Aliens

Apsēstās vietas. Britu salas: Čanktonberijas aplis

Lai gan Čanktonberijas aplis nav ierindots Britu salās zināmo, pārdabisko spēku apsēstāko vietu sarakstu augšgalā, tas ir viens no pirmajiem objektiem, kuru jums nosauks, ja interesēsieties par nostāstiem apvītākajām spoku, parādību, NLO novērojumu un neizskaidrojamu notikumu vietām Saseksas grāfistē Anglijas dienvidos.

Čanktonberijas aplis – kokiem apaudzis vēlā bronzas laikmeta izskaņā ierīkots vidēja izmēra cietoksnis vai citas nozīmes zemes konstrukciju būve (par apli veidojošo vaļņu funkcionālo nozīmi pētniekiem domas dalās) – atrodas apvidus augstākajā vietā, ainaviskā punktā netālu no Vašingtonas ciemata, senas, pāri zemajiem Soutdaunas (South Downs) krīta pakalniem vedošas takas malā. Taka, kas ir daļa no Soutdaunas tūristu ceļa, aizlokās pa šīs dižpauguraines muguru, ļaujot ceļiniekam izbaudīt skaistos skatus uz kalnājam dienvidos un ziemeļos piegulošo viļņoto zemieni. Skaidrā laikā dienvidu pusē iespējams saskatīt arī jūru. Bertrans Rasels esot teicis, ka "visas ainavas ir skaistas, ja vien tajās redzams Čanktonberijas aplis."

Gan pašā aplī, tā iekšpusē, gan apļa tuvumā un arī tālāk no tā izvietoti vēl vairāki citi, dažādos vēstures posmos tapuši kultūrvēsturiskās ainavas elementi – divi romiešu laika tempļi, uzkalniņkapi, grāvju-vaļņu konstrukcijas, senie ceļi, lopu dzirdināšanai speciāli ierīkoti dīķi un citas vietas. Apmēram 3 km uz dienvidiem no Čanktonberijas apļa atrodas Sisberijas aplis – lielākais Saseksā un otrs lielākais Lielbritānijā dzelzs laikmeta pilskalns – aiz Jaunavu pils Dorsetā.

Ļoti būtiska apļa sastāvdaļa ir koki, dižskābarži – zemes īpašnieka pirms vairāk nekā 200 gadiem stādīti, tie jau no attāluma iezīmē un citādi kailajā Čanktonberijas kalna korē majestātiski izceļ šo noslēpumaino vietu. Tieši ar šiem kokiem saistās Lielbritānijā populārā mūsdienu rakstnieka un ceļotāja, vērīgā ainavas pētnieka Roberta Makferleina piedzīvojums – satikšanās ar neizskaidrojamo, kas ar viņu atgadījās, nakšņojot Čanktonberijas aplī. Izlasot Makferleina atstāstu, ko viņš apraksta savā 2012.g. klajā laistajā grāmatā "The Old Ways", man radās vēlēšanās ko vairāk uzzināt par šo vietu un citu cilvēku tajā pieredzēto. Sāku meklēt ziņas un, kā tālāk redzēsiet, tur norisinājušās patiešām dīvainas lietas, virknē gadījumu tās piedzīvojot diviem un vairāk cilvēkiem... Bet vispirms, lai gūtu priekšstatu par vietas raksturu, atgriezīsimies pie Makferleina. Viņš stāsta:

"Tālumā dienvidos mirguļoja Braitonas ugunis. Vīldzeme (The Wealds, no senangļu weald, mežs – kādreiz mežiem klāts apvidus starp Soutdaunas un Nortdaunas krīta kalnāju grēdām – V.G.) ziemeļos bija gandrīz tumša. Debesis vērās nespodri sudrabainas.

Līdz ar tumsas iestāšanos es izritināju savu guļammaisu starp diviem no atlikušajiem dižskābaržiem, novilku kurpes un zeķes. Trušu apgrauztā zāle glāstoši apņēma manas kājas, es ar baudu ielaidu tajā kāju pirkstus, tad piecēlos un apgāju apkārt aplim. (..) Kad biju paēdis, nolikos gulēt, piekļāvu ausi kūdrai un iedomājos augsnes apslēptos, dižskābaržu sakņu caurvītos vēstures slāņus – neolīta, dzelzs laikmeta, bronzas laikmeta, romiešu perioda, Augusta laika liecības... Turpinājis domāt šo reibinošo domu ne ilgāk kā pusi minūtes, es iekritu dziļā miegā.

