Vīkingu laikmets (793.-1066.g.)
Eiropas un Ziemeļeiropas vēstures posms no 753.-1066.gadam, kas raksturojās ar aktīvu vīkingu darbību - pēdējā barbaru pārceļošana ar sekojošām Eiropas politiskās kartes izmaiņām.
Reizēm tiek lietots hronoloģiski paplašinātāks laika periods: 750.-1150.g.
Agrais vīkingu laikmets: 800.–900.g.
Vīkingu pagānu armija 13 gadu laikā pakļāva Austrumangliju un dienvidu Nortumbriju, veica lielus postījumus. 877.gadā Veseksas karaliste bija vienīgā anglosakšu karaļvalsts, kas izrādīja organizētu pretošanos. Šo pagānu iebrukumu apturēja Alfrēds Lielais ar savu armiju kaujā pie Edingtonas. Kauja noveda pie Vedmoras miera noslēgšanas - saskaņā ar to viens no vīkingu karavadoņiem Hutrums piekrita kristīties, pieņemt anglosakšu vārdu un kļūt par Alfrēda krustdēlu. Par apmaiņu oficiālo robežu novilka starp sakšu un vīkingu zemēm. Vīkingu klātbūtnes pazīmes vēl joprojām jaušamas normāņu vietvārdos Anglijas ZR.
Vikingu laikmeta sākums. Atbilstoši vēsturē pieņemtam atskaites punktam, vīkingu laikus Eiropā parasti sāk skaitīt no 793.gada 8.jūnija, kad ziemeļnieku sirotāji, negaidīti uzbrūkot, izpostīja un izlaupīja Lindisfernas klosteri ZA Anglijas piekrastē. Taču jautājumi, - kad tieši meklējamas VIII gs. beigās jau noformējušās vīkingu kustības saknes un ar kādiem cēloņiem un apstākļiem tās būtu skaidrojamas, nebūt vēl nav skaidri atbildēti.
Vikingu laikmeta uzplaukums. Vikingi braucienos devās pat ar vienu kuģi, publika bija raibu raibā.
Šajos dažos gadsimtos, īpaši IX un X gs., skandināvi siroja pa visu Eiropu, aizgāja līdz pat Vidusjūrai un atklāja jaunas zemes ziemeļos līdz pat Vinlandei Amerikā. Viņi iekaroja un nometās uz palikšanu Britu salās, Sicīlijā, Normandijā un Kijevas Krievzemē. Anglosakši un arī franki maksāja viņiem tā saukto „dāņu naudu.”
858.gadā vikingi tika līdz arābu teritorijām Pireneju pussalas un Vidusjūras piekrastē, bet musulmaņi gan tos padzina.
941.gadā vikingiem izdevās sasniegt Melno jūru.
966.gadā normaņi uzbruka Omeijādu kalifātam Kordovā, bet viņu uzbrukumu atvairīja kalifs Hakams II.
1060.gadā normaņi veica pirmo uzbrukumu Sicīlijai
Vikingu laikmeta beigas. Tās saistāmas ar Norvēģijas ķēniņa Haralda Skarbā neveiksmīgo karagājienu uz Angliju 1066.gadā, kad arī pats gāja bojā kaujā pie Jorkas pret anglosakšu karali Haroldu II. Šis karagājiens tiek uzskatīts par Vīkingu laikmeta beigām Eiropā.
XI gs. sākumā siru braucienus vairs neorganizēja atsevišķas dzimtas vai indivīdi, bet gan jaunās skandināvu valstis, kuru mērķis bija zemes iekarot un paturēt, nevis tikai izlaupīt. Pētnieki uzsver, ka vikingus nekad īsti līdz galam neizdevās uzvarēt, viņu teritorijas tā arī īsti neiekaroja, tomēr uzbrukumus sāka arvien vairāk un labāk atvairīt. Tas lika vikingiem mainīt taktiku un beigās arī visu savu dzīvesveidu. Arī laupīšanas braucieni vairs nebija tik ienesīgi.
Vikingu laikmeta raksturīgākās iezīmes:
- militārie uzbrukumi un laupītāju siras;
- transkontinentālas tirdzniecības rašanās;
- pilsētu rašanās (urbanizācija);
- monētu aprite - austrumu sudraba dirhemi no VIII gs., vācu denāriji no X/XI gs.;
- karakalpu algošana (algotņi);
- "zvēru stili" mākslā - agrīnie stili: E, Usbergas, Borres, Jellingas; vēlīnie stili: Mammenes, Ringerikas, Urnesa.
Aplūkojamie objekti.
Trelborgas tipa cietokšņi. 5 šādi zināmi apļa formas cietokšņi zināmi Dānijā un Zviedrijā. Tos savulaik Dānijas aizsardzībai cēlis karalis Haralds Zilzobis un arī, iespējams, viņa dēls Svens Dakšubārda.
Vīkingu kuģu muzejs Oslo. Aplūkojami unikāli eksponāti no Vīkingu laikmeta, ieskaitot kuģus.
Vīkingu laikmeta pētnieki.
Brēgers, Antons Vilhelms (1884.-1951.g.). Norvēģija.
Raksti.
Dānijā atklāj nozīmīgu vīkingu laika cietoksni.
Saites.
Vīkingi, normaņi.
