Spoki, spokošanās
- Detaļas
- 13424 skatījumi
Grūti tveramas vizuālas parādības, kas visos laikos cilvēkos izsaukušas bailes un lielu interesi. Visai bieži ufologi spokus mēdz pieskaitīt Atnācējiem, tādejādi pielīdzinot tos Garu pasaules iemītniekiem.
Spoku fenomens it bieži saistas ar citām līdzīgām parādībām - poltergeistu, psihokinēzi u.c. Daudzi pētnieki apgalvo, ka jāizšķir cilvēka astrālais ķermenis un dvēsele. Dvēsele savienojas ar dievišķo, bet astrālais ķermenis pēc cilvēka nāves turpina kopēt fiziska ķermeņa aprises, no tiem ceļoties spoki.
Par spoku izcelsmi nav, un droši vien arī nebūs, vienota viedokļa, kaut vai tādēļ vien, ka spoki savstarpēji visai krasi atšķiras. Tomēr tiem ir arī kopējas iezīmes. Interesanti, ka tie itin labi ir pārdzīvojuši "tumšos viduslaikus" manfestē arī mūsu apgaismības un materialitātes laikmetā. Mūsdienu spoki itin labi sadzīvo ar dažādiem tehniskiem jaunievedumiem - elektrību, liftiem, dažādiem interjera priekšmetiem no plastmasas, augstceltņu dzelzsbetona sienām. Tos nebaida intensīva satiksme uz ielām, reklāmu ugunis un pilsētas trokšņi. Tie ir pielāgojušies tik labi, ka reizumis tehnikas sasniegumus pat izmanto - parādas magnetofonu lenšu ierakstos, muzikālajās kastēs un citos ierakstošajos aparātos. .
Spokiem ir raksturīgi:
- dematerializācija vai materializācija;
- nenoturīga forma;
- selektīva parādīšanās aculieciniekiem;
- priekšmetu un pat aculiecinieku pārvietošana.
Vēsture. Mirušais Samuēls parādas Ēn-Doras mirušo garu izsaucējai (1.Sam., 28:7-12). Kad Samuēls parādījās, viņš nebija no zemes. Līdzīgi Vecajā derībā bieži parādās Dieva eņģelis, kurš arī nebija no zemes, bet parādījās tiem, kuri uz tās dzīvoja. Katoļi uzskata, ka spoki apstiprina, nevis atspēko katoļu teoloģiju par pēcnāves dzīvi.
Sv.Augustīns savā darbā “Dieva pilsēta” raksta par mājas poltergeistu, kamēr Sv.Jānis Bosko piedzīvoja tikšanos ar mirušo klasesbiedru skolas kopmītnēs. Savukārt, Sv.Bernards ir rakstījis par “spocīgām” vīzijām, kuras piedzīvoja viņa draugs, Sv.Malahijs, pirmais kanonizētais Īrijas svētais un Armagas arhibīskaps. Kad Malahija māsa bija dzīva, svētais apsolīja ar viņu nekad nesatikties, jo “izjuta riebumu pret viņas miesīgo dzīvi.” Pēc māsas nāves Sv.Malahijs sapnī dzirdēja balsi, kas apgalvoja, ka viņa māsa atrodas ārā, pagalmā, un jau mēnesi neesot ēdusi. Kad Sv.Malahijs pamodās, viņš aptvēra, ka nav pieņēmis komūniju “kopš pārstāja upurēt Dzīvo maizi no Debesīm māsas nodomā.” Viņš to atsāka darīt māsas dvēseles glābšanai un drīz vien redzēja viņu pie baznīcas sliekšņa tumšā apmetnī. Pēc kāda laika, turpinot savu apņemšanos, viņš ieraudzīja māsu otro reizi – baznīcā, ģērbtu baltā, bet nespējot tuvoties altārim. Trešo un pēdējo reizi Sv.Malahijs savu māsu ieraudzīja “balti ģērbta kora vidū, ietērptu spožās drēbēs.”
Līdzīgi Garu pasaules iemītniekiem spoki arī var demonstrēt lielu un maģisku spēku - pārvērsties par dzīvniekiem, citiem cilvēkiem vai jebkādu citu radījumu, tā slēpjot savu patieso būtību. Parastais spoku augums variē no 150-180 cm. Viņu dzimums ir nenoteikts, parasta ir telepātija, kustības "peldošas," bet viņu apģērbs ir viengabalains tērps.
Spoku izdarības.
1. Pieskārieni. Tāda liecība (avots tomēr nav noskaidrots) mums viena ir no Karostas cietuma. Astrālais ceļotājs Olivers Fokss stāsta, ka spējis cilvēkiem darīt zināmu par savu klātbūtni ar pieskārieniem. Tie viņu nav dzirdējuši, bet pieskārienus jutuši. Spoku gadījumā iet runa par "ledainiem" pieskārieniem.
2. Rādīšanās.
3. Soļi.
Pētījumi. Doktors Bārtons jau vairāk kā 30 gadu noņemas ar parapsiholoģiskiem pētījumiem. Populāru avīžu lapās viņš ievietoja sludinājumus atsaukties nearastas parādības piedzīvojušos un tādejādi saņēmis daudzus tūkstošus vēstuļu no visām pasaules malām. Daudzu gadu garumā Bārtons apsekojis vairāk kā 8000 tādu gadījumu, apmeklējis spokošanās vietas, fotografējis, ierakstījis magnetofona lentās intervijas ar aculieciniekiem. Tā viņam izdevies izdalīt 361 absolūti ticamu gadījumu. Iegūtais materiāls tika apkopots grāmatā, kas pirmo reizi nākusi klajā vairāk kā pirms 20 gadiem un pēc tam tulkota 36 valodās. Priekšvārdā pēdējam izdevumam autors prāto, ka šo gadījumu skaits kopumā ir ārkārtīgi liels.
Spokošanās statistika Bārtona grāmatā ir šāda: pirmajā vietā ir Britu salu iedzīvotāji - 147 spokošanās gadījumi, otrā vietā Spānija - 99 gadījumi, tad Francija - 48 gadījumi, Beļģija - 32 gadījumi. Vismazākās izredzes satikt spokus Bārtonaprāt esot skandināviem - trijās valstīs aprakstīti tikai 14 gadījumi. Un pavisam maz - Austrumeiropā, mums gan domāt, tam ir pavisam citi iemesli - anglocentrisms, piemēram.
Bārtons uzskata, ka mūsdienās vērojama spoku "demokratizācija," jo nepavisam nav jābūt bīskapam, nodurtam skeletam, noindētam lordam, bez galvas atstātam bruņiniekam un giljotinētai karalienei. Mūsdienās pavisam viegli spokojas medmāsas, grāmatveži, bibliotēkāri, klerki un pat picēriju īpašnieki. Bārtona apsekoto gadījumu vidū nav neviena policista un profesora, lai gan ir pāris zinātnieku, kas gājuši bojā bīstamos eksperimentos. Ir daudz automobīļu katastrofu, noziegumu un dabas katastrofās bojāgjušo.