Pirmo kliedzienu es sadzirdēju apmēram pulksten divos no rīta. Augstas toņkārtas cilvēciskas raudas, ilgstošas, bet noslēdzošajā fāzē pieklusinātas. Skaņas nāca no koku apļa, pretēji manai guļasvietai. Vēl miegains es sāku domāt, kas varētu būt skaņas avots: Izbijies bērns? Trusis, kuru sagrābusi lapsa vai zebiekste? Taču tas nebija iespējams, jo skaņas nāca vismaz no koku galotnēm atbilstoša augstuma. Tad tam jābūt putnam, visdrīzāk pūcei. Bet tādu pūci es nekad nebiju dzirdējis: kokos skanošais kliedziens nelīdzinājās ne pūkainajam brūnās pūces brēcienam, ne griezīgajam plīvurpūces kliedzienam. Es sajutu sev pārskrienam baiļu tirpas un tūlīt tās noraidīju kā smieklīgas. Tad pirmajam kliedzienam pievienojās cits, skanošs savādākā tonī: nedaudz dziļāks un raupjāks, noslēgumā pieaugošs; it kā kāds būtu pielicis asmeni pie smirģeļa ripas... Arī šis kliedziens vairāk izklausījās pēc cilvēka nekā putna balss, nāca no koku galotnēm un arī to es nespēju atpazīt. Vairākas minūtes es gulēju un klausījos kliedzienos. Tad, pirkstos un plecos parādoties dzelošām sajūtām, es apjautu, ka balsis ir sadalījušās un tagad virzās uz mani: joprojām atrodoties galotnēs, bet pārvietojoties pa koku apli – viena pulksteņa rādītāja virzienā, otra pretēji tam. Varēja nojaust, ka balsis savienosies aptuveni tur, kur es gulēju. Es gribēju lēkt augšā, saukt palīgā, mēģināt kaut ko saskatīt ar kabatas bateriju; taču turpināju nekustīgi gulēt un cerēju, ka viss beigsies. Kliedzieni satikās teju virs manis, divdesmit vai trīsdesmit pēdu augstāk tumsā. Pēc kādām piecpadsmit minūtēm balsis beidzot apklusa un vēl pēc kāda brīža es atkal iekritu miegā.

Atgriezies mājās es nekavējoties ķēros klāt Čanktonberijas apļa folkloras izpētei un tagad es zinu, ka šī ir viena no Daunas apsēstākajām vietām."

Čārlzs Gorings un koki

Čanktonberijas aplis, kā to lieliski ilustrē Makferleina stāsts, nebūtu tas, kas ir, bez saviem kokiem – dižskābaržu stādījuma, kuru 1760.gadā seno vaļņu robežās iedēstīja zemes īpašnieks Čārlzs Gorings. Čārlzs pats, vai pēc cita nostāsta varianta – viņa kalpi, esot regulāri nesis kalnā ūdeni, lai aplaistītu kociņus, līdz tie kārtīgi iesakņojušies. Vēlāk vietā, kur koki aplī, neskatoties uz laistīšanu, tā arī neieaugās, sekli zem zemes, nepilnu desmit centimetru dziļumā tika atrasti romiešu tempļa pamati.

Sākotnēji vietējie iedzīvotāji pret Čārlza Goringa iniciatīvu izturējušies noraidoši, taču, kad koki sakuplojuši, tos iemīļojuši un sākuši uzlūkot kā vērtīgu ainavas sastāvdaļu.

XX gadsimta sākumā apmēram 30–40 koki gāja bojā, bet Džons Gorings, Čārlza pēcnācējs papostīto ainavu atjaunoja, nolūzušo dižskābaržu vietā iedēstot jaunus. Kā redzams ap 1980.gadu uzņemtajā fotogrāfijā, birzs, tāpat kā 20.gs. I puses attēlos, tobrīd ir kupls vienlaidus stādījums un nekādus robus tajā nemana. Situācija nesalīdzināmi izmainījās 1987.gada oktobrī, kad visu Dienvidangliju pārskrējusī viesuļvētra nolauza lielu daļu (apmēram 70%) aplī augošo veco dižskābaržu. Koku bojāeju, aplim zaudējot krietnu daļu sava majestātiskuma, vietējie iedzīvotāji izjuta kā traģisku notikumu. Daļa koku tagad ir iestādīta no jauna, bet daļēji apli pārņēmis briksnājs.

Arheoloģiskie pētījumi

Čanktonberijas apļa cietoksnis ir veidots izstiepta ovāla formā, izrokot grāvi un izrakto krītu uzmetot valnī. Senāk grāvis bijis dziļāks, taču laika gaitā aizmilzis. Apļa plakuma izmēri pa garenasīm – apmēram 160x120 m. Valnī ir divas ieejas; viena austrumos, otra – dienvidrietumos.

Arheoloģiski aplis pētīts XX gs. sākumā, tad 1977.gadā un 1988.–1991.gadā, abas pēdējās reizes pirms nolūzušo koku pārstādīšanas.

Sākotnēji, vadoties pēc tipoloģijas, arheologi Čanktonberijas apli datēja ar dzelzs laikmetu. 1977.gadā, aplī veicot izrakumus, uzgāja neolīta krama priekšmetus un nedaudz bronzas laikmeta keramikas lauskas, tādējādi vietas izmantošanas hronoloģiskās robežas atbīdot senākā pagātnē. Izpētot nocietinājumu zemes konstrukcijas, atklāja, ka tās būvētas divās fāzēs, senāko no kurām pēc keramikas lauskām datēja ar agro dzelzs laikmetu, bet jaunāko ar romiešu laikmetu. Neskatoties uz to, ka kopā tika izpētīts ap 10% no apļa iekšējās teritorijas, tajā neizdevās atrast nekādas liecības par pastāvīgu dzelzs laikmeta apdzīvotību. Tāpat neatrada zemes nocietinājumus pastiprinošu koka konstrukciju paliekas. Šos atradumus vai, pareizāk sakot, attiecīgo atradumu trūkumu skaidrojot, pētnieki izteica pieņēmumu, ka vietai bijusi vai nu reliģiska nozīme un apļa zemes konstrukcijas pildījušas ne tik daudz militāri-tehnisku, cik simbolisku robežu funkciju vai arī tā izmantota tikai kā pagaidu patvērums. Vēlākā romiešu tempļa izbūve apļa iekšienē netieši pierāda konstrukcijas sākotnējo reliģisko raksturu – romieši un romanizētie Britu salu ķelti sava kulta vajadzībām bieži izmantoja vietējās svētvietas.

