Jūdejas ķēniņi (931.-716.g.pmē.)

Pēc jūdu ķēniņa Zālamana nāves vienotā žīdu valsts ap 931.g.pmē. sadalījās Jūdejā (dienvidos) un Izraēlā (ziemeļos). Šeit apkopotas ziņas par Jūdejas ķēniņiem.

Roboāms (931.-914.g.pmē.).
Pravietis – Šemaja.
Biogrāfija. Ar savu iedomību un asumu pārpildīja tēva grēku mēru, un no Jeruzālemes atšķēlās desmit ciltis. Vēl vairāk ne kā tēvs viņš atkāpās no Dieva un ļāva arī tautai piekopt elkdievību. Tāpēc 924.gadā Dievs pieļāva, ka faraons Šišaks iebruka Judejā un aplaupīja Jeruzalemi, kā arī Svētnīcu.

Abija (914.-911.g.pmē.).
Biogrāfija. Sekoja tēva grēku pēdās un nebija Dieva priekšā patiess kā Dāvids, bet beigās, paļaujoties uz Dievu, ar 400 000 vīru karaspēku sakāva 800 000 vīru lielo Jeroboāma armiju.

Asa (911.-870.g.pmē.).
Pravietis – Asarja.
Biogrāfija. Sākumā veda dievbijīgu dzīvi un cīnījās pret elkdievību. Tomēr noslēdza līgumu ar Damaskas ķēniņu Ben-Hadadu aizsardzībai pret Izraēlas karali Bašu un to uzvarēja. Bet par to, ka atbalstu nemeklēja pie Kunga, Dievs caur pravieti pasludināja viņam sodu – visu dzīvi bija spiests pastāvīgi karot.
Pēdējos divus gadus viņu mocīja smaga kāju slimība.

Jozafats (870.-848.g.pmē.).
Pravieši – Jehus, Hananija dēls, Eliēzers.
Biogrāfija. Sekojot tēvam Asam, bija uzticīgs Dievam. Pakļāva sev Idumeju. Pacēla valsts saimniecisko stāvokli. Uzturēja mieru ar Izraēlu. Atjaunoja floti, bet diemžēl pirmajā braucienā visi viņa kuģi vētrā aizgāja bojā. Šai laikā sāka darboties pravietis Elijs.

Jorāms (848.-841.g.pmē.).
Biogrāfija. No 854.-849.g.pmē. bija līdzvaldnieks.
Noslepkavoja visus savus brāļus. Apprecēja Izraēlas karaļa Ahaba meitu Atāliju un, sekojot viņa paraugam, ieveda Jūdejā elkdievību. Dievs caur Eliju viņam pasludināja sodu. Viņš pazaudēja varu pār Idumeju. Valsti aplaupīja filistieši. Divus gadus līdz nāvei viņu mocīja šausmīga slimība.

Ohozijs jeb Ahasja (841.g.pmē.).
Biogrāfija. Turpināja tēva ļaunos darbus, un pēc Izraēlas karaļa Jehu pavēles tika noslepkavots.

Atālija (841.-835.g.pmē.).
Biogrāfija. Uzzinājusi par sava dēla Ohozija nāvi, lika nogalināt visus viņa bērnus un pārņēma pati varu savās rokās. Tomēr aukle pašu jaunāko viņa dēlu - Joasu izglāba, kurš augstpriestera Jojadas aizsardzībā slepenībā tika uzaudzināts un jau 7 gadu vecumā kronēts. Atālija tūlīt bez žēlastības tika nonāvēta.

Joāss (835.-796.g.pmē.).
Biogrāfija. Augstpriestera Jojadas vadībā sākumā rīkojās saskaņā ar Dieva Likumu. Veica valstī lielas reformas. Remontēja Svētnīcu. Cīnījās pret elkdievību. Bet pēc Jojadas nāves, aizmirstot visas labdarības un dzīvības glābšanu, nonāvēja viņa dēlu Zahāriju un atdevās elkdievībai. Par sodu Dievs pieļāva, ka Sīrijas karalis Hazaēls atņēma Judejai Gatas pilsētu. Lai sīrieši neietu uz Jeruzālemi, Joass no viņiem atpirkās, atdodod visu savu un Svētnīcas bagātību.
Atriebjot daudzās netaisnības, viņu gultā nodūra paša kalpi.

