Aliens

Senēģiptiešu rakstība (~3300.g.pmē.-394.g.mē.)

Ideogrāfisks raksts, ko lietoja Senajā Ēģiptē laikā no apmēram 3600.g.pmē. līdz 394.g.mē., viena no senākajām rakstībām pasaulē.

Kopumā hieroglifus Ēģiptē lietoja gandrīz 4000 gadu.

Vēl Pirmsdinastiskajā periodā ap 3600.g.pmē. nebija ne miņas no rakstības. Hieroglifi parādījās pēkšņi un neizskaidrojami, pie tam jau pilnīgā to formā. Pat jau senākās hieroglifu zīmes bija stilizētas un noteiktas. Iesākuma hieroglifi bija piktogrāfiski (priekšmetu zīmējumi), bet tie pastāvīgi mainījās un kļuva stilizētāki (sāka līdzināties rakstībai). Paša agrīnākā hieroglifiskās rakstības forma vēl nav atšifrēta.

Paši senēģiptieši savos mītos un hronikās pauž, ka rakstību viņiem devuši dievi tad, kad nolemts piešķirt cilvēkam civilizāciju. It īpaši tiek godināts Tots ka zinību un rakstības dievība.

Senēģiptiešu rakstības veidi.
      1. Formālais raksts. Šādu rakstības veidu laikā no 3300.g.pmē.-394.g. izmantoja oficiālos uzrakstos, reliģiskajos kultos svētnīcās.
      2. Priesteru raksts. Šo rakstības veidu izveidoja priesteri praktisku apsvērumu vadīti - lai raitāk būtu rakstīt svētos tekstus.
      3. Administrācijas raksts. Dēvēts arī par hierātisko jeb dēmotisko rakstu. Parādījās 700.g.pmē. un to izmantoja laicīgiem tekstiem. Lietoja līdz mē. V gs.
      4. Jaunais raksts. It kā tā pati senēģiptiešu rakstība, bet jau pierakstīta ar grieķu burtiem.

Koptu raksts. Tas radās ap 250.g. Jau I dinastijas rītausmā tika plaši lietota ātrrakstība. No ēģiptiešu rēbusveida bilžu raksta IV g.tk.pmē. beigās izveidojās dažādi īsto hieroglifu veidi. Ap 1500.g.pmē. bija augsti attīstīti hieroglifi, tad ap 1300.g.pmē. pārveidojās ar hierātisko jeb rakstāmo rakstu, līdz 400.-100.g.pmē. (citur teikts, ka ap 650.g.pmē.) kļuva par dēmotisko jeb ātrrakstu. Hierātiskā rakstība ir ātrraksts no savienotiem burtiem, kurš veidojās no hieroglifiem. Hierātisko rakstu piesteri turpināja lietot līdz pat 200.g.pmē. Hieroglifu rakstība izzuda līdz ar kristietības nostiprināšanos, jaunākais hieroglifiskais uzraksts tiek datēts ar 394.g. Kristietības periodā kristieši rakstīja ēģiptiešu valodā ar grieķu burtiem, kuriem pievienoja dažas rakstu zīmes. Šādus tekstus sauca par koptu tekstiem.
Hieroglifu skaits nesasniedz 800, citur teikts, ka tie ir 700. No tiem 24 ir "vienskanīgi" (t.i. alfabēta hieroglifi), bez tiem ir arī divburtu un trijburtu hieroglifi.
Mūsdienās ir pavisam skaidrs, ka ēģiptiešu hieroglifi sastāv no 3 grupām: fonētiskie – apzīmē skaņu, verbālie – apzīmē vārdu un determinanti jeb „skaidrotājvārdi,” tos nelasīja, bet gan lietoja vārda nozīmes precizēšanai. Tā piemēram, pēc hieroglifiem, kas veidoja vārdu ar nozīmi "staigāt," "skriet," "pārvietoties," lika hieroglifu, kas apzīmēja "kājas." Pēc hieroglifiem ar nozīmi "peldēt" lika hieroglifu, kas attēloja kuģi.