1988.–1991.g. izrakumu rezultātā apļa izbūves datējums tika pārskatīts – tagad to attiecina uz vēlo bronzas laikmetu.

Izpētot trīs aplim tuvākos kapu uzkalniņus neko nozīmīgu atrast neizdevās, taču uzkalniņā, kas atrodas nedaudz tālāk uz rietumiem no apļa atrada sievietes apbedījumu ar līdzi dotu Veseksas stila bronzas dunci, kā arī staba vietu, kurai apkārt bija "krami" (domājams, krama priekšmeti) un ugunsapbedījumu. Uzkalniņi, atbilstoši pētnieku secinājumiem, saistīti ar biķeru kultūras (2500.–1700.g.pmē.) cilvēkiem un hronoloģiski datēti ar agro bronzas laikmetu.

Folklora

To, ka negaidīta satikšanās ar savādo, neikdienišķo un neizskaidrojamo Čanktonberijas aplī varētu būt notikusi jau izsenis, liecina plašie, ar vietu saistītie, pamatā XIX gadsimtā un XX gadsimta pirmajā pusē pierakstītie folkloras materiāli. Kā jau senāk tas bija parasts, visu, vienkāršajam cilvēkam neizprotamo tas bieži mēdza skaidrot ar Velna un tā palīgu jeb padoto darbību. Velna rīcības rezultātā, vēstī teika, radies arī pats aplis. Kad Velns esot atklājis, ka Saseksas iedzīvotāji, atsakoties no savas līdzšinējās pagāniskās reliģijas, kļuvuši par kristiešiem, viņš esot nolēmis tos noslīcināt, izrokot grāvi, kas savienotu jūru ar Vīldzemi un appludinātu tur uzceltās baznīcas. Sparīgi rokot šo grāvi – dabīgi veidojušos apmēram 100 m dziļu "V" formas ieleju netālu no Braitonas – zemes Nelabais esot izmetis tālu apkārtnē. No vienas tādas Velna izmestas lāpstas esot cēlies arī Čanktonberijas aplis. Vīldzemes ļaudis no pazudināšanas izglābusi kāda netālu dzīvojoša veca sieva, kura logā ielikusi sveci, tai priekšā novietojot sietu. Sveces gaisma pamodinājusi uz sētas gulošo gaili un tas iedziedājies. Velns to sadzirdējis, paskatījies dziesmas virzienā, ieraudzījis caur sietu mirguļojošo sveces gaismu, nodomājis, ka jau lec Saule un aizbēdzis.

Citi tautas nostāsti vēstī, ka Velnu esot iespējams izsaukt, staigājot apkārt Čanktonberijas aplim. Apejot vai apskrienot bez apstāšanās tam apkārt (var. – atmuguriski vai pretēji Saulei) septiņas reizes, vislabāk Maija svētku vai Jāņu vakarā, parādīšoties Velns un piedāvāšot skrējējam bļodu ar pienu, zupu vai putru. To pieņemot, iespējamas divas visai pretēja rakstura konsekvences – vai nu Velns paņems par samaksu tavu dvēseli vai arī izpildīs viskvēlāko vēlēšanos. Folkloristi izteikuši pieņēmumus, ka šīs teikas glabā atmiņas par senām, vēlāk demonizētām pirmskristīgās reliģijas rituālām dejām, kas kādreiz varētu būt notikušas aplī. Tāpat ir izvirzīta ar faktiem gan nepierādīta teorija, atbilstoši kurai aplī esošajā romiešu templī savulaik godināts Mitra un tā sekotāju iesvētību rituālu daļa bijusi klātesošo cienāšana ar mielastu, ko priesteri iznesuši ārpus svētnīcas. Vēlāk, likumsakarīgi, kristīgās baznīcas interpretācijā, Mitras priesteri pārvērtušies vispirms par Sātana kalpiem, pēc tam kolektīvi transformējušies par pašu Nelabo, kurš ēdienu cenšas izmantot par ēsmu dvēseļu medībās.

Bez Velna aplī iespējams sastapt arī dažādus spokus. Ja kādam izdodoties saskaitīt aplī augošos kokus, kuri neesot saskaitāmi, tad parādoties Jūlijs Cēzars ar savu armiju. Dažreiz varot sadzirdēt neredzamu zirgu pakavu dipoņu un reizēm esot redzēts jātnieks, kas neapstājoties paauļojot garām aplim. Savukārt, ja aplim apskrienot apkārt tikai trīs reizes nevis septiņas, kuras vajadzīgas Velna izsaukšanai, tad parādoties sievietes spoks baltā zirgā. Vēl varot redzēt arī vīru ar garu baltu bārdu, kas esot vai nu apslēptas bagātības meklējošs druīds vai kāds Hāstingas kaujā kritis sakšu karavīrs.

Viena no raksturīgajām pazīmēm, kas liecina par citpasaules spēku klātbūtni aplī esot putnu trūkums – tie nedzīvojot apļa kokos. Līdzīgi stāsti ir arī par citām Saseksas vietām, piemēram, par Bezputnu birzi pie Gudvudas.

