Jeruzāleme
Žīdu Ieruschalajim – „miera mājoklis.” Senatnē tika saukta par Jevuseju.
Atrašanās vieta. Izraēla, daļa pilsētas (Tempļa kalns) atrodas arābu pašpārvaldē.
Iedzīvotāji. 2005.gadā pilsētā dzīvoja 450 000 žīdu un 245 000 arābu, jeb 66% žīdu un 34% arābu. 1967.gadā šie skaitļi bija attiecīgi 74% un 26%. Arābiem ir lielāka dzimstība. Daudzi žīdi tagad Jeruzālemi pamet, lai izvairītos no terorisma draudiem.
Vēsture. Jeruzāleme minēta Eblā uzietajās ķīļraksta plāksnītēs minētas kopā ar citām pilsētām - Sodomu, Gomoru, Damasku, Beirūtu, Biblu u.c. bez tam minētas vēl daudzas citas - Lahiša, Hazora, Megida, Dora, Gaza, Aštarota.
Laikā, kad pie jebusiešu pilsētas nonāca jūdu ķēniņa Dāvida karaspēks, to sauca par Salemu. Pilsēta bija pavisam neliela, izvietota vientulīgu pakalnu virsotnēs. Dāvids to ieņēma un padarīja par savas valsts galvaspilsētu un Palestīnas galveno pilsētu, bet viņa dēls Zālamans uz klints uzbūvēja templi – lielāko žīdu tautas svētumu, kurā ievietoja Derības šķirstu.
Jeruzālemi ieņēma un nopostīja divas reizes babiloņi, sagrāva arī templi.
586.g.pmē. ieņēmis un nopostījis Nebukadnēcers,
Pēc žīdu atgriešanās no trimdas Bābelē, viņi templi atjaunoja. Ķēniņš Hērods Lielais to gribēja pārbūvēt vēl krāšņāku par Pirmo templi, plaša mēroga celtniecība turpinājās vēl pēc viņa nāves I gs.
320.g.pmē. pilsētu ieņēma Ptolemajs.
169.g.pmē. pilsētu ieņēma Antiohs Epifāns.
Pēc imperatora Tita vadītās Zālamana tempļa sagraušanas un nodedzināšanas 70.gadā un pēc Otrās žīdu sacelšanās 132.-135.g.
150.gadā Antonijs uz senās Jeruzālemes drupām uzcēla romiešu koloniju un to nosauca par Elijukapitolīnu (Aelia Capitolina), iekarotāji šai vietā ierīkoja savu – Jupitera templi. Žīdi drīkstēja pilsētā ierasties tikai 1 dienu gadā - 9.āva dienā apraudāt Jeruzālemes svētnīcas sagraušanu.
Konstantīns I Lielais padarīja to par kristiešu ciltstēvu apmešanās vietu. 335.gada 13.septembrī paša imperatora Konstantīna I un dažādu zemju garīdznieku klātbūtnē tika iesvētīta nule uzceltā Tā Kunga kapa baznīca. Par godu šim notikumam pareizticīgā baznīca šai diena ik gadus atzīmē Baznīcas atjaunošanas svētkus (krieviski - праздник Обновления Храма).
Par Jeruzālemi to sāka saukt atkal IV gs.
Makabeju un romiešu periodā Jeruzālemei pievienoja daļas uz ziemeļiem no Morijas un Akras (Antonija kalnu).
Konstantinopoles I koncilā 381.gadā nolēma izveidot 5 bīskapu pamata katedras - vienu no tām Jeruzālemē.
614.g. Jeruzālemi ieņēma persiešu ķēniņš Hosrovs II. 614.gadā ieņēma Jeruzālemi. Karadarbības rezultātā stipri tika bojāts Tā Kunga kapa baznīcas komplekss, tomēr inoka Modesta (vēlākais Jeruzālemes patriarhs) vadībā un par imperatora Iraklija un Hozroja sievas Marijas (kristiete) līdzekļiem vēlāk 616.-626.gados bojājumi tika novērsti.
637.gadā ieradās arābu iekarotāji ar kalifu Omāru priekšgalā.
1009.gadā Fatimīdu dinastijas kalifa Hakima karaspēks ieņēma Jeruzālemi, apspiežot sacelšanos Palestīnā. Sultāns tika uzkurināts ar baumām un aizdomām pret kristiešiem, tādēļ masveidā Jeruzālemē tika nogalēti kristieši. Jeruzālemē un tās apkārtnē tika nopostīti visi kristiešu dievnami. Barbarisko postījumu rezultātā neatgriezeniski tika nopostīta Tā Kunga kapa bazilika un nopietni tika izpostīts viss sakrālais komplekss.
Jeruzālemes karalistes galvaspilsēta (1099.-1244.g.). 1099.gada 14.jūlijā pilsētu ieņēma krustneši, kas izvērsa nežēlīgu laupīšanu un masveidīgas iedzīvotāju slepkavības, netaupot pat sievietes un bērnus, nogalinot ne tikai islamticīgos, bet arī kristiešus. Pēc tam krustneši padarīja Jeruzālemi par savas jaundibinātās Jeruzālemes karalistes galveno pilsētu.
Saladina valdīšanā (1187.-?). 1187.gada 2.oktobrī pēc 90 gadu krustnešu valdīšanas Saladins ieņēma Jeruzālemi un kā tāds iekļuva vēsturē kā "Iekarotājs." Pēc šīs spožās uzvaras Saladins aši iekaroja gandrīz visas atlikušās kristiešu valstiņu teritorijas un nodibināja savu galvaspilsētu Damaskā.
Sestajā krusta karā (1228.-1229.g.). 1229.gada sākumā karalis ar Saladina brālēnu un Ēģiptes valdnieku Maliku al Kamilu noslēdza līgumu pēc kura atguva Jeruzālemi (1229.g.), Bētlemi un Nācareti.
1244.gadā Ēģiptes pašā Horezmī ieņēma Jeruzālemi. Šis notikums kļuva par Septītā Krusta kara iemeslu un no tā laika Jeruzālemi nepārtraukti pārvalda musulmaņi.
1517.gadā Jeruzālemi ieņēma osmaņu turki un pievienoja savai impērijai.
Jeruzāleme I Pasaules karā. 1917.gada 11.decembrī briti ģenerāļa Alenbī vadībā izdzina no pilsētas turkus.- Pēc britu varas nodibināšanās žīdi no visas pasaules sāka ierasties un apmetās Palestīnā. Pēc Lielbritānijas premjerministra Balfūra 1917.gadā publicētās deklarācijas žīdi ieguva tiesības uz savas valsts dibināšanu Palestīnā ar galvaspilsētu Jeruzālemē.
1948.gada 14.maijā Žīdu Nacionālā padome paziņoja par Izraēlas nodibināšanu vēsturiskajā Palestīnas zemē. Uzreiz pēc tam sekojošajā karā Izraēla, pretēji 1947.gadā pieņemtajamANO plānam, paplašināja savas robežas. Tā rezultātā Jeruzālemes rieteņu daļa pārgāja Izraēlas valdījumā, bet austrenu daļa - Jordānijas.
Sešu dienu kara pirmajā dienā 5.jūnijā Jordānijas spēki uzbruka Jeruzālemes žīdu daļai. Izraēlas kara aviācija pievērsās cīņai pret Jordāniju un līdz vakaram iznīcina tās aviāciju. Austrumjaruzālemi Izraēla okupēja un anektēja 1967.gada Sešu dienu kara rezultātā, kad savu kontroli pār pilsētas daļu tā nodibināja ar izplētņlēcēju palīdzību.
