Filoloģija, filologi
φιλολογία.
Philologia - "mīlestība uz vārdu" (grieķu val.).
Valodniecības, literatūras zinātnes un folkloristikas zinātņu kopums.
Līdz XIX gs. vidum par filoloģiju dēvēja zinātņu nozaru kopumu, kuras pētīja kādas etniskas vienības garīgās kultūras attīstību, kas fiksēta rakstos, retāk mutvārdos. Filoloģijas pētījumu objekts bija teksts, pētījumu uzdevums - nodrošināt teksta izpratni: skaidrot tā rašanos, saistījumu ar attiecīgo laikmetu, komentēt tekstā atspoguļotās reālijas, noskaidrot valodas īpatnības.
Filoloģijas pamatmetode - teksta detalizēta un vispusīga kritika, uz kuras pamata tika izstrādāti teksta komentāri.
Ir senā filoloģija - klasiskā jeb sengrieķu un romiešu filoloģija, asiroloģija; un jaunā filoloģija. Jauno filoloģiju iedala atsevišķu tautu filoloģijā - letistika, lituānistika, anglistika; un tautu grupu filoloģijā - baltistika, ģermanistika, slāvistika.
Tā attīstās galvenokārt kā zinātne par dzimto valodu, literatūru un folkloru. Austrumu tautu garīgo kultūru pēta orientālistika, tās apakšnozares ir arābistika, irānistika, indoloģija, sinoloģija u.c. Attīstās indiāņu, Āfrikas tautu u.c. filoloģija. Filoloģija saistīta ar vēsturi, etnogrāfiju, arheoloģiju, mitoloģiju, mākslas vēsturi, reliģijas vēsturi. Filoloģijas attīstību veicina tādu tekstu uzkrāšanās, kuru izprašanai attiecīgajā laika posmā nepieciešama papildinformācija.
Vēsture. Filoloģijas pirmsākumi veidojās Senajā Indijā - Jaskas apkopotie vēdu komentāri, Pānini, Patandžali gramatika, kā arī Ķīnā, Ēģiptē, Grieķijā (I g.tk.pmē.).
Eiropas filoloģijas pirmsākumi ir Senajā Grieķijā, tā sākās ar Homēra darbu komentēšanu. Grieķu filoloģijas pamatlicēji ir Protagors, Gorgijs, Prodiks, tās jautājumu apcerei raksturīga filozofiska pieeja - Hieraklītam, Platonam. Sengrieķu literatūras teorijas vispārinājums ir Aristoteļa "Poētika."
Helēnisma laikmetā filoloģija atdalījās no filozofijas, par filoloģijas centru kļuva Aleksandrija un Pergāma. Tika precizēti un komentēti Homēra, Eshila, Sofokla darbu teksti, veidoti glosāriji un gramatikas komentāri - Zēnodots, Samotrākes Aristarhs, Mallas Kratēts.
Bizantijas Aristofāns lika pamatus grieķu valodas leksikogrāfijai, Dionīsijs Trāķietis un Apolonijs Diskols - aprakstāmai grieķu valodas gramatikai. Šajā posmā izveidojās teksta kritikas un komentēšanas tradīcija, gramatika kļuva patstāvīga filoloģijas disciplīna.
Romiešu filoloģija, kuras uzplaukums bija II gs.pmē. - I gs.mē., balstījās uz grieķu filoloģijas tradīciju.
Tālākā Eiropas filoloģijas attīstībā nozīmīgi bija Varrona "Par latīņu valodu" 25 sējumi, Ēlija Donāta "Gramatikas māksla," Prisciāna "Gramatikas mācība" 18 grāmatas. Bībeles filoloģijas (philologia sacra) izveidotājs bija grieķis Origens (II-III gs.), kas veica lielu tekstoloģisku darbu ar Vecās derības pirmavotiem, salīdzināja un precizēja tās tulkojumu grieķu valodā, uzrakstīja komentārus.
Hieronīms tulkoja Bībeli latīņu valodā IV gs. beigās.
