Mumifikācija, mumificēšana, mūmijas
Mūmyā - arābu vārds, kas cēlies no mum - "vasks."
Līķa iekonservēšanās, kas var notikt gan nejauši labvēlīguārējo apstākļu sakritības ietekmē, gan apzināti kā attīstītās mumifikācijas tehnoloģijas senatnē.
Mūmija, tātad, būtu pilnīgi izkaltis cilvēka vai dzīvnieka līķis, kas no trūdēšanas pasargāts ar pretpuves līdzekļiem un smaržvielām. Mūmijas atbilstošos apstākļos var saglabāties tūkstošiem gadu.
Vēsture. Pirmie mūmiju izgatavotāji bija činčoru kultūras indiāņi, kas dzīvoja mūsdienu Ziemeļčīles un Dienvidperu teritorijā. Činčoro mūmijas zinātnieki datē pat ar 6000.g.pmē. Senākās mūmijas uzietas Čīlē pie Arikas - veseli 9000 gadi, bet īpaši izplatīta un pilnveidota šī tradīcija bijusi Senajā Ēģiptē.
Pēc arābu ceļotāja Abdelatifa tas nozīmē vai nu asfaltu, vai piķi, vai kādu dabisku izsvīdumu no klintīm, līdzīgu tam, kādu iegūst Mūmijkalnā Derabgerdā Irānā – „piķa un mirru maisījums.” Šeit jāatzīmē, ka klinšu izsvīdums mumijo un mūmijas galīgi nav viens un tas pats, lai gan zināmu apstākļu dēļ agrīnajos viduslaikos un arī vēlāk tie kļuva gandrīz vai par sinonīmiem.
Var izveidoties dabiskā ceļā, piemēram, kapucīņu mūku mūmijas Brno (Čehijā).
Mākslīgi mūmijas veidoja daudzās pasaules zemēs:
Dienvidamerikas mūmijas. Senākās pasaulē.
Senās Ķīnas mūmijas.
Melnās Āfrikas mūmijas.
Senās Ēģiptes mūmijas.
Mūmijas un ģenētika. 1985.gadā zviedru biologs Svante Pābo pirmais izdalīja DNS no mūmijām.
Aplūkojamie objekti.
Gvanavatas mūmiju muzejs. Meksika. Te tiek uzglabātas vairāk nekā 100 vietējās mūmijas, no kurām apmēram puse izstādīta zālēs apskatei. Dažas no tām ceļojušas uz izstādēm citās pilsētās un ārzemēs. 1865.gadā vietējie meksikāņu kaprači sāka iekasēt nodokli pargulēšanu kapos, ko vajadzēja samaksāt 5 gadu laikā - ja nesamaksāji, tad raka ārā. Ekshumācija ritēja pilnā sparā, jo par lielu daļu apglabātovienkārši nebija kam maksāt. Daļa no izraktajiem, ap 2%, izrādījās dabiski mumificējušies. Izraktos un mumificētos nelaikus sāka glabāt īpaši tam atvēlētā ēkā kapsētā. XX gs. sākumā par nelielu samaksu tur ielaida palūkoties ziņkārīgos. Šie apmeklējumi kļuva tik populāri, ka 1969.gadā atvēra muzeju. Šādi eshumēja līdz pat 1958.gadam. Viena no sievietem - Ignācija, tikusi atpazīta un tai nave iestājusies tikai jau pēc apglabāšanas. Daļām mūmiju pavērtas mutes.
Mūmiju izstādīšanas ētiskais aspekts. Patlaban plaši izplastas uzskats, ka cilvēku atlieku izstādīšana muzejos nav ētiska, un tas attiecināms arī uz mūmijām. t.s. vienīgo mūmiju Latvija - Rīgas mūmiju. Žēl, jo tā ir dikti daudz pētīta un vienīgā mums tāda.
Mumificēšana Jaunākajos laikos. Mumificēšanu jaunākajos laikos parasti izmantoja totalitārajos režīmos, galvenokārt šie režīmi bija tieši marksistiskas un komunistiskas ievirzes, lai personības kultu apstākļos saglabātu mirušo diktatoru mirstīgās atliekas. Kopumā pasaulē tādas bijušas 11 mūmijas, 10 no tām balzamēja Maskavas grupas speciālisti. Tikai savu Mao ķīnieši balzamēja paši, pēc vienkāršotas metodikas. Publiski apskatāmas mūsdienās ir vairs tikai 5 - Ļeņina, Mao Czeduna, Hošimina, Kimirsena, Kimčenira mūmijas. Vēl krievi bija balzamējuši arī ārstu Pirogovu, bandītu-revolucionāru Kotovski u.c.
Interesanti! 1964.gadā arheologi Jordānijā atraka sievietes mūmiju no 1000.g.pmē. Ķīmiskās analīzes parādīja, ka balzamēšanai izmantota eikaliptu eļļa, ko līdz 1870.gadam pazina tikai vienīgi Austrālijā un Jaungvinejā.
Saites.
Mumijo.
