Aliens

Dānija

Danmark.
Valsts Eiropas ZR, Jitlandes pussalā.

Dānijas karaliste (Kongeriget Danmark).

Galvaspilsēta - Kopenhāgena.
Platība - 43 100 kvkm (bez Grenlandes un Fēru salām).
Administratīvs iedalījums - 14 āmtes, 2 pilsētkomūnas.
Oficiālā valoda - dāņu.
Naudas vienība - Dānijas krona (1 krona = 100 oru), tagad eira. 

Iedzīvotāji. 5 150 000 (1980.g.), ap 99% dāņi, dzīvo arī ap 40 000 vācieši Jitlandes dienvidos pie Vācijas robežas, ap 10 000 zviedru, norvēģi, Ziemeļfrīzu salās ap 3000 frīzu, Fēru salās ap 41 000 fēri, Grenlandē ap 50 000 eskimosi. No XIX gs. 70 gadiem iedzīvotāju skaits palielinājies 3,5 reizes. 1940.g. - 3,84 mlj., 1950.g. - 4,28 mlj., 1960.g. - 4,59 mlj., 1970.g. - 4,94 mlj., 1980.g. - 5,15 mlj.
Iedzīvotāju skaits pilsētās (1977.g.):
      Kopenhāgena 737 000 (1974.g.), kopā ar piepilsētām - 1 251 000.
      Orhūsa - 245 900.
      Odense - 167 600.
      Olborga - 154 600.
      Esbjerga - 79 400.
      Ranersa - 63 700.
      Helsingēra - 56 400.
      Herninga - 55 300.
      Kolinga - 54 600.
      Horsensa - 54 000.
      Roskile - 49 400.
Luterisms, katolisms.

Viens no augstākajiem valsts apbalvojumiem ir Ziloņa ordenis.

Ģeogrāfija. Tajā ietilpst lielākā daļa Jitlandes pussalas un ap 500 salu (apdzīvotas ap 100 salām) - Dānijas arhipelāgs, Ziemeļfrīzu salu ziemeļu daļa un Bornholmas sala. Rieteņu un ziemeļu daļā Dāniju apskalo Ziemeļjūra, austreņu - Baltijas jūra. Skageraks šķir Dāniju no Norvēģijas, Kategats un Ēresuns - no Zviedrijas. Dienvidos robežojas ar Vāciju, robežas garums ir 68 km. Vēl Dānijai pieder Grenlande un Fēru salas - abas ar iekšēju autonomiju.
Dānijas salu platība kvadrātkilometros: Zēlande (7016 kvkm), Fīna (2976 kvkm), Lolana (1241 kvkm), Bornholma (588 kvkm), Falstera (514 kvkm), Alsa (316 kvkm), Langelana (284 kvkm), Mēna (217 kvkm).

Valsts iekārta. Dānija kopš 1949.gada ir konstitucionāla monarhija. Tagadējā konstitūcija pieņemta 1953.gada 5.jūnijā.
Valsts galva - karalis (karaliene). Karalis apstiprina valdību, atlaiž parlamentu, ir bruņoto spēku virspavēlnieks un baznīcas galva. Karalim ir likumdošanas vara, tāda ir arī vienpalātas parlamentam - folketingam. Folketingā ir 179 locekļi, t.sk. 2 locekļi no Fēru salām un 2 locekļi no Grenlandes. Folketingu ievēl uz 4 gadiem vispārējās un tiešās vēlēšanās, aizklāti balsojot.
Izpildvaru realizē karalis un valdība - ministru kabinets. kas ir atbildīgs folketingam.
Valsts padomē ietilpst ministri, karalis un troņmantnieks, tā apspriež likumprojektus u.c. jautājumus.
Vietējo pārvaldi āmtēs realizē āmtmaņi, ko ieceļ karalis un vēlētas padomes. Lauku komūnās iedzīvotāji ievēlē padomes, pilsētās - pilsētu padomes.
Tiesu sistēmā ietilpst Augstākā tiesa, 2 otrās instances tiesas (Jitlandei un salām) un zemākās tiesas. Lietas par ministru apsūdzību valsts nodevībā izskata Valsts tiesa.
Vēlēšanu tiesības ir pavalstniekiem no 21 gada vecuma.