Rakstības virziens. Sākotnēji tas bijis dažāds. Vēlāk no labās puses uz kreiso. Rakstu zīmes virknētas horizontāli un arī vertikāli - no augšas uz leju.

Kartuši. Sākot ar VI dinastiju bija pieņemts faraona vārdu rakstīt īpašā ovālā rāmītī – cilpā, ar mazu mezgliņu apakšpusē. Šis rāmītis it kā tika asociēts ar Saules dieva Ra visvarenību un cikliskumu. Tajā tika fiksēti divi galvenie faraona vārdi tā dzīves laikā – vārds, kurš tika dots piedzimstot, un vārds, ar kādu faraons kāpa tronī.

Rozetas akmens. Akmens uziets Napoleona militārās kampaņas laikā Ēģiptē 1799.gada jūnija rītā Rašīdas forta drupās nojaucot vecu mūri, 7,5 km uz ZR no Rozetas (tagad Rašīda) pie Nīlas. No vietas nosaukuma arī cēlies akmens nosaukums. Kā atradēju min Dopūlu, kas bija inženiervienības komandieris. Viņa vienības cilvēks arī to akmeni uzgāja, taču tā vārdu vēsture nav saglabājusi. Citi avoti kā atradēju min Bušāru, kas bija virsnieks un vadīja nocietināšanas darbus pie sabrukušā Rašidas forta, ko toreiz sauca par Žiljēnas fortu. Bušāra ziņā bija akmeņa pārvešana uz Kairu.
Pats aptuveni 1 m augstais akmens bija no ļoti cieta melnā bazalta, galda virsmas lielumā. Viena tā puse ir pulēta, un satur trīs horizontālus uzrakstus. Pirmais ar 14 rindiņām bija senēģiptiešu hieroglifu raksts, otrais ar 22 rindiņām – demotiskais raksts jeb saīsinātā vēlās Ēģiptes ātrrakstā, un trešais ar 54 rindiņām – grieķu valodā.
Tekstā, kura grieķisko variantu pirmo reizi izlasījis kāds Napoleona ģenerālis un kaislīgs helēnists, ir runa par Memfisas priesteru veltījumu, kuri 196.g.pmē. slavina Ptolemaju V Epifānu ( 204.-180.g.pmē. ) par viņu labā veiktajiem darbiem. 
Divus pārējos tekstus franči nesaprata, bet loģiski secināja, ka to saturs ir vienāds. Tūdaļ pēc akmens atrašanas, teksti tika nokopēti un izsūtīti uz Eiropas universitātēm (domājams gan tikai franču, vai vismaz frančiem draudzīgām).
Plāksne kopā ar citām franču savāktajām ēģptiešu senlietām pēc Aleksandrijas kapitulācijas angļiem 1800.gadā, nonāca Britu muzejā. Tikmēr franču „Ēģiptes komisija” bija jau pagatavojusi kopijas, kuras nogādāja Parīzē, un pēc kurām atšifrēšanu vēlāk veica arī Šampoljons. No šī brīža viņa galvenais uzdevums bija saistīts ar ēģiptiešu hieroglifu atšifēšanu, bet līdz panākumiem bija jāpaiet 10 gariem gadiem.
Šodien akmens apskatāms Britu muzeja Ēģiptes zālē Londonā.

Koptu valoda. Tā bija vienīgā valoda, kas varēja noderēt ēģipiešu hieroglifu atšifrēšanā, jo to lietoja Augšēģiptē vēl līdz pat XVII gs.