1977.gadā Ēģiptes prezidents Anvars Sadats ieradās oficiālā vizītē Izraēlāun apmeklēja arī Jeruzālemi. Tādejādi viņš kļuva par pirmo arābu valsts līderi, kas tādā veidā atzina žīdu varu pār Jeruzālemi. Divus gadus pēc tam starp Ēģipti un Izraēlu ar ASV starpniecību tika parakstīts Kempdeividas miera līgums.
1980.gadā ANO Drošības padome pieņēma lēmumu Nr.478, ar kuru atzina par nelikumīgu Izraēlas kneseta Jeruzālemes pasludināšanu par Izraēlas galvaspilsētu. Izraēla šo ANO rezolūciju neatzīst.
1989.gada 15.novembrī PAO pasludināja Palestīnas valsts nodibināšanu ar gavaspilsētu Jeruzālemē, atsaucoties uz ANO rezolūciju – pieņemtu 1947.gadā.
Žīdu pētnieki 1996.gada 25.septembrī Tempļa kalna pie Aksas mošejas uzgāja tuneli, kas veda Raudu mūra virzienā. Tas izsauca palestīniešu sašutumu. Izcēlās sadursmes, kuru rezultātā dažu dienu laikā gāja bojā 63 palestīnieši, bet ievainojumus guva 1600 cilvēku.
2016.gada 23.decembrī ANO Drošības padome pieņēma rezolūciju, kas prasīja tūlītēju mājokļu būvēšanas pārtraukšanu Austrumjeruzālemē (arī citur palestīniešu teritorijās).Šo māju un apmetņu būvēšanu palestīnieši uzskata par galveno šķērsli židu-palestīniešu pamiera noslēgšanā.
ASV prezidents D.Tramps tūdaļ pat pēc inaugurācijas apsolīja amerikāņu vēstniecību Izraēlā pārnest no Telavivas uz Jeruzālemi.
Izpēte.
Čārlza Vorena izrakumi. Jauniņš britu sapieru leitnants, kuram Londonas Palestīnas izpētes fonds 1867.gadā uzdeva veikt izrakumus Tempļa kalnā. Bet viņa izpēte aprobežojās ar teritoriju uz dienvidiem no Tempļu kompleksa, turpat, kur 60. gados raka žīdu arheologi.
Vorens enerģiski iestājās par rakšanas atļauju pašā Tempļa kalnā, taču visus viņa mēģinājumus noraidīja tai laikā valdošie osmaņu turki. Neskatoties uz to, Vorens izraka tuneli ziemeļu virzienā un parakās zem ārējās sienas. Taču kapļu un laužņu sitienu skaņas iztraucēja Al Aksas mošejā lūgšanās iegrimušos islāmticīgos un viņi uzbruka racējiem ar akmeņiem. Osmāņu Izetpašā pavēlēja pārtraukt darbus. Neskatoties uz grūtībām, Vorens tomēr pārliecināja osmāņus un turpināja darbus. Viņš veica vē vairākus mēģinājumus, taču nekādi vērā ņemami sasniegumi netika izdarīti. Nebija pat zināms vai viņa mērķis bija atrast Šķirstu. Galvenokārt viņu interesēja Otrā tempļa periods, un viņš veica ne mazumu interesantu atradumu.
Montegjū Braunslova Pārkera izrakumi. Šī bija sevišķi avantūriska ekspedīcija visās nozīmēs un bija somu mistiķa Valtera Juvēliusa lolojums. Viņš vēl 1906.gadā Stokholmas universitātē bija aizstāvējis disertāciju par babiloņu Zālamana tempļa nopostīšanu. Juvēliuss bija pārliecināts, ka ieguvis drošas ziņas par vietu, kurā paslēpts Šķirsts. Tā bija kāda slepena pazemes eja dienvidos no Aksas mošejas – laikam Hiskijas tunelis, kas veda uz Tempļa kalnu no kāda Jaruzālemes kvartāla. Pie tāda viedokļa viņš bija nonācis studējot Čārlza Vorena izrakumu atskaites no 1867.gada. Bez tam somu mistiķis Juveliuss uzskatīja, ka viņš atšifrējis kādu slepenu pravieša Ecekiēla kodu, un zina vietu, kur glabājas Šķirsts. Viņš zīmēja shēmas un plānus, tad tos pārbaudīt 1907.gadā devās uz Jaruzālemi pārbaudīt. Liekas, ka rezultāti viņu apmierinājuši un 1908.gadā viņš Londonā nodibināja sabiedrību J.M.P.F.W.Ltd. Tās nosaukums veidots no dalībnieku uzvārdu pirmajiem burtiem: Juveliuss, Milens, Pārkers, Forts un Vons. Izsolījis 200 miljonu atlīdzību Šķirsta atradējam, Juvēliuss ņēmās meklēt ekspedīcijai finansētājus.
Liktenis viņu Londonā saveda kopā ar trīsdesmitgadīgo Pārkeru, caur kuru dabūja naudu no britu aristokrātijas pārstāvjiem un kādas bagātas Čikāgas ģimenes – Armūriem. Pārkers ātri savāca tiem laikiem iespaidīgu summu – 125 tūkstošus dolāru. Ekspedīcija trīs dižciltīgu britu, viena zviedra un viena soma sastāvā devās ceļā un 1909.gadā apmetās Eļļas kalnā netālu no Tempļa kalna. Šīs grupas mērķis bija atrast un izvest Tempļa dārgumus, pirmām kārtām jau derības šķirstu. Viņi tūdaļ sāka izrakumus tai pašā vietā kur Vorens. Darbos viņiem palīdzējis kāds īru gaišredzis.
Izrakumus viņi sāka ap 600 m uz dienvidiem no Tempļa areāla viņpus pilsētas mūra. Laiks gāja un visu vadošo reliģisko konfesiju pārstāvji protestēja. Teritorija atradās turku pārvaldē, un zeme šeit bija svēta. Pienāca ziema ar lietu un dubļiem, un Pārkers darbus apturēja. Tie atsākās tikai 1910.gada vasarā. Par precīzu darbu norises aprakstu mēs varam pateikties zviedru inženierim Milenam, kurš savus pierakstus publicēja 1922.gadā iznākušā gramatā, kas pieejama tikai zviedru valodā. Vairāki mēnesi pagāja enerģiski darbojoties, bet pa to laiku pieauga pretestība vietējā sabiedrībā. Tā 1911.gadā barons Edmons fon Rotšilds no Rotšildu baņķieru ģimenes iegādājās zemi kaimiņos, no kurienes apgrūtināja izrakumus, lai aizkavētu iespējamu svētuma zaimošanu.
Jaunais britu aristokrāts bija iztrūcies ar tādu notikumu pavērsienu un veica pavisam dēkainu plānu. 1911.gada aprīli viņš atteicās no slepenās ejas meklējumiem. Ar 25 000 dolāru kukuli osmaņu pilsētas pārvaldniekam Amzej Bei-pašā un krietni mazāku kukuli Tempļu kompleksa pieskatītājam šeiham Halilam, viņam izdevās sākt izrakumus tieši pašā mošejā. Darbi norisinājās naktī un visi racēji bija pārģērbušies par arābiem. Iesākumā nedēļu raka Tempļa kalna dienvidu daļā pie Al Aksas mošejas, kur, kā domāja īru gaišredzis, arī bija apglabāts Šķirsts. Taču viņu pūliņi bija veltīgi un 1911.gada 18.aprīlī ( vai 19.-? ) Pārkers pārslēdzās uz Klinšu kupola mošeju un alu ejām zem tās.
