Aliens

Raganas

"Raganas ir vecmāmiņas, kas prot sērfot internetā."

Ansītis prasa raganai:
- Kas tas tāds?
- Ābolu pīrāgs.
- Bet tu taču ēd cilvēkus!?
- Bet ne jau pie kafijas!

Saskaņā ar seniem ticējumiem, kas radušies jau seno grieķu un romiešu laikos, raganas ir lidojošas burves, kas savos nakts lidojumos izsūc cilvēkiem asiis un spēkus, un nodara dažādus citus ļaunumus cilvēkiem un to īpašumam. Īpaši spēcīgi šie ticējumi kļuva tumšajos viduslaikos, kad baznīca un sabiedrība bieži vien vērsās pret tradicionālajām dziedniecēm, tās pasludinot par raganām un represējot tā saucamajās "raganu prāvās." 

Tradicionālā eiropiešu buršana nākusi taisnā ceļā no šamanisma. Tas kļūst skaidrs, kad salīdzina tās spējas, ko viduslaiku tiesas pieraksta raganām: raganas dziedēja slimos, zīlēja un pareģoja, kontaktējās ar gariem, izmantoja savā darbībā garus-palīgus (tie parasti izskatījās kā mazi dzīvnieki, piemēram, kaķi), varēja noburt dzīvniekus, izsaukt vētras, palielināt ražas. Bet pats galvenais - tās prata lidot. Visas šīs spējas piemita šamaņiem.
Latviešu mitoloģijā raganas jo īpaši uzdarbojas Jāņu naktī; tām ir savi kalpi, piena nesēji, ko tās baro. Piena raganas izslauc citiem govis un apskauž citu lopus, lai svētība būtu pašām. Senatviešiem raganas nebija ļaunas, bet rūpējās par savu labumu
VD runāts par nāvessodu raganām (Exodus, 22:18).
Kristīgā baznīca raganām piedēvēja dažādu kaitniecību - tās postot ražu, uzsūta sausumu,krusu un vētru. raganas uzsūtot neauglību un sērgas ļaudīm un lopiem. baznīca apgalvoja, ka raganas atribūti ir melns kaķis un sikspārnis. Raganas uz sabatu nogalina mazus bērnus un stājas nešķīstos sakaros ar pašu Nelabo. Raganas lidojot jāšus uz āžiem, cūkām vai slotām.

Angļu XVI gs. rakstnieks Redžinalds Skots savā grāmatā „Buršanu atmaskošana” saka: „Daži raksta, ka pēc vēlēšanās tās [raganas] var mest adatas savu ienaidnieku aknās. Citi apgalvo, ka tās spēj ar naža palīdzību pārnest tulznu no vienas vietas uz citu. Vēl runā, ka raganas pārdabiskā veidā dziedē slimības, lido pa gaisu un danco ar dēmoniem. Raksta, ka tās var spēlēt sukkuba lomu un saieties ar inkubiem; tā tām padodas jaunie garīdznieki. Ir tādas, kas spēj pārvērst sevi un citus par ēzeļiem, vilkiem, kāmjiem, govīm, pērtiķiem, zirgiem un suņiem. Citas tur dēmonus un garus kaķu un krupju izskatā.”

Kāpēc burās tieši sievieši? Angļu valodā vārdam witch („ragana”) nav dzimtes. Plaši izplatīts ir kļūdains viedoklis, ka viduslaikos būrušās tieši sievietes - tātad, raganas. Tā tas arī tiek attēlots literatūrā un mākslā.
Viduslaiku kristiešu teologi uzskatīja, ka sievieši pēc savas dabas ir uzņēmīgāki pret ļaunuma ietekmi nekā vīrieši. Daļēji šāds teoloģisks spriedelējums sekoja no bībeliskā mīta par paradīzes ābolu, kurā tieši Ieva padevās pūķa-čūskas kārdinājumam. Dēļ šīs hipotētiskās sieviešu ievainojamības teologi uzskatīja, ka burvju vidū pārsvarā ir sievietes.