Latvijas slavenāko spoku saraksts.
Dundagas pils Zaļā jumprava.
Rundāles pils Baltā dāma. Viens no slavenākajiem Latvijas spokiem.
Pils celtniecība nevedusies, tāpēc ticis ziedots cilvēks, kas iemūrēts sienā. Tad nu naktīs šī sieviete baltā tērpā mēdzot spokoties. Nesen pils sienā, netālu no teritorijas, kur spokojas Baltā Dāma, atrasts iemūrēts cilvēka galvaskauss. Rundāles pilī esot arī Melnā dāma, kuru esot redzējuši pils restauratori. Viņa parādījusies no kolonnas, neko nerunājot, uzkāpusi pa kāpnēm, izgājusi cauri telpām un pēkšņi pazudusi.
Jāņa Misiņa bibliotēkas Sīmanītis. Bibliotēkas darbinieki savu spoku sauc par Sīmanīti, tas virina skapjus, smagi soļo pa kāpnēm, šķirsta grāmatas. Iespējams, tas esot pats vecais Misiņš, kas joprojām seko, lai viņa grāmatas tiktu glabātas godam.vecajā bibliotēkas ēkā Skolas ielā Sīmanim paticis uzturēties reliģijas un ateisma istabā, kur darbiniecēm strādāt bijis pavisam neomulīgi. Sīmanis nekur nepazudis arī pēc pārvākšanās uz jaunajām telpām Rūpniecības ielā.
Ēdoles pils Zaļā dāma. Pilī joprojām ir kamīns, kas esot uzmūrēts, lai noslēptu nenomazgājamu asins pleķi, kas atkal un atkal atjaunojies. Tas palicis kā liecība pēc divu brāļu divkaujas – abi bija iemīlējuši skaisto Sibillu, ko sauca par Zaļo dāmu. Viņa joprojām esot redzama pilī kā zaļgans tēls, izgaistot pils istabās un virinot durvis.
Jaunmoku pils Doroteja. Pirmā Pasaules kara laikā pilī uzturējās vācu armija. Turpat par bērnu aukli strādājusi jauna meitene Doroteja – saukta par Dorīti. Dorīte iemīlējusies kādā virsniekā, bet armija ilgi uz vietas nav stāvējusi. Virsnieks aizbraucis, bet meitene palikusi mātes cerībās. Nespējot pārdzīvot šķiršanos un kaunu, noslīcinājusies lielajā pils dīķī. Pēc šī traģiskā notikuma pils iemītnieki dažreiz manījuši bēniņstāvā baltās drēbēs tērptu meitenes tēlu.
Jaunmoku pils — Bēniņstāva Dorīte.
Jaunmoku pils leģendas pamatā ir patiess notikums, kas risinājies 20. gadsimta sākumā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Jaunmoku pili apmeklēja pils kādreizējo īpašnieku fon Ungernu-Šternbergu dzimtas pēcnācēji. Pēc šī apmeklējuma no viņiem tika saņemta vēstule, kurā aprakstīts kāds traģisks gadījums pilī, kas risinājies pagājušā gadsimta sākumā. Pirmā pasaules kara laikā pilī uzturējās vācu armija. Par bērnu aukli Jaunmokās tad strādājusi jauna meitene Doroteja jeb Dorīte. Viņa iemīlējusi kādu virsnieku, bet viņš drīzumā devies tālāk frontes gaitās. Virsnieks aizbraucis, bet meitene palikusi viena mātes cerībās. Dorīte, nespējot pārdzīvot šķiršanos un negribot piedzīvot kaunu, noslīcinājusies pils lielajā dīķī. Pēc šī traģiskā notikuma pils iemītnieki dažreiz manījuši bēniņstāvā baltās drēbēs tērptu meitenes tēlu. Reiz Jaunmoku pili kā ekskursanti bija apmeklējuši divi vācu zinātnieki, kuri nodarbojās ar dažādu enerģiju pētniecību. Izmantojot elektroniskus mērinstrumentus, viņi izstaigāja pili un noteica, ka visstiprākā enerģija nāk no bēniņstāva. Viņi esot pat sarunājušies ar Dorīti un noskaidrojuši, ka viņa ir labsirdīgs spoks. Arī pils darbiniekiem nereti ir bijušas tikšanās viņu, jo tukšā pilī esot bijis dzirdams soļu troksnis un durvju vēršanās.
Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Sarkanais kardināls. Vienā no vecākajiem muzejiem Baltijā, spokojoties Sarkanais kardināls, kas tā nosaukts savu sarkano drānu dēļ.
Nacionālās operas spoks. Mums arī ir pašiem savs "operas spoks"!
Kara laikā, lai izvairītos no iesaukšanas armijā, tur aiz skatuves veco dekorāciju kaudzē bijusī paslēpušies divi vīri. Kad karš jau gāja uz beigām, viņi aiz prieka par tik labu iznākumu gribējuši atzīmēt ar pudeli sīvā. Kā bijis, kā ne – sastrīdējušies, un viens no viņiem otru nodūris ar nazi. Līķi atraduši tikai 60.gadu beigās un no tā laika tur spokojoties. Uz skatuves regulāri tiek sagāztas dekorācijas. Izrāžu laikā mistiski trūkst dekorāciju troses un lūst stiprinājumu skrūves. Lai arī Operas darbinieki ir pārliecināti, ka Operas ēkā mitinās kāds dīvains spēks, eksperti nelaimes gadījumus skaidro ar ēkas konstrukcijas īpatnībām, bet trokšņus – ar nama vecumu.
Blankenfeldes muiža - Hānu dzimtas spoks. Šī Vilces pagasta muiža, iespējams, ir spoku stāstiem visvairāk apvītā muiža Baltijas valstīs. Uz Blankenfeldes muižu atbraukusi jauna guvernante. Naktī esot bijis dzirdams kliedziens, un no rīta viņa atrasta ar sirmiem matiem un sajukusi prātā, jo esot redzējusi Sievieti-spoku. Barons tam neesot ticējis un pats nākamajā vakarā palicis tajā istabā, spēlējot kārtis ar mežsargu un citu muižu ļaudīm. Naktī parādījies balts tēls ar izkapti rokā un sācis visiem cirst galvas. Barons to ieraudzījis un sajucis prātā. Kopš tā laika istabā neviens vairs nav dzīvojis.
