Sengrieķu filozofija, filozofi
Tā radās Mazāzijas joniešu pilsētās un grieķu kolonijās Dienviditālijā V gs.pmē. Sengrieķu filozofus vairs neapmierināja pasaules mītiskais skaidrojums. Viņi uzskatīja, ka pasaule radusies no kādas pirmvielas.
Senākie grieķu filozofi jautājumus par pasaules izcelsmi un kārtību centās izskaidrot racionāli un pierādami, balstoties uz novērojumiem.
Lai gan senāko grieķu filozofu pasaules un dabas skaidrojumi, skatoties no mūsdienu skatpunkta, mums šķiet naivi, tomēr viņu nozīmē cilvēces domas vēsturē ir būtiska. Viņu nopelns ir jauna domāšanas veida attīstīšana, centieni racionāli izskaidrot dabas procesus, kurus līdz tam skaidroja ar mītu palīdzību. Ar pirmajiem grieķu filozofiem sākas jauns posms cilvēces domāšanas vēsturē - cilvēki sāka ticēt savām prāta spējām, izprast sabiedrības un pasaules norises.
Vēsture. Antīkās pasaules filozofi centās atklāt daudzveidīgo dabas parādību vienoto pirmsākumu un attīstīja pirmo filozofiskās domāšanas vēsturisko formu - natūrfilozofiju. Daudzām agrīnās filozofijas mācībām raksturīgs stihisks materiālisms un naiva dialektika. Veidojās filozofijas disciplīnas - ontoloģija (mācība par esamību), gnozeoloģija (izziņas teorija), loģika, vēstures filozofija, ētika, estētika.
Taless no Milētas (625.-547.g.pmē.), pirmais vēsturiski droši zināmais sengrieķu filozofijas pārstāvis, Milētas filozofijas skolas nodibinātājs, kas darbojās stihiskā materiālisma garā, viens no leģendārajiem septiņiem gudrajiemkas tiek uzskatīts par grieķu filozofijas un zinātnes pamatlicēju. Taless vairs neuzskatīja debess spīdekļus par dieviem, bet par dabiskiem, materiāliem ķermeņiem. Viņš arī noteica Saules aptumsumu 585.g.pmē., izskaidrojot šo fenomenu ar to, ka Mēness aizsedz Sauli.
Talesa skolnieks Anaksimandrs, par kura dzīvi tikpat kā nekas nav zināms, uzskatīja, ka viss dzīvais Saules siltuma ietekmē nācis no jūras.
Pirmo reizi filozofijas vēsturē vienotās esamības jēdzienu izvirzīja elejieši (grieķu filozofijas skola Elejā, Dienviditālijā), tas ietekmēja antīkā ideālisma attīstību.
Pirmā dialektikas vēsturiskā forma bija antīkā dialektika - Hēraklīts (~530.-470.g.pmē.). Pirmie grieķu materiālistiskie filozofi kopā ar Heraklītu bija stingri pārliecināti, ka pasauli nav radījuši dievi. Heraklīts izsmēja statuju pielūgšanu, noraidīja mirušo kultu un rituālu, kritiski izturējās pret reliģisko mācību par dvēseli.
Izcilais sengrieķu filozofs Demokrīts (470.-370.g.pmē.) bez vārda runas noraidīja ticību aizkapa dzīvei. Īpaši šim tematam veltītā darbā viņš tādu ticību raksturoja kā blēņu pasakas, kas piestāv tikai muļķiem. Tomēr Demokrīts vēl neuzdrošinājās noraidīt reliģisko rituālu (zīlēšanu, pareģošanu), vietējās polisu dievības, kā arī pieļāva Dieva, lai gan ne mūžīga, pastāvēšanu, tā ietekmi uz cilvēka spējām un viņa slimībām. V gs.pmē. radās mācība par atomiem - nedalāmām vielas pirmvienībām. Ievērojamākais atomists bija Demokrīts no Abdēras, kurš uzskatīja, ka pasaulē reāli eksistē tikai atomi un tukšums. Atomu skaits ir bezgalīgs, tie var atšķirties pēc formas, savstarpējās kārtības un izvietojuma. Atomi kustās bezgalīgi tukšā telpā. Pēc Demokrīta domām, pasaulei kā tādai nav ārēju cēloņu un visi procesi ir dabiski. Dēmokrits radīja atomiskā materiālisma mācību, kuras idejas tālāk attīstīja Epikūrs un Lukrēcijs.