Raganisma izplatība. Gandrīz vai ir neiespējami daudz maz ticami noteikt raganisma fenomena izplatību Vēlajos viduslaikos un renesanses laikmetā, kad katoļu un protestantu baznīcu raganu vajāšanas sasniedza apogeju. Demonologu, teologu un garīdznieku tā laika raksti kā arī inkvizitoru raganu prāvu protokoli rādās krietni pārspīlēti.
Tomēr tagad esot izskaitīts, ka Eiropā 3 gadsimtu laikā (1450.-1750.g.) ar buršanās apsūdzībām ticis nolietāts ap 40 000 vīriešu, sieviešu un pat bērnu. K.Lestranžs Juens, grāmatas „Buršanās un dēmonisms” uzskata, ka Anglijā tikušas pakārtas ap tūkstoti raganu. Rosels Houps Robins savā enciklopēdijā sniedz daudz lielāku skaitli – ap 200 000. Citi uzskaitījuši pat miljonus, bet tas jau nu gan ir fantastisks pārspīlējums.
Tomēr mēģināt noteikt prektizējošo burvju un raganu skaitu pēc piespriestajiem sodiem būtu pagalam nekorekti, jo atspoguļoja tikai aisberga redzamo daļu. Pie tam nozīmīgai daļai apsūdzētiem ar to nebija nekāda sakara, bet tika skauģu vai tumsonīgu kaimiņu apsūdzēti. 

Raganu prāvas. Raganu vajāšanas Eiropā sākās XII gs., kad atdzima seno grieķu un romiešu ticējumi par lidojošām burvēm, kas savos nakts lidojumos izsūc cilvēkiem asinis un spēkus. To veicināja agrīnās kristietības priekšstati par sievieti kā kārdinātāju, nešķīstības un grēka avotu.
Tomēr tikai XVI gs. pāri Eiropai virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem vēlās raganu medību vilnis,  kas pieņēma vispārējas psihozes raksturu. Elles vārtus pavēra 1486.gadā Ķelnes universitātes profesoru dominikāņu mūku Heinriha Krāmera un Jakoba Šprengera uzrakstīta inkvizīcijas rokasgrāmata "Raganu veseris" (Malleus maleficarum), kas tika gadu vēlāk izdots Strasbūrā. Tajā apkopoja teorētiķu atzinumus un raganu klasifikatoru, atļaujot nopratināšanu un spīdzināšanu. kurā teikts, ka raganu lietas tiesa var izskatīt, neievērojot ex officio, t.i., parastos procesa noteikumus. Tas nozīmēja, ka „atzīšanos” varēja panākt ar praktiski neierobežotu rīcību. Tā varēja sākties ar "iebiedēšanu vārdiem" (territio verbalis) un beigties ar "iebiedēšanu darbiem" (territio realis). Pārbaudījums par sakariem ar Sātanu bija arī šāds: apsūdzētā, kas iemesta upē vai ezerā, sasieta noslīka. Tātad viņa bijusi bez vainas, jo dēmoniskie spēki tai nav palīdzējuši. Tiesa nevienu, kas atzina savu vainu, neatbrīvoja no nāves uz sārta. Tika izmantotas arī halucinācijas izraisošas vielas, lai panāktu atzīšanos. Tās varēja radīt arī lidojuma sajūtu, un varbūt tad apsūdzētā tiešām sāka ticēt, ka „lidojusi” kā ragana? Tiesai vadoties no šīs rokasgrāmatas, upurim bija praktiski neiespējami izvairīties no sadedzināšanas sārtā.
Laikā līdz 1669.gadam „Veseris” piedzīvojis jau 36 metienus.
Kalvinistu kontrolētajā Ženēvā "laicīgā askētisma" politikas ietvaros tika sodītas ar nāvi simtiem sieviešu kā "raganas."
Slavenākā raganu prāva pasaulē sākās 1692.gadā Salemā (ASV), kuras rezultātā tika notiesāti un nonāvēti 20 cilvēki. Mūsdienāsuzskata, ka upuri bija saindējušies ar tā saucamajiem "melnajiem rudziem" - rudzu maizes pelējuma sēnīti Claviceps purpurea, kas izsauc smagas halucinācijas.
Plaši izplatīta bija pārbaude ar ūdeni - aizdomās turēto sasēja krusteniski (kreisās rokas īkšķi pie labās kājas īkšķa, un otrādi) un iemeta ūdenī. Ja apsūdzētā noslīka, to atzina par nevainīgu. Bet, ja izdevās izpeldēt, tas bija vainas pierādījums.