Jāņu vakarā Čanktonberijas aplī, līdzīgi kā vairākos citos senajos, apļveida vaļņiem aizsargātajos nocietinājumos Saseksā, esot redzētas dejojam fejas.

Parādības, atgadījumi un NLO novērojumi

Atšķirībā no folkloras ziņām, kuras tiek stāstītas kā teicēja no citiem dzirdēti un citu, visbiežāk vārdā nenosauktu, sen dzīvojošu cilvēku pieredzēti notikumi, vēstījumu nododot no paaudzes paaudzē, ievērojami lielāku interesi izraisa konkrētu mūsdienu cilvēku stāsti par personīgi piedzīvoto.

Daudzi cilvēki vēl pirms Makferleina aplī sajutuši kādas neizskaidrojamas esamības klātbūtni, dažreiz tā bijusi tik nepatīkama, saistīta pat ar fizisku sāpju un ķermeņa darbības traucējumu izpausmēm, ka vietas apmeklētāji nav varējuši aplī vai tā tuvumā palikt un aizbēguši. Vairākkārt XX gadsimtā tur novēroti NLO.

Jau 1930.gados Dr.Filips Gūse (Dr.Philip Gosse) no tuvējā Steinigas ciema, kas atrodas dažus kilometrus uz austrumiem no apļa, savā grāmatā "Go To The Country," rakstot par Čanktonberijas apli, apgalvoja:

"Pat gaišās vasaras dienās tur atrodoties, jūtama pārdabiska kādas neredzamas esamības klātbūtne – tā tev it kā seko. Ieejot tumšajos kokos tu sajūti, ka aiz tevis Kaut Kas atrodas. Kad tu apstājies, Tas arī apstājas; tu turpini iet un Tas tev seko."

Gaudojošā balss

Žurnālists un publicists Ņūtons Toine izdevumā "The Unexplained" 1980.gadu vidū rakstīja, ka nepilnus divdesmit gadus agrāk, 1966.gadā, vairāki "Southern Paranormal Investigation Group" dalībnieki esot nolēmuši pārnakšņot Čanktonberijas aplī. Paranormālo parādību pētnieki tur ieradušies ap plkst. 21:30, iekūruši uguni un pārmijuši pa vārdam ar ceļojošiem motociklistiem, kuri arīdzen tovakar bija izvēlējušies šo nomaļo vietu naktsmītnei. Viss bijis mierīgi līdz pat pusnaktij, kad klusumu pārtraukusi savāda sprakšķoša skaņa, kurai sekojusi gaudojoša sievietes balss. Tā atskanējusi no cilvēka stāva (emanating from a form), kas pārvietojies pa apļa ārpusi. Pēc kāda brīža viss apklusis un miers saglabājies līdz apmēram pulksten 2 naktī, kad sākušas skanēt tā kā baznīcas ērģeles. Līdz ar šīs skaņas parādīšanos, vairāki cilvēki no grupas izjutuši spiediena sajūtu. Ap pustrijiem motociklisti vairs ilgāk neesot varējuši izturēt un vietu, kurā viņuprāt notiekot "kaut kas patiešām ļauns," pametuši. Neizskaidrojamā pētnieki, lai gan daļai no viņiem sāpju sajūtas nav mitējušās visu nakti, bijuši izturīgāki un palikuši aplī līdz pat rītam. Toines informācijas avots, kā pastarpināti var noprast no citām publikācijām bija NLO, okultisma un melnās maģijas pētnieks Čārlzs Vokers.

Tālākās ziņas ņemtas no vietnē mysteriousbritain.co.uk publicētā Čārlza Vokera raksta "Chanctonbury Ring."

Aizbaidītie studenti

Vokers, tuvāk gan neprecizējot, kas tieši noticis, pastāsta, ka 1967g. uz Čanktonberijas apli, lai tur pārnakšņotu kā arī "veiktu magnetafona ierakstus un uzņemtu fotogrāfijas" devusies kāda grupa universitātes studentu, taču tikusi aizbaidīta prom. No kādas universitātes bijuši studenti un kādā veidā tieši tie aizbaidīti, nav zināms.

Īslaicīga paralīze

1968.gada vasaras sākumā, 15.jūnijā, sestdienā, uz apli, ar nolūku palikt tur pa nakti un veikt novērojumus, devušies interesenti no "Sussex Sky Watchers" grupas. Lielākā daļa nakts pagājusi bez starpgadījumiem, taču svētdien agri no rīta viens no grupas dalībniekiem, kurš staigāja starp kokiem, pēkšņi zaudēja sajūtas kājās un rokās un nokrita zemē, saucot pēc palīdzības. Atsteigušos palīgus pēc brīža piemeklēja līdzīga nelaime. Tas turpinājies kādas piecas minūtes, pēc tam sajūtas locekļos atgriezušās, neatstājot cietušajiem nekādas paliekošas, jūtamas sekas.

Nākošā organizētā izpētes ekspedīcija uz apli notika pēc sešiem gadiem, kad 1974.gadā nodibinājās "Ghost and Psychic Investigation Group," kuras darbības viens no galvenajiem mērķiem, stāsta Vokers, bija tieši Čanktonberijas izpēte. Visu šo laiku turpināja parādīties ziņojumi par kalnā novērotajiem NLO un spokiem.

