Vasaras saulgrieži
Jāņu laiks ir svarīgs arī visiem ufologiem, jo tieši 1947.gada 24.jūnijā, tātad Jāņu dienā, Arnolds Kenets pamanīja virs Vašingtonas 9 spožus metāla diskus, kas tika nodēvēti par "lidojošajiem šķīvīšiem," un šī diena iegāja vēsturē kā modernās ufoloģijas sākumdiena.
Jāņu rītā latvju tauta
Izskatās kā karā kauta.
Visi sapampuši, stīvi,
Nekustas pat tie, kas dzīvi.
Jāņi Latvijā. Padomju laikā svētki tika plaši atzīmēti bez kādiem ierobežojumiem līdz pat brīdim, kad latvijā paviesojās toreizējās padimpērijas cars Ņikita Hruščovs 1961.gadā(?). Nokaitināts ar ziņojumiem par vietējo nacionālkomunistu darbību (Berklavu ar domubiedriem) pie reizes arī nikni apjautājiues - kas tie latviešiem tādi par svētkiem, kuros kurinot uguni un briesmīgi dzerot.
Vietējie iztapoņas no komunistu vidus to uzskatīja par signālu, lai apkarotu Jāņu svinības. Kulmināciju šī apkarošana sasniedza "Arvida Janoviča Pelšes" laikos - tika ierobežota pat vārda "Jāņi" lietošana: jāņogas pārdēvēja par "sarkanajām upenēm," Jāņu sieru sauca par "zemnieku" vai "ķimeņu." Labi, ka Jāņiem pases nelika mainīt!
Norvēģi un dāņi. Svin Svētā Jāņa vakaru (Sankt Hans aften) 23.jūnijā. Dāņiem pēdējās oficiālās Jāņu brīvdienas bijušas 1770.gadā. Dānijā tagad reizumis izklaidējas ugunskurā sadedzinot „raganu” – lelli, kas to simbolizē. Dažās vietās to svin spēcīgāk – Bornholmas salā, Svanekē – šeit svinības vēl joprojām ir lielas. Visā pilsētiņā tiek izkārti puķu podi, kuros mest naudu. Pazīstama ir dāņu Svētā Jāņa himna ar sarežģīīto dziedājumu.
Zviedri. Vasaras vidus (midsommarstāng) ir valsts svētki ar brīvdienām. Tos aktīvi svin, dejojot ap ar lapām aptītu stabu, kas pagānu laikos simbolizējis pipeli. Ugunskurus nekurina. Kristīgā baznīca ar laiku panāca, ka stabam uzliek šķērskoku un tas sāk līdzināties krustam. Tātad – nu tā ir pipele ar krustu.
Viens no zviedru ticējumiem vēsta, ka jāsalasa 7 vai 9 dažādi pļavu ziedi un tie Jāņu naktī jāpaliek zem spilvena. Tad precinieks būs tas, kuru redzēs sapnī. Ir arī sena tradīcija stabā mest ozollapu vainagu – ar kuro reizi uzmetīsi, tik gadu paliks līdz precībām.
Saulgriežos jāēd vārīti kartupeļi un siļķe, pēdējos gados tiek dzerts alus un šņabis.
Somi. Svin Juhannus, kas sakņojas somu dievības Uko sumināšanā. Somi ir aktīvāki līgotāji nekā dāņi un norvēģi. Pēc arodbiedrību vēlmes šie svētki jau gadiem tiek oficiāli atzīmēti pirmajā sestdienā pēc 19.jūnija. Somi svinēt parasti dodas uz savām lauku mājām. Durvis rotā ar bērzu zariem, kurina pirti, peldas ezerā, daudz ēd un dzer. Ugunskurus kurina, lai turētu pa gabalu ļaunos garus un nelaimes.
Somiem ir savi ticējumi: par papardes ziedu, auglību sekmējošu brišanu pa pliko rasainā pļavā, par precinieku sapnī.
Igauņi. Jaaniōhtu vai Jaanipāev. Baltijas pagāni jau kopš krusta kariem kristietības ideoloģiju ir uzskatījuši par kaut ko nesavienojamu ar vasaras saulgriežu svinībām. Visuzskatāmāk par to uz savas ādas pārliecinājās cisterciešu ordeņa brālis Teoderihs, kurš 1191.gada 23.jūnijā no lībiešu zemēm bija ieradies tagadējā Igaunijas teritorijā. Senās hronikas vēsta, ka Teoderihs Igaunijā 23.jūnijā „pieredzēja no pagāniem lielas dzīvības briesmas Saules aptumsuma dēļ, kas notika Jāņa Kristītāja dienā, jo viņi sacīja, ka Teoderihs Sauli apēdod.”
Igauņiem tie ir vieni no gada svarīgākajiem svētkiem. Tāpat kā mēs, tie Jāņus svin naktī no 23. uz 24.jūniju, ticot, ka tā ir gada visīsākā nakts. Jau 1578.gadā Rēveles luterāņu mācītājs Baltazars Rusovs Livonijas hronikā sūrojās, ka šai laikā baznīca paliekot tukša un pulcējas ap ugunskuriem, dzied, dzer un dejo, kā arī izpilda dažādus pagāniskus rituālus.