Cits variants. Marķīzs de Visla muižā ieradies kopā ar Ludviķa XVIII svītu, bijis slimīgs un tepat arī nomiris. kļuvis par visai labdabīgu spoku un sargājot jauno pāru tikumību - spoks nākot un protestējot, ja zēns ar meiteni stājas tuvās attiecībās pārlieku drīzi.
Blankenfeldes muiža lepojas ar visbriesmīgākajiem spoku stāstiem Latvijā. Pirms Ernsts fon Mēdems XVII gadsimtā uzcēla mūra kungu māju, Livonijas ordeņa laikos te atradusies koka muiža. Tajā mitis kāds tiešām ļauns spoks, kas, kā stāstījuši ļaudis, pat galvas mēdzis nošņāpt. Kāda Blankenfeldes kunga pavesta kalpone, sastapusi šo būtni, kļuvusi vājprātīga, un tāds pats liktenis piemeklējis arī viņas izmantotāju. Taču kopā ar Mēdemu dzimtu Blankenfeldē ieradušies arī daudz miermīlīgāki gari. Viens no viņiem ir Francijas karaļa Luija XVIII draugs marķīzs de Vislē. Francijas karalis, kurš savas trimdas laikā 1804.-1805.gadā uzturējās Jelgavas pilī, mīlēja braukt atpūsties uz Svētes un Blankenfeldes muižu. Reiz viņš kopā ar marķīzu bija atbraucis medībās, un laikam marķīzs nebija pietiekami silti apģērbies, jo 50 centimetru garais de Vislē, sēdēdams karalim uz pleca, apaukstējās un 246 gadu vecumā nomira. Vismaz tā esot rakstīts muižas pēdējo īpašnieku Hānu dzimtas hronikā, kur minēts arī marķīza cienījamais vecums. Dzimtas pēctece Adina fon Bernevica marķīzu uzskatot par Hānu dzimtas spoku un esot pārliecināta, ka tā gars joprojām mītot Blankenfeldē. Viņas māsīca Martina, ciemojoties muižā, marķīzu pati savām acīm esot redzējusi.
Liepājas Karostas cietuma Baltā dāma.
Bīriņu pils spoks — Jaunās kalpones gars. Bīriņu pils īpašniekiem Aleksandram un Eleonorai Pistolkorsiem bija trīs bērni – viena meita un divi dēli. Abi zēni kopā mācījās pagastskolā un vēlāk universitātē. Viņi bija ļoti pieķērušies viens otram. Vecākais dēls Ēriks par visu vairāk mīlēja jautras kompānijas un balles. Savukārt Maksis devās uz Kaukāzu, lai piedalītos armijas rīkotajos manevros. Taču drīz vien mājinieki saņēma traģisku vēsti, ka Maksis gājis bojā dienesta vietā Kaukāzā. Brāļa nāve pilnīgi satrieca Ēriku. Viņš iegrima smagā depresijā. Tikai pateicoties radinieku gādībai un Bīriņu muižas mieram, viņš lēnām sāka atlabt. Tolaik pie māsas Renātes par kalponi strādāja jauka un piemīlīga meitene, kas rūpējās par Ēriku slimības laikā. Drīz vien mājinieki ievēroja, ka abu jauniešu attiecības sniedzas krietni vien tālāk par draudzīgu aprunāšanos. Vēl pēc kāda laika Ēriks paziņoja, ka vēlas precēties. Māte nevarēja pat pieļaut domu, ka dēls precas ar zemas kārtas meiteni, un, cerēdama, ka kalpone apkaunota aizies no muižas, nolēma rīkoties ar viltu. Viņa uzrakstīja vēstuli, ko pirms aizbraukšanas it kā atstājis Ēriks. Tajā bija teikts, ka viņš nolēmis precēt savai kārtai piederīgu sievu. Māte nezināja, ka meitene bija gaidībās. Nespēdama izturēt rūgto vilšanos un gaidāmo negodu, meitene pilī pakārās. Kad pilī atgriezās Ēriks, bija jau par vēlu. Šī traģēdija pilnībā aptumšoja Ērika prātu, un 1912. gada ziemā viņš muižas parkā nošāvās. Tolaik cilvēkus, kas bija izdarījuši pašnāvību, apglabāja ārpus kapsētas. Tā kā jaunais barons bija augstas kārtas, viņu tomēr guldīja dzimtas kapenēs, un mācītājs noturēja aizlūgumu par viņa dvēseli. Par jauno kalponi neaizlūdza neviens. Tādēļ vēl līdz pat šai dienai nemierīgajās pilnmēness naktīs, meklēdams savu mīļoto, viņas gars klīst pa pili.
Dzērbenes muižas spoks — Gotlība fon Veisenšteina spoks. Dzērbenes muižas arhīvs stāsta, ka 1832.gadā pēdējā baronu dzimtas atvase Gotlībs fon Veisenšteins bijis ieradies Cēsīs uz Muižniecības balli. Raunas muižas īpašnieks Aleksandrs Vulfs apcēlis Veisenštenu par to, ka viņš bijis vecpuisis un ka tādā veidā novedīšot savu dzimtu izmirstībā. Veisenšteins uz Vulfu saskaitās un izaicināja uz divkauju, kurā esot zaudējis. Ievainotais pa ceļam uz pili miris. Nelaiķis slepeni ienests guļamistabā, noguldīts gultā un blakus viņam nolikta pistole, jo divkaujas tolaik bija aizliegtas. Par vainīgo atzīta istabmeita Marija, kura izrādījās arī barona mīļākā. Kad divkaujas sekundantiem atmodusies sirdsapziņa un tie izstāstījuši patiesību, bijis jau par vēlu, Marijai bija piemeties dilonis un viņa nomira. Marijas tēls esot šad tad vēlu vakaros redzēts virs muižas ēkas. Dzērbenes muižā spokojoties pats barons, kurš savulaik pēc savas gribas apglabāts pils pagalmā, bet vēlāk pārapbedīts dzimtas kapenēs, kur viņa gars vairs nerodot miera.
