Aliens

Izraēlas arheologi Hēroda I Lielā pilī atrod monumentālu vārtu ceļu

Jeruzālemes Žīdu universitātes Arheoloģijas institūta arheologi, veicot izrakumus Herodiānas Valsts parkā, atklājuši monumentālu vārtu ceļu, kas ved uz Jūdejas tuksneša augstākā kalna virsotnē valdnieka Hēroda I Lielā uzcelto pili. Unikālais komplekss tika atrakts ilggadējā (1972.-2010.g.) Herodiānas izrakumu vadītāja arheologa Jehudas Necera (Ehud Netzer) piemiņai veltītas ekspedīcijas ietvaros.

Galvenā vārtu ceļa iezīme ir koridors ar sarežģītu, trīs līmeņos izbūvētu arku sistēmu. Šīs arkas balstīja uz ķēniņa lielās, kalna virsotnē esošās pils priekštelpu vedoša koridora sānu sienas. Pateicoties arkām, 20 metrus garais un 6 metrus platais koridors ir saglabājies savā sākotnējā 20 metrus lielajā augstumā.

Jūdejas ķēniņš Hērods Lielais - lielākais despots un dižākais celtnieks žīdu vēsturē

Hērods Lielais (74.-4.g.pmē.) bija ar Romas impēriju vasaļvalsts attiecībās esošās Jūdejas valdnieks. Vēsturē pazīstams kā ļoti nežēlīgs un paranoidāls valdnieks, kurš savu mērķu sasniegšanas labad spīdzinājis un nogalinājis ne tikai politiskos konkurentus, bet arī paša ģimenes locekļus. Vēl guļot uz nāves gultas, Hērods esot pavēlējis arestēt visus Jūdejas dižciltīgākos vīrus, kurus pēc viņa pavēles vajadzēja nogalināt dienā, kad viņš mirs. Tādējādi šajā dienā visa valsts slīgtu sērās. Tomēr, kad despots nomira, viņa pavēle netika izpildīta - ieslodzītos atbrīvoja un sēru vietā visā Jūdejā svinēja svētkus. Komentējot Hēroda nežēlību, Romas imperators Augusts esot izteicies: "Labāk būt Hēroda cūkai, nekā viņa dēlam."

Hērods Lielais vienlaikus bija arī liels hellēniskās kultūras cienītājs un „lielākais celtnieks žīdu vēsturē.” Hēroda galmā pulcējās grieķu filozofi, rakstnieki un mākslinieki. Pats Hērods nevainojami runāja grieķiski un sevi uzskatīja vairāk par piederošu grieķu nekā žīdu kultūrai. Etniski Hērods bija idumejietis jeb edomietis (iespējams, ar jūdu asiņu piejaukumu) un pārstāvēja semītu cilmes etnosu, ko tikai 80 gadus pirms viņa Makabeju dinastijas ķēniņš Jānis Hirkāns I bija iekļāvis žīdu tautā, tā locekļus vardarbīgi pievēršot jūdaismam.

Savas valdīšanas astoņpadsmitajā gadā (apmēram, 20.-19.g.pmē.) Hērods I Lielais pārbūvēja un paplašināja Jeruzālemes Otro templi. Viņš arī apjomīgi un moderni pārbūvēja seno feniķiešu ostas pilsētu Cēzareju Vidusjūras krastā. Tāpat lielie cietokšņi Masadā, Jērikā un Hērodiānā, iespējams pat Bālbekas tempļu kompleksa daļa (sk.: "Bālbeka - Heliopole. I daļa: Vēsture", aliens.lv, 13.05.2014.) ir Hēroda I Lielā celti.

Lai arī Hērods I Lielais bija spējīgs pastrādāt šaušalīgus noziegumus, tomēr Jaunās Derības Mateja evaņģēlijā aprakstītā, pēc Hēroda pavēles notikusī vīriešu dzimuma jaundzimušo apkaušana Betlēmē nav guvusi nevienu vēsturiski ticamu apstiprinājumu. Iespējams, šis stāsts ir Mateja radoša interpretācija par 10 Ēģiptes mocību, ko tas pārstrādājis, lai lasītājam sniegtu spilgtu ilustrāciju Toras (Vecās Derības) pareģojumu šķietamam piepildījumam Jēzus biogrāfijā. Desmitā Ēģiptes mocība, kas aprakstīta 2.Mozus grāmatā (Exodus 12:21-30) Jehovas liecinieku mūsdienīgā pārstāstā īsi atstāstīta šādi:

"Dievs pavēlēja savai tautai apslacīt durvju stenderes ar jauna āža vai jēra asinīm. Tad pār Ēģipti gāja Dieva eņģelis. Tajās mājās, kur eņģelis redzēja asinis, viņš nevienu nenogalināja. Bet tajās mājās, kur uz stenderēm asiņu nebija, Dieva eņģelis nogalināja gan cilvēku, gan dzīvnieku pirmdzimtos. Šī bija desmitā mocība."

