Vīkingu sabiedrības caur vardarbības prizmu: Norvēģijas un Dānijas salīdzinājums

Izdevuma “Journal of Anthropological Archaeology” 2024.gada septembra numurā publicēts raksts par pētījumu, kurā, ar starpdisciplinārām metodēm, salīdzinot vīkingu laikmeta Norvēģiju un Dāniju, tiek pārbaudīta zinātniskajā literatūrā iepriekš izteikta un patiesībā jebkuram domājošam cilvēkam loģiski izsecināma atziņa, ka, pieaugot varas centru autoritātei, sabiedrībā tiek ierobežota vardarbība. Kā vardarbības indikatori tiek izmantoti dati par skeleta traumām apbedījumos un ieroču daudzums sabiedrībā. Savukārt, sociālās diferenciācijas jeb sabiedrības hierarhisko kāpņu stāvuma noteikšanai tiek salīdzināti ieraksti rūnakmeņos, tajos meklējot dažādus statusu apliecinošus apzīmējumus, un monumentālās būves, kuru izveidošana nav iespējama bez atbilstošas, plašākā mērogā rīcībspējīgas varas darbaspēka organizēšanai. Lai gan pētījuma rezultāti attiecībā uz varas konsolidācijas un koncentrēšanas saistību ar vardarbības ierobežošanu sabiedrībā nebija pārsteidzoši un sākotnējais pieņēmums tika apstiprināts, tā gaitā noskaidrotais paplašina mūsu zināšanas par vīkingu laikmeta skandināvu sabiedrībām, bet izmantotās metodiskās pieejas varētu būt noderīgas arī Latvijas un Austrumbaltijas dzelzs laikmeta un agro viduslaiku izpētē.

Pētījuma ievadā autori – norvēģu, vācu un amerikāņu zinātnieki – norāda, ka vardabība ir viens no cilvēku uzvedības pamataspektiem un savā darbā, izmantojot socioloģijas, arheoloģijas, osteoloģijas un filoloģijas metodes, viņi pēta skandināvu sabiedrību iekšējo vardarbību vēstures posmā, kad tās pazīstamas ar vardarbības eksportēšanu.

Autori norāda, ka vīkingu laikmeta skandināvu pasaulskats bija caurausts ar vardarbību. Ziemeļnieku mītoloģijā vardarbība ir klātesoša gan pasaules radīšanā, gan tās bojāejā. Trīs brāļi – Odins, Villijs un Vē – nogalina un sadala milzi Īmiru, no kura miesas izveido zemi, viņa asinis pārvērš par jūru, kaulus par kalniem un klintīm, matus par mežu, bet no galvaskausa rada debesjumu. Arī pasaules bojāejas priekšvēstnesis ir vardarbīgs akts – dieva Baldra nogalināšana, bet paša ragnarjoka laikā dievu un htonisko briesmoņu savstarpējā kaujā iet bojā visi dzīvie. Viscienījamākie skandināviem ir dievi karotāji – Tors, Tīrs un Odins, bet godājamākais veids kā nomirt – krist cīņā. Kritušie pēc nāves nonāk Valgallā, kur dzīro, cīnās savā starpā, krīt un atkal atdzīvojas.

Par to, ka vīkingi bija vardarbīgi, dodoties karagājienos un sirojumos, liecina virkne laikmeta vēstures avotu no visas Eiropas. Tomēr cik plašā mērā vardarbība bija viņu pašu ikdienas sastāvdaļa? Diemžēl no pašas Skandināvijas rakstītie avoti no vīkingu laikmeta līdz mums nav nonākuši, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tādu (ja neskaita rūnakmeņu tekstus) nemaz nebija. Viss, ko mēs zinām, ir smelts no kristīgās Eiropas zemēs tapušiem avotiem (hronikām, annālēm, vēstulēm, dokumentiem), kas, saprotams, maz ko liecina par skandināvu sabiedrību iekšējo iekārtu, ikdienas dzīvi, likumiem un tikumiem. Tāpēc vienīgais veids, kā kaut ko par to uzzināt, ir arheoloģijas un tās palīgzinātņu metožu izmantošana.