Tai laikā Dvēseļu akā vēl nebija ierīkotas kāpnes un pētnieki laidās lejā paši un laida ekipējumu pa virvēm, kuras bija nostiprinātas pie Šetijas. Lejā lākturu gaismā tie sāka grauzties lejā iežos, bet neko daudz izdarīt nepaguva, jo notika nelaime: nejauši te ieradās cits – neuzpirkts uzraugs, kurš sacēla pamatīgu brēku. Pārbiedētais uzraugs aizskrēja naktī kliegdams un sasaukdams ticības brāļus. Briti turpretī steigšus bēga. Pat neiegriežoties bāzes nometnē, viņi tūdaļ pat pameta Jaruzālemi un devās uz Jaffu, kur tos gaidīja tālredzīgi noenkurota motorjahta. Tādējādi viņi izvairījās no linčošanas, jo jau pēc dažām minūtēm trakojošs pūlis sapulcējās Tempļa kalnā. No likteņa neizvairījās šeihs Halils.
No rīta Jaruzālemē jau notika masu nekārtības, tauta notikušajā vainoja arī pašā. Tas aizliedza tuvoties Tempļa kalnam un lika arestēt britus līdzko tie būs ieradušies Jaffā. Izplatījās baumas, ka ir atrasts Šķirsts un reliģisko kopienu līderi vērsās pie pašā ar prasību novērst relikvijas izvešanu no valsts.
Brīdināti pa telegrāfu, Jaffas policisti un muitnieki arestēja un pārmeklēja britus. Neko neatraduši, viņi arestēja bagāžu un ļāva britiem apmesties savā kuģi, domājot pratināšanas turpināt. Briti tūdaļ pat pacēla enkuru un piesteigušos turku šāvienu pavadīti aizbēga un jau pēc dažām nedēļām bija Anglijā. Neviens no šīs grupas Palestīnā nekad vairs neatgriezās.
Milena grāmatā vēstītas interesantas detaļas. Saskaņā ar tur teikto Pārkeram un Juvēliusam esot izdevies iekļūt Tempļa kalna iekšienē. Milens grāmatā apgalvo, ka kalnā eksistējottrijkārša tuneļu sistēma, labirisnti un ūdens kanāli. Ieejas tuneļos esot ļoti veikli nomaskētas, pastāvējušas briesmas šais tuneļos tikt arī apraktiem. Tāpat viņi tuneļos esot sastapušies ar indīgu gāzi, kas izraisījusi apdegumus un reiboni. Pārsteidzoši, bet no sarakstes starp Juveliusu un Milenu izriet, ka tuneļos sastapušies arī ar paaugstinātu radioaktivitāti, un radioaktivitāti izstarojis kāds smilšu pulkstenim līdzīgs objekts. Apšaubāmi, vai pētnieki to vispār redzējuši, pie tam arī Geigera skaitītājs tika izgudrots jau pēc šiem notikumiem.
Pirmā pasaules kara laikā Juvēliusa skices un kartes pazuda. 1919.gadā viņš no jauna ķērās pie darba un līdz savai nāves stundai 1922.gadā izgatavoja daudz jaunus plānus un skices, kuriem vēl joprojām vajadzētu būt ģimenes īpašumā. Kāds ģimenes draugs, somu garīdznieksVoito Viro saka, ka kartes esot ļoti grūti izprast, jo žīdu bībele, pēc kuras Juvēliuss veica visas savas atšifrēšanas, pēc paša vēlēšanās esot kremēta kopā ar viņa līķi.
Visa šī lieta ir stipri juceklīga. Vēsturiski vien konstatēts fakts, ka Pārkera grupa atvērusi ieeju kādā tunelī, bet tieši tai brīdī viņi arī tikuši no turienes padzīti.
Henrija Kjelsona pētījumi. Zviedru pētnieks, kas lasīja Milena piezīmes, 1950.gadā iespējamās darbības vietas pētīja ar Gegera skaitītāju un paaugstinātu radioaktivitāti neatrada.
Pirmie žīdu izrakumi. Tie sākās 8 mēnešus pēc tam, kad pilsētu sagrāba Izraēlas armija. 1967.gadā – tātad 1968.gada februārī. Izrakumu vadītājs Meirs Ben Dova saskārās ar masīvu islāma augstākās garīdzniecības pretestību, lai gan izrakumi tika veikti ārpus Tempļa kalna teritorijas. Tāpat protestēja arī kristieši, kuri domāja, ka žīdi taisās atjaunot Templi. Tāpat atteica atļauju izrakumiem arī divi galvenie žīdu priesteri – sefards Nisims un aškenāzis Untermans. Ar laiku izdevās tomēr reliģiskos līderus pārliecināt un izrakumi varēja sākties. Vairumā atradumu bija no Otrā tempļa, krustnešu un musulmaņu laikiem.
Ronija Reiha izrakumi. Šis žīdu arheologs profesors jau 5 gadus veic izrakumus mūru rietumu pusē. Pa šo laiku pētnieki pētījuši Hēroda Lielā laiku I gs. slāņus. Viņi atraduši būvakmeņus ar uzrakstiem ivritā „svēts” un „svētums.” Drīz pēc tam 100 m attālumā viņš atrada norādes par slepenas šahtas eksistenci. Profesors Reihs šeit strādāja kopā ar arheologu Ričardu Endrjū no Oksfordas universitātes, kas tālākos pētījumos izmantoja vismodernākās tehnoloģijas. Ar infrasarkanās un termoskanēšanas metodēm tika pierādīts, ka viss Tempļa kalns kā medus kāre caurausts slepenām ejām. Reihs un Endrjū, izvairoties no liekas publicitātes, no jauna atvēra to pašu eju, ko Pārkera ekspedīcija.
Tempļa kalna izpēte reliģisku iemeslu dēļ ir ārkārtīgi sarežģīta. Kad 1996.gada 26.septembrī Izraēlas ministru prezidents Benjamins Netanjahu atvēra apmeklētājiem kādu jau sen zināmu tuneli, svētki pārvērtās par īstu asinspirti starp fanātiskiem žīdiem un musulmaņiem. Bojā gāja gandrīz 100 cilvēki un bija daudz ievainoto.
-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
"Jaunā Salema."
Atrašanās vieta. Izraēla, daļa pilsētas - Tempļa kalns un Austrumjeruzāleme, atrodas arābu pašpārvaldē.
Iedzīvotāji. 2005.gadā pilsētā dzīvoja 450 000 žīdu un 245 000 arābu, jeb 66% žīdu un 34% arābu. 1967.gadā šie skaitļi bija attiecīgi 74% un 26%. Arābiem ir lielāka dzimstība. Daudzi žīdi tagad Jeruzālemi pamet, lai izvairītos no terorisma draudiem.
Vēsture. Laikā, kad pie jebusiešu pilsētas nonāca jūdu ķēniņa Dāvida karaspēks, to sauca par Salemu. Pilsēta bija pavisam neliela, izvietota vientulīgu pakalnu virsotnēs. Dāvids to ieņēma un padarīja par savas valsts galvaspilsētu pēc Hebronas.
Dāvida dēls Zālamans uz klints uzbūvēja templi – lielāko žīdu tautas svētumu, kurā ievietoja Derības šķirstu. Tādējādi tikai no 980.g.pmē. Jeruzāleme kļuva par jūdu reliģisko centru.