Vēsture. Dānijas teritorija apdzīvota kopš X-VIII g.tk.pmē.
Senie iedzīvotāji nodarbojās ar augu vākšanu un medniecību, III g.tk.pmē. pievērsās zemkopībai un lopkopībai.
Dānijas teritorijā pastāvējušas akmens laikmeta kultūras - Ertebeles kultūra, Maglemoses kultūra. Neolīta apmetņu vietās uzieti t.s. "virtuvju atkritumi."
Bronzas laikmetā bija attīstīta maiņas tirdzniecība, pastāvēja mantas nevienlīdzība.
Mūsu ēras sākumā Dānijas teritorijā dzīvoja ģermāņu ciltis - kimbri, jiti, angļi, sakši.
Dānijas vārds pirmo reizi pieminēts uz rūnakmeņa Jellingē.
V gs. vidū angļi un jiti sāka apmesties uz dzīvi Britānijā.
V-VI gs. uz Dāniju no Zviedrijas dienvidiem pārcēlās dāni (no tiem cēlies valsts nosaukums).
VIII-XI gs. dāni piedalījās Skandināvijas normaņu (vīkingu) pirātiskajos uzbrukumos Rietumeiropas krastiem.
VI-VIII gs. sāka irt pirmatnējā kopiena, nostiprinājās konungu (cilšu vadoņu) vara. Attīstījās arkla zemniecība, radās pilsētu tipa apmetnes.
Izveidojās Dānijas barbaru valsts ar ķēniņu Godfredu (ap 810.g.) priekšgalā.
XI gs. vidū - X gs. Dānija kolonizēja ZA Angliju un Normandiju (mūsdienu Francijā).
X gs. ķēniņš Gorms Vecais (900.-935.g.) un viņa dēls Haralds Zilzobis (935.-985.g.) Dānijas zemes, kā arī Skoni (tagadējās Zviedrijas dienvidos) un Šlēsvigu (Jitlandes pussalas dienvidos) apvienoja vienā valstī. Sāka veidoties dāņu tauta.
Dānijas kristianizācija. Dānijā misijas darbs tika uzsākts jau 823.gadā, bet bez īpašām sekmēm, līdz kamēr dāņu karalis Haralds Lielais, meklēdams politisku atbalstu pie Kārļa Lielā dēla Ludviķa Dievbijīgā, 829.gadā pieņēma kristietību, tomēr jau pēc samērā neilga laika dāņi atgriezās pie sentēvu ticības. Dānijas kristianizācija atjaunojās X gadsimta otrajā pusē, kad kristietību pieņēma karalis Haralds Zilzobis. 
974.gadā sakši pie Danevirkas nocietinājumu līnijas sakāva Dānijas karaļa Haralda Zilzobja spēkus, ieņemot arī daļu no dāņu Dienvidjītlandes teritorijas. Pēc sakāves Zilzobis zaudēja arī Norvēģiju, kas līdz tam dažus gadus atradās tā kontrolē un bija spiests domāt par to, kā saglabāt vēl palikušos valdījumus.
XI gs. sākumā karalis Knuds I Lielais (1018.-1035.g.) apvienoja Dāniju, Angliju un Norvēģiju. Dānijā bija izveidojusies agrā šķiru sabiedrība, plaši tika izmantots vergu darbs. Viņš ar angļu-sakšu palīdzību pabeidza arī Dānijas krisitianizāciju.
Pēc Knuda I Lielā nāves viņa valsts sadalījās, XII gs. sākumā Dānija nonāca attīstīto feodālo Rietumeiropas valstu ietekmē. Feodālās attīstības procesā bijušie vergi (treļļi) pakāpeniski kļuva par atkarīgiem zemes nomniekiem (festeriem). Strauji attīstījās zemes privātīpašums, zeme koncentrējās lielo feodāļu (laicīgo un garīgo feodāļu) rokās; radās lielas klaušu saimniecības.
Feodāļu savstarpējās cīņas par troni izbeidza  karalis Valdemārs I Lielais (1157.-1182.g.).
XII-XIII gs. Dānija pakļāva Baltijas slāvu zemes, Ziemeļigauniju (1219.g. Tallinu) un Sāmsalu.
Pēc Bornhevedas kaujas 1227.gadā, kurā vācu feodāļi sakāva dāņus, Dānija zaudēja lielu daļu iekarojumu, izņemot Rīgenes salu un Ziemeļigauniju, ko tā paturēja līdz 1346.gadam.