Pētījumā izmantotie skeleti

Norvēģija

Pētījumam tika izmantoti 30 Norvēģiju pārstāvoši skeleti, kuri jau iepriekš bija atlasīti citam, ar DNS izpēti saistītam projektam. Skeletu atlasē primāri svarīga bija to saglabāšanās pakāpe, datējums un attiecīgo kapu teritoriālais novietojums, lai tie pēc iespējas pārstāvētu visu Norvēģiju. Kapu piedevu bagātīgums nebija izvēles faktors. Kā atlases nepilnību pētnieki min to, ka skeleti nepārstāv visas sava laikmeta iedzīvotāju sociālās grupas un visu pētāmo teritoriju. Netiek iekļauti tie mirušie, kuri tika kremēti (pārsvarā Dienvidnorvēģijas tradīcija) kā arī tie zemāko slāņu pārstāvji, kuru apbedījumi vairumā gadījumu nav saglabājušies – dreļļi, noziedznieki, iespējams arī zemākās kārtas kalpi. Datējuma ziņā lielākā daļa atbilst vīkingu laikmeta vidus posmam – IX un X gadsimtam.

Dānija

Dāniju pārstāvošo skeletu dati aplūkojamā pētījumā ņemti no 1985.gadā angļu valodā tulkotā un publicētā Pijas Benikes doktora darba “Paleopathology of Danish Skeletons.” Benikes darbs joprojām ir vienīgais tik plašais dāņu arheoloģiskos skeletus apkopojošais pētījums, kurā uzskaitītās patoloģijas sniedz labu salīdzinošu materiālu. Benikes darbā vīkingu laikmetu pārstāv 175 indivīdi, bet tikai 82 no tiem bija saglabājies galvaskauss. Šie 82 arī tika izmantoti salīdzināšanai ar Norvēģijas skeletiem.

Osteoloģiskās izpētes metodes

Gan norvēģu, gan dāņu skeleti tika pētīti ar apskates metodi (izņemot dzimuma noteikšanu norvēģu skeletiem, kurai tika izmantoti DNS dati). Par traumu pētījuma ietvaros tika uzskatīta “jebkāda norise, kas rezultējas daļējā vai pilnīgā kaula bojājumā.”

Traumatiskie ievainojumi tika iedalīti pirmsnāves sadzijušos (antemortem) un pirmsnāves nesadzijušos (perimortem) ievainojumos kā arī pēcnāves (postmortem) bojājumos, kuru atpazīšanai ir noteiktas, speciālistiem zināmas pazīmes. Tāpat, vadoties pēc bojājumu morfoloģijas veidiem, tika nodalīti ar asmeni cirsti (zobens, cirvis), trula sitiena radīti (vāles) un šauti vai durti (bultas un šķēpi) ievainojumi.

Osteoloģiskās izpētes rezultāti

Starp 30 pētītajiem norvēģu skeletiem bija 12 sievietes un 18 vīrieši (40% sievietes, 60% vīrieši). No tiem 18 indivīdiem – 60% – noteica platasmens, trula vai caurduroša ieroča radītus ievainojumu. Tostarp 14 indivīdi – 4 sievietes un 10 vīrieši – bija saņēmuši ievainojumus galvaskausā. 4 personām – vienai sievietei un trim vīriešiem bija ievainojumi citās ķermeņa daļās, izņemot galvaskausu. Vienai sievietei ar galvaskausa ievainojumu, šķiet, tikusi veikta trepanācija un viņa, lai arī trepanācijas iemesls nav zināms, pētījumā par vardarbības upuri netiek uzskatīta.

