Ķelti, ķeltu tautas
Indoeiropiešu tautu grupa Eiropā.
Nosaukums. Viens no senākajiem vēstures avotiem, kurā parādās ķeltu vārds, ir kāds grieķu ģeogrāfa Milētas Hekātija ar VI gs.pmē. sākumu datēts teksts, kurā, runājot par ļaudīm, kas dzīvo pie Masīlijas (mūsdienu Marseļas) viņš tos nosauc par Κελτοί (Keltoi).
Ķeltu izcelšanās. Ķeltu cilšu izcelšanās vēsture ir neskaidra. Par ķeltu izcelsmi un atsevišķo, indoeiropiešu zaram piederošajās ķeltu valodās runājošo grupu savstarpējo radniecību zinātnieku vidū nav vienota viedokļa.
Mazāzijas pilsētā Kīmē (Cyme) dzīvojošais sengrieķu vēsturnieks Efors (Ephoros), kurš rakstīja IV gs.pmē., uzskatīja, ka ķelti nākuši no salas Reinas grīvā.
Daļa pētnieku par ticamāko uzskata tradicionālo “austrumu” teoriju, atbilstoši kurai protoķeltu valoda radās Centrāleiropā, vienotā kultūras grupā ap 1200.g.pmē. konsolidējoties vēlā Bronzas laikmeta urnaskapu kultūras sabiedrībām, tad, bez redzama pārtraukuma, turpinoties Dzelzs laikmeta Hallštates kultūrā (1200.–500.g.pmē.) un vēlāk – Latēnas kultūrā (450.g.pmē.–I gs.mē.). Atbilstoši “austrumu” teorijai ķelti no savas Centrāleiropas pirmdzimtenes izplatījās uz rietumiem un dienvidiem gan lēnas difūzijas, gan migrāciju ceļā.
Jaunākā “rietumu” teorija pieļauj, ka protoķeltu valoda radās agrāk, Bronzas laikmeta Atlantijas piekrastē, no kurienes tad izplatījās uz austrumiem.
Vēl cita nesen radusies teorija pieļauj, ka protoķelti noformējās kaut kur pa vidu “austrumu” un “rietumu” pirmdzimtenei – Gallijā – un tad izplatījās uz visām pusēm.
Izplatoties dzelzs ieguvei un apstrādei, no urnukapu kultūras attīstījās Halštates kultūra (800.-500.g.pmē.). Šī Centrāleiropas senākā dzelzs laikmeta kultūra nosaukta pēc nelielās Austrijas pilsētas Halštates, kur atrasti kapi ar bagātiem senlietu, tostarp dzelzs priekšmetu, atradumiem. Tādejādi par ķeltu dzimteni dažreiz tiek uzskatīts Alpu kalnu ziemeļu rajons.
Senākais Lielbritānijā atrastais ratu apbedījums, kādi dzelzs laikmeta Eiropā bija raksturīgi ķeltiem, datēts ar 500.g.pmē.
2006.g. Oksfordas universitātes ģenētiķi publicēja profesora Braiena Saiksa vadībā veikta pētījuma rezultātus, kas atklāja, ka lielākā daļa no Britu salu iedzīvotājiem cēlušies no senās Ibērijas (Spānijas) cilšu senčiem, kuri, domājams jūras laivās šķērsojot Biskajas līci, mūsdienu Lielbritānijā ieradušies pirms aptuveni 6000 gadiem.
Halštates kultūru Centrāleiropā ap 450.g.pmē. nomainīja Latēnas kultūra, kuru pārstāvošo ķeltu zemes I gs.pmē. pakļāva Romas impērija. Latēnas kultūras ietekme ir redzama arī gallu-romiešu artefaktos. Britānijā un Īrijā Latēnas stils saglabājies nestabili, no jauna parādoties salu ķeltu mākslā.
Ap IV gs.pmē. Čehijas teritorijā apmetās ķelti, no II gs.pmē.-I gs.mē. te dzīvoja ķeltu cilts boji, tādēļ novads ieguva Bohēmijas nosaukumu (Bohemia - latīņu val.).
Ķeltu izplatības maksimums (III gs.). III gs.pmē. ķeltu izplatība sasniedza savu maksimumu, aptverot teritoriju no Skotijas ziemeļos līdz Anatolijas vidienei DA un Ibērijas Atlantijas piekrastei DR. 279.g.pmē. gallu ciltis ieplūda Balkānos un visbeidzot galli sasniedza Anatolijas pussalas centrālos rajonus, kur radīja tur vienīgo zināmo ķeltu valstisko veidojumu - Galatijas valsti.
Raksturojums. Ķeltu sabiedrībā liela vara bija priesteriem – druīdiem. Augstākos priesterus ievēlēja uz mūžu.
Ķeltu izzušana. Mūsu ēras I gadu tūkstoša pirmajā pusē, Romas impērijas ekspansijas un Lielās tautu staigāšanas rezultātā, ģermāņu ciltīm ienākot ķeltu zemēs, ķeltu valodā runājošās ciltis Eiropas vidienē un dienvidos pamazām zaudēja ietekmi un izzuda. Ķeltu valodās runājošās tautas un to kultūra saglabājas tikai Īrijā, Lielbritānijas salas ziemeļu un rietumu rajonos (Skotija, Velsa un Kornvola), Menas salā un Bretaņā.
Laikā starp V un VIII gadsimtu ķeltu valodās vēl runājošās, Atlantijas okeāna piekrastes reģionos dzīvojošās ciltis kulturāli saliedējās uz kopējā lingvistiskā un reliģiskā mantojuma pamata. Savukārt viduslaikos un modernajos laikos salu ķeltu valodas sadalījās ģēļu (īri, skoti un Menas salas ķeltu grupa) un britu grupā (velsieši, korņi un bretoņi).
Avoti. Nedaudzās par kontinenta ķeltu (gallu) ciltīm saglabājušās rakstiskās ziņas nāk no grieķu un romiešu autoriem. Taču, atbilstoši sava laika prioritātēm, aprakstos viņi galveno uzmanību pievērsa politiskiem notikumiem, maz vērības veltījot ķeltu cilšu kultūrai, saimniecībai.
Ķeltu tautas.
Angļi.
Beļģu grupa.
Eburoņi.
Boji. Čehija.
Bretoņi.
Briti.
Galli.
Helvēti.
Īri.
Korņi.
Menas salas ķelti.
Skoti.
Velsieši.
Ķeltu izpēte. Pētījis čehu arheologs J.Filips, viņa galvenie darbi - "Ķelti Viduseiropā" (1956.g.), "Ķeltu civilizācija" (1960.g.).
Aplūkojamie objekti.
Stradonices pilskalns. Čehija.
Vērša klints ala. Ķeltu virsaiša kapene Morāvijā.
Saites.
Ķeltu valoda.
Indoeiropieši.