XIII gs. 1.pusē pastiprinājās sabiedrības noslāņošanās.
XIII gs. vidū sākās feodālo grupējumu cīņa par varu. Baznīca, kas bija lielākais Dānijas feodālis, kopā ar muižniecības oligarhiju karoja pret karali. Dānija sāka šķelties atsevišķos lielos lēņos - 1241.gadā atdalījās Šlēsvigas hercogiste. Palielinājās vācu feodāļu ietekme Dānijā. Uz laiku Dānija faktiski palika bez karaļa varas.
XIV gs. vidū karalis Valdemārs IV Aterdāgs (1340.-1375.g.) sadrumstalotajā Dānijā atjaunoja karaļa varu.
Lai nodibinātu ekonomisko kontroli Batijas jūrā, Dānija 1367.-1370.gados neveksmīgi karoja pret Hanzas savienību. Pēc Štrālzundes miera līguma noslēgšanas 1370.gadā Hanza ieguva vēl lielāku ietekmi Dānijas ārējā tirdzniecībā.
Taču Dānijas pozīcijas Baltijas jūrā pamazām uzlabojās. 
1380.gadā tika noslēgta ūnija ar Norvēģiju (pastāvēja līdz 1814.gadam), bet karalienes Margrētes I laikā (1387.-1412.g.) tika noslēgta ūnija ar Zviedriju - Kalmāras ūnija (1397.-1523.g.).
Karaļa Pomerānijas Ērika (1412.-1439.g.) valdīšanas laikā Dānija bija politiski un ekonomiski visvairāk attīstītā Skandināvijas valsts un turpināja cīņu pret Hanzas jūras savienību un ziemeļvācu feodāļiem par kundzību Baltijas jūrā - 1429.gadā ieguva tiesības uz Zunda muitu.
Dānijas karaļa vara Zviedrijā no 1435.gada bija nomināla.
1460.gadā tika noslēgta personālūnija ar Šlēsvigu-Holšteinu.
1493.gadā Dānija noslēdza savienību ar Maskaviju cīņai pret Zviedriju - tā vairākkārt tika atjaunota.
XV gs. beigās - XVI gs. sākumā visu varu valstī kontrolēja aristokrātiskā valsts padome - riksrods.
Karaļa varu mēģināja nostiprināt karalis Kristiāns II (1513.-1523.g.). Cīņā pret feodālo aristokrātiju viņš izmantoja muižniecības zemāko un vidējo slāni, kā arī pilsētu atbalstu, bet tika gāzts un izraidīts no Dānijas.
Feodālā reakcija, zemnieku stāvokļa pasliktināšanās izraisīja nemierus. Pilsoņu karš (1534.-1536.g.), t.s. "Grāfu ķilda" bija saistīta ar reformācijas kustību. Aristokrātijas ieliktenis karalis Kristiāns III (1534.-1559.g.) apspieda tautas sacelšanos un, lai nostiprinātu karaļa varu, 1536.gadā atzina reformāciju. Luterisms kļuva par valsts reliģiju, baznīcas zemes pārgāja karaļa īpašumā.
Dānija Livonijas karā (1558.-1588.g.). Dānija piedalījās Livonijas karā un sagrāba Sāmsalu. Lai gan Dānija kontrolēja Ziemeļjūras un Baltijas jūras šaurumus, nostiprināties Baltijā pēc Hanzas novājināšanās tā nespēja.
XVI gs. 2.pusē par Dānijas politisko konkurentu kļuva Zviedrija. Dānija vairākkārt karoja pret to par Kalmaras ūnijas saglabāšanu, kā arī par Baltijas zemēm. Ziemeļu septiņgadu karā (1563.-1570.g.) un Kalmaras karā Dānija guva panākumus, taču turpmākajos karos 1643.-1645., 1657.-1658., 1658.-1660. un 1675.-1679.gados Zviedrija to sakāva.
Vēlajā feodālismā Dānija sasniedza uzplaukumu karaļa Kristiāna VI (1588.-1648.g.) valdīšanas laikā. Sāka attīstīties kapitālistiskās attiecības - manufaktūras. jūras tirdznieības kompānijas, koloniālā ekspansija. 