Tādējādi vismaz 18 indivīdi – 60% no pētāmās grupas – ir guvuši ar ieročiem saistītas traumas. 5 no tiem bija sievietes un 13 – vīrieši, kas nozīmē, ka 42% no pētītajām sievietēm un 72% no vīriešiem bija iesaistīti vardarbīgos, ar ķermeņa traumām rezultējošos konfliktos. Strap traumām bija gan sadzijušas, gan tādas, kas gūtas tieši pirms nāves. Septiņiem indivīdiem bija tikai sadzijušas traumas, astoņiem tikai pirms nāves iegūtas, bet trim – abējādas. Šķiet, ka traumu gūšana nav saistāma ar indivīdu dzimumu.

Aplūkojot ievainojumu veidus pēc to tipiem, dažiem indivīdiem tie bija vairāki. Visretākie bija caurdurošie ievainojumi – tikai divi perimortem gadījumi (viens vīrietis un viena sieviete). Trula priekšmeta traumas noteica piecos gadījumos, no tiem četri antemortem (trīs vīrieši, viena sieviete), un viens perimortem (sieviete). Visbiežāk bija sastopamas asmens ieroča radītas (t.i. cirstas) traumas. No tām astoņiem indivīdiem (tai skaitā divām sievietēm) bija tādas, kas gūtas dzīves laikā, bet 10 personas (t.sk. divas sievietes) bija saņēmušas nāvējošas traumas. Apkopojot, 11 no 30 pētītajiem norvēģu indivīdiem jeb 37% mira vardarbīgā nāvē pēc uzbrukuma ar cērtošu un / vai caurdurošu ieroci.

No 82 dāņu skeletiem, tos izpētot un nosakot dzimumu ar kaulu apskates metodi, 41 piederēja sievietēm, 33 vīriešiem, bet astoņiem dzimumu nevarēja noteikt. 5 indivīdiem – četriem vīriešiem un vienam nenoteiktam, sastādot 6% no grupas kopskaita – bija asmens (cērtoša) vai duroša ieroča pirmsnāves traumas. Vēl vienam vīrietim bija trauma, kas atbilst pakāršanā radītiem kakla skriemeļu bojājumiem. Interesanti, ka šis indivīds tika atrasts dubultkapā kopā ar savu māti (apbedīto radniecība citā pētījumā noteikta ar DNS analīzēm), kuras skeletam netika konstatētas nekādas vardarbīgas nāves pazīmes. Tātad pavisam kopā 7% no pētāmās dāņu grupas miruši vardarbīgā nāvē.

Norvēģu un dāņu skeletu traumu salīdzinājums

Abu grupu ievainojumi būtiski atšķiras, tie ir salīdzināmi tikai no tāda aspekta, ka pirmsnāves ievainojumus radījuši cērtamie, retāk caurdurošie ieroči. Citādi grupas ļoti ievērojami atšķiras gan ante-, gan perimortem ievainojumu ziņā. 10 no 30 norvēģu skeletiem bija sadzijuši kaulu ievainojumi; no tiem 5 saistīti ar sitieniem, kas gūti no trula ieroča. Dāņu skeletiem nebija neviena trula ieroča radīta trauma. Ja norvēģu grupā vardarbīgi nogalinātie bija 37%, tad dāņu vidū tādi bija tikai 7%. Kopējais katrā grupā izpētīto skeletu daudzums nav liels (30 un 82 indivīdi), bet atšķirības starp tām ir tik izteiktas, ka pētnieki tās attiecina uz populāciju kopumā.

Atšķirības kļūst vēl izteiktākas, kad aplūkojam nonāvēšanas veidu un apstākļus. Dāņu materiālā 5 no 6 nonāvēšanām ir soda izpildes, kamēr norvēģu skeletu gadījumā, šķiet, miršanas apstākļi bijuši ļoti dažādi, bet nevienā gadījumā nogalināšana nešķiet saistīta ar nāvessodu (autori norāda, ka Norvēģijā zināmi šajā pētījumā neiekļauti 4 indivīdi no vīkingu laikmeta apbedījuma Ziemeļnorvēģijā, Flakstedā ar pazīmēm, ka tiem nocirsta galva, kā arī vēl viens apbedījums Dānijā). Attiecīgi – nāvessoda izpildīšana nav nekas īpaši tikai Dānijai raksturīgs, taču atzīmējams ar nāvi sodīto lielais pārsvars dāņu skeletu materiālā.