Jaunpils spoks — Labais bruņinieks. Jaunpils viduslaiku pili ir cēlis Livonijas ordenis XIV gadsimta otrajā pusē. Savulaik, par izrādīto varonību karā ar zviedriem Polijas karalis pils baronam Matiasam fon de Rekem uzdāvināja Kabiles muižu. Kad de Reke nomira, viņa dēli nekur nevarēja atrast dokumentus par Kabiles muižas dāvināšanu un nācies atteikties no tās. Pēc diviem gadsimtiem kāds pils barons nonāca pamatīgās naudas grūtībās. Vairākas muižas viņam nācās pārdot un ieķīlāt. Kādu vakaru pie pils pieauļojis bruņinieks ar visām bruņām, iegājis pilī un devies tieši pie barona un pasniedzis viņam sen pazudušo dokumentu par Kabiles muižas dāvināšanu. Dokuments tika pasniegts telpā, kur tolaik bija barona bibliotēka. Izejot no telpas, bruņinieks ar visām bruņām pagaisa. Šis tad arī esot Jaunpils spoks — labais bruņinieks, kurš vienmēr palīdz Jaunpils pilij - pateicoties viņam Jaunpils pils joprojām tik labi saglabājusies.
https://www.youtube.com/watch?v=gyTzXM6HxyA
Ēdoles pils spoks — Zaļā dāma. Ēdoles pils sarkanajā zālē ir liels kamīns, kam garām gājis ikviens, kas bijis šajā viduslaiku pilī. Taču tikai retais zina ēdolnieku stāstu, ka kamīns uzmūrēts, lai slēptu asinis. Pils pirmā vācbaltiešu fon Bēru dzimtas īpašnieka Ulriha fon Bēra mazdēli Frīdrihs un Johans iemīlējušies Dundagas pils īpašnieka meitā Annā Sibillā Maidelā. Viņas dēļ abi brāļi sākuši naidoties, līdz Johans dusmu lēkmē izaicinājis Frīdrihu uz dueli un nogalinājis. Viņa asinis tad arī slacījušas Sarkanās istabas sienas. Pēc pils gides Zaigas Gulbes stāstītā, esot atrastas vairākas ar roku pierakstītas šīs teikas versijas, taču visās stāstīts par asins traipu, ko neesot bijis iespējams nomazgāt. Ēdolnieki tic, ka Sibilla, dēvēta par Zaļo dāmu, kuras dēļ itin kā notikusi slepkavība, joprojām zaļā kleitā staigā pa pils zālēm un istabām.
Jelgavas pils spoks — Baltā dāma. Jelgavas pils ir ievērojamā Krievijas galma arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli agrīnā perioda ievērojamākais darbs un viens no retajiem arhitektūras pieminekļiem, kas saglabājies līdz mūsdienām. Šo pili apvij leģenda par Balto dāmu. Tā stāsta par jaunekli, kura pēdējais dzīves mirklis saistīts ar iepriekš minēto būtni. Puisis strādāja pilī uz stalažām, piepeši visi remontstrādnieki ieraudzīja, ka nezin no kurienes parādās Baltā dāma un dodas puisim klāt. Viņš pārbijās, kāpās atpakaļ, nokrita no stalažām un nositās. Tas notika vietā, kur atrodas lasītava, bet senāk tur bija Kurzemes hercoga dzīvojamās telpas. Vēl nostāsti vēsta, ka Baltā dāma bija hercoga radiniece, viņai bērnībā nomira māte. Tēvs gribēja meitu apprecināt ar bagātnieku, bet viņa vēlējās iziet pie vienkārša jaunekļa. Kad daiļava ar iecerēto bēga, hercogs sūtīja pa pēdām kalpus, kas puisi nošāva, bet jaunavu iemūrēja sienā, tāpēc viņa vēl līdz šai dienai nevar rast mieru.
https://www.youtube.com/watch?v=_7Ne5-A5AjA
Krustpils spoks — Brūnā dāma. Krustpils pils darbinieki vēsta, ka reiz uz pili atbrauca Brūnās dāmas mazmazmeita. Tobrīd likās dīvaini, ka kāds cilvēks sevi pozicionē kā spoka radinieku. Tad šī kundze sāka stāstīt, ka viņu dzimtā no paaudzes uz paaudzi iet stāsts, ka ap 1850.gadu viņu dzimtas pārstāve kalpoja Krustpils pilī un viņai no barona Korfa piedzima dēls. Tajā laikā tas bija milzīgs kauns. No šīm šausmām, no šī milzīgā kauna viņai bija jālec Daugavā, bet viņai bija ļoti žēl sava mazā bērna. Viņa domāja, ka varbūt pret bērnu kāds slikti izturēsies. Tādēļ viņa savu bērnu atdeva draudzenei audzināšanā, bet pati izveidoja lelli, lai gadījumā, ja kāds redz, ka viņa ielec Daugavā, lai redz, ka viņa ar bērnu ir ielēkusi, un lai aiziet no mutes mutē šis stāsts, ka bērns arī ir pagalam. Bet īstenībā šis bērns bija dzīvs. Uz pili atbraukusī kundze, kas atbrauca, ir šī puisīša mazmeita.
Zaļenieku muiža — Zaļās muižas neredzamais sargs. Iebraucot Zaļenieku muižā, kur iemitinājusies Zaļenieku arodvidusskola, šķiet, ka skolas audzēkņu radītajā troksnī spokoties uzdrošinātos vien kāds līdz citai dimensijai novests skolotājs. Taču muižas naktssardze, ierodoties darbā, vienmēr sasveicinās ar kādu neredzamu būtni un no rīta aizejot atsveicinās. Interesanti, ka muižas pētnieki nav uzdūrušies nevienai traģiskai nāvei, kas varētu būt pamats šim mītam. Kāda muižas naktssardzes darbiniece vēsta: "Kad muižā esmu viena pati, mani pārņem dīvaina sajūta, it ka kāds mani uzmanīgi vēro. Sākumā domāju, ka tās ir pūces, jo muižas parkā to ir daudz. Taču tā sajūta man ir arī tad, kad pūces guļ."
Šlokenbekas muiža — Jaunava ar mīļoto. Pa Šlokenbekas muižu klīst spokaina jaunava sava mīļotā pavadībā. Savulaik pils īpašnieka barona fon Rekes dēls reiz saticies ar savu iemīļoto meiteni uz dzirnavju dambja. Barons uzzinājis un steidzies uz dambi, lai meiteni nošautu, taču jaunieši, nojauzdami briesmas, sadevušies rokās un ielēkuši ezerā. Barons licis dēla bojāejas vietā uzcelt pieminekli, kurā iekalts uzraksts Matiass 1867. Piemineklis vēl esot saglabājies. Tas ir atrodams iepretī dzirnavām krūmos. Jaunlaulātie mūsdienās bieži atrod ceļu uz šo vietu, lai nelaimīgo mīlētāju piemiņas vietā noliktu ziedu.
Gārsenes muižas pils — Zilā dāma jeb Ģertrūde Vorsa. Leģenda vēsta, ka Gārsenes pilī iemājojis pāragri mirušās barona Gotharda fon Budberga-Beningshauzena pirmās sievas Ģertrūdes Vorsas gars. Kā veltījumu un pateicības dāvanu savai pāragri mirušajai dzīvesbiedrei, viņš uzcēla jaunu, plašāku baznīcu un kapliču ar krāšņu iekšējo koka apdari. Kad kapliča bijusi gatava, barons paspēja nelaiķes mirstīgās atliekas pārapbedīt kapličā. Drīz arī pats barons nomira. Barona otrā sieva negribēja, ka vīrs tiek apglabāts blakus baronesei Vorsai un pavēlēja viņas mirstīgās atliekas pārapbedīt atpakaļ Gārsenes kapos. Kopš tā laika nabaga Ģertrūdes Vorsas dvēsele nevarot atrast mieru un Zilās dāmas veidolā iemitinājusies pilī, kur pavadījusi daudz jauku brīžu.