Levitācija

1974.gada 24.augustā četri grupas biedri, Čārlzu Vokeru ieskaitot, devās uz Čanktonberijas apli, lai pavadītu tur nakti un izdarītu novērojumus. Apmēram pulksten 11 vakarā viens no grupas locekļiem, Linkolns, ejot caur apļa centru, pēkšņi ticis pacelts apmēram metru augstu gaisā, kur palicis vairākas sekundes, kas Vokeram, kā viņš raksta, tobrīd šķitušas kā stundas. Atrodoties gaisā, Linkolns, kuru acīmredzami mocījušas kādas sāpes, kliedzis: "Nē, vairāk nevajag! Vairāk nevajag!" Tad Linkolns nokritis atpakaļ uz zemes un sāpīgi sasitis muguru. Satriekts par notikušo, Linkolns devies no apļa projām, kamēr pārējie palikuši un turpinājuši novērojumus. Gadījums bez šaubām ļoti ekstraordinārs, taču, šķiet, neviens no pārējiem aculieciniekiem, izņemot Vokeru, par to nav rakstījis, sevi nosaucot vārdā...

NLO

Vokers norāda, ka četrdesmit gadu laikā fiksēts teju neskaitāms daudzums ziņojumu par NLO novērojumiem Čanktonberijas apkaimē, vairumā gadījumu aculieciniekiem debesīs pamanot neidentificētas gaismas. Par to, cik viegli vēlamo uzdot par esošo, īpaši jau noteiktās vietās un apstākļos, Vokers pastāsta citā savā rakstā, atklājot, ka vienā gājienā uz Čanktonberijas kalna virsotni viņš līdz ar dažiem domubiedriem pamanījuši no lejas tuvojošās ugunis. Pārējie nolēmuši paslēpties takas malā, kamēr viens no ufologiem bijis gatavs stāties domājamajam NLO pretī... ar ķieģeli. Beigās ķieģelis palicis nepielietots un labi ka tā, jo gaismu avots izrādījies pa šauro taku kalnā braucoša policijas patruļautomašīna...

Kā vienu no interesantākajiem NLO novērojumiem Čanktonberijā Vokers min 1972.gada 31.oktobra gadījumu. Vēlā vakarā kalnā līdz ar diviem draugiem kāpis kāds Simpsons no Vortingas Rietumsaseksā. Ko šie cilvēki tur gribējuši darīt vēla oktobra naktī, Vokers nestāsta. Ufologu ekspedīcija, ņemot vērā Vokera iepriekš teikto, ka Čanktonberijas organizēta izpēte atsākās tikai 1974.gadā, tā noteikti nebija...

Kāpjot augšā, ap 22.45 viņi sev priekšā, Čanktonberijas apļa kokos ieraudzījuši gaismas, kuras uzskatījuši par ugunskura liesmu atspīdumu. Tuvojoties aplim, gaismas pazudušas un viņi par tām vairāk nav domājuši.

Tad, pienākot pie apļa valņa, naksnīgie vietas apmeklētāji ieraudzījuši ko tādu, ko Simpsons aprakstījis kā "dīvaināko lietu, ko mēs jebkad bijām redzējuši." Augšā kokos atradies kāds liels objekts, kas izstarojis blāvu, sarkanu spīdumu.

"Izklausījās tā it kā kāds ķemmētu koku lapotnes," - Simpsons stāstīja. "Mēs visi stāvējām kā sasaluši un neticējām savām acīm. No objekta nenāca nekādas skaņas, izņemot koku galotņu ķemmēšanu. Mēs palikām zem kokiem, jo tā jutāmies drošāk. Kad objekts pavirzījās no mums tālāk, mēs varējām to skaidrāk saskatīt. Tā augšpuse bija zilas gaismas izgaismota un tajā varēja redzēt četrus nelielus kvadrātus, kas izskatījās kā sānu logi."

Kad NLO sasniedza apļa koku ārējo malu, tas vēl brīdi pakarājās gaisā, tad uzšāvās augšup debesīs un ātri pazuda no skata, atstādams lejā apstulbušos vērotājus. Tikai pēc vairākām nedēļām, kā Vokers stāsta, Simpsons un viņa draugi beidzot sadūšojušies pastāstīt par pieredzēto. Un arī tad bijis grūti atrast kādu, kas viņus gribētu uzklausīt.

***

No citiem avotiem smeltas ziņas Čanktonberijas apli ar NLO starpniecību sasaista kopā ar dienvidos esošo Sisberijas apli. Ne reizi vien Sisberijā novēroti NLO, kas pārvietojušies uz Čanktonberiju. Viens tāds gadījums noticis 1975.gada 23.augustā, kad spožs, oranžas krāsas objekts novērots virs Sisberijas apļa. Objekts neilgi karājies gaisā virs Sisberijas apļa un tad strauji aizdrāzies uz Čanktonberiju, kur to pamanījusi veca sieviete, kas bija izgājusi pastaigā ar suni. Viņa redzējusi: "lielu, spožu, šķīvim līdzīgu oranžu objektu, kas nolaidies Čanktonberijas kalna rietumu pusē."