Pēc Trīsdesmitgadu kara (1618.-1648.g.), Ziemeļu kara (1655.-1660.g.) un kariem pret Zviedriju līdz ar Bremsebrū miera līgumu (1645.g.) Dānija zaudēja Gotlandi, Skoni, Sāmsalu, daļu Norvēģijas. Militārās neveiksmes un pilnīga valsts izputēšana pastiprināja dažādu sabiedrības slāņu neapmierinātību ar feodālo oligarhiju un paātrināja absolūtisma uzvaru 1660.gadā. Buržuāzija ieguva pirmās kārtas tiesības, tika ierobežotas vairākas muižniecības privilēģijas, taču zemnieku feodālā apspiestība pastiprinājās, 1733.gadā juridiski tika pamatota dzimtbūšana.
Savienība ar Krieviju Lielajā ziemeļu karā (1700.-1721.g.) palīdzēja Dānijai atgūt Šlēsvigu-Holšteinu (pēc līguma ar Krieviju 1773.g.).
Merkantīlisma politika, reformas apgaismotā absolūtisma garā ar ministriem J.F.Struenzē (1770.-1772.g.) un A.Bernstorfs (1773.-1780. un 1784.-1794.g.) sekmēja Dānijas buržuāzisko attīstību.
1788.gadā tika atcelta dzimtbūšana, zemnieki no kopienām sāka pāriet uz viensētām.
Dānija piedalījās Napoleona karos kā Francijas sabiedrotā. Pēc kara pret Angliju (1804.-1814.g.) un pēc dāņu-zviedru kara (1813.-1814.g.) zaudēja Norvēģiju (izira Dānijas-Norvēģijas ūnija un Norvēģija nonāca atkarībā no Zviedrijas), toties saglabāja Īslandi, Fēru salas, Grenlandi, savas kolonijas Vestindijā un Šlēsvigu-Holšteinu.
XIX gs. 30.gados sākās rūpnieciskais apvērsums.
Rietumeiropas buržuāzisko revolūciju ietekmē 1848.gadā pie varas nāca nacionālie liberāļi. 
Karš 1848.-1850.gados starp Dāniju un Prūsiju Šlēsvigas un Holšteinas hercogistu dēļ, kas bija saistītas ar Dāniju personālūnijā. Prūsija bez kara pieteikšanas ieveda karaspēku šajās hercogistēs un Šlēsvigas pilsētā dāņus sakāva. Saskaņā 1850.gada jūlījā Berlīnē noslēgto miera līgumu Dānija saglabāja pirmskara robežas.
1849.gadā Dānija kļuva par konstuticionālo monarhiju.
50.-60.gados liberālisma garā realizētās ekonomiskās reformas sekmēja kapitālisma uzvaru Dānijas laukos. Lauksaimniecība no graudkopības pārkārtojās uz lopkopību, attīstījās lauksaimniecības kooperācija. Cīņā par politisko varu starp Konservatīvo partiju (dibināta 1849.g.) un Kreiso partiju (dibināta 1870.g.) uzvarēja Kreisā partija un 1901.gadā nāca pie varas. 
1871.gadā tika nodibināta reformatoriskā Dānijas Sociāldemokrātiskā partija; 1898.gadā izvedojās Dānijas Centrālā arodbiedrību apvienība (pirmā arodbiedrība tika dibināta 1869.g.). 
Pēc Dānijas kara 1864.gadā zaudēja Šlēsvigu-Holšteinu.
1901.gadā Dānijā nostiprinājās parlamentārisma princips.
XIX gs. beigās - XX gs. sākumā Dānija bija agrāri industriāla valsts, pārsvarā ar vieglo rūpniecību. 
Vestindijas pārdošana amerikāņiem. 1917.gada Dānija amerikāņiem pārdeva Virdžīnu salas, kas toreiz bija pazīstama kā Dānijas Vestindija. Tas bija pēdējais ASV nozīmīgākais pirkums. Dānija savu Vestindiju nopirkt amerikāņiem piedāvāja pati (līdzīgi kā Krievija Aļasku), tiesa gan, pēc tam, kad no ASV bija saņēmusi zināmus mājienus. Amerikāņi baidījās, ka salas var kļūt par Vācijas zemūdeņu bāzi I Pasaules karā. Darījuma noslēgšana gan ievilkās, tomēr noformēts tas tika pavisam demokrātiski - gan Dānijā, gan pašās salās notika referendumi un 64,2% dāņu un 99,9% salinieku nobalsoja par pāriešanu ASV.  Darījuma cena bija 25 miljoni ASV dolāru (puse Dānijas gada budžeta). Virdžīnu salām šodien ir tāds pats statuss ASV kā Guamai un Puertorikai.