Zvārtavas pils — Nelaimīgais kareivis. Zvārtavas pils tuvumā dzīvojošie ļaudis zinot stāstīt, ka te reiz vienā telpā nakšņojušas meitenes, bet blakus istabā izvietoti kareivji. Puiši vakarā nolēmuši pie viņām paciemoties, bet tām viņi nav gājuši pie sirds, tāpēc sūtīti projām. Viens no zaldātiem saniknojies par šādu neviesmīlību, aizgājis pēc šaujamā un draudējis ieviest kārtību. Taču, pār slieksni kāpdams, paklupis, plinte izšāvusi un nopietni savainojusi viņu. Glābt puisi nav izdevies, un tepat pilī viņš nomiris. No tā laika nelaimīgais karavīrs joprojām mitinoties šajā vietā, ik pa laikam naktī uzspēlēdams klavieres un jo īpaši biedēdams meitenes – galvenās vaininieces viņa nāvē. Kareivja klātbūtni apstiprinājis arī kāds ASV profesors, kurš savā zemē ir sla vens spoku mednieks. Viņš antropoloģijas studentiem rādījis, kā tas notiek. Pagrabtelpās izvietojis aparatūru, ar kuras palīdzību var sazināties ar spoku pasaules iemītniekiem. Pusnaktī šis spoks arī ieradies, paziņojis, ka ir kareivis un dzīvojot šajā pilī.
Mālpils muiža — vīrietis hūtē un melnais suns. Neiztrūkstoša ir arī spokošanās Mālpils muižā. Saglabājušies nostāsti par to, ka laikā kad te atradās mājturības tehnikums, pie skolniecēm nakts melnumā, aiz aizslēgtām durvīm, gluži kā no zila gaisa parādījies nelūgts viesis – melns suns, kas pēc laika tikpat nemanāmi arī pazudis. Cilvēki stāsta, ka šad tad varot redzēt vīrieti ar melnu hūti galvā raugāmies pa pils trešā stāva gaiteņa logu uz bijušā muižas cietuma pusi. Par Mālpils muižas spoku teju katram darbiniekam ir kas sakāms. Muižas apsargs piedzīvojis, ka naktī, lai arī neviens viesis nav nakšņojis, novērošanas kameras piefiksējušas savādu, gaišu apli ar maziem spārniņiem, kas bijis redzams aptuveni 30 sekundes, pēc tam izplūstot uz visām pusēm.
Balvu muiža — tualetes sienās iemūrētā meitenīte. Vietējie balvēnieši mēļo, ka Balvu muižā, kur nesen vēl bija sākumskola, sieviešu tualetēs, vienā no sienām muižkungu laikos esot iemūrēta pavisam maza meitenīte, kura tagad muižā spokojoties. Daudzi tā spriež pēc sarkanās bantītes, kas piederējusi viņai un ik pa laikam karājoties pie tualetes sienas, jo tā vienmēr tur atgriežas, pat ja visi vienmēr viņu aiznesuši prom.
Odzienas pils — vājprātīga pilskunga fon Brimmera spoks. Odzienas pils jau vairākus gadus ir uz sabrukšanas robežas, un šobrīd uz savulaik lepno ēku ir visai spocīgs skats. Pēc nostāstiem, visai bieži, braucot lielā ātrumā garām pilij, autovadītājiem ir gadījies pēkšņi apžilbt. Pie ceļu negadījumiem vainīgs esot pils tornī esošais rēgs. Leģenda vēsta, ka pilskungs barons fon Brimmers esot brāļojies ar pašu nelabo. Velns baronam dāvājis spieķi, kas nes slavu un bagātību, savukārt baronam savā trīsdesmitajā dzimšanas dienā bija jāprec velna meita. Taču barons doto solījumu nav turējis, apprecot dižciltīgu vācu augstmaņa meitu. Velns par nodevību sodījis fon Brimmeru ar vājprātu. Barons kļuvis tik nevaldāms un negudrs, ka viņa dēls licis tēvu ieslodzīt pils tornī. Šeit trakais sev laiku kavējis, ar sudraba paplāti žilbinot garāmbraucošo zirgu pajūgus. Pēc nāves barona dvēseli nav gribējis ne Dievs, ne velns, un tā nu viņa gars palicis pils tornī.
Rīgas pils — Annas Šarlotes Dorotejas fon Mēdemas spoks. Viena no Rīgas pils leģendām vēsta par "Dorotejas istabu". Anna Šarlote Doroteja fon Mēdema bija Kurzemes hercoga Pētera Bīrona trešā sieva. Kādu laiku Dorotejas portrets telpā bija vienīgais viņas istabā, bet nu jau šīs istabas sienas rotā ne tikai viņas, bet arī citu augstmaņu portreti, kuru vārdi ir saistīti ar Latvijas vēsturi. Doroteja ir bijusi ļoti skaista, lepna un cēla sieviete. Tiek uzskatīts, ka viņai nepatīk, ka viņu aizēno, tāpēc katru rītu gleznas, kas atrodas istabā, ir sašķiebušās. Tāpat kāds Valsts prezidenta drošības dienesta pārstāvis no savas pieredzes stāsta, ka pirms pāris gadiem mierīgā vasaras naktī pilī logs atvēries līdz galam vaļā, lai gan tas nav bijis iespējams, jo logi bijuši rūpīgi pārbaudīti un tuvumā nav bijis neviena, kas būtu varējis to atvērt.
Cesvaines pils — nāvējošais spoku tornītis un itāļu sieva. Cesvaines pilī reiz tika ierīkota skola, kuras direktors bija dzirdējis, ka pils kreisajā pusē, spoku tornītī, uz grīdas esot nepabeigta kāršu spēle, taču uz šo torni neved durvis. Viņš, ziņkārības mākts, gribējis pārbaudīt vai tiešām tā ir. Tā kā tornī ieejas nav, viņš iemanījās ielūkoties tornīša logos un tiešām konstatējis, ka uz grīdas mētājas šī nepabeigtā kāršu spēle, kurai trumpī bijis pīķa dūzis. Neilgi pēc tam direktors mira. Arī nākamais skolas direktors ieskatījies tornīša logos, kuros jaunais direktors redzējis šo pašu nepabeigto kāršu spēli, tikai šoreiz nu jau tai trūka puse kāršu. Pēc šī atgadījuma direktors cietis avārijā un viņam tika paralizēts ķermenis. Kad Cesvaines pils dega, šim spoku tornītim tieši virsū bija lielas liesmas, kurās varēja redzēt smaidīgu sejiņu. Cesvainiešiem gan bija dažādi uzskati, jo daži bija redzējuši skeleta galvu nevis smaidīgo sejiņu. Pēc pils degšanas to vajadzēja remontēt. Vienīgā problēma bija tā ka remontēt vajadzēja arī spoku tornīša jumtu, kurš bij nodedzis ugunsgrēkā. Celtnieki zināja šo nostāstu par spoku tornīti, tādēļ kategoriski atteicās no tā remontēšanas. Pēc ilgām pārdomām, uz spoku tornīti tika ataicināti ekstrasensi, lai pārliecinātos vai šajā tornīti patiesi ir kāds ļaunais gars. Garāmgājēji bieži redzi tornīša logos kustīgas ēnas.