Jeruzālemi ieņēma un nopostīja divas reizes babiloņi, sagrāva arī templi.
Pēc žīdu atgriešanās no trimdas Bābelē, viņi templi atjaunoja. Ķēniņš Hērods Lielais to gribēja pārbūvēt vēl krāšņāku par Pirmo templi, plaša mēroga celtniecība turpinājās vēl pēc viņa nāves 1.gs.
Pēc Hēroda tempļa sagraušanas un nodedzināšanas 70.gadā un pēc Otrās žīdu sacelšanās 132.-135.g. romieši pilsētu nosauca par Eliju Kapitolīnu (Aelia Capitolina), iekarotāji šai vietā ierīkoja savu – Jupitera templi. Par Jeruzālemi to sāka saukt atkal 4.gs.
638.gadā arābu-musulmaņu karavadonis Abu Ubaida ieņēma Jeruzālemi. Uz turieni izbrauca pats kalifs Omārsun veica lūgšanu Allaham Tempļa kalnā (Al haram al Šarif) – jūdiem un musulmaņiem svētā vietā. 640.gadā Omārs pavēlēja šeit uzbūvēt Klinšu kupola mošeju. Musulmaņi šo vietu uzskata par trešo svētāko pasaulē, jo no šejienes notikusi pravieša Muhameda debesbraukšana.
658.gadā šeit pats sevi par kalifu pasludināja Muavija ibn Abu Sufiāns - nākamais Omeijādu dinastijas aizsācējs.
Laikā no 685.-691.gadam Omeijādu kalifa Abd el Malikavaldīšanas laikā tika uzbūvēta Klinšu kupola mošeja un ap to pašu laiku arī Alaksas mošeja.
1009.gadā pilsētu ieņēma Fatimīdu sultāns Hakims.
1073.gadā pilsētu fatimīdiem atņēma Lielo seldžukukaravadonis Atciss.
Pie Jeruzālemes tikai 1/5 daļa krusta karotāju (tomēr literatūrā minēts arī, ka to varētu būt ap 200 000 skaitā) nonāca pēc 3 gadu pārgājiena un 1099.gada 14.jūlijā niknā triecienā to ieņēma pēc 15 dienu aplenkuma.
Pilsētā tika slepkavots un laupīts uz nebēdu, netika saudzēti ne bērni, ne sievietes – nogalināti tika gan musulmaņi, gan žīdi. Ielauzies kādā mājā, bruņinieks pie durvīm piekāra vairogu – tā bija zīme, ka māja līdz ar visu mantu pieder jaunam saimniekam. Citus ņēma gūstā – kā vergus, vai arī gaidot izpirkumu, un daži musulmaņi un žīdi arī atpirkās (zelts, sudrabs un citas dārglietas). Izpirkumu atdevuši un tikuši brīvībā, tie atkal krita nākamo krustnešu gūstā. Mošejas un sinagogas tika izlaupītas. Kopumā Jeruzālemē gāja bojā ap 40 000 iedzīvotāju.
Krustnešus 1187.gadā no pilsētas izdzina saracēņu valdnieks Saladins. Trešā Krusta kara laikā 1192.gadā pilsētu mēģināja atkarot krustneši angļu karaļa Ričarda I Lauvassirds vadībā, taču nesekmīgi.
Jeruzālemi uz neilgu laiku atguva Sestā Krusta karakrustneši ar vācu karali Frīdrihu III priekšgalā, kas noslēdza attiecīgu līgumu ar mirušā Saladina brālēnu Maliku al Kamilu.
1244.gadā Jeruzālemi ieņēma Ēģiptes pašā Horezmī armija. Šis notikums kļuva par Septītā Krusta kara iemeslu.
1259.gadā Jeruzālemi kopā ar visu Palestīnu iekaroja mongoļi Hulaghana vadībā(?)
Pilsētu savā varā ēģiptiešu mameluki paturēja līdz pat 1517.gadam, kad to ieņēma osmaņu turki.
1917.gada 11.decembrī(oktobrī?) briti ģenerāļa Alenbija vadībā britu-arābu apvienotie spēki izdzina no pilsētas osmaņu turkus.
1946.gada 22.jūlijā notika sprādziens britu Jeruzālemes štābā – viesnīcā „Ķēniņš Dāvids.” Sprādzienu organizēja cionisti kā atbildi uz žīdu kaujinieku nežēlīgo vajāšanu, ko veica briti. Bojā gāja 91 cilvēks. Tādējādi žīdu sacelšanās palika aizvien plašāka un britu politiķi sāka apspriest jautājumu par karaspēka izvešanu no Palestīnas.
1948.gadā aprīlī arābi, atriebdamies par žīdu noslepkavotajiem Deirjasinā, pēc britu karaspēka aiziešanas nogalināja 77 žīdu ārstus un medicīnas māsas Jeruzālemē.
Austrumjeruzālemi Izraēla okupēja un anektēja pēc 1967.gada sešu dienu kara, kad savu kontroli pār pilsētas daļu tā nodibināja ar izplētņlēcēju palīdzību.
1951.gadā kāds arābu jauneklis Alaksas mošejā nonāvēja Jordānijas pirmo karali Abdallu atriebdamies par nepietiekamu iestāšanos par Palestīnas arābiem.
1964.gadā Ahmads Šukairi Jeruzālemē nodibināja Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju (PAO), kas vēlējās atbrīvoties no Izraēlas kundzības.
Sešu dienu kara 1967.gada jūnijā rezultātā žīdu militārie spēki atņēma līdz tam Jordānijas kontrolē esošo Austrumjeruzālemi, ta likvidējot pilsētas sadalījumu jūdu un musulmaņu starpā. Tā izraēliešu kontrolē nonāca arī musulmaņu svētvietas Alaksa un Kalnu kupola mošejas. Žīdu buldozeri nolīdzināja tās palestīniešu mājas, kas atradās iepretim Raudu mūrim. Izraēlas aviācija gandrīz pilnībā kontrolēja gaisa telpu un palīdzēja sauszemes spēkiem pārņemt kontroli pār Raudu mūra apkārtni Jeruzālemes vecpilsētā.
1989.gada 15.novembrī PAO pasludināja Palestīnas valsts nodibināšanu ar gavaspilsētu Jeruzālemē, atsaucoties uz ANO rezolūciju – pieņemtu 1947.gadā.
Izpēte.
Templiešu pētījumi. Tie laikam bija pirmie, kas Jeruzālemē (precīzāk - Tempļa kalnā) veikuši arheoloģiskus pētījumus. Tuvāk par to esejā Templiešu ordeņa vēsture.
Čārlza Vorena izrakumi. Jauniņš britu sapieru leitnants, kuram Londonas Palestīnas izpētes fonds 1867.gadā uzdeva veikt izrakumus Tempļa kalnā. Bet viņa izpēte aprobežojās ar teritoriju uz dienvidiem no Tempļu kompleksa, turpat, kur 60.gados raka žīdu arheologi.
Vorens enerģiski iestājās par rakšanas atļauju pašā Tempļa kalnā, taču visus viņa mēģinājumus noraidīja tai laikā valdošie osmaņu turki. Neskatoties uz to, Vorens izraka tuneli ziemeļu virzienā un parakās zem ārējās sienas. Taču kapļu un laužņu sitienu skaņas iztraucēja Alaksas mošejā lūgšanās iegrimušos islāmticīgos un viņi uzbruka racējiem ar akmeņiem. Osmāņu Izzet–pašā pavēlēja pārtraukt darbus. Neskatoties uz grūtībām, Vorens tomēr pārliecināja osmāņus un turpināja darbus. Viņš veica vēl vairākus mēģinājumus, taču nekādi vērā ņemami sasniegumi netika izdarīti. Nebija pat zināms vai viņa mērķis bija atrast Šķirstu. Galvenokārt viņu interesēja Otrā tempļa periods, un viņš veica ne mazumu interesantu atradumu.