Atkal aizbiedēšana

Saistoši un dzīvi uzrakstītu stāstu par savu piedzīvojumu Čanktonberijas aplī, kas var kalpot kā ilustratīvs piemērs daudzajām, dažādos avotos minētajām atsaucēm par nepatīkamajām un biedējošajām sajūtām, kādas cilvēkiem nereti rodas šajā vietā, ghosts.org 2003.gada 13.novembrī iesūtījis kāds anonīms vīrietis. Viņš raksta:

"Pirms dažiem gadiem biju paņēmis brīvdienu un, tā kā manai draudzenei tajā dienā bija jāstrādā, es varēju darīt, ko pats vēlējos. Bija skaidrs, gaišs februāra rīts un es nolēmu aizbraukt līdz Čanktonberijas aplim, lai kopā ar savu suni izpētītu tā apkārtni. Biju pāris reižu braucis tur garām un šķita, ka tā ir jauka vieta pastaigai.

Kalnāja pakāje bija ietīta miglā, bet, kāpjot augstāk, migla pazuda un, kad sasniedzām kori, debesis bija zilas un Saule spoži spīdēja. Pavērās krāšņa ainava. (..)

Mēs nogājām pāris jūdzes pa South Downs taku, baudot Sauli, vientulību, klusumu, skaistos skatus un svaigu gaisu. Tad griezāmies atpakaļ. Kad bijām atnākuši atpakaļ līdz Aplim, es nolēmu, pirms kāpjam lejā uz autostāvvietu, nedaudz atvilkt elpu un apsēdos uz koka stumbra, kas atradās zemē pie Apļa perimetra.

Mans suns, Bonija (vācu aitu suņa, kollija un vēl dažu labu šķirņu jauktenis), pēkšņi nepacietīgi iesmilkstējās un es to uztvēru kā aicinājumu paspēlēties ar kociņu. Nekādu piemērotu zaru tuvumā nemanīju, tāpēc aicināju Boniju: "Ej, meklē zariņu!" To sadzirdējusi, viņa saspicēja ausis un sāka uzmanīgi skraidīt apkārt, lai sameklētu spēlei derīgu kociņu.

Redzot, ka Bonija nevar atrast kociņu, es paskatījos apkārt un ieraudzīju, ka Apļa iekšienē zemē guļ daži piemēroti zari. Centos to norādīt Bonijai, bet viņa manas norādes neņēma vērā un turpināja meklēt Apļa ārpusē.

Kļuvis nepacietīgs, es piecēlos, pārkāpu pāri salūzušam žogam, kas ietvēra apli (domāju, žogs bija ierīkots, lai aizsargātu nesen stādītos jaunos kociņus), pacēlu žagaru un aicināju suni nākt spēlēties.

Tā vietā viņa apsēdās un skatījās uz mani ar to jocīgo skatu, kāds suņiem dažreiz mēdz būt – ausis paceltas un galva nobīdīta uz sānu. Es pasaucu atkal, bet viņa nepakustējās – tikai nedaudz iesmilkstējās un, joprojām sēžot, nedaudz pārvietojās uz sāniem, it kā sakot: "Es nekustēšos no vietas."

Kad es devos no apļa laukā pie viņas, Bonija pēkšņi sacēla spalvu, piecēlās un negribīgi, ar kājstarpē ierautu asti, aizbēga. Acīmredzami satraukta, viņa paskrēja apmēram 10 metrus, tad apstājās un palūkojās atpakaļ uz mani. (Šeit man jāuzsver, ka Bonija parasti ir ļoti paklausīgs suns un, palaista vaļā no pavadas, iet tuvu blakus. Nekad iepriekš viņa nebija no manis aizbēgusi)

Pārbaudot, ko suns tagad darīs, es paspēru dažus soļus Bonijas virzienā, bet viņa pēkšņi aizdrāzās uz ziemeļiem, kur, koku iezīmēta, lejup pa kalnu veda stāva, šaura dzīvnieku iemīta taka. Es nometu zaru un drāzos viņai pakaļ, cerībā pārtvert, taču tas man neizdevās un es sekoju viņai lejup pa taku.

Taka bija stāva, mitra un slidena – tās jau tāpat ne visai stabilo krama grants segumu vēl bīstamāku padarīja ledus strīpas, kas vietām, neskatoties uz silto dienu, joprojām nebija izkusušas. Pirms es to visu aptvēru, biju jau zaudējis pamatu zem kājām un uz muguras šļūcu lejā pa nogāzi. Noslīdējis pāris pēdu pieķēros pie kāda koka un apstājos.

Vēl guļot zemē, sāku skaļi saukt Boniju. Es viņu neredzēju un aizturēju elpu, cerot saklausīt suni. Taču, izņemot parastās koku skaņas, viss bija kluss... Tad es sāku just to, ko nevaru nosaukt citādi kā par tinītu (skaņas sajūta ausīs, kurām nav ārēja izcelsme – V.G.). Manas ausis sāka sāpēt, galva bija kā skrūvspīlēs un gaiss piepeši šķita kļuvis biezāks – sajūtas bija līdzīgas tām, kuras jāpiedzīvo lidmašīnai nolaižoties, kad salonā mainās gaisa spiediens. Es atceros kā galvā dzirdēju sirdspukstu skaņas.