Cesvaines pilī arīdzan klīst barona Ādolfa Gerharda Borisa Emīla fon Vulfa itāļu sievas spoks. Lieta tāda, ka Vulfs savu sievu mīlējis tik ļoti, ka pili cēlis tā, lai tā atgādinātu mīļotajai dzimto Itāliju - baltiem, plašiem balkoniem, terasēm, ziedu ornamentiem un katoļu kapelu. Abi Cesvainē aizvadījuši ļoti skaistu un romantisku laiku. Runā, ka sieva naktīs joprojām klīstot pa iemīļotajām vietām pilī un visbiežāk manīta stāvam uz sava baltā balkona.
Stāmerienas pils — mīlas leģenda. Lai arī Stāmerienas pilī tā klātesamība nav jūtama, tomēr nekad nedrīkstot teikt, ka spoka nav, jo tad tas sākot niķoties un pilī varot notikt kaut kas slikts, piemēram, varot sākt birt apmetums. Stāsta, ka reiz kādu pils baronesi bijis iemīlējis dārznieks, taču šai mīlai nebija lemts piepildīties. Dienā, kad baronese precējusi savas kārtas cilvēku, dārznieks iestādījis pils tuvumā koku un teicis, ka viņa mīlestība dzīvos tik ilgi, kamēr zaļos šis koks. Tas ir dvīņu ozols, kuram zari saauguši kopā un izskatās tā, it kā divi cilvēki būtu sadevušies rokās. Koks ir simtgadīgs. Stāmerienieši tic, ka tas, kurš spēs izlīst cauri šaurajā vietā zem kopā saaugušajiem ozola zariem, būs mīlēts un pats mīlēs visu mūžu.
Puikules muiža — mistiskais klaiņotājs. Puikules muižas spoka darbu un nedarbu galvenais liecinieks ir skolas pārvaldnieks, kas itin bieži manot spoka klātbūtni. Tā kā spoks neesot naidīgi noskaņots un mēdzot vien klusu staigāt pārvaldniekam līdzi un vērot viņa darbošanos, bail viņam neesot, tomēr gluži patīkama šī durvju čīkstoņa un soļu skaņas neesot. Reiz pie pārvaldnieka uz skolu vakarā atnācis kāds paziņa ar suni, taču suns skolā neparko nav nācis iekšā, rūcis un bijis ļoti satraukts. Taču dīvainākais notikums bijis pirms dažiem gadiem un to piedzīvojuši skolas remontstrādnieki. Skolā bijis remonts, kas, saprotams, izraisījis milzu putekļus visā ēkā. Strādnieki nakšņojuši skolas sporta zālē, taču pēc otrās nakts paziņojuši, ka skolā vairs negulēs. Sākumā vīri nav gribējuši stāstīt par iemesliem, taču vēlāk atklājuši, ka abas naktis pilī skanējuši klusi soļi un no rītiem baltajos putekļos bijuši zābaku nospiedumi. Pārsteidzošākais bijis tas, ka skola bijusi aizslēgta un, izņemot strādniekus, tajā neviena neesot bijis. Savukārt pēdu nospiedumi putekļos nav vis veduši ārā, bet izbeigušies pēkšņi - kā gaisā izkūpējuši.
Rundāles pils — Melnā dāma. Rundāles pils ir nozīmīgākā baroka stila pils Latvijā un tajā dzīvo Melnā dāma, kura parādoties vēlās vakara stundās un, slīdot cauri pils gaiteņiem, dodoties augšup pa kāpnēm uz kādreizēja pils īpašnieka, grāfa Valeriāna Zubova istabu. Stāsta, ka Melnā dāma bijusi kāda nabadzīga, bet skaista meitene, kuru iemīlējis grāfs Zubovs. To uzzinājusi Krievijas imperatore Katrīna II Lielā un likusi, lai Zubovam nocērt galvu un pasniedz to viņai zelta bļodā. Tas ticis izdarīts, bet meitene izgrūsta pa pils otrā stāva logu un nositusies. Viņa nav apglabāta kapos un kopš tā laika klīstot pa pili, mieru meklēdama.
Preiļu-Borhu pils — baisā spoku četrotne. Preiļu-Borhu pils parkā spokojas mednieks, kuru lika aprakt dzīvu muižas saimniece par to, ka viņš izšāva brīdī, kad muižkungs Jozefs Heinrihs Borhs bija pārņemts ar sava parka skaistuma apjūsmošanu un pēkšņā skaļuma dēļ dabūja sirdstrieku. Vēl pilī un tās parkā esot sastopama kādas iemūrētas zemnieku meitas spoks, pašnāvniece no Borhu dzimtas un vēl šai netveramajai parka apdzīvotāju kompānijai var pieskaitīt vienu mājskolotāju, kas nošāvās pie pils. Zinātāji vēsta, ka šī kolorītā četrotne pilnmēness naktīs ālējas pa 40 ha Preiļu pils parku.
Cēsu viduslaiku pils — Čūska ar pīles galvu. Cēsu viduslaiku pili apvij dažādas leģendas par tās teritorijā paslēpto zeltu. Pirms aptuveni gadsimta Cēsu policijā esot reģistrēts neparasts stāstījums, kas izklausās pēc opija smēķētāja murdziņiem. Svētā Jāņa baznīcā atrasts jauns puisis, kurš nav slēpis, ka vēlējies no baznīcas pazemes pagrabiem nokļūt Cēsu pilī un paņemt zeltu. Jaunais cilvēks klāstījis, ka ielīdis pilī no pilsdrupu puses un nokļuvis istabā, kurā ieraudzījis lielu lādi un rakstāmgaldu ar atvilktnēm. Vienā no tām gulējusi zelta nauda. Tiklīdz puisis sniedzies pēc kāda naudas gabala, viņam virsū līdusi čūska ar pīles galvu un spīdošām acīm. Toreiz viņš nobijies un aizbēdzis, bet attapies Svētā Jāņa dievnamā. Pēcāk nolēmis vēlreiz doties pēc zelta, bet marodiera gaitas beigušās policijas iecirknī.