Pirmkārt, Bētlemes slaktiņa iespējamībai pretī runā fakts, ka Hērods Lielais nomira 4.g.pmē., t.i. četrus gadus pirms hipotētiskās Ješua (Jēzus) dzimšanas. Otrkārt, evanģēlisti Matejs un Lūka savos evaņģēlijos, aprakstīdami Jēzus dzimšanu, min atšķirīgus vēsturiskus faktus. Abu evaņģēlistu versijas nav iespējams saskaņot. Treškārt, žīdu vēsturnieks Jāzeps Flāvijs (37.-pēc 100.g.), kuram kā lojālam Romas pilsonim nebūtu iemesla šāda fakta noklusēšanai, ne ar pušplēstu vārdu nepiemin bērnu apkaušanu.

Hērodiānas cietoksnis

Hērodions ir konusa formas kalns, kas 758 metru augstumā virs jūras līmeņa, kā apvidū augstākā virsotne paceļas Jūdejas tuksnesī, 12 kilometrus uz dienvidiem no Jeruzālemes un 5 kilometrus uz dienvidiem no Betlēmes, Hērodiānas Valsts parkā, Rietumkrastā - Izraēlas 1967.gadā okupētajā un tagad militāri pārvaldītajā, par Jūdejas un Samārijas apgabalu sauktajā Jordānijas teritorijā.

Apmēram, starp 23. un 15.g.pmē., atzīmējot savu 40.g.pmē. izcīnīto uzvaru pār partiešiem, atbilstoši Jāzepa Flāvija 94.g. sarakstītajā "Jūdu senatnē" teiktajam, Hērods Lielais kalna savrupajā virsotnē uzcēla cietoksni-pili ar četriem apaļiem torņiem, lielākajā no kuriem visdrīzāk pats arī dzīvoja. Kalna piekājē Hērods Lielais uzbūvēja otru pili, bet tai blakus plašas romiešu tipa pirtis. Augstāk kalnā atradās teātris ar karalisko ložu un sēdvietām apmēram 450 skatītājiem.

Neskatoties uz Hērodiānas atrašanos tuksnesī, augšējai pilij un tai pieguļošajam, zemāk novietotajam atpūtas kompleksam bija ierīkota iespaidīga, apmēram 5 km gara ūdens piegādes sistēma ar tā uzkrāšanai paredzētām, ārpus augšējās pils mūriem novietotām lielām cisternām.

Pēc nāves pretrunīgi vērtētais Jūdejas valdnieks, kā atkal vēstī J.Flāvijs, pēc paša iepriekš izteiktas gribas, "tērpts purpurā, ar diadēmu un zelta kroni galvā un scepteri labajā rokā," tika apglabāts Hērodiānā. Kur tieši kalnā meklējama Hēroda kapa vieta, domas dalās. Vispirms, sekojot Flāvija norādēm, to meklēja Lejas Hērodiānas kompleksā esošā baseina apkaimē. Tad augšējā pilī. Līdz visbeidzot J.Necers 2007.gadā kalna nogāzes vidusdaļā izveidotā platformā uzgāja apbedījuma vietu ar trim sadauzītiem kaļķakmens sarkofāgiem un mauzoleja pamatnes (podija) paliekām. Greznākais, ar rozetēm rotātais sarkofāgs bija darināts no sarkana akmens, bet abi pārējie - no balta. Necers, kurš Hēroda kapa vietu bija meklējis jau gadiem, uzskatīja, ka beidzot to atradis. Sarkanais sarkofāgs varēja būt piederējis Hērodam. Netieši par to liecināja tā sadauzīšana mazos gabalos - dumpinieki bija apgānījuši Hēroda atliekas un atdusas vietu, izrādot savu nicinājumu pret ienīsto valdnieku. Necera hipotēze guva plašu publicitāti.

Ķēniņa kapeņu komplekss

Žīdu universitātes arheologi Rojs Porats (Roi Porat), Jēkabs Kalmans (Yakow Kalman) un Rāhele Hasija (Rachel Chachy) izteikuši pieņēmumu, ka nesen uzietais velvētais koridors būvēts, saskaņā ar Hēroda I Lielā plānu pārveidot milzīgo un monumentālo Hērodiānas kalna cietokšņa kompleksu par mākslīgu vulkāna formas kalnu. Projektam vajadzēja iemūžināt nākamajām paaudzēm piemiņu par diženo ķēniņu - arhitektu.