Es atkal saucu Boniju, taču nesekmīgi. Tinīts kļuva mokošāks un sāku justies nedaudz dezorientēts. Un tad pēkšņi es sev aizmugurē sadzirdēju ilgstošu, šalcoši čabošu skaņu. Es atskatījos, cerot ieraudzīt Boniju, taču viņas tur nebija. Centos noteikt no kurienes nāk skaņa un apmēram 20 metrus augstāk kalnā ievēroju nelielu koku, kas asi kustējās no vienas puses uz otru un tad piepeši norima. Es piecēlos, uzmanīgi turēdamies pie zara, lai atkal nenokristu un saucu suni, cerot ieraudzīt, ka tas kaut kādā veidā sapinies kokā, kas kustējās. Taču viņas tur nebija! Tad es atkal izdzirdēju šalcošo skaņu, šoreiz skaļāk. Paskatījos pa labi no sevis, šoreiz lejup pa kalnu, un ieraudzīju, ka pavisam tuvu no manis, kādus 10 metrus attālumā atkal viens koks asi šūpojas. Šoreiz bija labi redzams, ka koks to dara pats, bez kādas pamanāmas ārējas iejaukšanās. Tas kustējās apmēram 10 sekundes un tad aprima. Tajā brīdī es sāku just to "vērojošo" klātbūtni, it kāds, pētoši skatoties, atrastos man ļoti tuvu līdzās. Es to varu aprakstīt tikai kā kaut ko nemierīgu, ļaunu, visuresošu un visur iekļūstošu. Es varēju sajust ap sevi nelielu vibrāciju, kā tādu teju netveramu balto skaņu, kas patiesībā nemaz nav skaņa, bet drīzāk gaisa trīcēšana.

Šajā brīdī, saprotams, es kritu panikā un pa galvu, pa kaklu metos lejup pa kalnu. Galvā es joprojām izjutu spēcīgu pulsāciju – tik stipru, ka sāku griezt zobus. Kalna slīpums tāpat kā pirms tam bija slidens un es nokļuvu lejā, lielu daļu ceļa nobraucot uz muguras, cenšoties aizķerties aiz kādiem zariem, brīžiem pieceļoties un atkal nokrītot – visu laiku sajūtot sev apkārt to svina smago, baismīgo, dūcošo esamību.

Līdzko es sasniedzu kalna piekāji, biedējošā esamība pazuda, atstājot mani ar drūmu sajūtu, kas kā tumšs mākonis stāvēja virs galvas. Apkārt gan turpināja spīdēt Saule, migla bija izklīdusi un debesīs nemanīja ne mākonīša. Sirds joprojām sitās un es jutu kā turpinu griezt zobus. Es sapratu, ka saskrāpējies un dubļains esmu izkļuvis no meža netālu no auto stāvvietas. Sev par apkaunojumu sapratu, ka esmu pilnīgi aizmirsis par Boniju un tagad devos uz mašīnu, cerot, ka viņa būs tur jau priekšā. Laimīgā kārtā viņa patiešām sēdēja pie automašīnas, bailēs drebot.

Man pienākot, viņa piecēlās, kautrīgi luncinot asti, tad sāka sausi klepot un kaut ko izvēma. Bonijai joprojām rīstoties, es pagrābu suni, iemetu mašīnā, iekāpu pats, aizslēdzu durvis un tad izbraucu no stāvvietas, vēl metot skatus kalna virzienā, lai pārliecinātos, ka mums nekas neseko. Tad izbraucu uz galvenā ceļa un devos mājās uz Braitonu, joprojām satriekts par notikušo, taču priecīgs, ka esmu uz šosejas, kas ved prom no Čanktonberijas. Tinīts un galvassāpes pārgāja 10 minūtes vēlāk, bet draudošā sajūta saglabājās līdz pat vakaram, kamēr neaizmigu. Bonija atlikušo dienas daļu nogulēja, neizrādot nekādas citas slimības pazīmes.

Līdz pat šai dienai es nesaprotu, kas ar mums Čanktonberijas aplī notika un ceru, ka kāds to varētu paskaidrot.

Iepriekš man nekad nebija bijis tinīts un arī galvassāpes, kas reizēm mani ir piemeklējušas, nekad nav bijušas tik stipras, lai es no tām grieztu zobus. Es pieļauju, ka tā bija sava veida migrēna, kas man varēja izsaukt halucinācijas, taču tas neizskaidro Bonijas izturēšanos. Un tomēr, neskatoties uz centieniem apmānīt sevi, iestāstot, ka mēs cietām no kādas fizioloģiskas problēmas vai retas ģeoloģiskas parādības, kas kaut kādā veidā ietekmēja mūsu psihi, es joprojām nevaru tikt vaļā no domas, ka patiesībā mēs sastapāmies ar kādu pārdabisku parādību."

Lai lasītājam par Čanktonberijas apli tomēr neveidotos tikai vienpusēji negatīvs, biedējošs iespaids, nevar nepastāstīt arī par pozitīvām sajūtām, kādas tur guvuši citi, iespējams, veiksmīgāki, bet, varbūt arī atbilstošāk noskaņoti ceļinieki. Piemēram, Devonā dzīvojošais Malkoms Ouklijs savā, gājieniem pa Soutdaunas takām veltītajā blogā, stāstot par Čanktonberijas apļa apmeklējumu, raksta:

"Nesen man vaicāja vai es domājot, ka šī vieta ir apsēsta, spokaina. Ļaujiet man pastāstīt manas domas.

Kad es pirmo reizi ierados Čanktonberijas aplī, es tūlīt sapratu, ka tas nav vienkāršs kalns ar kokiem. Tā ir vieta, kas gandrīz nemitīgi, vairākus tūkstošus gadu ilgi atradusies cilvēka ietekmē. Apvidus, kur dzimuši un miruši svarīgi cilvēki, apvidus ar īpašu nozīmi...