I Pasaules kara laikā Dānija bija neitrāla.
1915.gadā Dānijā pieņēma demokrātisku konstitūciju. 
Krievijas lielinieku Oktobra apvērsuma rezultātā 1917.gadā aktivizējās strādnieku kustība - 1919.gadā tika nodibināta Dānijas Komunistiskā partija.
1918.gadā Dānija bija spiesta piešķirt patstāvību Īslandei Dānijas-Īslandes ūnijas ietvaros, kas pastāvēja līdz 1944.gadam.
Ziemeļšlēsviga tomēr pēc plebiscīta 1920.gadā pievienota Dānijai.
Līdz 1929.gadam Dānijas valdībā bija galvenokārt buržuāziskie liberāļi, pēc 1929.gada - sociāldemokrāti ar premjeru T.Stauningu (1929.-1942.g.), līdz 1964.gadam parasti koalīcijā ar sīkburžuāzisko Radikālo kreiso partiju. 
Pasaules ekonomiskās krīzes laikā, kas Dānijā sasniedza kulmināciju 1931.-1933.gados, tika veiktas sociālās reformas - valsts palīdzība bezdarbniekiem un trūkumcietējiem, apdrošināšana slimības gadījumā.
30 gados tika attīstīts valstsmonopolistiskais kapitālisms Dānijas lauksaimniecībā.
II Pasaules kara laikā Dānija bija Vācijas okupācijā no 1940.gada 9.aprīļa līdz 1945.gada 5.maijam.
1941.gadā Dānija pievienojās Antikominternes paktam.
1942.gadā sākās pretošanās kustība.
1943.gada martā visu varu Dānijā pārņēma vācu okupācijas administrācija.
1943.gadā tika nodibināts pretošanās kustības vadošais orgāns - Brīvības padome, kurā darbojās arī komunisti. Dānijas nelegālā armija (ap 43 000 cīnītāju 1945.gada aprīlī) kopā ar Lielbritānijas karaspēka daļām 1945.gada 5.maijā atbruņoja vācu karaspēku. Tikmēr sarkankrievu armija 1945.gada 9.maijā okupēja Bornholmas salu.
Kopš 1945.gada ANO locekle.
Pēc II Pasaules kara 1948.gadā Dānija iestājās Māršala plāna organizācijā un 1949.gadā iestājās NATO.
1950.gadā noslēdza militārās palīdzības līgumu ar ASV, tādēļ kopš 1951.gada Grenlandē izvietotas amerikāņu kara bāzes.
Kopš 1952.gada Dānija ir Ziemeļu padomes locekle.
1953.gadā Grenlande kļuva par pilntiesīgu Dānijas sastāvdaļu, tās iedzīvotāji saņēma Dānijas pilsonību.
Līdz 1953.gadam folketings bija Dānijas parlamenta (riksdāga) apakšpalāta. 1953.gadā pieņemta jauna konstitūcija, saskaņā ar to ieviests vienpalātas parlaments - folketings.
1960.-1972.gados Dānija bija Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas locekle.
60.gados Dānijas ekonomikā aktīvi iespiedās ārzemju kapitāls. Pēckara valdībās ietilpa pārstāvji no Dānijas Sociāldemokrātiskās partijas vai Liberālās kreisās partijas. Kopš 1975.gada pie varas ir sociāldemokrātu valdība - premjerministrs A.Jergensens.
Pēc karaļa Frederika IX (1947.-1972.g.) nāves par Dānijas karalieni 1972.gada janvārī kļuva viņa meita Mergrēte II.
70.gados Dānija pārdzīvoja asu politisku krīzi.
Kopš 1973.gada ir EEA, Eiropas ogļu un tērauda apvienības, Eiropas Atomenerģijas izmantošanas apvienības locekle.
Kopš 1979.gada ietilpst Eiropas valūtas sistēmā.