Vardarbīgās nāves dažādie veidi pēc autoru domām ir atkarīgi no norvēģu un dāņu sociāli politiskās iekārtas atšķirībām. Centralizētā vara Dānijā sekmīgi monopolizēja vardarbību savās rokās, tādējādi mazinot tās kopējo apjomu, kamēr Norvēģijas sadrumstalotā sabiedrība ar daudziem sīkķēniņiem un apgabalu kungiem nespēja to kontrolēt un savstarpējās nesaskaņās pat veicināja.

Ieroču daudzums sabiedrībā Dānijā un Norvēģijā

Aplūkojot gan visos kontekstos atrasto (apbedījumi un savrupatradumi) zobenu daudzumu Norvēģijas muzeju datubāzēs (Norvēģijā tika apzināti tikai zobeni) un Annes Pedersenas sastādītajā Dānijas vīkingu laikmeta apbedījumu ar ieročiem katalogā, gan vidējo īpatsvaru apbedījumiem ar kapa piedevās līdzdotiem ieročiem, autori atklāja, ka kapi ar ieročiem Norvēģijā bija apmēram 10 reizes biežāk sastopami nekā Dānijā. Ņemot vērā iedzīvotāju skaita atšķirības (tiek lēsts, ka ap 1000.gadu Norvēģijā dzīvoja ap 155 000 cilvēku, kamēr Dānijā no 700 000 līdz 800 000) autori secina, ka Norvēģijā ieroči apbedījumos tika likti līdz pat 50 reizēm biežāk nekā Dānijā. Viņi gan atzīmē, ka tas automātiski nenozīmē mazāku ieroču skaitu dāņu sabiedrībā, bet gan to, ka ieroču nēsāšana Norvēģijā bija daudz nozīmīgāka personīgās identitātes un pašapliecināšanās sastāvdaļa.

Sabiedrības hierarhisko kāpņu stāvuma salīdzinājums

Lai noteiktu sociālo kāpņu stāvuma atšķirības, pētnieki izmantoja divas liecību kategorijas, kas, kā viņi norāda, atspoguļo sabiedrības sociālo noslāņošanos un varas centralizācijas pakāpi, kā arī ir datējamas un atrodas viscaur izpētes teritorijā. Pirmajā kategorijā ietilpa lielas, monumentālas celtnes – tādi zemes un akmeņu veidojumi kā kapukalni, mākslīgi kanāli, cietokšņi un lineārie nocietinājumi, otrajā – rūnakmeņi, kas ir vienīgie vīkingu laikmeta Skandināvijas rakstītie avoti periodā līdz apm. 1050.gadam.

Monumentālās celtnes

Salīdzinot monumentālās celtnes laikā no migrāciju perioda līdz vēlā dzelzs laikmeta beigām Norvēģijā un Dānijā, kļuva redzams, ka sākotnēji abas zemes bija aptuveni līdzīgas, taču laika gaitā dāņu būves kļuva lielākas un apjomīgākas, bet norvēģu samazinājās. Novērojams, ka lielākie dāņu būvdarbi ar nepieciešami lielu darbaspēka iesaisti tika veikti ar kontinentu robežojošos lineāro nocietinājumu (apm. 30 km garais Dāņu valnis, senziemeļnieku: Danavirki) izbūvē, kas liecina, ka galvenais faktors, kas veicināja agrās dāņu valsts izveidošanos un nostiprināšanos, bija nevis iekšēja spēcīgāko grupējumu konkurence kāda notika Norvēģijā, bet kopējais, visai sabiedrībai būtiskais ārējais apdraudējums.