Pirmo reizi uzkāpjot kalnā es klusu pie sevis sarunājos ar saviem mirušajiem draugiem un radiem. Tobrīd šķita, ka tas ir tas, kas man jādara. Citi cilvēki, iespējams, skaitītu lūgšanu, bet es pacēlu cepuri un sasveicinājos ar tiem, kuri vairs nav kopā ar mani.

Nākošajos apmeklējumos es vienmēr jutu, ka vieta mani pieņem. Vispirms bija jūtama īsa jautājoša izpēte, svešiniekam parādoties, un tad – pieņemšana. Tā arī šodien, ejot uz Čanktonberijas apli, es nedzirdami padevu labu rītu tiem, kas var atbildēt tikai klusējot. Man, pienākot tuvāk pilskalna vaļņiem, vējš piepeši sāka pūst stiprāk, tad dažās sekundēs aprima un atkal gaisā bija tāda pati viegla brīze, kāda iepriekš. Man gribas domāt, ka tā bija pārbaude – kas tu esi, vai mēs tevi zinām?

Tātad, vai es domāju, ka aplis ir apsēsts vai spokains? – Nē. Es domāju, ka vieta prasa, lai jūs atcerētos un cienītu zemi un ļaudis."

Šeit, taisnības labad, gan jāpiezīmē, ka Ouklijs aplī nenakšņoja, tikai īsu brīdi uzkavējās, lai dotos tālāk savā ceļā. Lai gan, kā iepriekš uzzinājām no Bonijas un viņas saimnieka piedzīvojuma, lai sastaptos ar Čanktonberijas spoku, ja tā to var nosaukt, nemaz nav nepieciešama nakts un ilgstoša uzturēšanās aplī...

Mūsdienu burvji

Kā tas mēdz notikt, tādas vēsturiskas un vienlaikus noslēpumainas, ar pārdabiskiem spēkiem un citpasaules būtnēm iespējami saistītas vietas kā Čanktonberijas aplis piesaista ne tikai zinātniekus, vēstures mīļotājus, folkloristus un tūristus, bet arī ezotēriķus, okultistus, raganas un burvjus. Čārlzs Vokers, kurš mūsdienu maģijas izpētei Anglijas dienvidos veltījis vairākus gadu desmitus, raksta:

"Ilgus gadus ir dzirdēti stāsti par okultām darbībām Čanktonberijas aplī. Sākot ar 1960.gadu pirmo pusi, es, kopā ar dažiem biedriem, esmu iesaistījies vietas izpētē. Bieži mēs uzgājām nelielas un otršķirīgas liecības, kas norādīja, ka kāda okultistu grupa vietu izmantojusi savām vajadzībām. Tomēr tikai 1979.gadā, atrodot no krama gabaliem izliktu 9 pēdas lielu apli, ieguvām tam nešaubāmus pierādījumus.

Apļa centrā atradās piecstaru zvaigzne, kas, tāpat kā aploce, bija veidota no krama šķilām, kā arī krituša koka stumbra gabals, ko rituāla veicēji izmantojuši par altāri. Kopš tā laika nekas tamlīdzīgs, ar okultu nozīmi, izņemot vēl dažas citas sīkas liecības, Čanktonberijas aplī vairs nav atrasts."

"Es joprojām turpinu sekot līdzi notiekošajam Čanktonberijas aplī," - Vokers stāsta. "Pagājušā gadā (gads nav skaidrs, iespējams, 2000.gadu vidū – V.G.), reaģējot uz ziņojumiem par "savādām sajūtām" kalnā, ir uzsākts jauns pētījums. Interesi atjaunoja arī liela (6 pēdas augsta), betona pamatnē iestiprināta [koka] krusta uziešana Čanktonberijas apļa [vidū], krūmājā. Krusts ir diezgan smags un tā atvešanai uz šejieni no vietas, kur tas paņemts, bija vajadzīgas noteiktas pūles un laiks."

"Pagāni un ragaņi (vikāni), ar kuriem esmu runājis, visi atzīst, ka Čanktonberijas aplis ir "spēcīga vieta," taču reti kurš, atsaucoties uz vietas slikto reputāciju, pieļauj, ka to varētu izmantot kā savu rituālu vai svinību vietu. Iepriekš domāja, ka viesuļvētras izdarītie postījumi mazinās vietas pievilcību, taču nešķiet, ka šis paredzējums būtu piepildījies."

***

Kuri no šajā rakstā izmantotajiem stāstiem ir patiesi, kuri izdomāti, apzināti vai neapzināti piepušķoti? Droši vien, ir gan tādi, gan šādi... Taču parasti nemēdz būt dūmu bez uguns un Čanktonberijas "spoks," lai kas tas arī nebūtu, visdrīzāk arī nākotnē palīdzēs tapt vēl ne vienam vien tamlīdzīgam vēstījumam...

Augšējais attēls: Skats uz Čanktonberijas apli no South Downs ceļa. 2015.g. aprīlis. Malkolma Ouklija foto.

Avoti:
en.wikipedia.org
ghosts.org
hill-bagging.co.uk
mysteriousbritain.co.uk
hauntedisland.co.uk
steyningmuseum.org.uk
sussexarch.org.uk
southdownswalking.com
themodernantiquarian.com
bbc.com
nationaltrail.co.uk
findonvillage.com

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.