Ragnarjoks
Ragnarök.
Dievu mijkrēslis jeb dievu un visas pasaules bojāeja skandināvu mitoloģijā, kas seko pēc pēdējās dievu kaujas ar htoniskajiem briesmoņiem - to savstarpējā kaujā iet bojā visi dzīvie.
Ragnarjoka priekšvēstnesis bija jaunā dieva Baldra nāve, pēc tam radniecības normu neievērošana, radinieku ("māsu bērnu") asiņainās cīņas, morālais haoss.
"Vatrudnīra runās" ("Vecākā Eda") un "Jaunākajā Edā" minēta arī trīsgadīga "milžu ziema" (Fimbulbeters), kas norisinās pirms Ragnarjoka. Vilks (Fenrīrs?) aprij sauli, cits vilks nolaupa Mēnesi. "Velvas pareģojumos" teikts, ka saule "melnē," zvaigznes krīt no debesīm. Notiek zemestrīces, dreb un murd pasaules osis Igdrasils, ūdens appludina zemi (vai arī zeme iegrimst ūdenĪ). Visas šīs dabas parādības (kā arī neciešama tveice) seko dievu kaujai ar htoniskajiem spēkiem ("Jaunākajā Edā" tie ir pirms šīs kaujas), kas arī noved pie dievu nāves.
Brīvībā izlaužas htoniskie briesmoņi, pirmām kārtām jau vilks Fenrīrs un pasaules pūķis Ermunhands, kā arī viņu tēvs Loks. No Helas (mirušo valstības) atpeld miroņu kuģis Naglfārs (darināts no miroņu nagiem). Saskaņā ar "Velvas pareģojumiem" pie kuģa stūres stāv Loks. "Jaunākajā Edā" kuģi vada milzis Hrums ("Velvas pareģojumos" viņš nav saistīts ar Naglfāru). Tāpat parādās "nešpetnie milži" (hrimturi), Muspeļa dēlu karadraudze auļo pa Bivrestas tiltu, kas vienlaikus brūk. Milzis Surts tuvojas no dienvidiem ar zobenu, kas "spilgtāks par sauli" (uguns). Dievu sargs Heimdalls, pūšot Hjallarhorna ("skaļais rags") ragā, modina dievus āsus un to kritušo karavīru draudzi (einheriji) ar Odinu priekšgalā. Pēc tam Odins auļo pie Mimira - gudrības avota saimnieka, izprasot no viņa padomu pirms kaujas.
Kaujas laukā izbrauc dievi un einheriji, kuru vadībā ir Odins. Par kaujas vietu nosaukta Vigrida (saskaņā ar "Vatrudnīra runām," "Vecākā Eda") vai Oskopnīra ("Tatnīra runas"). Odins cīnas ar Fenrīru, Tors ar Ermunhandu, dievs Tīrs ar dēmonisko suni Harmu, Heimdalls ar Lokiju, dievs Freirs ar Surtu. Fenrīrs aprij Odinu, taču Odina dēls Vidars tūdaļ pārplēš vilkam rīkli (jebšu arī caurdur to ar zobinu). Surts nogalina Freiru (jo, kā apskaidro "Jaunākā Eda," viņš atdevis savu zobinu kalpam Skirnīram); citi kaujas dalībnieki nogalina viens otru. Surts ar uguni nodedzina pasauli, tādēļ iet bojā visi cilvēki.
Tomēr pasaules bojāejai seko tās atdzimšana: "jaunākās paaudzes" dievu pārstāvji Vidars un Valijs (Odina dēli), Magnijs un Modijs (Tora dēli) izdzīvo un apmetas vietā, kur kādreiz atradusies Asgarda (dievu mājoklis). Tora dēli manto tā āmuru Melnīru. No mirušo valstības helas atgriežas un salīgst mieru Baldrs un viņa slepkava Heds. Izdzīvos, noslēpjoties Hodmimiras birzī, arī divi cilvēki - Līva un Livtrasīrs. Tie atkal aizsāks cilvēku dzimumu ("Vecākā Eda," "Vatrudnīra runas").