Runājot par reliģiju, Demokrīts atzīst, ka tā ir vēsturiska parādība, sākumā tās nebija. Reliģija radās sakarā ar bailēm no daudzveidīgajiem dabas spēkiem, kurus cilvēki, neprazdami izskaidrot ar dabiskiem cēloņiem, saistīja ar dievu darbību. Cilvēki maldīgi iedomājas, ka dievi ir nemirstīgi, mācīja Demokrīts.
Materiālismam pretējais filozofijas pamatvirziens - ideālisms tika izveidots elejiešu, pitagoriešu un Sokrāta sekotāju skolās. Objektīvā ideālisma pamatlicējs Platons attīstīja ideālisma jēdzienu dialektiku. Pirmo reizi filozofijas vēsturē vienotās esamības jēdzienu izvirzīja elejieši (grieķu filozofijas skola Elejā, Dienviditālijā), tas ietekmēja antīkā ideālisma attīstību.
V gs.pmē. sengrieķu filozofs Empedokls savā darbā "Par dabu" attīstījis mācību par 4 mūžīgiem un nemainīgiem dabas elementiem - stihijām: zemi, ūdeni, uguni un gaisu. Šī mācība daudzus gadsimtus ietekmēja antīkos un viduslaiku filozofus.
Hipokrāts aizstāvēja zinātni pret reliģiskiem aizspriedumiem, kas bija saistīti ar slimībām un atklāti paziņoja, ka medicīnas zinātne nav savienojama ar reliģiskiem uzskatiem. Hipokrāts pilnībā noliedza, ka slimības, it īpaši epilepsiju, ko uzskatīja par "svētu" slimību, izraisa dievišķi spēki. Viņš enerģiski vērsās pret "šķīstīšanu un buršanu," ar ko toreiz mēģināja ārstēt epilepsijas lēkmes, izsmēja brīnumdarus un nosodīja rituālās paražas.
Helēnisma perioda sengrieķu filozofs Epikūrs (371.-270.g.pmē.) atzina, ka viss pasaulē ir materiāls - eksistē tikai atomi un tukšums. Epikūrs neapšauba dievu esamību, taču tos uzskata par īpašu atomu kombināciju. Tāpat arī dvēsele ir atomu savienojums. Viņaprāt, pasaule ir izzināma ar sajūtām. No lietām izplūst atomu kompleksi, kas veido tēlus, kurus uztver sajūtas. Epikūrieši noraidīja mācību par iepriekšnolemtību un domu, ka dievi nosaka un kontrolē cilvēku dzīves.
Bieži sastopama parādība bija, ka tā laika sabiedrība un aristokrātija vērsās pret ateistisko zinātnisko domu. Piemēram, par reliģiskā kulta un ceremoniju izzobošanu priesteri aizmuguriski notiesāja uz nāvi sengrieķu filozofu materiālistu Diagoru no Mēlas salas, kurš pazīstams ar vārdu Ateists (V gs.pmē. vidū). Atēnu priesteri un valdītāji apmeloja pazīstamos sengrieķu filozofus Anaksagoru (~500.-428.g.pmē.) un Aristoteli (384.-322.g.pmē.). Tāpat tie par skeptisku izturēšanos pret ticību dieviem piesprieda nāvessodu filozofam Protagoram (481.-411.g.pmē.), bet pēc tam panāca, ka par vietējo polisu dievību noliegšanu notiesāja uz nāvi Sokrātu (469.-399.g.pmē.).
