Akmens zizlis.
Dzintara diski zelta rāmīšos un lūgšanu krelles. Tādus lietoja Ēģiptē. Domā, ka tos atveduši feniķiešu tirgotāji.
Vēl viens akmeņu krāvums – tā atliekas atrodas 3 km uz austrumiem un celts pirms 4000–4500 gadiem.
Cita 3 m augsta bluķu kaudze – tā atrasta 2 km uz ZA, blakus senākam koka baļķu aplim.
Dāringtonas Volsas apmetne. Arheologi to uzgāja 2007.gadā netālu no Stounhendžas. Pētnieki uzskata ka apmetne, iespējams, bijusi apdzīvota tikai ziemas un vasaras saulgriežu laikā.
Uzraksti Stounhendžā. Iespējamu uzrakstu pēdas akmeņos pirmo reizi kompleksā tika uzietas 1953.gadā. Tos gan nebija iespējams izlasīt, vēl jo vairāk - nav konstatēts, ka tā būtu kāda rakstība. Jautājumu atrisinās spēja tehniskais progress un 2003.gadā izrādījās, ka Stounhendžas akmeņi bija gluži vai raibi no uzrakstiem. To visu ļāva uziet uzņēmumu Wessex Archaeology un Archaeoptic arheologu veiktā slāzerskanēšana, eksperimenta laikā tika noskanēta daļa no 83 akmens bluķiem. Reljefi esot ne vairāk ka 2 mm dziļi un attēlo bronzas cirvjus. Vēl arheologi tiecas uzskatīt, ka grebumi akmeņos veikti jau tad, kad Stounhendžas svētnīvca bija jau mirusi (neaktīva).
Kompleksa vecums. Ap 5000 gadu. Tika atrasti vairāki organiski savienojumi pēc kuriem noteikt vecumu: piemēram ragi ar iegriezumiem. Datējums liecināja, ka šie priekšmeti izgatavoti periodā 2900.-2600.g.pmē. Ogles gabaliņš no vienas no Obrija bedrītēm – 2200.g.pmē., noasināts rags (atrasts pie viena no trilītiem) – 2280.–2260.g.pmē., bet Alejas atradumi datēti ar 2245.–2085.g.pmē. Tātad komplekss ir vismaz 1000 gadu vecāks par Mikēnu un feniķiešu kultūrām.
Kompleksa astronomiskie parametri.
1. Komplekss orientēts tieši ZA virzienā t.i. vasaras saulgriežu saullēkta punktā (21.jūnijā), kur tas bija pirms 4000 gadiem. Tādējādi to var uzskatīt pa Saules templi. Austošo sauli aizsedz viens no vertikālajiem akmens bluķiem, kas atrodas 78 m nostāk no loka, nosacītās ieejas avēnijas sākumā. Tad arī pulcējas druīdu ideju mantinieki.
2. Monumenta analīze dod norādījumu uz stāvzvaigzni (kā?) Jaunavas Betu 32 gg. attālumā.
Hipotēzes.
"Milžu māja." Sena viduslaiku hipotēze, kas balstīta uz nostāstiem par milžu dalību kompleksa celtniecībā.
Druīdu svētnīca. Džons Obrijs jau 1666.gadā izvirzīja domu, ka vietu saviem rituāliem radījuši druīdi. Taču līdz šim arheologi nav konstatējuši nekādu kompleksa saistību ar druīdiem.
Sena svētnīca. Tā esot sena Saules un Mēness svētnīca, kas uzbūvēta laikā, kad cilvēki sāka pāriet no medniecības uz lauksaimniecību un no Mēness kā medību aizbildņa uz Sauli ka lauksaimniecības aizbildni. No galvenā ceļa puses noteiktā dienā var novērot kā Saule un Mēness satiekas vienā vertikālā līnijā šķirbā starp akmeņiem, pie kam Saule - mazliet augstāk.
Sena observatorija. Tajā novērota gan Saules gan arī Mēness kustība. Šodien visatzītākā teorija. Šeit neviens nav dzīvojis un neviens nav apglabāts (kaut gan cilvēku atliekas, arī kremētas, šeit ir atrastas).
G.Higinss jau savā 1827.gada grāmatā norāda, ka kompleksa ārējā aplī ir tieši 60 stāvakmeņu (vai tad tā ir?), un tas simbolizējot Austrumos pazīstamo Brihaspati ciklu - divas Jupitera pilnas apriņķošanas.