Amāzijs (796.-767.g.pmē.).
Biogrāfija. Kalpoja Dievam, bet tomēr ne Dāvida garā. Atriebās par tēva noslepkavošanu. Atguvis Judejai Idumeju, krita lepnībā un pats izaicināja Izraēlas karali Joasu uz karu. Diemžēl tika sakauts un aplaupīts.
Pēdējos 15 gadus dzīvoja klusībā un beigās tika nogalināts.

Azārijs (Ozija jeb Uzija) (767.-739.g.pmē.).
Biogrāfija. No 792.-767.g.pmē. bija līdzvaldnieks.
Atjaunoja Judejas varenību un attīstīja zemkopību. Kalpoja Dievam līdzīgi kā Amāzijs. Guvis panākumus, krita lepnībā un gribēja pats pildīt priestera pienākumus, tas ir, Svētnīcā salikt upurus. Par to Dievs viņu sodīja ar spitālību. Atlikušo dzīvi pavadīja vientulībā, bet valsti vadīja dēls. Viņa laikā sāka darboties pravieši Isajs un Mihas.

Jotāms (739.-734.g.pmē.).
Pravieši – Jesaja, Miha no Moresetes.
Biogrāfija. No 750.-739.g.pmē. bija līdzvaldnieks.
10 gadus valsti vadīja tēva vietā un, kļuvis pats par karali, turpināja staigāt Dieva ceļus. Guva panākumus, uzvarēja ammoniešus, bet elkdievību tautā pilnīgi nenovērsa.

Ahazs (734.-728.g.pmē.).
Pravietis – Jesaja.
Biogrāfija. Bija līdzvaldnieks?
Savā ļaunumā pārspēja visus karaļus. Hinnom ielejā elkiem upurī salika pat savu dēlu. Tādēļ Dievs viņu atdeva Damaskas karaļa rokās, kas ar nelielu karaspēku sakāva viņa armiju un aizveda verdzībā lielu skaitu jūdu. Bez žēlastības Judeju sāka apspiest arī Izraēlas karalis Pekahs, liekot noslepkavot no saviem tautas brāļiem - jūdiem - 120000 labāko karotāju, kā arī aplaupīja Judeju un aizveda verdzībā viņu sievas un bērnus. Ahazs palīdzību meklēja ne jau pie Dieva (tieši otrādi, aizslēdza visus Svētnīcas vārtus un nevienu tur nelaida), bet gan pie Asīrijas ķēniņa Tiglatpalasara III. Tas palīdzības vietā Jūdejas stāvokli padarīja vēl smagāku. Neskatoties uz viņa ļaunumu, Dievs sūtīja pie viņa Isaju un pasludināja, ka Pestītājs - Emanuēls dzims no Jaunavas (Is 7).

728-699 Ezehijs. Valdīja līdzīgi kā Dāvids. Ar Dieva svētību Judejas saimnieciskā dzīve atplauka, un Ezehijs kļuva neparasti bagāts. Viņš atvēra aizslēgto Svētnīcu un atjaunoja tās darbību. Iznīcināja visus elku altārus un birzis. Atjaunoja un sakārtoja priesteru un levītu kalpošanas kārtību. Veica lielus celtniecības darbus, kā arī zem pilsētas izkala ūdensvadu no Gihona avota uz Siloe dīķi. Viņa laikā Asīrija 721.gadā pilnīgi likvidēja Izraēlas valsti, lielāko daļu iedzīvotāju aizvedot verdzībā un Judejā nopostīja Lahišas pilsētu. Bet 701.gadā otrā iebrukuma laikā, kad Sennaheribs ielenca Jeruzalemi, Kunga eņģelis nonāvēja asīriešu karavīrus un glāba Judeju.

