Aliens

Reinkarnācija

Reincarnatio - "atgriešanās ķermenī" (latīņu val.).
Sinonīmi: sansāra; pārdzimšana, dvēseļu pārdzimšana.

Uzskatu sistēma, ko raksturo nemirstīgu cilvēku dvēseļu cikliska pārdzimšana jaunos fiziskos ķermeņos un tādējādi atkal dzīvo uz Zemes, mūsdienās īpaši izplatīta Austrumos.

Vēsture. Līdz ar ticību dzīvei pēc nāves un Viņpasaulei, daudzām pirmatnējām ciltīm (austrāliešiem, indiāņiem u.c.) jau senatnē pastāvēja priekšstats par dvēseļu iemiesošanos jaunā veidā. Tā, piemēram, aborigēni Austrālijā uzskatīja, ka cilvēka dvēsele pēc nāves var ietverties akmenī, kokā vai kādā priekšmetā, bet pēc tam no jauna iemiesoties jaunpiedzimušā bērnā. Arandu ciltī par uzturēšanās vietu dvēselēm, kas gaida savu iemiesošanos, uzskatīja lielu akmeni pie Alisas avotiem. iezemieši šo akmeni sauca par "Bērnu dvēseļu akmeni" (Eratipa). Sievietes, kas vēlējās bērnus, gāja pie akmens un lūdza bērnu dvēseles ieiet viņu miesās, bet tās, kas nevēlējās bērnus, centās aizbiedēt viņu dvēseles, iztēlodamās par vecenēm.
Klasiskā reinkarnācijas mācība nāk no Indijas, bet tā nav vecāka par IX gs.pmē. Tā nāk no hinduisma, bet indiešu civilizācijas aizsākumi meklējami ap 3000.g.pmē. hinduismā kā viena no trim dogmām pastāv mācība par dvēseļu ceļošanu un it kā katrai dzīvai būtnei noteikto bezgalīgo virkni secīgu pārdzimšanu no vienas mirstīgas formas otrā (punardžanma). Tikai pēc nāves iemiesojoties jaunā veidā, cilvēks varot cerēt uz sava sociālā stāvokļa paaugstināšanu atkarībā no viņa uzvešanās konkrētajā mirstīgajā veidā.
Ar indiešu reinkarnācijas ideju pirmo reizi sastopamies Upanišādās. Upanišādas ir skaidrojums, kā saprotamas vēdas. Tās radušās indiešu gudro, galvenokārt bramaņu, sarunās ar mācekļiem, kuri sēž skolotāja priekšā klausīdamies. Patiesībā Upanišādas pat vairāk ir kā šo diskusiju pieraksti, bet ne vēdu komentāri, jo praktiski Upanišādās šos tekstus nemaz nemēģina izskaidrot.
Pitagors (VI gs.pmē.) mācīja ēģiptiešu uzskatus par to, ka dvēsele ir nemirstīga un mirušie ceļo pretī zvaigznēm. Tāpat viņš runāja par dvēseļu pārceļošanu un iepriekšējo dzīvju atcerēšanos, kas ir īsti ēģiptiski uzskati. Stāstīja, ka Trojas karu laikā bijis Eiforbs, kuru nogalinājis Menelajs. Atpazinis savu vairogu no Trojas kara laika, kura iekšpusē bijuši Eiforba iniciāļi.
„Vēstures tēvs” Hērodots (V gs.pmē.) apgalvoja, ka ēģiptieši bija pirmie, kas sāka mācīt par dvēseles nemirstību: „Kad mirst ķermenis, dvēsele pāriet citā būtnē, kas piedzimst tieši tajā brīdī. Pabijusi visu sauszemes un jūras dzīvnieku un putnu ķermeņos, tā (dvēsele) atkal ieiet jaundzimuša bērna ķermenī. Šis riņķojums ilgst trīs tūkstošus gadu.” Iespējams, ka jau Hērodota laikā senēģiptiešu priekšstati par ba ietvēra iedīgļus mācībai par dvēseļu migrāciju.
Druīdi esot bijuši pēdējie, kas Eiropas kultūrā atzinuši reinkarnācijas esamību. Bet tie izzuduši pirms 2000 gadiem. 

Reinkarnācija bībelē. Reinkarnācijas mācība nav tik sena, kā dažkārt to mēģina pasniegt šīs mācības sludinātāji. Šo ideju pārstāvji uzdrošinās pat apgalvot to, ka šī ideja tikusi atzīta arī senajā kristīgajā baznīcā līdz VI gs. Iespējams, ka tāda tur esot bijusi, taču vēlāk no tās izņemta. Tiesa, vēl līdz šai dienai tur ir divas tādas vietas.