Sesils A.Ņūmens – 1964.gadā, savā grāmatā "Stounhendžas mīkla" izteica hipotēzi par kompleksu arī kā Mēness observatoriju vienlaicīgi ar Saules. Pie tāda secinājuma autors nonāca izpētot pamatakmeņus un viņu veidoto četrstūri. Tas izsauc izbrīnu, jo Mēness novērošana ir diezgan sarežģīta, bet tā laika Albionas iedzīvotāji atradušies akmens laikmeta līmenī.
Džeralds S.Hoskinss no Bostonas Universitātes izteica hipotēzi, ka Stounhedža ir gigantisks skaiļotājs ar mērķi paredzēt aptumsumus. Viņš apgalvoja, ka 56 Obrija bedrītes domātas Mēness mezglu punktu korekcijai ar treju pārvietojamu marķieru palīdzību pa Obrija bedrīšu loku, jo 18 2/3 X 3 = 56. Tātad kompleksa galvenā funkcija ir aptumsumu paredzēšana.
Tas viss labi sasaucas ar observatorijas hipotēzi.
Hipotēzes mīnuss ir tas, ka komplekss neatrodas pakalna virsotnē, bet gan līdzenumā, kas ir visai neizdevīgi debesu ķermeņu novērošanai.
Sens astronomiskais kalendārs. Patiesi, ar kompleksa objektu novietojumu varēja izskaitļot debesu ķermeņu novietojumus. Pavisam cieši saistās ar Observatorijas hipotēzi.
Milzīga kapsēta. Ir pētnieki, kas uzskata, ka komplekss ir Velsas valdoso dinastiju apbedījuma vieta.
Romieši kā autori. Mazticami, lai gan šai apvidū krustojās viņu ceļi, un tādēļ netālajā Seremā nocietinātā apmetnē bija izvietojušies romiešu leģioni. Ir pilnīgi skaidrs, ka komplekss tika uzbūvēts jau ilgi pirms romiešu ierašanās. Tāpat nav nekādu ziņu, ka viņi būtu ņēmuši dalību tālākā kompleksa pārveidē.
Hiperborejieši kā autori. Ir zināms pamats aplūkot šo teoriju. Hekatejs no Abdēras savā grāmatā (līdz mūsdienām nav saglabājusies un šis citāts zināms pateicoties tikai Sicīlijas Diodora pārstāstam) stāsta, ka apmēram 300.g.pmē. hiperboreju apdzīvotā salā atrodas svēta teritorija ar apaļu Apolona templi. Tāpat izrakumos kompleksa apkaimē konstatētas vairākas līdzība ar grieķu pirmshelēņu kultūrām.
Feniķieši kā autori. Tāda versija ir vērā ņemama, jo feniķieši bija izcili jūrasbraucēji. Kā tādi viņi apmeklēja arī Britu salas un tirgojās ar tām (ņēma varu).
Dziedinātava. Šī hipotēze balstās uz to, ka šeit uzietajām cilvēku atliekām ir traumu pēdas. Iespējams, te nodarbojušies ar kaulu lūzumu dziedēšanu. Britu senajās leģendās aprakstīts zaļā vizlas smilšakmens dziedējošais spēks - tāda materiāla ir 6 t smagais monolīts kompleksa centrā - Altāris. Īpaši daudz šo leģendu ir Viltšīrā un Pembrukšīrā (tajās ir daudz vizlas smilšakmens iegulu). Iespējams, tādēļ daļa Stounhendžas akmeņu ir no šejienes aizvesti.
Akustiskā hipotēze. Rūperts Tills - šis profesors veicis akustiskos pētījumus kompleksā un uzskata, ka šī ir ideāla vieta transa mūzikas atskaņošanai.
Saistība ar Apļiem laukos. Atzīmē to, ka Stounhendžas megalīta klātbūtnes vietā Viltšīras grāfistē, ir visbiežākā Apļu veidošanās vieta Anglijā. Šo sakarību apjauta metereologs Torens Milejs, kurš uzskatīja, ka senos megalītus cilvēki būvēja tieši šādās aktīvās Apļu vietās (par to viņā 2002.gada izdotā grāmata "Dievi un akmeņi"). Pirmie Apļi laukos Stounhendžas tuvumā reģistrēti 1968.gadā.
iespējams, kompleksa iekšīenē kaut kādā veidā veidojas elektrostatiskas dabas signāls, kas dodas kosmosā un ir tur uztverams. Tas varētu izskaidrot to, ka daļa Apļu veidojas kompleksa tuvumā.
