Velns, sātans
Interesants folkloristisks un mitoloģisks tēls gandrīz visu pasaules tautu priekšstatos.
Judaisma un kristietības mitoloģijā, pilnīgā pretstatā pirmtautu ticējumiem, galvenais Dieva un visas tā valstības antagonists, cilvēka dzimuma ienaidnieks, elles ķēniņš un dēmonu pavēlnieks.
Bez galvenajiem dieviem indoeiropiešu mitoloģijā sastopami daudzi citi, apveltīti ar mazāku varu, bet tomēr zemkopjiem un lopkopjiem nepieciešami palīgi. Tajā pašā laikā pastāvējuši arī cilvēkam naidīgi spēki, bet baltu tautu mitoloģijā tie nekad nav attēloti kā dēmoni, pārdabiski briesmoņi. Visbiežāk no šiem ļaunajiem spēkiem pieminēts Velns, sākotnēji, iespējams, pazemes, mirušo valstības dievs, vēlāk Dieva līdzgaitnieks un vienlaikus arī pretinieks:
Analogi un to nosaukumi nosaukumi.
Latviešu velns. Pasakās un teikās parasti tēlots kā visai padumjš radījums, ko viegli pieveic attapīgs ganiņš vai saimnieks.
Slāvu velns - Veless.
Ēģiptiešu tekstos minēts karš starp Ra un saviem bērniem.
Tibetiešu tekstā Dzian arī ir kaut kas tāds.
Sengrieķu mitoloģijā Urāna bērni sacēlās pret Radītāju. Pret Zevu cīnījās Prometejs un no debesīm atnesa cilvēkiem gaismu. Prometejs – Lucifers?
Jaunzēlandes maoru leģendas arī sākas no kaujas kosmosā. Daļa dieva dēlu gāja ar karu pret savu tēvu. To vadoni sauca par Ronga–mai.
Indiešu rokrakstā Drona Parve arī aprakstītas kaujas debešos.
Par karu kosmosā vēsta arī VD neiekļautās žīdu leģendas.
Velns ābramisko reliģiju skatījumā.
Sātans – „dumpinieks,” „apsūdzētājs.”
Belcebuls – „mušu dievs.”
Lucifers – lux ir „gaisma” un ferre ir „darīt, nest.” Tātad – „gaismu nesošais.” Pēc leģendas viens no eņģeļiem ar saviem piekritējiem sacēlies pret To Kungu un ticis nomests uz Zemi ar erceņģeļa Miķeļa palīdzību. Tā eņģelis kļuva par pašu Sātanu, pašu ļaunuma iemiesojumu.
VD Jesajas grāmatā - runāts par kādu, kas nokritis uz Zemes.
JD Atklāsmes grāmata 12:7 „Izcēlās karš debesīs, Miķelis ar saviem eņģeļiem sāka karot ar pūķi. Pūķis un viņa eņģeļi turējās pretim.”
Otrā tempļa laika jūdu rakstos tiek norādīti „kritušo eņģeļu” vārdi:
Šem-Hazzai – „uz priekšu skatošais šems”
Uzza – „varenais”
Uzi-El – „Dieva spēks”
Velni alu mākslā. Netālu no Harāres Zimbabvē zīmēti 3 dīvaini radījumi ar spārniem, ragiem un cilvēcīgām sejām.
Ciedru kalnos Seviljastreilā DĀR atrodas „Apmetne Nr.2,” kurā redzami tā saucami „briesmoņi,” zīmēti ar sarkano okru: diviem ir gari kakli un žokļi kā dinozauriem, bet trešais radījums ir pētnieku nosaukts par „velnu” – tas dēļ šķeltajiem kāju nagiem, dzelkšņaino muguru un kaut ko līdzīgu ragiem uz galvas.
Iespējams, tie ir senākie velnu attēlojumi cilvēces mākslā, tomēr šai gadījumā – teriantropi, kādi rodas izmainīta apziņas stāvokļa vīzijās, saskaņā ar Deivisa Luīsa-Viljama „neiropsiholoģisko teoriju.”
Žīdu velns. Senžīdiem bija pavasara Lieldienu ("iežēlināšanas") svētki, kad tuksneša garam Azazelam ("āzim-dievam") upurēja jērus un kazlēnus.
Velns Viduslaikos. Pēc Viduslaiku ticējumiem velns var pārvērsties jebkurā dzīvniekā, tikai jērā un balodī ne.
Kontakti ar briesmoņiem, kam piešķirts apzīmējums "velns:"
Devonšīras Velns.
Antarktīdas Velns. Kapteiņa Džeimsa Rosa piezīmēs atrodamas ziņas par Devonšīras Velnam līdzīgu pēdu uziešanu kādā no salām Antarktīdas tuvumā. Pēdas uzgājusi kāda grupa, kas salā uzturējusies. Tās bija 7,5 cm garas un ap 6 cm platas: „Pēdas nospiedums zināmā mērā līdzinājās zirga naga nospiedumam.”
Izskalojums Kenfijas piekrastē. 1953.gada novembrī Kenfijas piekrastē Anglijā tika izskalots savāda radījuma līķis. Stipri sadalījies, ap 80 cm augumā.
Velni un velnu vietas Latvijā. Latviešu valodas rakstos velns pirmo reizi ir pieminēts 1584.gadā. Vēlajos viduslaikos kristīgo garīdznieku ietekmē pagāniskās kulta vietas sāka saistīt arvelna vārdu. Pēcprof.J.Urtāna uzskata tādu vietu Latvijā ir vairāk par tūkstoti. Visvairākir velna akmeņu.
Latvijā ir ap 100 Velnezeru, parasti purvaini.
Iļģuciema velns.
Velnezers jeb Čortoks. Latvijas mistiskākais ezers. Paslēpies nomaļā, paugurainā priežu mežā. Ezers ir mazs - tikai 1,9 ha. Dziļums gan ir ievērojams - tas sasniedz vairāk kā 18 m. Ezeru īpaši neparastu padara Latvijas ezeros reti sastopamā dzidri zaļganzilā ūdens krāsa, kas gan mainoties - ūdens varot pieņemt visas varavīksnes krāsas. Ar ezeru saistītas vairākas teikas un nostāsti. Pie ezera nevarot ilgstoši uzturēties, neiesaka peldēties - varot notikt kas slikts.
Velna un Dieva pretimstāvēšana. Dievs simbolizē gaismu, velns – tās pretstatu tumsu. Dievs mājo debesīs, Velns – pazemē, purvu akačos, ezeru un upju dzelmēs. Dievs Pasauli sakārto, Velns šo kārtību cenšas izjaukt, tādēļ viņu pastāvīgi vajā Pērkons.
Par spīti velna mītiskumam, līdzīgus radījumus cilvēki tomēr novēro. Mazajam Zaļajam ir gadījies uzklausīt divus tādus stāstus - no Pūņām un no Pitraga.
Raksti.
J.Urtāna lekcija "Velna vietas Latvijā."
Saites.
Garu pasaule.