Reinkarnācija senindiešu literatūrā.
Stāsts par Rāvanu, Situ un Rāmu. Pirmais Rāvanas vardarbības upuris bija vientuļniece - sieviete Vedavati. Precību nolūkā Vedavati veica grēku nožēlošanu. Viņa cerēja, ka tā dabūs Kungu Višnu par savu vīru. Rāvana sievieti sastapa pie vientuļnieku mītnes, viņa bargās askēzes laikā bija kļuvusi vēl daiļāka. Viņš bildinājis Vedavati un saņēma atteikumu. Rāvana izsmēja viņas stingrību un pieķeršanos Višnu; mēģināja iegūt Vedavati ar varu, sagrābjot viņu aiz matiem. Tas ļoti nokaitināja skaisto sievieti un viņa nogriezusi savus matus, teica, ka viņa tagad Rāvanas acu priekšā ieiešot ugunī. Pirms sadedzināšanās apvainotā sieviete apsolīja no jauna piedzimt, lai iznīcinātu Rāvanu. Tā viņa iegāja liesmojošā ugunskurā un debešķīgi ziedi nokrita visapkārt. Tā bijusi viņa, kura piedzimusi vēlreiz kā Sīta un bijusi Rāvanas nāves cēlonis. 
Vedavati, kā stāsta, atdzima kā Sīta un izraisīja notikumu virkni, kas noveda pie Rāvanas bojāejas, izvēloties par vīru Višnu (Rāmu).
Bhagavatpurānā teikts, ka Rāvana un viņa brālis Kumbhakarna bija Višnu mājvietas, planētas Vaikuntas vārtsargu Džaja un Vidžaja reinkarnācijas, kuri par savu nekaunību bija nolādēti piedzimt uz Zemes.
Šie vārtu sargi atteicās ielaist Sanatha Kumara mūkus, kuri parādījās kā jauni bērni. Šādas nekaunības saniknoti, mūki nolādēja viņiem tikt izraidītiem no Vaikuntas un piedzimt uz Zemes.
Dievs Višnu piekrita, ka abi pelnījuši sodu. Viņiem tika dotas divas izvēles, vai nu piedzimt simts reizes kā normāliem mirstīgajiem un Višnu pielūdzējiem, vai 3 reizes kā vareniem un spēcīgiem ļaudīm un Višnu ienaidniekiem. Abi izvēlējās otro variantu. Vārtsargu Džaja un Vidžaja trīs reinkarnācijas reizes mirstīgo pasaulē:
· Satja jūgā viņi piedzima kā brāļi Hiranjakašipu un Hiranjakša, abus nogalināja Višnu avatāra;
· Treta jūga- Rāvana un Kumbhakarna, abus nogalināja Rāma (Višnu avatāra);
· Dvapara jūgā- Kamsa un Šišupala, abus nogalināja Kungs Krišna.

Brahmanisms un reinkarnācija. Brahmanisms attīstīja animistiskos priekšstatus par dvēseļu ceļošanu (sansāru). Atkarībā no tā, kā cilvēki pildījuši savas kastas dzīves priekšrakstus (darmu), viņu dvēseles saņemot atmaksu (karmu) un pārdzimstot jaunā apveidā.

Budisms par pārdzimšanām. Budisms māca, ka materiālā, redzamā pasaule nepastāv reāli, patstāvīgi, bet ir tikai mistiskā garīgā pirmsākuma izpausme. Šī izpaušanās notiek bezgalīgās dharmu kustības veidā. Šo dharnu dažādās kombinācijas rada visu dabas parādību daudzveidību, tai skaitā arī cilvēku. Dharmu sairums noved pie to vai citu priekšmetu izzušanas, pie dzīvo būtņu nāves. Tomēr dzīvās būtnes, cilvēka nāve nenozīmē pilnīgu izzušanu. Nāve ir moments, kad sairst dharmu kombinācija, kas veido, teiksim, vienu vai otru cilvēku; pēc šās kombinācijas sairšanas dharmas savā tālākajā kustībā veido jaunu savienojumu, kas noved pie tā, ka parādās, piedzimst jauns organisms cilvēka vai dzīvnieka veidā. pamatojoties uz to, budisms māca, ka dzīve ir bezgalīgu pārdzimšanu virkne, ka šais pārdzimšanās ir zināma pēctecība, cēloņsakarība. Tāpēc, māca budisms, cilvēks nes atbildību (karmu) par savām iepriekšējām pārdzimšanām. 
Cilvēka sociālo stāvokli un materiālās dzīves līmeni noteic viņa izturēšanās, viņa dzīves iepriekšējās pārdzimšanas. ja cilvēks ir bagāts un ieņem augstu stāvokli, tas nozīmē, ka savās agrākajās pastāvēšanās, pārxzimšanās viņš dzīvojis taisnīgu, tikumīgu dzīvi un kā atmaksa par to viņam dota vara un bagātība. bet, ja cilvēks nabadzīgs, spiests strādāt citu labā, tad pagājībā viņš dzīvojis grēcīgu dzīvi un viņa posta pilnais stāvoklis ir karma, t.i. atmaksa par tādu dzīvi, un tātad viņam nav par ko kurnēt.
Piemēram, cilvēku iemiesošanos pēc nāves tas sāka iztēlot nevis kā zināma indivīda dvēseles pārceļošanu no vienas materiālas, miesīgas čaulas otrā, bet kā vienas garīgo daļiņu (dharmu) kombinācijas sairumu un jaunas šo dharmu kombinācijas izveidošanos.