Atšifrēšana. Dīvaini, bet senajā pasaulē ēģitiešu hieroglifu rakstība bija aizmirsta. Senie grieķi ēģiptiešu hieroglifus sauca par "svētajām nūjiņām," bet lasīt neprata. Napoleona armijas ierašanās brīdī Ēģipte jau gandrīz 1000 gadus bija musulmaņu zeme.
Pēdējie ēģiptiešu pagāniskie priesteri bija neizglītoti un nesaprata hieroglifu nozīmi. Pēdējie hieroglifiskie uzraksti attiecas uz IV gs. (jaunākais tāds tiek datēts ar 3.mūsu ēras gadu.), taču to saturs vairs nav saprotams.
Arī hieroglifi seno autoru izpratnē. Hērodots, Strabons un Diodors neko no šiem rakstiem nebija sapratuši. Vienīgi Horapolons no IV gs. (ap 500.g.-?) savā darbā Hieroglyphica bija atstājis izsmeļošu to nozīmes aprakstu, kuros pauda, ka hieroglifiem ir simboliska nozīme, kas saistīta ar to izskatu. Taču arī viņš hieroglifu nozīmi nesaprata. 
Visdrīzāk senēģiptiešu hieroglifu rakstība pilnība tika zaudēta līdz ar Aleksandrijas bibliotēkas izpostīšanu.
Tādi norādījumi ir arī Aleksandrijas Klementa un Porfīrija darbos, taču nav saprotami. Tādējādi visi pētnieki par izejas punktu ņēma Horapolona apcerējumu, un tas radīja nepārvaramas grūtības. 

Pūliņi viduslaikos. Jezuīts Atanasijs Kirhers no 1650.-1654.g. Romā publicēja hieroglifu skaidrojumus sējumos, no kuriem neviens pats nebija pareizs, pat aptuveni ne. Tomēr viņš bija pareizi novērtējis koptu valodu, kā Ēģiptes vēlīnāko valodu, un atzina tās studiju nepieciešamību, lai gan vairums pētnieku bija pret to. 
Pēc simts gadiem Degiņs „Parīzes uzrakstu akadēmijā” pamatojoties uz hieroglifu salīdzinošo analīzi, apgalvoja, ka ķīnieši esot ēģiptiešu kolonisti. 
Tomēr tas kļuva iespējams tikai pateicoties Napoleona militārās kampaņas laikā 1799.gada jūnijā atrastajam pulētajam melnajm Rozetas akmenim, kas saturēja 3 tekstus. Likās, ka hieroglifu atrisinājums ir jau rokā un zinātniskā pasaule iedegās cīņā par hieroglifu iztulkošanu. Ceļš uz to gan izrādījās grūtaks kā sākotnēji tika domāts. 

Tomasa Janga darbs. Pirmos soļus atšfrēšanas virzienā spēra ārsts Tomass Jangs. Šis anglis sasniedza izcilus rezultātus dēmotiskā raksta atsifrēšanā. Viņš strādāja shematiski, ar salīdzināšanas metodi un asprātīgu interpolāciju.
Pētnieks pamanīja, ka dažas hieroglifu grupas uz akmens ir ierāmētas (kartuši) un tādēļ laikam svarīgākas par citām. Sengrieķu tekstā bija Ptolemaja vārds un T.Jangs loģiski secināja, ka tas varētu būt izcelts hieroglifiskajā tekstā. Tā ķēniņa Ptolemaja vāŗds bija grieķiskas izcelsmes un senēģiptiešiem nebija rakstu zīmju tā atveidošanai, tad Jangs pieņēma, ka ēģiptiešu teksta autors varētu būt izmantojis fonētisko rakstību svešzemju vārda atveidošanai. Tā "Ptolemajs" ļāva Jangam atšifrēt dažu hieroglifu izrunu. 
Kā noskaidrojās vēlāk, no 221 simbola grupas 76 viņš bija skaidrojis pareizi. Taču T.Jangs nebija apjautis senēģiptiešu rakstības jaukto raksturu - vienlaicīgi tā bija gan piktogrāfiska, gan fonētiska.