Burvja Merlina dalība. Šī versija laikam ņemta no kādiem folkloras materiāliem. Saskaņā ar to, Merlins sarsēnu bluķus pārvietojis pa gaisu un tā sakrāvis vajadzīgajā veidā. Interesanti, ka smagu akmeņu pērvietošana pa gaisu figurē daudzu tautu folklorā, kas sastīta ar megalītu būvi, piemēram, Nanmadolas pilsētas celtniecība Mikronēzijā, kur akmeņus pa gaisu pārvietoja brāļi Olosopa un Olosipa.
Sena signalizācijas ierīce. Autors ir krievs A.Votjakovs (А.Вотяков), kas 1998.gadā izvirzīja domu, ka reiz vērīgie kompleksa priesteri pamanīja, ka Saule uzlēkusi nepareizā vietā uz precīzi novietoto kompleksa akmeņu fona. Tādejādi akmeņu salikums signalizēja par Zemes ass maiņu un iespējamu globālu "litosfēru katastrofu."
Sens matemātisks skaitļošanas centrs. Koka skaitīkļu akmens prototips. Aprēķini notikuši, pārvietojot akmeņus pa bedrītēm.
Kompleksa zīmējumi.
Britu bibliotēkas zīmējums – glabājas Britu bibliotēkā.
Kembridžas universitātes Pārkera bibliotēkas zīmējums – tur arī glabājas.
Duē zīmējums – franču pilsētā Duē atrasts 2006.gadā. Šajā XV gs. zīmējumā autors visai labi iztēlojās kā ir sasaistīti akmeņi. Viņš pareizi attēlojis piecus centrālos trilītus. Zīmīgi, ka 15.gs. divi no pieciem trilītiem jau bija nokrituši. Tāpat attēloti akmeņu dzelkšņu veida savienojumi. Franču atradumu plānots izstādīt apskatei 2007.gadā Karaliskās akadēmijas izstādē par godu Londonas Antikvāru biedrības 300 gadu jubilejai.
Avoti.
Hekatejs no Abderas. Tās ir pirmās rakstveida ziņas par kompleksu no 300.g.pmē. Viņš ziņo par „savādu apaļas formas templi,” kas „veltīts Saules dievam.” Tas atrodoties uz kādas salas „ne mazākas par Sicīliju, iepretim ķeltu zemei (Francijai) okeānā, kas apskalo tās krastus,” ar ko nepārprotami domāta Britānija. Viņš raksta, ka reizi 19 gados „kad Saule un Mēness atkal ieņēma tādu pašu stāvokli,” salu esot apmeklējis Apolons.
Jūlijs Cēzars. Mūsu ēras I gs. sākumā bija augstākais Jupītera priesteris un rakstīja, ka šī senā būve esot druīdu svētnīcas atliekas. Cēzars uzskatīja, ka briti un hiperborejieši tolaik bija viena un tā pati tauta.
Sicīlijas Diodors – turpina iepriekšējo stāstu I gs. pmē. Viņš raksta, ka ķeltiem ir sfēriskas formas svētnīcas, raksta par „apļveida Saules templi,” kas paceļas „zaļajā Hiperborejas salā Ziemeļjūrā.” Viņš piemin arī Abarīdu – „Apolona augstāko priesteri,” gudru burvi. Kādu dienu burvis „uz savas zelta bultas” aizlidojis uz Dienviditāliju, lai personīgi tiktos ar Pitagoru (tātad VI gs.pmē.).Diodors apgalvo, ka Apolons apmeklē ķeltus katrus 19 gadus, spēlē uz cītaras un dejo cauru nakti līdz uzlēc Plejādes - pavasara ekvinokcijas laikā. Līdzīgi Stounhendžai ķeltu svētnīcas atrodas arī Francijā pie Dordonas upes iztekas Centrālajā kalnu masīvā (uz turieni XVI gs.pmē. sākuši pārcelties hiprboreji no Aizurāliem?).