Viduslaiku Eiropā filoloģijas attīstība panīka. Grieķu filoloģijas tradīcijas turpinājās Bizantijā. Tika veikts galvenokārt tekstoloģisks darbs ar antīkajiem literatūras sacerējumiem. IX gs. Konstantinopoles patriarhs Fotijs I sarakstīja "Miriobiblionu," kurā komentēts 280 (279?) senu tekstu, Saloniku Eistatijs sagatavoja Homēra, Aristofāna, Pindara darbu tekstu komentārus.
Šajā laika posmā attīstījās arābu filoloģija, kuras galvenais darbības virziens bija leksikogrāfija, piemēram, Firuzabadija sarakstītā arābu valodas skaidrojošā vārdnīca "Kamus" apmēram 100 sējumos.
Gramatiskās filoloģijas tradīcijas turpinājās renesanses laikmetā Itālijā XIV-XV gs. tika izdoti un skaidroti latīņu un grieķu teksti - F.Petrarka, apcerētas un rekonstruētas klasiskās valodas, to stils - L.Valla.
XVI gs. filoloģija uzplauka Francijā - SJ.C. un Ž.Ž.Skaligeri, D.Lambēns, vēlāk S.Dikanžs - viduslaiku latīņu un grieķu vārdnīcu sastādītāji, Holandē - Roterdamas Erasms, Vācijā - J.Reihlīns, XVII gs. Anglijā - R.Bentlejs.
XVII-XVIII gs. filoloģijas pamatos veidojās kā zinātne par antīko pasauli un tās skaidrošanas metodiku.
XVIII gs. beigās filoloģija uzplauka Vācijā. F.Volfs noformulēja filoloģiju kā zinātni par antīko pasauli, ietverot filoloģijā arī tās vēsturiskās disciplīnas, kas pēta antīkās pasaules kultūras. Viņa teorētiskos uzskatus realizēja vācu filologi A.Beks, kas sastādīja grieķu uzrakstu krājuma 2 sējumus un vadīja šā krājuma izdošanu (1.-4., 1828.-1877.g.), T.Momzens, kas vadīja latīņu uzrakstu krājuma izdošanu no 1863.gada. B.G.Teibners 1811.gadā Leipcigā nodibināja filoloģijas izdevniecību un sāka izdot grieķu un romiešu rakstniecības bibiotēku - "Bibliotheca Teubneriana," no 1849.gada, kā arī latīņu valodas tezauru no 1900.gada.
XIX gs. sākumā veidojās teksta kritikas un interpretācijas māksla jeb hermeneitika. Teksta kritikas metodi izveidoja K.Lahmanis, pilnveidoja E.Rode, U.Vilamovics-Mellendorfs.
XIX gs, 1.pusē mainījās filoloģijas apjoms un funkcijas. Jau renesanses laikmetā bija sākusies sistemātiskāka pievēršanās Eiropas tautu kultūru izpētei, tagad paralēli klasiskajai filoloģijai izveidojās t.s. jaunā filoloģija: ģermāņu - J. un V.Grimmi, K.Lamanis; slāvu - A.Vostokovs u.c. filoloģijas. Jaunās filoloģijas ietvaros par patstāvīgām zinātnes nozarēm, vispārinot konkrēto tekstu analīzes rezultātus, izveidojās valodniecība, folkloristika (tā neietilpa klasiskajā filoloģijā), literatūras zinātne.
XIX gs. beigās - XX gs. sākumā, filoloģijai sadaloties patstāvīgās zinātņu nozarēs, tās metodes joprojām izmantoja humanitārās zinātnes, kas saistītas ar tekstu. Uz teksta kritikas pamata izveidojās tekstoloģija.
XX gs. vidū tika radīta tulkošanas teorija, nodalījās patstāvīgas filoloģijas palīgdisciplīnas: hermeneitika, paleogrāfija, epigrāfika.
Filoloģija Latvijā. Latvijā filoloģijas sākumi organizētas zinātnes ietvaros attiecināmi uz XVII gs. Rīgas ģimnāzijas audzēkņu darbu vidū bija interpretējoša rakstura apcerējumi par antīko literatūru.
