Lūka (?-84.g.), evaņģēlists, svētais
Grieķiski - Λουκᾶς, Loukás.
Ārsts, vēsturnieks un viens no triju sinoptisko evaņģēliju autoriem.
Dzīvesgājums. Dzimis Antiohijā (Sīrija).
No jaunības gadiem interesējās par zinātni. Izmācījās jūdu likumus, ēģiptiešu un grieķu valodas, grieķu filozofiju. Tāpat izmācījās par ārstu.
No Antiohijas devās uz Jeruzālemi un nonāca tur kā reizīti tai laikā, kad tur sludinājis Jēzus.
Pseidoapustuļa Pāvila māceklis. Pierakstīja Pāvila sludināto evaņģēliju, tādējādi kļūdams par Lūkas evaņģēlija autoru. Rakstīja ceļojuma laikā.
Miris 84.gadā pie Beotijas (Grieķija).
Darbi.
Lūkas evaņģēlijs.
Apustuļu darbi.
Lūka - gleznotājs. Tieši viņam piedēvē pirmo svētbilžu radīšanu, rietumu literatūrā viņu dēvē par "pirmo kristiešu svētbilžu gleznotāju" (tā viņu dēvē itāļu gleznotājs Čenīno Čenīni savā "Traktātā par glezniecību"). Vispār pasaulē ir ap 30 svētbildēm, kuru autorību pieraksta Lūkam. No tām ap 10 atrodas Krievu pareizticīgo baznīcas īpašumā, Atonā un Rietumos kopumā ir 21 svētbilde (no tām 8 Romā). Tomēr laikam neviena no paša evaņģēlista Lūkas gleznām līdz mūsdienām nav saglabājusies un tās pieraksta Lūkam tikai tādēļ, ka tās savulaik nozīmētas (nokopētas) no kādreiz Lūkas zīmētajām svētbildēm.
Senslāvu literatūrā arī ir XV gs. beigu - XVI gs. sākuma nostāsts "Par svēto Lūku kā svētbilžu gleznotāju." Sacerējuma pamatā ir bizantiešu vēsturnieku Damaskas Jāņa, Simona Metafrasta u.c. darbi. Arī vēlākos krievu kristiešu sacerējumos netika apstrīdēts fakts, ka Lūka bijis svētbilžu gleznotājs. Piemēram, grāmatā "Svētās Dievmātes zemes dzīve un Tās svēto brīnumdarītāju svētbilžu apraksts" (1897.g.) teikts: "No trim svētās Dievmātes svētbildēm, kuras uzgleznojis sv.apustulis un evaņģēlists Lūka, kas pagodinātas ar viņas svētību un Viņas labvēlību, vienu dēvē par Odihitreju, vai Ceļvedi; tajā attēlota svētā Jaunava ar Mūžīgo Zīdaini uz kreisās rokas; citas divas dēvē par Žēlastīgajām, jo tajās attēlota Dievmāte lūdzot Dēlu un Savu Dievu par kristiešu dzimuma glābšanu. Vienā no šīm svētbildēm Dievmāte uzgleznota viena, bez Viendzimušā Dēla, un to sauc par Žēlsirdīgo; otrā Viņa attēlota turot Savu Dēlu labajā pusē un arī to sauc par Žēlsirdīgo, taču atšķirības dēļ no pirmās - par Kikas Žēlsirdīgo, no Kikas kalna (Kikas klosteris tika dibināts 1092.gadā un, saskaņā ar dažām ziņām šī ikona joprojām atrodas tur), kas atrodas Kipras ziemeļrietumu daļā... Visas trīs svētbildes tagad pēc Dieva žēlastības atrodas Krievijā un pazīstamas ar vārdiem: Vladimiras-Žēlsirdīgā, Smoļenskas Odihitreja un Tilermas. Šīs trīs svētbildes nosūtīja svētais evaņģēlists Lūka uz Ēģipti nācariešiem, tātad šķīstiem kristiešiem, kas tur dzīvoja un bija iemācījušies ikonu gleznošanas māku no evaņģēlista Marka."
Panagijas Sumelas brīnumdarītāja svētbilde. To V gs. Ziganas alā uzgāja mūki Vārava un Safronijs. Saskaņā ar senu baznīcas nostāstu, to esot uzgleznojis apustulis un evaņģēlists Lūka Marijai vēl dzīvai esot. Kādu laiku glezna glabāta Atēnās, bet tad laikā, kad Bizantijā cīnījās pret ikonu gleznošanu, tā tika noslēpta Zigana alā. Kad bildi atrada, tad 412.gadā pēc mūka Vāravas tantes Marijas gribas tika uzcelts klinšu klosteris. XIX gs., sākoties grieķu-turku vardarbībai, ikona izvesta uz Grieķiju. Sākotnēji atradusies muzejā, bet tad nodota glabāšanai Sv.Dievmātes katedrālē Kalambakā - ciemā Meteoras klinšu pakājē. Katru gadu 15.augustā te atzīmē Panagijas Sumelas ikonas dienu.
Svētā kalna Ibēras Dievmātes (Vrataras Dievmātes?) svētbilde. Tā tiek glabāta Ibēras klosterī Atonā. Uzskata, ka tās autors esot evaņģēlists Lūka.
Tilermas Dievmātes ikona. Viens no nedaudzajiem tēliem, ko vēl Marijas zemes dzīves laikā uzgleznojis pavadonis un Pāvila palīgs evaņģēlists Lūka. Tas esot radīts 46. mē. gadā. Apmēram tai pat laikā Lūka to uzdāvājis nācaretiešu mūkiem, kas bija apmetušies Antiohijā.
Bētlemes Dievmātes svētbilde. Svētbildes radīšanas apstākļi nav skaidri. Daļa vēsturnieku uzskata, ka to uzgleznojis evaņģēlists Lūka, pie kam vēl Marijas dzīves laikā. Jāatzīmē, ka šī svētbilde ir vienīgā uz kuras Marija smaida. Ar šo svētbildi saistīta virkne nostāstu, kuros Dievmāte izpaudusies kā kristiešu aizstāve.
Vladimiras Dievmāte. Uzskata, ka tā uzgleznota uz galda virsmas, pie kuras pusdienojis Jēzus un Marija. XII gs. sākumā svētbildi no Konstantinopoles nogādāja uz krievzemi, un tā tika glabāta sieviešu klosterī netālu no Kijevas. Tad pēc kņaza Andrēja Bogoļubska pavēles to pārveda uz Vladimiru, no kurienes arī svētbildes nosaukums. 1395.gadā, kad Krievzemei uzbruka Timura ordas, ikonu pārveda uz Maskavu. Šis notikums tika uzlūkots kā Dievmātes aizbildniecība, jo Timura karotāji nenonāca līdz Maskavai. 1451. un 1480.gados Vladimiras Dievmātes svētbilde esot paglābusi Maskavu no tatāriem.
Saites.
Lūkas evaņģēlijs.
Apustuļu darbi.