Monmutas Halfrīda XII gs. grāmatā „Britānijas karaļu vēsture” teikts, ka „milžu riņķus” nevar būt cēluši tā laika cilvēki, bet pirmo reizi tādi radīti Īrijā. Akmeņus tiem gādājuši milži no Āfrikas. Tad ķēniņš Vortigens pēc Merlina padoma atkal uzslējis stateniski šos akmeņus.
Stounhendža un druīdi. Lai gan hipotēzi, ka kompleksu saviem rituāliem varētu būt iekārtojuši druīdi, izteica jau 1666.gadā Džons Obrijs, līdz šai dienai tam nav nekādu arheoloģisku pierādījumu.
Tas gan nekādi nemulsina mūsdienu druīdisko tradīciju piekopējus, kas katru gadu saulgriežu laikā pulcējas kompleksā, un sagaida tur rītu dejojot bungu un dūdu pavadībā. Līdz 1984.gadam tika rīkots Stounhendžas Brīvais festivāls, kad to aizliedza. Tas izraisīja sadursmes ar policiju, kopš tā laika pieeja kompleksam ir ierobežota. Nu druīdu rituāli šeit ir atkal atļauti un tie pulcē tūkstošiem cilvēku saulgriežos. Festivālu atbalstījis arī kultūras mantojuma fonds English Heritage, kura uzraudzībā atrodas komplekss.
Objekti Stounhendžas kompleksa tuvumā.
Akmens monolītu rindas zem zemes 3,2 km attālumā. Tuvāk - šeit.
Vēl viens, apmēram 10 m diametrā neliels aplis atrodas Stounhendžas avēnijas beigās.
Daringtonas siena.
Kompleksa enerģētika. Komplekss mūsdienās ir visu iespējamo ezotēriķu "Meka," to apmaklē visu iespējamo mistisko skolu un novirzienu pārstāvji.
Uzskata, ka Stounhendžas komplekss ir ģeoaktīva vieta ar labvēlīgu, dziedinošu efektu. Tiek uzskatīts, ka šis komplekss atrodas uz tā saucamās "Lī līnijas" kopā ar Sv.Mihaēla kalnu Lendsendā un Solsberijas katedrāli. Ir lasītas arī ziņas par levitācijai līdzīgām parādībām kompleksa apļa iekšpusē.
Ir ekstrasensi, kas Stounhendžas apmeklējuma laikā virs vecajiem akmeņiem esot redzējuši senās svētnīcas fantomu - tam bijusi pusapaļa kupola daļa no koka. Virs kupola it kā atradusies bultas formas spice no liela kristāla (ko tādu vēl varot mūsdienās redzēt Indijā).
Stounhendža un cereoloģija. Stounhendža ir viena no 3 vietām Dienvidanglijā, kurā labības laukos mēdz bieži parādīties Apļi.
Pirmo reizi Stounhendžas monumenta tuvumā Apļi parādījās 1968.gadā.
1996.gada jūlijā pie Stounhendžas parādījās piktogramma, kas sastāvēja no 150 apļiem. Pats Delrado pierādīja glifa matemātisko precizitāti.
Stounhendža un NLO. Te bieži novēro dažādas anomālas parādības - Apļus laukos, NLO, levitācijas. Krievu avotos var uziet informāciju, ka eksistē kādas L.Ceļinas (Л.Целинa) uzņemta NLO fotogrāfija Stounhendžā.
Interesanti! Stounhendžas kompleksam līdzīgs esot uziets Jaunās Īrijas salā - Šoutenas salās pie Jaungvinejas.
Par armēņu Stounhendžu sauc Zorackareras megalītu kompleksu pie Sisiānas pilsētas.
Tāpat Jemenā esošu megalītu kompleksu sauc par Jemenas Stounhendžu.
Nebraskas pavalstī kāds ameirikāņu fermeris iekārtojis Automobīļu Stounhendžu no veciem spēkratiem.
Arī igauņi uzskata, ka viņiem ir sava "mazā Stounhendža" - Derības akmeņi Hījumas salā.
Apdraudējums! Kompleksu varot apdraudēt kurmji, jo līdz ar siltākām ziemām var pieaugt to populācija, kas var destabiizēt akmeņu krāvumus.
Netālu no Stonhendžas atrodas pārslogota automaģistrāle A303, kuru pēc gadiem ilgiem tiesu strīdiem 2024. gadā galīgi izlēma ieslēpt tunelī.
Saites.
Akmens apļi pasaulē.