Kāds Napoleona ģenerālis, kaislīgs hellēnists, metās pie uzdevuma atrisināšanas. Viņš konstatēja, ka Rozetas akmens grieķu tekstā ir runa par Memfisas priesteru veltījumu, kuri 196.g.pmē. slavina Ptolemaju V par viņu labā veiktajiem darbiem. 
Pētnieki Francijā, Anglijā, Itālijā un Vācijā pūlējās cik spēja, taču hieroglifi nepadevās. 

Šampoljons - hieroglifu atšifrētājs. Nākamais hieroglifu atšifrētajs seno ēģiptiešu rakstus pirmo reizi ieraudzīja 11 gadu vecumā. Tad tas arī esot kļuvis par viņa dzīves mēŗķi.
Tiešs Šampoljona darbs pie hieroglifu atšifrēšanas sākās 1808.gadā, kad Londonā pagatavota akmens uzrakstu kopija nonāca zinātnieka interešu lokā. Viņš iesāka tekstu salīdzināšanu ar kādu papirusu. Uzreiz izdodas noteikt daudzu zīmju īstās nozīmes. Tai brīdī parādās Aleksandra Lenuāra brošūra Nouvelle Explication, ar apgalvojumu, ka hieroglifi atšifrēti. Satrauktais Šampolons iegādājas grāmatiņu, un ar lielu atvieglojumu konstatē, ka trauksme ir pirmslaicīga. 
Tiešu darbu pie hieroglifu atšifrēšanas Šampoljons sāka trimdas laikā, kad pēc Napoleona „100 dienu” kapmaņas viņu uz 1,5 gadiem atstādina no darba universitātē. 
Šampoljons tuvu kā neviens bija pietuvojies ēģiptiešu valodas garam, viņam daudz palīdzēja koptu valodas zināšanas. Viņš izprata hieroglifu sistēmu un tad tikai ņēmās ar atsevišķu zīmju atšifrēšanu. Sāka viņš ar kēniņu vārdiem. Rozetas akmens grieķu teksts bija pilnīgi saprotams. Tajā ēģiptiešu teksta vietā, kur vajadzēja būt Ptolemaja vārdam, atradās ovālā aplocē ietvertu zīmju grupa, tādas ar laiku sāka saukt par kartušiem. 
Tūdaļ pat liktenis tam dāvāja jaunu dāvanu – 1815.gadā tika uziets tā saucamais Filu obelisks, kuru 1821.gadā anglis Benkss aizveda uz Angliju. Uz šī akmens arī bija vienādi uzraksti ar hieroglifiem un grieķu valodā, pie tam te atkal bija uzrakstīts Ptolemaja kartušs. Bet ne tikai – uzrakstā bija vēl otrs kartušs, nu jau ar Kleopatras vārdu. Šampoljons izmantoja sava priekšgājēja Tomasa Janga metodi, lai atšifrētu ķēniņienes Kleopatras vārdu. Tas saturēja jau zinamos P, L un O burtus. Abu kartušu vairākas zīmes dublējās un šifra atslēga bija rokā! Šampoljons izlasīja vēl arī vārdu ramses.
1822.gada 14.septembrī tas beidzot esot noticis. Jau kopš agra rīta viņš bija strādājis ar hieroglifiem un ap pusdienlaiku tie beidzot sagūla noteiktā sistēmā. Lielā uztraukumā ar pezīmēm rokās viņš steidzās uz netālo Franču institūtu, kur strādāja viņa brālis Žaks. "Es sapratu! Es sapratu!" - viņš histēriski kliedzis un paģībis. 
Tai pašā 1822.gadā viņš publicēja rakstu „Ziņojums Dasjē kungam par fonētisko hieroglifu alfabētu” (Lettre a M.Dacier ... reative a l’alphabet des hieroglyphes phonetiques...), kurā izklāstīti atšifrēšanas pamatprincipi. Šis darbs padarīja viņu pazīstamu kā hieroglifu speciālistu. 
Pēc Šampoljona nāves nāca klajā viņa „Ēģiptiešu gramatika” (Grammaire Egyptienne). Savas dzīves laikā Šampoljons tā arī nepiedzīvoja pilnīgu atzīšanu. Tūdaļ nāca klajā dažas vācu un angļu zinātnieku spalvai piederošas aizvainojošas paskvilas, kur Šapoljona atšifrēšanas sistēma nosaukta par fantāzijas augli. Šampoljonu reabilitēja vācietis Rihards Lepsiuss, kurš 1866.gadā atrada divās valodās rakstīto Kanopas dekrētu, kas pilnībā apstiprināja Šampljona metodes pareizību. Beidzot 1896.gadā, t.i. 64 gadus pēc Šampoljona nāves, francūzis Lepāžs-Renūfs savā runā Londonas karaliskajā biedrībā ierādīja atklājumam pienācīgu vietu.