Čārlza Vilsona pētījumi. 19.gs. beigās (laikam taču tā paša Čārlza Vorena ekspedīcijas sastāvā) britu kareivji inženieru karaspēka leitnanta Čārlza Vilsona vadībā iekļuva Tempļa kalna tuneļos. Tajos atrada: zobena fragmentu, šporu, šķēpa atliekas un mazu templiešu krustiņu. Šie atradumi līdz pat šai dienai glabā skots Roberts Braidons - templiešu vēstures speciālists. Viņa vectēvs bija kāda kapteiņa Pārkera draugs, kas piedalījās šai ekspedīcijā. Šis kapteinis 1912.gadā vēstulē aprakstīja slepenas telpas atrašanu Tempļa kalna iekšpusē.
Vilsons kopā ar Čārlzu Vorenu viņi tomēr esot iekļuvuši labirintos.
Montegjū Braunslova Pārkera izrakumi. Šī bija sevišķi avantūriska ekspedīcija visās nozīmēs, un bija somu mistiķa Valtera Juvēliusa lolojums. Viņš vēl 1906.gadā Stokholmas universitātē bija aizstāvējis disertāciju par babiloņu Zālamana tempļa nopostīšanu. Juvēliuss bija pārliecināts, ka ieguvis drošas ziņas par vietu, kurā paslēpts Šķirsts. Tā bija kāda slepena pazemes eja dienvidos no Alaksas mošejas – laikam Hiskijas tunelis, kas veda uz Tempļa kalnu no kāda Jeruzālemes kvartāla. Pie tāda viedokļa viņš bija nonācis studējot Čārlza Vorena izrakumu atskaites no 1867.gada. Bez tam somu mistiķis Juveliuss uzskatīja, ka viņš atšifrējis kādu slepenu pravieša Ecekiēla kodu, un zina vietu, kur glabājas Šķirsts. Viņš zīmēja shēmas un plānus, tad tos pārbaudīt 1907.gadā devās uz Jeruzālemi. Liekas, ka rezultāti viņu apmierinājuši, un 1908.gadā viņš Londonā nodibināja sabiedrību J.M.P.F.W.Ltd. Tās nosaukums veidots no dalībnieku uzvārdu pirmajiem burtiem: Juveliuss, Milens, Pārkers, Forts un Vons. Izsolījis 200 miljonu atlīdzību Šķirsta atradējam, Juvēliuss ņēmās meklēt ekspedīcijai finansētājus.
Liktenis viņu Londonā saveda kopā ar trīsdesmitgadīgo Pārkeru, caur kuru dabūja naudu no britu aristokrātijas pārstāvjiem un kādas bagātas Čikāgas ģimenes – Armūriem. Pārkers ātri savāca tiem laikiem iespaidīgu summu – 125 000 dolāru. Ekspedīcija trīs dižciltīgu britu, viena zviedra un viena soma sastāvā devās ceļā un 1909.gadā apmetās Eļļas kalnā netālu no Tempļa kalna. Šīs grupas mērķis bija atrast un izvest Tempļa dārgumus, pirmām kārtām jau Derības šķirstu. Viņi tūdaļ sāka izrakumus tai pašā vietā kur Vorens. Darbos viņiem palīdzējis kāds īru gaišreģis.
Izrakumus viņi sāka ap 600 m uz dienvidiem no Tempļa areāla viņpus pilsētas mūra. Laiks gāja un visu vadošo reliģisko konfesiju pārstāvji protestēja. Teritorija atradās turku pārvaldē, un zeme šeit bija svēta. Pienāca ziema ar lietu un dubļiem, un Pārkers darbus apturēja. Tie atsākās tikai 1910.gada vasarā.
Par precīzu darbu norises aprakstu mēs varam pateikties zviedru inženierim Milenam, kurš savus pierakstus publicēja 1922.gadā iznākušā gramatā, kas pieejama tikai zviedru valodā. Vairāki mēneši pagāja enerģiski darbojoties, bet pa to laiku pieauga pretestība vietējā sabiedrībā. Tā 1911.gadā barons Edmons fon Rotšilds no Rotšildu baņķieru ģimenes iegādājās zemi kaimiņos, no kurienes apgrūtināja izrakumus, lai aizkavētu iespējamu svētuma zaimošanu.
Jaunais britu aristokrāts bija iztrūcies par tādu notikumu pavērsienu un veica pavisam dēkainu plānu. 1911.gada aprīli viņš atteicās no slepenās ejas meklējumiem. Ar 25 000 dolāru kukuli osmaņu pilsētas pārvaldniekam Amzej Bei-pašā un krietni mazāku kukuli Tempļu kompleksa pieskatītājam šeiham Halilam, viņam izdevās sākt izrakumus tieši pašā mošejā. Darbi norisinājās naktī un visi racēji bija pārģērbušies par arābiem. Iesākumā nedēļu raka Tempļa kalna dienvidu daļā pie Alaksas mošejas, kur, kā domāja īru gaišreģis, arī bija apglabāts Šķirsts. Taču viņu pūliņi bija veltīgi un 1911.gada 18.aprīlī (vai 19.-?) Pārkers pārslēdzās uz Klinšu Kupola mošeju un alu ejām zem tās.
Tai laikā Dvēseļu akā vēl nebija ierīkotas kāpnes un pētnieki laidās lejā paši un laida ekipējumu pa virvēm, kuras bija nostiprinātas pie Šetijas. Lejā lākturu gaismā tie sāka grauzties lejā iežos, bet neko daudz izdarīt nepaguva, jo notika nelaime: nejauši te ieradās cits – neuzpirkts uzraugs, kurš sacēla pamatīgu brēku. Pārbiedētais uzraugs aizskrēja naktī kliegdams un sasaukdams ticības brāļus. Briti turpretī steigšus bēga. Pat neiegriežoties bāzes nometnē, viņi tūdaļ pat pameta Jeruzālemi un devās uz Jafu, kur tos gaidīja tālredzīgi noenkurota motorjahta. Tādējādi viņi izvairījās no linčošanas, jo jau pēc dažām minūtēm trakojošs pūlis sapulcējās Tempļa kalnā. No likteņa neizvairījās šeihs Halils.
No rīta Jeruzālemē jau notika masu nekārtības, tauta notikušajā vainoja arī pašā. Tas aizliedza tuvoties Tempļa kalnam un lika arestēt britus līdzko tie būs ieradušies Jafā. Izplatījās baumas, ka ir atrasts Šķirsts un reliģisko kopienu līderi vērsās pie pašā ar prasību novērst relikvijas izvešanu no valsts.
Brīdināti pa telegrāfu, Jafas policisti un muitnieki arestēja un pārmeklēja britus. Neko neatraduši, viņi arestēja bagāžu un ļāva britiem apmesties savā kuģi, domājot pratināšanas turpināt. Briti tūdaļ pat pacēla enkuru un piesteigušos turku šāvienu pavadīti aizbēga un jau pēc dažām nedēļām bija Anglijā. Neviens no šīs grupas Palestīnā nekad vairs neatgriezās.