Baldones pils — labestīgais blēņdaris. Zīmīgākie Baldones pils spoka nodarījumi ir nošu pāršķiršana klavierspēles laikā, dažādu skaņu radīšana un priekšmetu pārvietošana. Pilī šobrīd izvietota mūzikas pamatskola un savulaik skolas ēkā atradās arī skolas direktores dzīvoklis, kas bija iecienīta spoka darbības zona. Spoks mēdza aiznest direktores krūzītes, bet reiz pat nomainīja modinātājpulksteņa zvanīšanas laiku. Viņš ir ļoti aktīvs, bet labestīgs. Tas nedara nevienam nekā ļauna, bet mēdz tikai pabaidīt un izjokot. Kā jau šadās reizēs pierasts spoks aktivizējas naktīs un vēlās vakara stundās, tāpēc to visbiežāk izjūt apkopēji un tie, kuri pēdējie pamet pils ēku.
Veselavas muiža — Baltā dāma jeb pianiste. Veselavas muiža ir ļoti skaista un leģendām apvīta vieta Vidzemes sirdī. Senā ēka atrodas uz ovālas saliņas, un to ieskaujošie ūdeņi rada īpašu noskaņu, it sevišķi vasarā. Tā kā muiža šeit pastāvējusi jau vairākus simtus gadu, tai netrūkst arī baisu un traģisku stāstu no dzimtbūšanas laikiem. Veselavā mājo baltā dāma jeb pianiste, kura bijusi kāda jauna meitene, kas nav vēlējusies precēt muižas baronu. Viņa parādoties pirms lieliem pasākumiem un spēlējot klavieres, ko dzīves laikā labi pratusi.
Ventspils viduslaiku pils — vaidi pie lielā akmens. Ventspils viduslaiku pils kunga meita esot bijusi ļoti daiļa, kādēļ nav trūkuši pielūdzēji, tikai viņa nav ne pie viena gājusi, jo viņai paticis kāds vienkāršs zvejnieka puisis. Vecais pilskungs nav gribējis ne dzirdēt no tam un vairākas reizes saucis: "Tad labāk Velnam tevi atdodu nekā zvejniekam!" Reiz viņiem strīdus esot iznācis pašā pusnaktī. Tiklīdz pilskungs tā izsaucies, velns bija klāt, sakampa meitu un pa parāva apakšzemes ejā pie pils lielā akmens. Tā kā veco kungu no lielām izbailēm ķēra sirdstrieka, viņš nomira, tā arī neviens nezināja kur viņa meitu meklēt, kura badā un bailēs pie lielā akmens nomira. Vēl šodien pusnaktīs pie lielā akmens varot dzirdēt spokainus vaidus, reizēm varot arī saprast, ka pilskunga meita sauc sava mīļotā vārdu, tikai to neviens no rīta vairs nevar atcerēties.
Ēberģes muiža — Ēberģes zilā dāma. Slavenākā Ēberģes muižas leģendu pasaules pārstāve ir Ēberģes zilā dāma. Dzīves laikā Ēberģes zilā dāma esot bijusi muižas īpašnieka barona fon Hāna māsa, bet viņas dvēsele nevarot rast mieru, jo viņa noindējusies nelaimīgas mīlestības dēļ. Ja gadās nakšņot zem Ēberģes jumta, tad vēl tagad, XXI gadsimtā, varot gadīties sastapt šo skaisto, bet spokaino parādību plīvojošā zilā kleitā klīstam pa muižas gaiteņiem.
Dikļu pils — Brūnā un Zilā dāma. Jau kopš viesnīcas atvēršanas, Dikļu pilī virmo mistiska aura un gan starp darbiniekiem, gan viesiem klīst runas par spokiem. Pirmā, kas viesnīcas laikā bija redzējusi spoku bija kāda dāma no kāzu svinībām, kas devās uz savu numuriņu otrajā stāvā. Viņa ieraudzija sievieti senatnīgā kuplā, gaišzilā kleitā, kas stāvējusi pie loga un skatījusies uz viņu. Mazs acu mirklis un spokainais tēls sievietes acu priekšā izgaisis. Kopš tās nakts norisinājās vēl daudz notikumu kuros iesaistīta bija šī Zilā dāma. Te kāds redzējis kā zils lakatiņs pa gaiteni aizlido, te soļi blakus zālē vai otrajā stāvā, kaut skaidri zināms, ka tur ne viena nav. Arī pils masieres pagrabstāvā piedzīvojušas kādas dāmas parādīšanos. Veicot masāžu klientam pēkšņi masieres ieraudzījušas tādu kā caurspīdīgu sievietes tēlu brūnā vecmodīgā kleitā jeb Brūno dāmu. Tikpat pēkšņi kā parādījies šis tēls, tas arī izgaist. Vēlāk arī no vietējiem iedzīvotājiem varēja dzirdēt dažādus spoku stāstus vēl no sanatorijas laikiem un par dāmu zilajā kleitā. Vēl vecākie ļaudis ir stāstījuši, ka no upītes, kas tek gar pili, dažreiz naktī nākot laukā balti gari. Lieki piebilst, ka tuberkolozes sanatorijas laikā, pilī mokošā nāvē aizgājuši ļoti daudz cilvēki, rekords esot bijis pat 11 cilvēku vienā diennaktī.
Elejas muiža — Elejas melnā dāma Dagmāra. Elejas muižas saimnieka, grāfa Paula Petera fon Medema sešpadsmitgadīgā meita, grāfiene Dagmāra fon Medema bijusi iemīlējusies kādā puisī, kurš nav bijis no muižnieku vidus. Tas nepatika tēvam. Kad viņas tēvs kompānijā, kurā bija arī šis puisis, devās medībās, jauniete gribējusi līdzi, taču tā vietā ieslēgta muižā. Tad viņa lēkusi pa logu, neveiksmīgi nokritusi un nositusies. Tēvs aiz bēdām licis aizmūrēt liktenīgo pils logu. Bet joprojām meitas spoks melnā mednieces tērpā parādoties Elejas muižas parkā - vai nu ar lākturīti rokās, vai traucoties zirgā, lai panāktu mīļoto.
Hipotēzes.
Halucinogēnas vīzijas. Spoki bieži tiek redzēti vecās ēkās, kuru konstrukciju elementi ir lieliska vide dažādu pelējuma sēņu attīstībai." Ir fiksēti gadījumi, kad bioloģiskais iekštelpu piesārņojums cilvēkiem izraisījis depresiju, nemieru un citas psiholoģiska rakstura problēmas. Tādēļ izteikta doma, ka spoku redzējumus rada specifisks gaisa piesārņojums, piemēram melno rudzu pelejums.