699-643 Manase. Rīkojās pilnīgi pretēji savam tēvam, līdzīgi kā viņa vectēvs Ahazs iekārtoja elku birzis, uzcēla tiem altārus un uzstādīja to tēlus pat Kunga Svētnīcā, kā arī upurēja elkiem savu dēlu. Piekopa magiju un iecēla burvjus un zīlniekus. Tauta sāka rīkoties vēl ļaunāk kā pagāni, kurus Dievs bija izdzinis viņu priekšā. Dievs viņu atdeva Asurbanipala rokās, kas viņu iekaltu ķēdēs aizveda uz Bābeli. Ieslodzījumā viņš nožēloja savus grēkus, pazemojās Dieva priekšā un Dievs viņu uzklausīja. Tika atbrīvots un atguva troni. Jeruzalemē atjaunoja patieso Dieva kultu un atjaunoja pilsētas nocietinājumus. Bet samaitātā tauta uz augstienēm turpināja salikt upurus.

643-641 Amons ņēma piemēru tikai no sava tēva ļaunajiem darbiem un, izpatīkot samaitātiem cilvēkiem, pilnīgi atstāja Dievu. Viņa paša kalpi sazvērējās un viņu nogalināja, bet tauta sazvērniekus atriebībā izkāva.

641-609 Josija. Stingri ievēroja un sargāja Dieva Likumu kā Dāvids. Augstpriesteris Hilkija atrada Svētnīcā paslēptu Likuma grāmatu. Josija, to izlasījis, ķērās pie lielas reliģiskās reformas. No Svētnīcas aizvāca visas elku kultam paredzētās lietas un figūras un to pēc Likuma prasībām sakārtoja un atremontēja. Nojauca un sadedzināja visas iepriekšējo karaļu celtās elku svētnīcas, altārus un tēlus. Padzina burvjus un gaišreģus. Lika visai tautai pēc Likuma prasībām svinēt Pashu. Ar savu degsmi par Dieva godu viņš pārspēja visus karaļus. Tomēr samaitātajai un ietiepīgajai jūdu tautai Dievs caur praviešiem pasludināja sodu, bet Josijam apsolīja, ka šausmas un ciešanas, ar kurām tiks piemeklēta Jeruzaleme, viņš neredzēs. Tajā laikā, karot ar Asīriju, cauri Judejai devās faraons Neho. Josija, pildot līgumu ar Asīriju, stājās viņam pretī un pirmajā kaujā pie Megido krita. Viņa laikā savu darbību uzsāka pravieši: ap 630.g. Sofonijs, 627.g. Jeremijs, ap 612.g. Nahums.

609 Joahass valdīja trīs mēnešus. Dieva priekšā darīja ļaunu. Faraons Neho viņu iekala važās un aizveda uz Ēģipti, kur viņš drīzi mira.

608-598 Jojakims. Viņu, Joahasa brāli, par karali iecēla faraons Neho, mainīja vārdu no Eljakims uz Jojakims un lika katru gadu Ēģiptei maksāt simts talentu sudraba un vienu talentu zelta (apmēram 3500 kg un 35 kg). Lai izpildīt prasīto, Jojakims nežēlīgi apspieda tautu un darīja Dieva priekšā tikai ļaunu. Par tautas nocietināšanos ļaunumā Jeremijs pasludināja Dieva sodu - 70 gadu verdzību (Jr 25,1-12). Kad Nabuhodonosors pie Karkemišas uzvarēja (605) Neho, viņš Judeju iekļāva Babilonijas impērijā un nodevas lika maksāt jau Bābelei. Ar to sākās Babilonijas Verdzības laiks. Pēc trīs gadiem, neskatoties uz praviešu mudinājumiem pazemoties un gandarījuma garā pieņemt Dieva pieļauto sodu, jūdi tomēr sacēlās. Tāpēc Nabuhodonosors sūtīja karaspēku un lika jūdus nežēlīgi sodīt. Jojakimu iekala važās, lai vestu uz Bābeli, bet viņš nomira. Šai laikā sāka darboties pravietis Habakuks.

