Sakši
Viena no ģermāņu cilšu grupām, kas vēlāk saliedējušās lielā cilšu savienībā. Agrīnajos viduslaikos apdzīvoja apgabalus tagadējā Ziemeļvācijā - uz austreņiem no Reinas un uz rieteņiem no Elbas (teritorijās starp abu upju lejtecēm).
Pirmais sakšus pieminējis Tacits, kas vēstījis par sakšu senčiem - reidingu cilti. Pakāpeniski III-IV gs. laikā no vairākām mazām ģermāņu ciltīm izveidojās cilšu savienība. Tās kodolu veidoja jau Tacita pieminētie reidingi, kā arī angrivāriji, ampeivāriji, hazuāriji, marsi, daļēji heruski un, iespējams, havki.
Britu salas ap 450.gadu sāka iekarot ģermāņu cilšu apvienība – angļi, jīti un sakši, kas pazīstamas ar kopēju apzīmējumu – anglosakši.
Laikā no V-VI gs. 1.pusei sakši kopā ar angļiem un jitiem pārcēlās uz Britāniju, kur izveidoja vairākas savstarpēji nesaticīgas anglosakšu karaļvalstis.
Kontinentā palikušie sakši VI-VIII gs. tiek iedalīti rietumsakšos (vestfāļi), austrumsakšos (ostfāļi), engros (saukti arī par angrārijiem) un nordalbingos.
Cīņas ar Kārļa Lielā frankiem (VIII gs.). Franku kari ar sakšiem ilga vairāk kā 30 gadu – viņš devās veselos 8 karagājienos, kamēr guva noturīgas sekmes. Frankiem bija spēcīga kavalērija un labs apbruņojums. Turpretī sakši bija brīvi kopienu locekļi, kas augstu vērtēja savu neatkarību. Viņi cīnījās nekārtīgos pūļos un tos neaizsargāja bruņas. Tamdēļ sakši parasti tika sakauti. Tomēr, tiklīdz franki bija prom, tā sakši sacēlās, nodedzināja un nopostīja franku saceltos cietokšņus, klosterus, baznīcas, nogalēja misionārus.
Sakšu pakļaušanai Kārlis Lielais izmantoja arī kristīgo baznīcu un sāka sakšus kristīt - pievērsa varmācīgi, pat piedraudot ar nāvi atteikšanās gadījumā. Kārlis Lielais sakšu pakļaušanai izmantoja arī ļoti nežēlīgus paņēmienus. Tā, piemēram, 782.gadā viņš pavēlēja publiski nogalināt ap 4500 ķīlniekus. Tika izdoti likumi, kas paredzēja nāvessodu pat par vissīkāko pārkāpumu, vērstu pret Baznīcu un valdnieku, iedzīvotājiem uzliktas tā sauktās “desmitās tiesas” nodevas Baznīcas labā, tomēr arī šādi pasākumi nedeva rezultātus.
Sakšu pretošanos izdevās apslāpēt vienīgi tad, kad franku valdnieks ar bagātīgām dāvanām un dažādu privilēģiju piešķiršanu pārvilināja savā pusē ievērojamākos sakšu vadoņus un citus augstmaņus. Lai gūtu pilnīgu uzvaru, Kārlis Lielais noslēdza savienības līgumu ar sakšu austrumu kaimiņiem Pieelbas (Polabas) slāviem - obodrītiem, kas jau no seniem laikiem bija sakšu ienaidnieki. Pēc militārajām uzvarām, lai novērstu atkārtotas sacelšanās, varmācīgi nokristītie sakši masveidīgi tika pārvietoti uz Franku valsts iekšējiem apgabaliem, bet viņu zemes izdalīja frankiem un to sabiedrotajiem obodrītiem.
974.gadā sakši pie Danevirkas nocietinājumu līnijas sakāva Dānijas karaļa Haralda Zilzobja spēkus, ieņemot arī daļu no dāņu Dienvidjītlandes teritorijas. Pēc sakāves Zilzobis zaudēja arī Norvēģiju, kas līdz tam dažus gadus atradās tā kontrolē un bija spiests domāt par to, kā saglabāt vēl palikušos valdījumus.
Saites.
Ģermāņu tautas.