Tā kā 1919.gada 23.jūnijā igauņi sakāva arī vāciešus, tad šī diena tiek uzskatīta arī par neatkarības svētkiem. Atšķirībā no latviešiem, kas pulcējas pie radiem un draugiem, igauņiem svinēšana ir publisks pasākums, piemēram, pilsētas centrā.
Kurinājuši mucas stabu galos un meklējuši papardes ziedu.
Leiši. Svin stipri līdzīgi latviešiem. Leišu īpatnība ir tā, ka katoļu baznīcas iespaidā dažiem svētki pārvērtušies par Svētā Jāņa svināmo dienu.
Pagānu rituāli bija vīriem mēroties spēkiem. Cepa maizi vēl pirms saulrieta. Rituālu mērķis bija pasargāt labību no dabas stihijām. Ziedojuši ūdens spēkiem, mazgājušies paši un mazgājuši lopus. Senos laikos ugunskurus aizdedzinājuši priesteri – saukti par vaidelošiem ( vaidilos ). Bija arī lēkšana pār ugunskuriem.
Vāca zāles, kurām piedēvēja dziedinošas īpašības.
Baltkrievi. Ivana Kupalas diena no 6. uz 7.jūliju. Bieži dzied frāzes: ночка мала - купалная vai ай, рана на Ивана. Svin saulgriežus un kurina ugunskurus. Esot bijis arī rituālais ēdiens – kulaga. Tas sastāvēja no, iespējams, maltiem kviešiem. Tos vārīja un izveidoja tādu kā iesala ekstraktu, no kura gatavoja putru. Ar šo putru visi gāja uz kupaļņu un ēda.
Tagad kupaļņas centrā ir ugunskurs, bet pēc cilvēku atmiņām, šai vietā noteikti bija stabs. Tā galā bija vai nu ratu ritenis vai mucai līdzīgs trauks – baklažka, kuru naktī aizdedzināt.
Baltkrieviem saglabājušās daudz dziesmu par šiem svētkiem un tās satur interesantu informāciju.
Šai naktī raganas vākušas sev zālītes, tādēļ citiem šai naktī bijis jāsargās no raganām, kas šai naktī būrušas.
Krievi. Sākotnēji krieviem, tāpat kā baltkrieviem, ir bijusi Ivana Kupala diena. Taču šodien krievi tikai dažās vietās svin saulgriežu rituālus.
Japāņi. Kā paleolītiskās tradīcijas mantojums ļīdz pat šai dienai vasaras saulgrieži tiek svinēti visā Japānā. Šeit tos pazīst kā Bonmacuri svētkus. Mitoloģiski tie tiek svinēti par godu mirušajiem, kuriem, pirms pacelties debesīs, jānolīgst laivinieks (atceries Stiksas upi grieķiem!) lai pārceltos pāri Sanzu-no-Kava upei. Tamdēļ mirušā radinieki vēl līdz šai dienai nelaiķim uz kakla sien maisiņu ar monētām, lai būtu ar ko maksāt laiviniekam (atkal līdzība ar seno grieķu tradīciju!).
Inki. Arī Dienvidamerikā svinēja šo dienu.
Daži citāti par mūsu Jāņiem.
"Jāņi ir no dzīves atpalikušu elementu, dzērāju un nacionālistu svētki."
A.Pelše, lielinieku apvērsuma dalībnieks (1917), LKP CK Pirmais sekretārs.
"Laikmetā, kad padomju cilvēks liek pamatus dižajai komunisma celtnei, nepareizi un nelietderīgi būtu celt godā pagānu ieražas."
LKP CK laikraksts Cīņa, 1961.gada 24.jūnijs
"Latvijā ir lietas, kas ved prom no Svētā Dieva - tā ir Jāņu tradīcija."
Draudzes Cerība mācītājs J.Sadovskis, 2009.g.
"Jāņu naktī pa visu Latviju uz pakalniem deg pagāniski ugunskuri, un mūsu tauta grimst alkoholā, pagāniskā dzīvesveidā un bezdievībā."
Draudzes Cerība mācītājs J.Sadovskis, 2009.g.
Jāņi tautasdziesmās. Jāņiem esot veltītas 45565 tautasdziesmas.
Ir jāsagaida Jāņu dienas rīts, lai sveicinātu Sauli. Ar Saules kultu saistīti visi uguns rituāli - Jāņuguns (pūdeļa) un ugunskura dedzināšana, dejošana ap to un lekšana tam pāri.Pēc kārtīgas Jāņu svinēšanas Saules spēka pietiek visam gadam.
Pūdeli sagatavo laikus: mucu nedēļu tur iegremdētu ūdenī, lai labi izmirkst. Iekšpusi izklāj ar māliem, pilda ar zāģskaidām un lupatām, ko aplej ar darvu, tad cieši kopā liek malkas šķilas - tā lai būtu 40 cm augstāk par mucas malu.Lai mucas pildījumam piekļūtu gaiss un būtu labāka vilkme, sānos izurbj caurumus. No apakšas pieliek degli. Kādreiz pūdeli mēģinājuši aizdedzināt ar loku šaujot degošu bultu.
Otra Jāņu rituāla daļa saistīta ar auglības kultu. Lai veicinātu auglību, mājas, kūtis, pat laukus pušķo ar meijām un jāņuzālēm. Senāk, apstaigājot un aplīgojot druvas un tīrumus, arī tiem ko ziedoja - iemeta ziedu pušķi, lai būtu laba raža un auglīgs gads.