Milena grāmatā vēstītas interesantas detaļas. Saskaņā ar tur teikto Pārkeram un Juvēliusam esot izdevies iekļūt Tempļa kalna iekšienē. Milens grāmatā apgalvo, ka kalnā eksistējot trijkārša tuneļu sistēma, labirinti un ūdens kanāli. Ieejas tuneļos esot ļoti veikli nomaskētas, pastāvējušas briesmas šais tuneļos tikt arī apraktiem. Tāpat viņi tuneļos esot sastapušies ar indīgu gāzi, kas izraisījusi apdegumus un reiboni. Pārsteidzoši, bet no sarakstes starp Juveliusu un Milenu izriet, ka tuneļos sastapušies arī ar paaugstinātu radioaktivitāti, un radioaktivitāti izstarojis kāds smilšu pulkstenim līdzīgs objekts. Apšaubāmi, vai pētnieki to vispār redzējuši, pie tam arī Geigera skaitītājs tika izgudrots jau pēc šiem notikumiem.
Pirmā pasaules kara laikā Juvēliusa skices un kartes pazuda. 1919.gadā viņš no jauna ķērās pie darba un līdz savai nāves stundai 1922.gadā izgatavoja daudz jaunus plānus un skices, kuriem vēl joprojām vajadzētu būt ģimenes īpašumā. Kāds ģimenes draugs, somu garīdznieks Voito Viro saka, ka kartes esot ļoti grūti izprast, jo žīdu Bībele, pēc kuras Juvēliuss veica visas savas atšifrēšanas, pēc paša vēlēšanās esot kremēta kopā ar viņa līķi.
Visa šī lieta ir stipri juceklīga. Vēsturiski vien konstatēts fakts, ka Pārkera grupa atvērusi ieeju kādā tunelī, bet tieši tai brīdī viņi arī tikuši no turienes padzīti.
Henrija Kjelsona pētījumi. Zviedru pētnieks, kas lasīja Milena piezīmes, 1950.gadā iespējamās darbības vietas pētīja ar Geigera skaitītāju un paaugstinātu radioaktivitāti neatrada.
Katlīnas Kenjonas izrakumi. Slavenā Palestīnas arheoloģe tos veikusi laikā no 1961.-1967.gadam.
Pirmie žīdu izrakumi. Tie sākās 8 mēnešus pēc tam, kad pilsētu sagrāba Izraēlas armija 1967.gadā – tātad 1968.gada februārī. Izrakumu vadītājs Meirs Ben Dova saskārās ar masīvu islāma augstākās garīdzniecības pretestību, lai gan izrakumi tika veikti ārpus Tempļa kalna teritorijas. Tāpat protestēja arī kristieši, kuri domāja, ka žīdi taisās atjaunot Templi. Tāpat atteica atļauju izrakumiem arī divi galvenie žīdu priesteri – sefards Nisims un aškenāzis Untermans. Ar laiku izdevās tomēr reliģiskos līderus pārliecināt un izrakumi varēja sākties. Vairumā atradumu bija no Otrā tempļa, krustnešu un musulmaņu laikiem.
Ronija Reiha izrakumi. Šis žīdu arheologs profesors jau 5 gadus veic izrakumus mūru rietumu pusē. Pa šo laiku pētnieki pētījuši Hēroda Lielā laiku 1.gs. slāņus. Viņi atraduši būvakmeņus ar uzrakstiem ivritā „svēts” un „svētums.” Drīz pēc tam 100 m attālumā viņš atrada norādes par slepenas šahtas eksistenci. Profesors Reihs šeit strādāja kopā ar arheologu Ričardu Endrjū no Oksfordas universitātes, kas tālākos pētījumos izmantoja vismodernākās tehnoloģijas. Ar infrasarkanās un termoskanēšanas metodēm tika pierādīts, ka viss Tempļa kalns kā medus kāre caurausts slepenām ejām. Reihs un Endrjū, izvairoties no liekas publicitātes, no jauna atvēra to pašu eju, ko Pārkera ekspedīcija.
Grūtības arheoloģiskajā izpētē. Tempļa kalna izpēte reliģisku iemeslu dēļ ir ārkārtīgi sarežģīta. Kad 1996.gada 26.septembrī Izraēlas ministru prezidents Benjamins Netanjahu atvēra apmeklētājiem kādu jau sen zināmu tuneli, svētki pārvērtās par īstu asinspirti starp fanātiskiem žīdiem un musulmaņiem. Bojā gāja gandrīz 100 cilvēki un bija daudz ievainoto.
Bez tam visa antīkā un vēsturiskā Jeruzāleme tika romiešu nopostīta 70.g. un tās atliekas atrodas zem tagadējās Vecās Jeruzālemes celtnēm.
Arhitektūra. Tās novietojums bija stratēģiski ļoti izdevīgs, jo no trim pusēm to apņēma dziļas ielejas. Tādēļ tajā dzīvojošie jebusieši lepni apgalvoja, ka pilsētu spētu aizsargāt pat aklie un slimie. Taču pilsētas ūdensapgādes sistēma bija slikta, jo iedzīvotāji pilnībā bija atkarīgi no kāda strauta, kas atradās pakalna austrumu nogāzē ārpus pilsētas. Tieši pa šo Strauta tuneli tad arī žīdu karavīri iekļuva pilsētā un to ieņēma.
43.gadā uzbūvēja jaunu pilsētas aizsardzības valni, kas ietvēra krietni lielāku teritoriju.
Patreizeja jeruzalemes platība ir 125 km2, ģeografiska izteiksme ta ir lielāka Izraēlas pilsēta.
Jeruzalemes kodolu veido mūra ieskauta vecpilsēta, kas paceļas 800 m vjl. Uz apkaimes pakalniem un ielejam izvietojas modernas, arvien augošās pilsētas jaunie rajoni. To robežas gandrīz sasniedz palestīniesu pilsētas - Ramallāhu ziemeļos un Betlēmi dienvidos.
Jaunās Jeruzālemes celtniecība. 2007.gada decembra sākumā Izraēlas varasiestādes paziņoja par apņemšanos uzcelt 300 jaunas mājas Austrumjeruzālemes rajonā, ko jūdi sauc par Harhomu, bet palestīnieši - par Abu Gneimu. Ziņas par šādu projektu izraisīja palestīniešu sašutumu, kā arī ASV un Eiropas Savienības nosodījumu.
Kā tagad paziņojusi Celtniecības ministrija, 740 jaunās mājas jau iekļautas tās nākamā gada budžetā. 500 no tām paredzēts celt Harhomā un 240 - Māleadumimā. Izraēla cer, ka Māleadumimu un citus lielos apmetņu blokus tai izdosies paturēt galīgajā miera līgumā, lai kāds tas būtu. Izraēlas amatpersonas uzsvērušas, ka atļaus jaunus būvdarbus jau esošo apmetņu apbūvētajās teritorijās.
Celtniecība notiek arī Austrumjeruzalemes žīdu rajonā Maale Haceitimā. Šajā mazajā rajonā, kas izbūvēts uz zemes, ko pirms 15 gadiem nopirka organizācijas Ateret Cohanim patrons, amerikāņu miljonārs Ērvins Moskovics, jau dzīvo 51 žīdu ģimene.
1997.gada septembrī rajona apbūves sākšana izraisīja starptautisku protestu vētru un ASV piespieda Izraēlu neturpināt šo projektu.
Aplūkojamie objekti.