Teozofu skaidrojums. Fiziskais ķermenis - to visi mēs saprotam. Gars jeb astrālais ķermenis - var aprakstīt kā enerģijas veidojums kas sastāv no mūsu ieradumiem, emocijām, kaislībām, netikumiem. Dvēsele - tas ir pats cilvēks un dvēsele ir nemirstīga. Cilvēka emocijas, kaislības vai netikumi ir bijuši pietiekami spilgti lai šis astrālais veidojums saglabātos vēl daudzus gadus pēc viņa fiziskās nāves. Kā var spriest pēc dažādiem avotiem, šādi astrālie ķermeņi vai gari var saglabāt savu struktūru pat simtiem gadu līdz sairst. Gaišu, garīgu cilvēku astrālais ķermenis ir attiecīgi viegls un pēc cilvēka nāves sairst ātri, bet kaislību, netikumu vai spilgtu emociju pārņemtu cilvēku gari sairst lēnām un ilgi. Piemēram, pašnāvnieku vai nogalināto cilvēku nāves brīdī radītie astrālie veidojumi ir ļoti spilgti un spēcīgi, tāpēc var saglabāties vēl ilgi pēc cilvēka fiziskās nāves.
Garus vai astrālos veidojumus var redzēt mazi bērni, jo ir vēl saglabājuši bezaizspriedumainību, tāpēc vecākiem vajadzētu nopietni izturēties ja bērns saka ka redz briesmoni, jo viņš redz reālu astrālo veidojumu. Vecākiem ir jānomierina bērns un ar domām jāpavēl šim veidojumam doties prom, visbiežāk tas darbojas, jo šiem veidojumiem nav saprāta, nav spējas domāt, nav nodoma, ir tikai refleks atkārtot tās darbības kas ir darītas cilvēkam dzīvam esot.
Tāpat garus redz vienkārši jūtīgi cilvēki, arī var redzēt ja cilvēks atrodas kādā noteiktā emocionālā stāvoklī, tāpat šos veidojumus redz alkoholiķi delīrijas stāvoklī, viņi jau ir tik tālu nodzērušies kad ir piesaistījuši citu jau mirušo alkoholiķu astrālos ķermeņus kuri vēlas vēlreiz izbaudīt tās izjūtas kad viņu cilvēks vēl bija dzīvs.
Astrālie ķermeņi dzīviem cilvēkiem neko ļoti sliktu izdarīt nevar, pamatā lielākais ļaunums ir no tā ka cilvēki paši nobīstas jo sastopas ar kaut ko kas atrodas ārpus viņu loģikas rāmjiem. Otra lieta kas var būt negatīva, ja kāds spilgts astrālais ķermenis uzturās konkrētā dzīvoklī kur viņa saimnieks savulaik izdarījis pašnāvību, bet šis cilvēks dzīve laikā izjutis spēcīgu tieksmi nodarīt citiem pāri, tad viņa astrālais ķermenis atkārtos šīs darbības kā ieķērusies plate atkal un atkal, jo citas programmas tam vienkārši nav. Un tas var atsaukties uz dzīvo cilvēku veselību, varbūt tieši tāpēc dzīvajiem cilvēkiem ir raksturīgas bailes no šiem astrālajiem veidojumiem.
Atbrīvoties no šiem gariem var radot citu – pozitīvu domasformu vai spēcīgu pozitīvo astrālo veidojumu kas izstumj nevēlamo veidojumu no konkrētās vietas. No seniem laikiem cilvēki tādos gadījumos vilka uz durvīm vai telpās noteiktas zīmes, krustus, izvietoja svētbildes, lika kaktos pīlādžus un papardes. Protams, ne jau šie priekšmeti palīdzēja, bet gan veicot šīs darbības vai rituālus, cilvēki paši veidoja noteiktu jaunu pozitīvu astrālo veidojumu. Tas pats ar mācītāju aicināšanu veikt telpu iesvētīšanas rituālu. Ļoti spēcīgs instruments ir kora acapella dziedājums, korī dzied vairāki vai pat daudz cilvēki un visdrīzāk viņu noskaņojums dziedāšanas brīdī ir pacilājošs, pozitīvs, gaišs, kā arī tas ka , piemēram, desmit cilvēku dziedājums nav vienkārši desmit reizes spēcīgāks par viena cilvēka dziedājumu, ja cilvēki kaut ko dara kopā, tad viņu radītā enerģija pieaug ģeometriskā progresijā. Kā varam novērot, arī kristiešu draudzēs ir ļoti izplatīti baznīcas kori un draudžu dziedāšana.
Vietas, kurās mīt spoki. Tās ir savā ziņā anomālas vietas, kurās visai bieži parādās spoki un ar tiem saistītas parādības. Kāzināms, spoki mīt ne tikai viduslaiku pilīs, bet itin labi jūtas arī mūsdienu celtnēs. Spokiem renesanses laika kleitās pievienojušies tādi minisvārkos, džinsos un ādas jakās, pat motociklu ķiverēs.
Spokainās vietas pasaulē.
Berijas māja. Krievija, Maskava.
Biginhilas aerodroms. Lielbritānija, te spokojas lidmašīna.
Ilovajas-Dmitrijevas ceļš. Krievija, Tambovas apgabals.
Kuļiši. ("У черта на Кулишках") Krievija, Maskavas apgabals. Esot beidzies XVII gs.
Menas sala. Spoku sala, Lielbritānija.
Oļšanskas pils. Baltkrievija, Grodņas apgabals.
Plaklijas spoku ciems. Anglijā.
Velna ceļš. ASV.
Seiblas sala. Ziemeļatlantija.
Spoku ieleja. Hondurasa.
Spoku ieleja. Krima, Demirdži.
Veserfīldas kapsēta. ASV, Konektikuta.
Votenprairija. "Spoku mītne." Lielbritānija.
Spoku atrakcijas.
Bumbu patversme pie Anhalteras dzelzceļa stacijas Berlīnē. Šī patversme ir viena no daudzajām aizsargbūvēm, pašlaik vienā no celtnes stāviem darbojas šausmu istaba ar spokiem.
Raksti.
Vai spoki rada nelabu gaisu?
Karostas cietuma gids Kristers Krafts stāsta par cietuma spoku.
Ruta Bērziņa stāsta par Dundagas pils Zaļo Jumpravu.
Dainis Freijs padomjlaiku angārā Mārupē nofilmē ko savādu.
Līga Dzīle stāsta par iespējamu sastapšanos ar Zaļo Jumpravu.
Saites.
Atnācēji.
Poltergeists.
Dzīve pēc nāves.
Garu pasaule.
Spoku mednieki.