Daba. Dānija atrodas mērenās joslas platlapju mežu zonā. Krasta līnijas garums 7500 km. Jitlandes pussalas rieteņu un ZR krasta līnija maz izrobota. daudz sēkļu, austreņos - izrobota, daudz līču un šaurumu. Reljefu veidojis galvenokārt pleistocēna apledojums. Lielākā daļa teritorijas atrodas 30-50 m vjl.
Jitlandes rieteņos - velēnu podzolētās, austreņos un salās - mežu brūnās, piekrastē -aluviālās augsnes. Jitlandes rieteņos un ziemeļos daudz purvu. Vairāk kā 3/4 teritorijas ir tīrumi un kultivētās pļavas. Meži - ap 10% teritorijas, lielākie masīvi (60 kvkm) Jitlandes ziemeļu daļā. 
Aug skābarži, ozoli, rieteņos un ziemeļos - stādītās egles, priedes, lapegles. 
Dzīvnieki: stirnas, staltbrieži, aļņi, lapsas, zaķi, vāveres. Piekrastē daudz putnu. 
Lielākie rezervāti: Ranbelhede, Skalingena, Tiperne, Klegbankens.

Ģeoloģija. Jitlandes pussalas rieteņu daļā smilšu, sandru un morēnu līdzenumi, DR piekrastē auglīgas māršu pļavas un vati, ziemeļos un austreņos - morēnu pauguraine, augstums līdz 173 m. Bornholmas salā kristālisko iežu klintis  - Baltijas vairoga dienvidu mala.
Izrakteņi: lignīts, kūdra, diatomīts, kaļķakmens, māli, vārāmā sāls; Bornholmā brūnogles, kaolīns, granīts; Ziemeļjūras kontinentālā šelfā nafta (krājumi 300 miljoni 1980.g.) un dabasgāze (krājumi 200 miljardi kubm).