Rūnakmeņi

Rūnakmeņus uzstādīja personas piemiņai un/vai statusa apliecinājumam. Tie tika novietoti redzamās, lokāli vai reģionāli nozīmīgās vietās ainavā. Tā kā ierakstus akmenī pēc to iekalšanas izmainīt ir pārāk sarežģīti un izmaiņas būs labi redzamas, tie lielākoties saglabājušies tieši tādi, kā tapuši (viltojumu ir samērā maz) un tāpēc ir vērtīgs sava laikmeta sociālekonomisko un politisko norišu apliecinātājs.

Rūnakmeņu uzrakstu apzināšanu pētnieki veica, izmantojot tiem pieejamās un visu valsti aptverošās norvēģu un dāņu zinātnieku sastādītās datu bāzes. Pētījuma vajadzībām kā noderīgi tika atlasīti 124 Dānijas un 49 Norvēģijas rūnakmeņi. Lielākā daļa no tiem uzstādīti ap 1000.gadu.

Norvēģu rūnakmeņos iekaltie veltījumu teksti gandrīz visi norāda uz dzimtas jeb klana saiknēm. Tajos nav titulētu indivīdu kā kunga, kundzes vai tegna (Þegn), bet tēvs, māte, brālis, māsa, dēls, meita, brālēns un māsīca, vīrs un sieva. Neapšaubāmi, ja akmeņu uzstādītāju statusa apliecinājumam tas būtu nozīmīgi, tad kādi tituli/augstāko sociālo grupu apzīmējumi uzrakstos tiktu minēti kaut vismaz atvasinātā veidā.

Pilnīgi cita aina paveras Dānijā – līdz ar dzimtas saikņu apliecinājumiem (tēvs, māte, brālis...) rūnakmeņu veltījumu uzrakstos lasām arī kungs (drótinn), kundze (dróttning) un ķēniņš (konungr). Sastopami arī tādi sociālo hierarhiju apliecinoši apzīmējumi kā cirtējs (brytja), “mājas-saņēmējs” (heimþegi), kuģa kapteinis (stýrmaðr), jūrnieks (skipara), priesteris (goði).

Īpašu uzmanību autori pievērš titulējumam “tegns,” kas ir iekalts 12 dažādās vietās novietotos Dānijas rūnakmeņos. Senākais tegna pieminējums atrodams apmēram ar 900.gadu datētos ierakstos. Titulam ir dažādi tulkojumi no senziemeļnieku valodas kā brīvs cilvēks, nodevu devējs, vasalis. Atbilstoši anglosakšu avotiem, Anglijā tegns ierindojās pa vidu starp brīviem ļaudīm un titulu mantojošiem labiešiem.

Zinātniskajā vidē notiek plaša diskusija par to, kāda bija tegnu loma sabiedrībā. Norādot uz tegnu statusu bijušajās dāņu pārvaldītajās Anglijas zemēs X gadsimta beigās, tiek uzsvērta viņu tiešā saite ar ķēniņu. Neapšaubāmi augstu vērtētais tegna statuss norāda, ka IX un X gadsimta mijā līdztekus līdz tam dominējošajām klana asins saitēm Dānijā pamazām nozīmīgāka kļuva arī lojalitāte ķēniņa centrālajai varai.

Rūnakmeņu kontekstā autori izvērtē arī sieviešu lomu Dānijā un Norvēģijā, norādot, ka salīdzinoši daudzām sievietēm bija gana augsts statuss un pietiekami daudz bagātības, lai uzstādītu piemiņas akmeņus. No pētītajiem Norvēģijas rūnakmeņiem 74% vīrieši veltīja vīriešiem, 10% vīrieši – sievietēm, 10% sievietes – vīriešiem, 3% sievietes – sievietēm. Dānijā attiecības bija šādas: 68% vīrieši – vīriešiem, 7% vīrieši – sievietēm, 17% sievietes – vīriešiem un 1% – sievietes – sievietēm.

Kopumā rūnakmeņi liecina ka Dānijas sabiedrība vīkingu laikmetā bija sociāli noslāņotāka, vara centralizētāka un hierarhiskās kāpnes stāvākas nekā Norvēģijā.