Jeruzālemes vecpilsēta. Tā apjozta ar mūri, ko pabeidzis osmaņu sultāns Suleimans pirms 500 gadiem. Pilsētā saglabājusies sena, citur jau izzudusi, tradīcija pilsētu dalīt kvartālos pēc tur dzīvojošo tautību vai/un reliģiskās piederības. Tādu kvartālu te ir 4 – musulmaņu, kristiešu, armēņu un žīdu. Tajā var ieiet pa Jafas (lielākie) vārtiem. Vēl ir Sūdu vārti, Damaskas vārti un Mograbi vārti (pavisam 12, citur teikts - 8), kuri ved uz laukumiņu Aksas mošejas galveno vārtu priekšā.
Žīdu kvartālā var redzēt hasīdus melnos ancukos vai mēteļos, ar peisakiem un bārdām un kažokādas vai platmalu cepurēs, kuri šai kvartālā pārsvarā arī dzīvo. Šis ortodoksāļu apģērbs tika nēsāts Austrumeiropā pirms 200 vai pat 300 gadiem. Te var sastapt daudz jūdus no Amerikas ortodoksāļu kopienas, ar ko ir cieši sakari. Šai kvartālā ēkas pārsvarā ir jaunas, jo laikā no 1948.-1967.gadam, kad pilsēta piederēja Jordānijai, žīdi no tās tika padzīti un viņu celtnes iznīcinātas. Pēc 1967.gada Sešu dienu kara žīdi vecpilsētu atkal atguva. Tad tika veikti plaši arheoloģiskie pētījumi. Tādējādi daļēji tika atjaunota vēl romiešu laiku vecpilsētas daļa Kardo (Cardo - "sirds").
Armēņu kvartālā ir maz veikalu un restorānu. It bieži sastopami plakāti, kas attēlo vietas, kur turki veikuši armēņu iznīcināšanu XX gs. sākumā.
Musulmaņu kvartālā uzreiz var sajusties kā Austrumos. Kvartāla galvenie ir Damaskas vārti, netālu no kuriem arī atrodas arābu autobsu stacija.
Pilsētas kristiešu kvartāla iedzīvotāji ir pārsvarā kristīgie arābi. Ielas šeit platākas un kvartāls mazliet klusāks kā musulmaņu.
Tempļa kalns. Arābu nosaukums – Haram al Sharif („Dižā svētnīca”). Tajā atrodas arī galvenās Jeruzālemes svētvietas – musulmaņu Aksas mošeja, Klinšu Kupola mošeja un jūdu Zālamana tempļa Rietumu mūris.
Klinšu kupola mošeja. (Kubbat al Sakra - arābu val.) jeb Omāra mošeja.
Atrodas ap 100 m uz ziemeļiem no Alaksas mošejas. Viena no pasaules galvenajām svētvietām gan jūdiem, gan kristiešiem, gan musulmaņiem. Vienlaicīgi tā arī ir viena no senākajām arābu celtnēm - VII gs. beigas.
Zālamana svētnīca. Šim jautājumam veltīta atsevišķa eseja. Orientēta pēc A-R ass. Cēlis feniķiešu arhitekts, kuru atsūtīja Tīras ķēniņš Hīrams. Tam bija taisnstūra forma. Šodien no tā atlicis tikai Rietumu mūris, kuru žīdi sauc par Raudu mūri, bet tā vietā atrodas Klinšu kupola mošeja. Pēdējā laikā, par spīti arābu protestiem, žīdu arheologi armijas apsardzībā veic izrakumus Tempļa kalnā. Arābi apgalvo, ka tiekot gatavota Alaksas mošejas nojaukšana un jauna - Trešā Zālamana tempļa būvniecība.
Rietumu mūris. Tā ārējā siena ir Raudu mūris - žīdu svētums. Tā ir vienīgā Hēroda tempļa daļa, kas saglabājusies līdz mūsdienām.
Aksas mošeja. Trešā nozīmīgākā musulmaņu svētnīca pēc Mekas un Medinas.
Katibajas strūklaka. Atrodas uz rietumiem no Alaksas mošejas.
Hēroda Lielā zirgu staļļi. Pēcāk stipri pārbūvēja un paplašināja templieši.
Tā Kunga kapa baznīca. Atrodas kristiešu kvartāla centrā un ir vissvētākā vieta visas pasaules kristiešiem. Tas tamdēļ, ka šai vietā norisinājušās evaņģēlijos aprakstītās Jēzus Kristus krustā sišanas, apglabāšanas un augšāmcelšanās ainas.
Dāvida pilsēta.
Siloamas avots.
Siloamas baseins.
Strauta tunelis (Ecekiēla tunelis?). Lai varētu iegūt ūdeni no strauta ārpus pilsētas, jebusieši bija ierīkojuši sarežģītu tuneļu sistēmu. Vispirms viņi bija izrakuši 27 m garu horizontālu tuneli, kas sākās no strauta un stiepās līdz pilsētas centram. Tur viņi nejauši atrada kādu alu. No tās viņi izraka 13 m garu vertikālu šahtu un no tās beigām slīpu 41 m garu tuneli un kāpnes, kas izbeidzās virszemē viņu pilsētā 33 m virs strauta līmeņa. Strauts pēc tam tika rūpīgi nomaskēts, lai neviens ienaidnieks nespētu to atklāt. Lai paņemtu ūdeni, jebusiešu sievietes nokāpa lejā pa augšējo tuneli un ielaida ādas maisus šahtā, pasmeļot ūdeni no alas, kurā tas ieplūda pa horizontālo tuneli, kas savienoja alu ar strautu.
Hiskijas tunelis. VIII gs. jūdu ķēniņš. To atklāja britu arheologs Edvards Robinsons 1838.gadā. Tas atrodas zem tā sauktās Dāvida pilsētas stipri uz dienvidiem no Tempļa kalna. Patlaban tas ir pieejams tūristiem. Apmēram pusstundas laikā ar lukturīti to var izbrist. Tas beidzas pie Siloamas baseina.
Tunels ir apmēram 500 m garš, izbūvēts 700.gados pmē. ķēniņa Hiskijas valdīšanas laikā - tas sīki aprakstīts Bībelē. Pa šo tuneli Jaruzālemes entrā nogādāts ūdens no strautiem, kas tecēja jau aiz ārējiem aizsardzības mūriem. Tas bija visai svarīgi laikā, kad pilsētai tuvojās asīriešu iekarotāji. Iespējams, tas ļāvis pārciest asīriešu aplenkumu.
Tuneļa senums ilgu laiku raisījis diskusijas. Jeruzālemes žīdu universitātes ģeogrāfijas departamenta eksperts Amoss Frumkins ar C 14 metodi analizējis uz tuneļa grīdas palikušās augu paliekas un secinājis, ka tas ir 2700 gadu vecs. Tāpat tikuši anlizēti ari uz sienām izveidojušies stalaktīti.
Jebusiešu šahta. Atrašanās vietu mēs nezinām. To 1864. un 1867.gadā atraka Čārlzs Vorens, Čārlzs Vilsons un Klods R.Kondors.
Īstais jebusiešu mūris. To atrada Ketlīna Kenjona. Tas novietojās lejup pa Ofela kalnu, uz austrumiem no ieejas Strauta tunelī.