Reliģiskā reakcija sevišķi pastiprinājās helēnisma laikmetā, kad pirmām kārtām notika vēršanās pret jauniem zinātnes atklājumiem. Tā, piemēram, priesteri vajāja Samas Aristarhu (IV gs.pmē.beigas-III gs.pmē. 1.puse), kas ģeniāli paredzēja pasaules heliocentriskās sistēmas izveidošanu. Prasīja zinātnieku saukt pie tiesas par to, ka "viņš pārbīdījis Visuma centru."
Antīkajā filozofijā nozīmīgākā bija Aristoteļa mācība. Kaut arī tai bija ideālistisks raksturs, tajā tika izstrādātas daudzas materiālistiskas un dialektiskas idejas.
Sengrieķu filozofijā II gs.pmē.-II gs.mē. izpaudās tendence savienot dažādu antīko filozofu mācību elementus - eklektika. To radīja antīko skeptiķu kritika, kas bija vērsta pret dogmātismu. Eklektika izplatījās Platona akadēmijā (Ainesidēms), Aristoteļa līkejā (Andronīks), Epikūra skolā. Šādu filozofijas novirzienu no senajiem grieķiem "aizņēmās" arī seno romiešu filozofi - Varrons, Cicerons.
Senās Grieķijas filozofu skolas bija pirmās filozofu organizācijas. Te radās un attīstījās pitagoriešu, sokrātiķu u.c. skolas. Ap 390.g.pmē. Atēnu retors Isokrāts jau izveidoja pirmo pastāvīgo skolu ar 3-gadīgu filozofijas apmācību. Ievērojamākās Senās Grieķijas skolas bija Platona akadēmija (dibināta 388.g.pmē.) un Aristoteļa Līkejs (dibināts 335 g.pmē.), kas pastāvēja ap 900 gadu - slēdza imperators Justiniāns 529.gadā.
Helēnisma laikmetā filozofiskās izglītības pamats bija 4 Atēnu filozofiskās skolas - Platona akadēmija, Līkejs, epikūriešu un stoiķu skola; vēlāk par filozofiskās izglītōbas centriem kļuva arī Pergāmas bibliotēka un Aleksandrijas muzejs.
Ahafarhīds, Knidas (~200.-120.g.pmē.).
Alkidams.
Anaksagors, Milētas (~500.-428.g.).
Anaksimandrs (~610.-546.g.pmē.).
Anaksimēns (VI gs.pmē.).
Aristotelis (384.-322.g.pmē.).
Dēmokrits, Abdēras (470.-370.g.pmē.).
Celzs. Neoplatoniķis.
Diogēns, Sinopas (IV gs.pmē.). Kiniķis.
Eihēmers (340.-260.g.pmē.).
Ksenokrāts.
Empedokls (~494.~434.g.).
Epikūrs (371.-270.g.pmē.).
Diagors, Mēlas (V gs.pmē. vidus).
Heraklīts, Pontas (~544.~475.g.pmē.).
Hrīsips (III gs.pmē.).
Karneads.
Krantors (IV gs.pmē.).
Ksenofans, Kolofonas (570.-470.g.pmē.).
Pitagors (~580.-500.g.pmē.).
Platons.
Plūtarhs (~46.~127.g.).
Prokls.
Protagors (481.-411.g.pmē.).
Seksts Empīriķis (II gs.pmē.).
Simplīcijs.
Sokrāts (469.-399.g.pmē.).
Sorīts (gr. soros — "kaudze") — «kaudzes» siloģisms. Tā senatnē dēvēja sofistiskās loģikas slēdzienu, ar kuru šķietami pierādīja, ka viens grauds ir kaudze. Liekot graudu pie grauda, beidzot izveidojam kaudzi; pēdējais grauds, pirms kura vēl nebija kaudzes un ar kuru nu rodas kaudze, tātad pats ir kaudze. Tāpat, atņemot no kaudzes pa vienam graudam, varam secināt, ka pēdējais grauds ir kaudze.
«Ragu» siloģisms ir apmēram šāds. Ko tu neesi pazaudējis, tas tev ir. Tu neesi pazaudējis ragus, tātad tev ir ragi.
E.Cellers, "Grieķu filozofija tās vēsturiskajā attīstībā" (1.-3., 1844.-1852.g.).
Saites.
Senā Grieķija.