Atšifrēšana. Tiešu darbu pie hieroglifu atšifrēšanas Šampoljons sāk trimdas laikā, kad Pēc Napoleona „100 dienu” kapmaņas viņu uz 1,5 gadiem atstādina no darba universitātē. 1822.gadā viņš publicēja rakstu raktu „Ziņojums Dasjē kungam par fonētisko hieroglifu alfabētu” (Lettre a M.Dacier ... reative a l’alphabet des hieroglyphes phonetiques...), kurā izklāstīti atšifrēšanas pamatprincipi. Šis darbs padara viņu pazīstamu kā hieroglifu speciālistu.
Šampoljons tuvu kā neviens bija pietuvojies ēģiptiešu valodas garam, viņam daudz palīdzēja koptu valodas zināšanas. Viņš izprata hieroglifu sistēmu un tad tikai ņēmās ar atsevišķu zīmju šifrēšanu. Sāka viņš ar kēniņu vārdiem. Rozetas akmens grieķu teksts bija pilnīgi saprotams. Tajā ēģiptiešu teksta vietā, kur vajadzēja būt Ptolemaja vārdam, atradās ovālā aplocē ietvertu zīmju grupa, tāds ar laiku sāka saukt par kartušiem. Tūdaļ pat liktenis tam dāvāja jaunu dāvanu – 1815.gadā tika uzits tā saucamais Fīlu obelisks, kuru 1821.gadā anglis Benkss aizveda uz Angliju. Uz šī akmens arī bija vienādi uzraksti ar hieroglifiem un grieķu valodā, pie tam te atkal bija uzrakstīts Ptolemaja kartušs. Bet ne tikai – uzrakstā bija vēl otrs kartušs, nu jau ar Kleopatras vārdu. Abu kartušu vairākas zīmes dublējās un šifra atslēga bija rokā!

Rakstība un izruna. Senie ēģiptieši nepierakstīja patskaņus. Tādēļ dažos gadījumos atšifrētājiem izdevās tos atminēt, bet citos nē, un tad tos aizvietoja ar patskani "e." Tā piemēram - "benbens" tika pierakstīts kā bnbn.

Folklorā saglabājušās Imhotepa parunas - senēģiptiešu literatūras pirmsākumi.

Interesanti! Nobeigumā mazliet par dažām interesantām vietām, kur, iespējams, uzieti ēģiptiešu hieroglifi. Viena no tādām vietām ir Austrālija. Te hieroglifi uzieti divās vietās: XX gs. 90.gadu vidū Austrālijas pētnieks, filmu un aprakstu autors Pols Vaits tos uzgāja Ņūsoutvelsas ZA daļā, bet otra tāda vieta ir Vulongonga pie Sidnejas.
Cita, tikpat neparasta ir Hočikalkas piramīda 80 km no Mehikas, kur uzieta senēģiptiešu veco hierātisko hieroglifu sistēma - nu, vismaz stipri tai līdzīga!

Saites.
Senā Ēģipte (~3100.-30.g.pmē.).
Koptu valoda.
Rozetas akmens.