598/597 Jojahins (Jehonijs). Valdīja tikai trīs mēnešus un desmit dienas, bet tāpat kā tēvs darīja to, kas Dieva acīs ir ļauns. Nabuhodonosoram viņš nepatika, tāpēc par karali iecēla viņa tēva brāli Mataniju, dodod tam vārdu Sedecijs. Bet Jojahinu iekala važās un kopā ar tautas eliti (10000 cilvēku) aizveda verdzībā uz Babiloniju, līdzi paņemot karaļa pils un Svētnīcas zeltu, traukus un dārgumus. Ezehiēls pravietoja, ja tauta nepieņems Dieva sodu, tad Jeruzaleme tiks nopostīta.

597-586 Sedecijs. Neskatoties uz praviešu neatlaidīgiem brīdinājumiem, turpināja darīt to, kas ir ļauns Dieva acīs. Kopā ar tautu ietiepīgi nepieņēma pelnīto Dieva sodu, zaimoja praviešus un atkal sacēlās.
Nabuhodonosors ar karaspēku ieradās otrreiz. Pēc Jeruzālemes divu gadu aplenkuma Sedecijs ar karavīriem to slepus atstāja, bet pie Jērikas viņus sagūstīja. Sedecija acu priekšā noslepkavoja visu viņa ģimeni, izdūra viņam acis un iekala važās. Nopostīja Jeruzalemi, Svētnīcu (587/586) un gandrīz visu tautu aizveda verdzībā uz Babiloniju.

Godolija (586.-?).
Biogrāfija. Pārvaldīt palikušos cilvēkus, kuru pienākums bija kopt zemi, uzticēja Godolijam. Tomēr arī šoreiz jūdi sacēlās un, nogalinājuši Godoliju, aizbēga uz Ēģipti.

Tā beidza pastāvēt arī Jūdejas valsts.

Jūdejas vietvalži.
Nehemija (446.-434.g.pmē.). Bija Jūdejas vietvaldis persiešu ķēniņa Artakserksa I valdīšanas laikā, kura vīna pasniedzējs tas bija. Organizēja jūdu teokrātisko sabiedrību, kas Ahemenīdu virsvadībā ieguva pilnīgu autonomiju. Nehemija nostiprināja jeruzālemi un kopā ar pravieti Ezdru publicēja tā saucamos "Mozus likumus" - Toru, kas bija reliģiskie priekšraksti un obligāti visiem jūdiem. Nehemija aizliedza jauktās laulības ar citticībniekiem un varmācīgā kārtā pārtrauca esošās "nelikumīgās" laulības.

Seleikīdu dinastija (?-167.g.). Sīriešu dinastija, kas bija okupējusi Jūdeju.