Jau izrakumu gaitā arheologiem kļuva skaidrs, ka arku koridors tā arī netika izmantots, jo vēl pirms pabeigšanas tas bija kļuvis nevajadzīgs. Iespējams, Hērods lielais, nojauzdams tuvo nāvi, nolēma mainīt kalna virsotnē izbūvētā kompleksa mērķi, no reprezentatīvas rezidences un cietokšņa to pārvēršot par episka mēroga karaliskām kapenēm.

Tikmēr citi izraēliešu arheologi, arī no Žīdu universitātes, jau 2013.gadā norādījuši, ka virkne faktu runā pretī iespējamībai, ka Hērodionā atklātās kapenes varētu būt piederējušas Hērodam I Lielajam. Viņuprāt kaps ir pārāk mazs priekš tik ambicioza, lielus celtniecības projektus īstenojuša valdnieka, kāds bija Hērods. Eksperti arī domā, ka kapa novietojums zem kāpnēm un tā nesimetriskums attiecībā pret pārējo kompleksu nav savietojams ar karalisku kapeņu iekārtojuma principiem. Tāpat viņi norāda, ka diez vai valdnieks, kurš bija pazīstams kā dārgu un eksotisku lietu cienītājs, būtu izvēlējies vietējo akmeni kā materiālu sava zārka izgatavošanai.

Jebkurā gadījumā, Hēroda I Lielā valdīšanas laikā beigās, vēl notiekot mākslīga pakalna celtniecības darbiem, tagad atklātais, arku segtais koridors tika aizbērts. Šajā celtniecības posmā tapušo jauno monumentālo kāpņu, kas ved no pakalna pamatnes līdz tā virsotnei, augšējā daļa, kā šķiet, uzbūvēta virs tā.

Arheologi norāda, ka kalnā veiktajiem celtniecības darbiem noslēdzoties, aizbēra ne tikai koridoru ar arkām, bet arī visas pārējās, agrāk Hēroda I Lielā būvētās celtnes, ieskaitot 2008.gadā atklāto teātri. Vienīgā neaizbērtā struktūra bija krāšņa mauzoleja stila celtne, kuras hipotētisko rekonstrukciju kalna piekājē šodien var aplūkot Hērodiānas apmeklētāji.

Pašreiz notiekošo izrakumu laikā atklāta arī sākotnēji iespaidīgā, ar freskām izgreznotā pils priekštelpa, kas zaudēja savu sākotnējo funkcionalitāti, kad vārtu ceļš, būvniecības plānu izmaiņu dēļ bija kļuvis lieks.

Izpētot koridoru, arheologi uzgāja arī liecības par Lielā žīdu dumpja periodu (66.-71.g.), ieskaitot dumpinieku kaltās monētas un nepabeigtās celtnes.

Barkobas dumpinieku tuneļi

Hērodiānu kā aizsardzībai īpaši piemērotu vietu un bāzes nometni izmantoja arī pēc skaita trešās un pēdējās lielās žīdu sacelšanās jeb Romiešu-jūdu kara dalībnieki - žīdu nemiernieki, kas Simona Kosibas dēla saukta arī Barkobu (Bar Kohba - Zvaigznes dēls jeb mesija) vadībā 132.g. sacēlās pret Romas varu Jūdejā. Barkobas sacelšanās laika artefakti un konstrukcijas Hērodiānā bija atrastas jau iepriekš. Tagad tās uzgāja arī turpinot izrakumus ar arkām velvētajā koridorā, kur atklājās iepriekš nezināmi dumpinieku būvētie slepenie tuneļi. Koka siju daļēji balstīti, šie tuneļi ļāva dumpiniekiem izkļūt ārā no kalna virsotnē uzceltā cietokšņa, izlavoties pa slepenām atverēm koridora sienās. Vienā no šiem tuneļiem arheologi atklāja labi saglabājušos konstrukciju no 20 cipreses koka balstiem, kuri izkārtoti krustām šķērsām balstīja tuneļa griestus.

Augšējais attēls: Arkām velvētā vārteja. Hērodiānas ekspedīcijas publicitātes foto.

Avoti:
new.huji.ac.il
dailymail.co.uk
en.wikipedia.org
holylandphotos.org
bramanswanderings.com
Kosidovskis, Zenons. 1982. Evaņģēlistu stāsti. Rīga: Zinātne.
Dimont, I. Max. 1994. Jews, God, and history. A Mentor Book.

Pirmo reizi publicēts 30.12.2014.