***

Apkopojot visus pētījumā aplūkotos rādītājus redzams, ka iekšējā vardarbība Norvēģijā bija izplatītāka nekā Dānijā – gan kā latents apdraudējums kļūt par uzbrukuma upuri (ko pēc autoru domām apliecina ieroču nēsāšanas nozīmīgums, par ko liecina to daudzums apbedījumos), gan kā realitāte (ko rāda traumu veids un biežums skeletu materiālā kā arī lielais ieroču daudzums sabiedrībā).

Tāpat rezultāti rāda, ka dāņu sociālās kāpnes bija stāvākas un ar vairāk pakāpieniem nekā norvēģu sabiedrībā, īpaši runājot par vēlo dzelzs laikmetu un vīkingu periodu. Lielās monumentālās zemes būves Dānijā un Norvēģijā norāda uz zināmu varas koncentrēšanos abu reģionu lielākajos centros, taču Norvēģijā vīkingu laikmeta pirmā puse iezīmējas ar varas fragmentāciju (otrajā pusē tā atkal tiek konsolidēta un liela daļa norvēģu zemju vismaz nomināli X gs. sākumā uz kādu laiku tiek apvienota ķēniņa Haralda I Skaistmaša (882.-930./932.g.) vadībā, kamēr Dānijā tā krasi koncentrējas, rezultējoties ar pilnīgu augstākās varas nonākšanu vienās rokās ķēniņa Haralda Zilzobja (ap 940.-985./986.g.) laikā, kurš otro reizi kristīja Dāniju kā arī iekaroja daļu Norvēģijas.

Noslēgumā autori iezīmē nākotnes perspektīvas citiem pētījumiem, sabiedrības attīstību aplūkojot caur vardarbības prizmu. Viņi arī norāda uz šī pētījuma trūkumu – Zviedrijas un Īslandes kā daļas no Skandināvijas neaplūkošanu, taču piemin citu autoru iepriekš publicētus datus, kas liecina, ka minētās zemes šajā ziņā lielā mēra līdzinājušās Dānijai. Skeletu materiāls liecina, ka iekšējās vardarbības apjoms Zviedrijā un Īslandē bijis neliels.

Interesanta ir remarka par vēstures avotos izzināmo Austrumanglijā iekarotajās teritorijās (sauktām par Dāņu likuma zemēm – Danelagen, Danelaw) dāņu iedibināto tiesisko kārtību kā skatlogu uz pašas Dānijas sabiedrības iekārtojumu. Dāņu likuma zemēs dzīvoja gan anglosakši, gan dāņi, bet eliti sastādīja tikai dāņi. Dāņu valdīšana iekarotajās zemēs nebija ilga (IX gs. II puse – XI gs. sākums), taču viņu likumi tajās bija spēkā vēl pat līdz XII gadsimta sākumam.

Dāņu likuma zemēs bija vairāk brīvie zemnieki nekā angļu teritorijās, viņi varēja vērsties tiesās un pirkt zemi kā arī bija apvienoti nevis feodālo muižu ietvaros, bet īpašās, par simtiem dēvētās teritoriālās vienībās. Sodus dāņu likums paredzēja bargus un nāvessodi tika piespriesti biežāk nekā anglosakšu zemēs. Arī soda naudas dāņu likumam pakļautajās teritorijās bija lielākas un tika piemērotas ne vien individuāli, bet arī kolektīvi un teritoriāli. Vardarbība tika monopolizēta un mazināta ar ļoti krasām metodēm, tai skaitā dzimtas saišu lojalitāti papildinot un aizvietojot ar lojalitāti karaļiem un jarliem, bet paražu tiesības ar karaliskiem likumu aktiem.

Avots:
Jan Bill,David Jacobson,Susanne Nagel,Lisa Mariann Strand. Violence as a lens to Viking societies: A comparison of Norway and Denmark // Journal of Anthropological Archaeology. - 2024.gada septembris.