Klimats. Mērenās joslas jūras klimats. Vasara vēsa, ziema maiga, nepastāvīga. Gada vidējā temperatūra 7,5oC, jūlijā 14-16,5oC, janvārī 0-1oC. Veģetācijas periods 150-225 dienas. Nokrišņi rieteņos un DR daļā 800 mm gadā, austreņos - 600 mm. Bieži migla.

Hidroloģija. Biezs upju tīkls. Upes īsas, ūdenīgas. Garākā upe - Gūdena (158 km) Jitlandes pussalā. Ieplakās daudz nelielu glaciālu ezeru.

Aplūkojamie objekti.
      Kopenhāgena.
      Dolmeņi.

Kronborgas pils.
Atrašanās vieta. Dānija, Zēlandes sala, apmēram stundas braucienā no Kopenhāgenas, pie Helsingēras pilsētiņas.
Vēsture. Celta Dānijas karaļa Pomerānijas Ērika valdīšanas laikā ap 1397.gadu kontrolei un nodevu iekasēšanai no jūras šauruma kuģotājiem. XVI gs. 70.gados karalis Frederiks II raupjo cietoksni pārvērta krāšņā pilī. Šādu to ieraudzīja angļu aktieru grupa, kas pilī viesojās 1585.gadā. Pēc atgriešanās Anglijā trīs no aktieriem – Vils Kemps, Džordžs Braiens un Tomass Pope kļuva par dramaturga Viljama Šekspīra kolēģiem. Šekspīrs pili iemūžināja savā lugā kā dāņu prinča Hamleta mājvietu Elsinoru. Luga vairākkārt tikusi uzvesta arī pašā pilī – pirmoreiz 1816.gadā, lai atzīmētu Šekspīra 200.nāves gadadienu.
Pils iekļauta UNESCO sarakstā.
Apraksts. Virs pils paceļas Karaļa tornis. Lielās zāles garums pārsniedz 60 m. Frederika II laikā pili izrotāja ar marmoru, sienu gleznojumiem un drapērijām.
Lugā par Hamletu pils aprakstīta tik precīzi, ka tas ir par vienu no iemesliem, ka Šekspīrs savas lugas nav rakstījis pats. Pils pagalms ir cietums ar stingri kontrolētu ieeju un izeju. Ģertrūde un Hamlets tiekas karalienes apartamentos. Vestibils, pa kuru staigā Hamlets, ir augšstāvā. Polonijs slēpjas aiz drapērijām, kas rotā pils sienas. Fināls norisinās Lielajā zālē.
Pašlaik apskatei atvērti karaļa apartamenti, balles zāle, kas ir plašākā halle Skandināvijā, un kapela, kas lepojas ar greznu zeltītu un krāsainu interjeru ar smalki izstrādātiem koktēlnieku darbiem.
Iespējams nokļūt arī pils pagrabos – tur ir plašs apakšzemes gaiteņu un kambaru sazarojums, kur vīri bieži apmetās karu laikā. Tajos iespējams uzkrāt pārtiku un izturēt aplenkumu sešas nedēļas. Pagrabā ir vikingu valdnieka skulptūra.

Roskilde. 

Veterna ezers. Gleznains ezers pie Grennas un Jēnčēpingas.
Ēresuna šaurums. Šaurums starp Dāniju un Zviedriju, ko var šķērsot pa gigantisku tiltu.
Legolande.

Odense. Fīnas salā, H.K.Andersena dzimtā pilsēta.
Jellinge. Dānijas dzimšanas vieta, jo te rūnakmeņos pirmo reizi minēts tās vārds.

Esbjerga. Esbjerg. Pilsēta Jitlandes pussalas rieteņos, Ziemeļjūras krastā. 79 400 iedz. (1977.g.). Esbjergas milzīgās skulptūras jūras krastā - Men at the Sea. Netālu no Esbjergas ir kūrorts Fānes salā.

Lindholm Hoye. Vikingu kapulauks.
Grenena zemesrags. Atdala Ziemeļjūru un Kategatu.
Ribe. Šīs pilsētas vecpilsēta ir vecākā un labāk saglabājusies vecpilsēta Dānijā.
Egeskovas pils. Plašs parks.
Ertebeles apmetne. Ziemeļjitlande.

Orhūsa.
      Gamla By. Brīvdabas muzejs,

Egeskovas pils. Ar parku.

Mēnas sala. Baltās klintis jūras krastā.
Bornholmas sala.
Helsingēra. Teiksmainā Hamleta pils.

Aizjūras teritorijas.
      Fēru salas.
      Grenlande.

Interesanti likumi. Dānijā bēgšana no cietuma nav likumpārkāpums. Ja laikus neinformē varas iestādes par tuvinieka nāvi, var dabūt lielu naudassodu. Ja uz ceļa zirgs sabīstas no auto, tas tūdaļ jānobrauc ceļmalā, jāizslēdz un jāapsedz ar aizsargkrāsas pārvalku.

Saites.
Dāņi.
Fēru salas.
Grenlande.