Hasmoneju/Makabeju dinastija (167.-37.g.pmē.). No senžīdu valodas makkabet – „veseris,” iespējams „cerība.” Sākotnēji tā sauca brīvības cīnītājus pret Sīriju, kas bija okupējusi Jūdeju. Vēlāk – garīdznieku un priesteru dinastija. Nāca pie varas 167.g.pmē. ar to, ka stājās pret Seleikīdiem vērstas jūdu sacelšanās priekšgalā. Dinastiju izbeidza Hērods I Lielais, kas nogalināja pēdējo Makabeju un dibināja pats savu dinastiju.
Matatija (167.-166.g.pmē.).
Radniecība. Dēli – Makabejs Jūda, Jonatāns un Simons.
Biogrāfija. Stājās jūdu sacelšanās pret helēnisko Seleikīdu dinastiju priekšgalā.
Pēc viņa nāves 166.g.pmē. valdīšanu pēc kārtas pārņēma viņa dēli.
Jūda Makabejs (166.-161.g.pmē.). Viens no tautas vadoņiem sacelšanās pret romiešiem.
Radniecība. Tēvs – Matatija. Brāļi – Jonatāns un Simons.
Dzīvesgājums. Pārņēma varu pēc tēva Matatija nāves 166.g.pmē.
Viņa laikā 162.g.pmē. tika atjaunota reliģiskā autonomija un jūdu ticības brīva piekopšana.
167.g.pmē. kopā ar tēvu Matatiju pacēla sacelšanos pret Seleikīdu realizēto politisko un nodoļu spiedienu. Tā izraisījās, kad Antiohs IV Epifāns aizliedza veikt jūdu reliģijas svarīgākos priekšrakstus.
Laikā no 167.-165.g.pmē. vairākkārt sakāva seleikīdu karavadoņus.
165.g.pmē. sagrāba Jeruzālemi, no jauna iesvētīja Zālamana templi. Vēlāk nislēdza politisku savienību ar Romu.
Turpināja cīņu arī pēc tam, kad seleikīdi162.g.pmē. piešķīra Judejai reliģisku autonomiju.
Gāja bojā kaujā 161.g.pmē. Cīņu turpināja viņa brāļi lidz pilnigai Jūdejas neatkarības iegūšanai 142.g.pmē.
??? (161.-152.g.pmē.).
Jonatāns (152.-142.g.pmē.).
Radniecība. Tēvs – Matatija. Brāļi – Makabejs Jūda un Simons.
Biogrāfija. Virspriesteris no 152.g.pmē. Viņa laikā panāca ievērojamus nodokļu atvieglojumus.
Simeons (142.-134.g.pmē.).
Radniecība. Tēvs – Matatija. Brāļi – Makabejs Jūda un Jonatāns. Dēls – Hirkans I.
Biogrāfija. Viņa virspriesterības laikā 142.gadā Jūdeja panāca politisku neatkarību. Tautas sapulce nolēma Simeonu nozīmēt par dinastisku pirmpriesteri, etnarhu un stratēģi.
Jānis Hirkāns I (135.-104.g.pmē.).
Aristobūls (104.-103.g.pmē.).
Radniecība. Tēvs – Hirkans I. Brālis – Aleksandrs Jannejs.
Biogrāfija. Pieņēma ķēniņa titulu.
Aleksandrs Jannejs (100.-79.g.pmē.). Jannajs.
Radniecība. Augstā priestera Jāņa Hirkana I brālis. Sieva – Aleksandra Salomeja.
Biogrāfija. Jūdejas ķēniņš un Augstais priesteris no 100.-79.g.pmē. Viņa laikā Jūdeja sasniedza vislielāko teritoriju. Lielais nodokļu slogs tautai izraisīja farizeju vadītu tautas sacelšanos no 90.-84.g.pmē., ko ar lielu nežēlību Jannejs apspieda.
Aleksandra Salomejs (76.-67.g.pmē.).
Radniecība. Aleksandra Janneja atraitne. Dēli – Aristobūls II, Jānis Hirkans II.
Radniecība. Piesaistīja valsts pārvaldei farizejus un īstenoja piesardzīgu ārpolitiku.

Pēc Salomeja nāves sākās pilsoņu karš starp tās dēliem Aristobūlu II (balstījās uz sadukejiem) un Hirkanu II (balstījās uz farizejiem). Pilsoņu karš beidzās ar Romas iejaukšanos – 63.g.pmē. Jūdeju iekaroja Gnejs Pompejs.

Aristobūls II (67.–63.g.pmē.).
Jānis Hirkans II (63.–40.g.pmē.).
Aristobūls I Vilelīns ???
Radniecība. Augstā priestera Jāņa Hirkana I vecākais dēls.
Antigons (40.-37.g.pmē.).
Biogrāfija. Pēdējais hasmoneju/makabeju ķēniņš. Viņu gāza no troņa un nogalināja Hērods I Lielais.

Hērodu dinastija (37.g.pmē.-100.g.mē.). Nogalināja pēdējo hasmoneju/makabeju ķēniņu Antigonu un dibināja savu dinastiju zem romiešu protektoriāta.
Hērods I Lielais (37.-4.gpmē.).
Arhelajs (4.g.pmē.-6.g.mē.). Hēroda Lielā dēls.
Aristobūls – Hēroda Lielā dēls, laikam nebija ķēniņš???
Hērods II Antipa (4.g.pmē.–39.g.). Galilejā. Hēroda I Lielā dēls. Saskaņā ar JD licis nocirst galvu Jānim Kristītājam.
Filips (4.g.pmē.-34.g.mē.). Ziemeļu Transjordānija.
Hērods Agripa I (38.–44.g.).
Agripa II (53.-100.?g.). Ziemeļpalestīnā.