Tepiotas (Talpiotas) ala. Atrodas 15 minūšu brauciena attālumā no pilsētas centra. Ala tika atklāta 1980.gadā dzīvojamās mājas būves laikā. Tajās atrada 10 nelielus kaļķakmens sarkofāgus, uz 6 no tiem bija uzraksti: Marija, Matejs, Jēzus, Jāzeps, Marjamene (tā agrīnajos kristiešu tekstos dēvēta Marija Magdalēna) un Jūda, Jēzus dēls. Uz alas grīdas atrasti 3 galvaskausi un cilvēku kauli, kas, iespējams, izsviesti no sarkofāgiem. Kaut gan šķirstos atrastie pīšļi uzreiz pēc atrašanas tika apbedīti, sarkofāgos palicis pietiekami daudz materiāla DNS analīzei. Tā liecinot, ka Jēzus un Marjamenes zārkos gulējuši cilvēki, kas nav asinsradinieki. Visi atradumi, liekas, glabājas Rokfellera muzejā Jeruzālemē.
Saskaņā ar netiešām arheoloģiska rakstura norādēm ala tikusi izveidota I gs. Alas maksimālais platums – 7 m, dziļums – 8 m, alas velvju augstuma - 1,5 m, koridoru, kuros novietoti sarkofāgi, augstums – 0,8 m. Uz sienas ir sešu burtu uzraksts grieķu vai latīņu valodā.
1980.gadā Senlietu pārvalde atstāja kapenes atvērtas un tās aizbetonēja paši iedzīvotāji, bažījoties par bērnu drošību.
Dāvida cietoksnis.
Kanalizācijas tunelis. 2007.gadā Izraēlas arheologi paziņoja par tā atklāšanu. Iespējams 70.gadā žīdi pa šādu tuneli ir bēguši no romiešiem. Kanāli atrodas zem toreizējā galvenā Jeruzālemes ceļa, ved uz Kedronas upi un ir nostiprināti ar pamatīgām akmens plāksnēm, bet aizbērti ar Otrā Tempļa gruvešiem. Vietām 3 m augstā un 1 m platā eja ir ļoti labi saglabājusies. Tajā atrasti māla trauki un monētas no aptuveni 70.g.
Nezināms pils komplekss. Izraēlas arheologi trešdien paziņoja, ka tūlīt aiz Jeruzālemes vecpilsētas mūra arābu kvartālā uzgājuši ar pirmo mūsu ēras gadsimtu datējamu pils kompleksu. Arheologu atrastā būve ir "relatīvi liela un sadalīta daudzās zālēs," pastāstīja projekta direktors Dorons Benami. Viņš piebilda, ka atrastās monētas ļauj būvi datēt ar jūdu II Tempļa periodu.
Benami uzsvēra, ka nepieciešami turpmāki izpētes darbi, taču pastāv liela iespēja, ka atrasta ķēniņienes Helēnas būvētā pils. Helēna bija bagāta Irākas aristokrātu dzimtas piederīgā, kas pārgājusi jūdaismā un ap mūsu ēras 40.gadu pārcēlusies uz Jeruzālemi.
Būve nopostīta 30 gadus vēlāk, kad romiešu armija apspieda ebreju sacelšanos un lielāko daļu Jeruzalemes nolīdzināja līdz ar zemi, tai skaitā otro templi, no kura līdz mūsdienām saglabājusies tikai rietumu siena.
Izrakumi notiek autostāvvietā, kas atrodas palestīniešu apdzīvotajā Silvanas priekšpilsētā tieši pretī Dāvida pilsētai - senajai Jeruzālemei, kur tagad iekārtots brīvdabas arheoloģijas muzejs.
Silvanas priekšpilsēta ir tā sauktās arābu Austrumjeruzālemes sastāvdaļa, kuru 1967.gada kara laikā Izraēla okupēja un drīz pēc tam anektēja. Tomēr starptautiskā sabiedrība šo rīcību nav atzinusi.
Palestīnieši, kas Austrumjeruzalemi uzskata par savas nākotnes valsts galvaspilsētu, apsūdz Izraēlu par zemes konfiscēšanu arābu priekšpilsētās un tās izmantošanu arheoloģiskajos projektos, tādējādi cenšoties pamatot ebreju pretenzijas uz šo teritoriju.
Šī vieta glabā arī Bizantijas perioda un islāma kultūras pieminekļus.
Zālamana laika mūra uziešana. Uziets 70 m garš un 6 m augsts sienas posms. Žīdu pētnieki no Jeruzālemes universitātes ar izrakumu vadītāju Eilatu Mazaru priekšgalā uzskata, ka tā esot no X gs.pmē. Siena bijusi daļa no aizsardzības kompleksa, kurā ietilpis arī sargtornis, vārti un sarga ēka. Sargtornis bijis pavisam iespaidīgs (24 x 18 m platībā) un tā aprises esot pamanījis Čārlzs Vorens vēl 1867.gadā. Patlaban tā drupas atrodas zem ceļa un vēl netiek pētītas.
Starp ieejas vārtiem un lielo sargtorni arheologi atklājuši arī vairākus stūra torņus (ap 8 m plati un 6 m augsti). Uz austrumiem no pils bijis vēl viens 35 m garš mūra posms. Tas bija 5 m augsts un ieskāvis citu pilsētas daļu.
VD teikts, ka jūdu ķēniņš Zālamans uzbūvējis ap Jeruzālemi mūri (1.Ķēniņu). Nu tad iespējams, ka šis arī ir tas pats. Par to liecinot pētījumu vietā uzietie raksturīgie priekšmeti - māla trauki. To bijis diezgan daudz, īpaši blakus sarga ēkai. zgreznojumu vidū bijuši arī šim laika posmam raksturīgas figūras - četrkāju dzīvnieki un auglību simbolizējošas sievietes ar lielām krūtīm. Uzietas pat 1 m augstas māla krūkas, kurās ieskrāpētie uzraksti ir senžīdu valodā - "karalim" un vēl dažādi personvārdi.
Ja tā, tad tā ir pirmā reize, kad uzietas struktūras no tā laika.
Eļļas kalns. No tā paveras laba ainava uz pilsētu. Te ir žīdu kapsēta.
Pater Noster. Baznīca Eļļas kalnā. Te dažādās valodās ir tēvareize, arī latviešu.
Olīvu kalns. Vai tik tas nav tas pats Eļļas kalns? Kalns, no kura Jēzus esot uzkāpis debesīs. Aizraujošs skats uz Jeruzālemes vecpilsētu.
Ģetzemanes dārzs. Ar veciem olīvkokiem.
Visu nāciju baznīca. Tā būvēta tā, lai te valdītu pustumsa, kā senajā naktī uz Lielo Piektdienu. Kupols rotāts ar tumšu, zvaigžņotu debesi. Centrā akmens, kas apjozts ardzelzs ērķšķu vainagu. Celta XX gs. 20.gados par 12 nāciju līdzekļiem. Tajā ir akmens, uz kura lūdzies Jēzus naktī pirms aresta.
Krusta ceļš. Via Dolorosa.
1.vieta. Poncija Pilāta tiesa. Uzraksts virs durvīm: "Dodiet mums Barabu."
Knesets. Izraēlas parlaments.
Madabas karte. Mozaīku karte, vecākā, kurā redzama Jeruzāleme.
Muzeji.
Jadvašema holokausta muzejs. Tas veltīts žīdu glābējiem II Pasaules kara laikā. Tā memoriālā ir paša Žaņa Lipkes stādīts koks.
Grāmatu muzejs.
Mākslas muzejs.
Izraēlas muzejs. Te tiek glabāti 2000 gadu veci Nāves jūras tīstokļi.
Rokfellera Arheoloģijas muzejs.