Dvēseļu ceļošana judaismā. Viduslaikos žīdu vidū plaši izplatījās mistiskā Kabalas mācība, un kā viena no kabalistiskajām grāmatām XIII gs. parādījās sacerējums "Mirdzums" (Zoar) - tā mistiskā veidā interpretēja Toru. Šai grāmatā sīki aprakstīti eņģeļi un dēmoni, paradīze un elle, dvēseļu ceļošana utt.

Paliekas smadzenēs. Cilvēka smadzenēs, iespējams, glabājas milzums informācijas par tā iepriekšējām dzīvēm. Regresīvās hipnozes laikā iespējams šo informāciju iegūt. Mediķi hipnozē cilvēkus aizved līdz dzimšanas brīdim un vēl tālāk. Ir gadījumi, kad cilvēki sāk runāt senās valodās, atstāsta vēsturiskus notikumus.
Regresija var saplūst ar deja-vu ("jau bijis" - franču val.) fenomenu.
Reinkarnāciju it kā apliecina arī atmiņas regresija. Pēc indiešu gudrajo uzskatiem dzīve uz Zemes ir kosmiskās skolas viena klase.

Pētījumi.
Mūdija pētījumi. Slavenais Dr.Mūdijs (superpazīstamās grāmatas "Dzīve pēc nāves" autors) iesākumā ar skepsi izturējās pret regresīvajām atmiņām. Tomēr, kad kāda slavena hipnotizētāja viņam lika izdzīvot septiņas iepriekšējo dzīvju epizodes, Mūdijs kļuva par dedzīgu šī fenomena pētnieku. Hipnozē viņš nepārtraukti kontrolēja savas izjūtas, nepazaudēja savu personību, jo visu laiku zināja, ka ir Mūdijs un atrodas hipnozes stāvoklī. tikām pats nojauta, ka atrodas pagātnē, citā civilizācijā, un izdzīvo savas iepriekšējās dzīves. Vēlāk viņš rakstīja: "Es secināju, ka tā ir realitāte, nevis sapnis, jo krāsas bija dabiskas un notikumi risinājās loģiski, nevis pēc mana diktāta. Dzīve ritēja pēc sava scenārija kā kinofilma, bet redzētās epizodes man likās pazīstamas, it kā es atcerētos bērnību."
Vēlāk viņš pats sāka nodarboties ar hipnozi, liekot daudziem cilvēkiem atgriezties savas pagātnes vīzijās. Kāds no viņa pacientiem sevi identificēja ar slaveno rakstnieku Marku Tvenu. Pēcāk šis cilvēks atzinās, ka nevienu rakstnieka darbu nav lasījis un viņa dzīves stāstu nezina, bet savā personiskajā dzīvē burtiski ik uz soļa atdarināja lielā rakstnieka dzīvi. viņam, tāpat kā Tvenam, patika šūpoties šūpoļkrēslā un pļāpāt ar kaimiņiem. Viņš rakstīja humoristiskus stāstiņus un interesējās par astronomiju, īpaši par Haleja komētu. Bija arī virkne citu sakritību.

Teorijas. Reinkarnācijas pētnieki ir savākuši milzumu faktoloģiskā materiāla - tos sistematizē, analizē un mēģina noteikt likumsakarības.
Eksistē arī pretējs uzskats, ka reinkarnācija esot cilvēku iedzmtība, ko pārmanto no paaudzes uz paaudzi.
Tā vai citādi, pašlaik kopēja skaidrojuma joprojām nav.
Viena no teorijām ar dzimumu sajaukšanos dažādās dzīvēs skaidro homoseksualitātes izcelšanos.

      Imada Elavara gadījums. 
      Parmananda Mohana gadījums. 
      Virdžīnijas Taijas gadījums. 
      Gabriēla Orebjes gadījums. 
      Edgara Keisija gadījums. 
      Širlejas Maklainas gadījums. 
      Todzo gadījums.
      Filipa Korigana gadījums. Trūkst sīkāku ziņu.

Saites.
Dvēsele.