Raganu prāvas Latvijā. Raganu prāvas Latvijā līdz XVI gs. aizkavēja īpašs tiesas nolikums, kas noteica: apsūdzētājam pašam jāsavāc pierādījumi, bet, prāvu zaudējot, pašam jāsaņem prasītais sods. Viss mainījās, kad vienotā Livonijas krimināllikuma pieņemšanu 1532.gadā, kas par buršanos noteica nāvessodu. Līdz XVI gs. Latvijas teritorijā nav zināms neviens prāvas gadījums, bet 1537.gadā Valmieras landtāgs nolēma šai „Dieva zaimošanai” pievērst īpašu uzmanību.
Jau 1531.gadā Rīgā par buršanu bija tiesāts kannu lējējs Burhards Valdis. Pirmā ragana Latvijas teritorijā sadedzināta Grobiņā 1559.gadā pēc mūka Deibela atzinuma, kurš tika uzskatīts par zinošu speciālistu raganu lietās. Poļu laikos pastāv īpašas inkvizīcijas tiesas.
Ziņas par lidošanu parādās no 1577.gada Rīgā, kur tā esot pārvietojusies vaļeniece Spride, bet pirmā ziņa par šādu saietu ir no Rīgas Lielās raganu prāvas materiāliem, kur stāstīts, ka 1584.gada Lieldienu rītā Elza lidojusi uz sabatu kādā augstā kalnā. 1584.gada 29.jūlijā Rīgā notika viena no vērienīgākajām raganu prāvām, kā rezultātā dzīvas sadedzināja 12 sievietes.

Nospiedums kultūrā. Milzīgs.
Viena no krāšņāk atveidotajām raganām literatūrā ir M.Bulgakova romāna "Meistars un Margarita" varone.

Raganu pētnieki.
      Montegjū Samerss (1880.-1948.g.).
      Sandis Laime.

Raganu saistība ar Atnācēju Nolaupīšanām. Tāpat kā liela līdzība Atnācēju Nolaupīšanām ir ar notikumiem feju stāstos, tieši tāpat to var konstatēt arī raganu fenomenā. Atnācēji bieži vien iezīmē (skrambas uz ķermeņa) nolaupītos, tāpat arī Nelabais iezīmē savas raganas, tā norādot uz noslēgtajiem līgumiem. Ja Atnācēji nolaupa sievietes, lai tās rūpētos par to bērniem-hibrīdiem, tad raganas auklē garu bērnus, kas ar tām saistīti pēc atzīmes uz ķermeņa - sauktu par "raganas pupu." Atnācēji pārnes Nolaupītos pa gaisu; arī Nelabais nes raganas pa gaisu. Atnācēji izvaro Nolaupītās sievietes; to pašu ar raganām dara Nelabais un viņa dēmoni. Reizēm sekss starp viņiem visiem ir labprātīgs.

Nospiedums kultūrā.
Mūsdienu rganas rīko sabatus Salemā (ASV).
"Raganu spļaudekļi." Šos putu pilienus uz augiem Latvijā rada putucikādes.

Avoti.
Charles G.Leland. "Aradia, or The Gospel of Witches." 1897.g.
Margaret A.Murray. "The Witch-Cult in Western Europe." 1921.g. Oxford, UK: Clarendon Press, 1962.g.
Rossell Hope Robbins. "The Encyclopedia of Witchcraft and Demonology." Londona: Spring Books, 1959.g.
Reginal Scott. "The Discoverie of Witchcraft." 1584.g.
Sir Valter Scott. "Demonology and Witchcraft." 1830.g.(?)
Johann Weyer. "On Witchcraft. An abridged translation of Johann Weyer's De praestigiis daemonum." 1583.g.

Izklaidei!
Raganu valstība Dienvidigaunijā. Pasaulē mazākā un savdabīgākajā valstī viesus sagaida ragana Uhti, kas iepazīstina ar raganu vaksti un leģendām. Te var pameģināt unikālu sporta veidu - slotas mešanu. 
Latvijā raganas bērni var vērot Tērvetes parkā.

Raksti.
Svazijas raganām noteikts lidojuma augstuma limits - 150 metri.
Raganas! Pie visa vainīgas raganas!

Saites.
Salemas raganas.
Šamanisms.