XVIII gs. beigās Jelgavas Pētera akadēmijā pastāvēja literatūras klase (nodaļa), un studējamo disciplīnu vidū svarīga vieta bija vācu, grieķu un latīņu valodām, te mācīja arī angļu, frnaču un itāļu valodas. vairāki zinātniskie pētījumi par latviešu valodu veikti ar pētera akadēmiju saistītajā Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībā (dibināta 1815.g.). Filoloģisko pētījumu mērķus izvirzījusi arī Latviešu literārā biedrība.
XIX gs. 2.pusē par filoloģisko pētījumu galveno centru kļuva Rīgas latviešu biedrības Zinību komisija, kurā 1904.gadā tika nodibināta atsevišķa Valodniecības nodaļa. Tajā darbojās baltu filologi K.Mīlenbahs un J.Endzelīns.
Latvijas Republikas laikos 1920.-1940.gados filoloģiskās izglītības un filoloģisko pētījumu galvenais centrs bija LU ar tās Filoloģijas un filozofijas fakultātē nodibinātajām baltu, klasiskās, ģermānistikas un romiešu filoloģijas nodaļām. Universitātes ietvaros no 1920.gada darbojās Filologu biedrība. Filoloģijas pētījumus turpināja Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas (no 1932.gada Zinātņu komiteja) Baltu filoloģijas, Literatūras vēstures, Rakstniecības un Mākslas katedras. ievērojamākie filologi, kas darbojās šajās organizācijās, bija J.Endzelīns, E.Blese, T.Zeiferts. A.Upīts, strādājot ārpus oficiālajām organizācijam, uzrakstīja vairākus lielus apkopojošus darbus ar paliekošu zinātnisku vērtību latviešu un pasaules literatūras vēsturē.
Krievpadomju okupācijas gados latvijā galvenie filoloģijas problēmu risināšanas centri bija LPSR ZA Valodas un literatūras institūts, LVU Filoloģijas un Svešvalodu fakultāte (LVU), Liepājas Pedogoģiskais institūts. Svarīgākos filoloģiskos pētījumu virzienus veidojuši J.Endzelīns, A.Ozols (valodniecībā) un A.Upīts (literatūras zinātnē).
Filoloģiskā izglītība. Augstas filoloģiskās izglītības speciālistu - valodnieku, literatūrzinātnieku, valodas un literatūras skolotāju un tulkotāju sagatavošana. Filoloģiskā izglītība ir pamats arī žurnālistu, bibliotekāru un bibliogrāfu, kultūras un izglītības darbinieku sagatavošanai.
Filoloģiskās izglītības pirmsākumi Latvijā saistīti ar jelgavas Pētera akadēmiju. XIX gs. 1.pusē par augstākās izglītības, arī filoloģiskās izglītības centru kļuva Tērbatas universitāte. Līdz XX gs. 20.gadiem filoloģijas izglītību ārpus Latvijas ieguva arī Pēterpils un Maskavas universitātēs.
Sistemātiska filoloģijas speciālistu sagatavošana sākās pēc Latvijas augstskolas Filoloģijas un filozofijas fakultātes nodibināšanas 1919.gada augustā. Tajā bija baltu, klasiskās, ģermāņu, romāņu filoloģijas, kā arī pedogoģijas nodaļa.
Filoloģiskās izglītības iegūšanai XX gs. 20.gados tika izveidoti svešvalodu institūti: Angļu valodas institūts, Franču valodas institūts, kas gatavoja arī skolotājus vidusskolām.
1940.gadā jau okupētajā Latvijā nodibināta pirmā augstākā mācību iestāde - LPSR Valsts pedagoģiskais valodu institūts, kas atsāka darbu 1944.gadā kā LPSR Valsts pedogoģiskais valodu un literatūras institūts. Padomju Latvijā par filoloģiskās izglītības centru kļuva arī LVU Filoloģijas un Svešvalodu fakultāte, kurās bija šādas specialitāte: latviešu valoda un literatūra, krievu valoda un literatūra, žurnālistika, bibliotēku zinības un bibliogrāfija, angļu, vācu un franču valodas un literatūra. Augstāko izglītību filoloģijā ieguva arī Daugavpils Pedogoģiskajā institūtā un Liepājas Pedogoģiskajā institūtā.
Fjodors Buslajevs (1818.-1897.g.). Viens no krievu filoloģijas pamatlicējiem.
