Cietokšņi
Militāri svarīgi nocietināti punkti ar pastāvīgu garnizonu un kaujas tehniku; apgādāts ar visu karadarbībai nepieciešamo ilgstoša aplenkuma apstākļos.
Vēsture. Pirmie cietokšņi bija vairāk vai mazāk nocietinātas apdzīvotas vietas.
Piemēram, Krievijas teritorijā tādi bija apņemti ar koka sienām (krieviski - ostrog). Daudzi nocietinājumi vēlāk pārauga pilsētās.
Senajos cietokšņos sienu augstums bija līdz 10 m, torņu - 15-20 m, neskaitot augšējo parapetu ar dzeguļiem un šaujamspraugām. Īpaši nocietināja cietokšņa citadeli un donžonu.
XIV-XV gs. visapkārt cietokšņiem sāka ierīkot aizsarggrāvjus ar nocietinātām nogāzēm un zemes vaļņus aizsardzībai pret aplenkuma artilēriju.
XVI-XVII gs. torņu vietā cietokšņa artilērijas izvietošanai sāka būvēt bastionus un rondeļus.
XVIII-XIX gs., lai traucētu cietokšņu apiešanas manevrus, 2-3 km attālumā no cietokšņiem sāka ierīkot priekšējos nocietinājumus un fortus. Pasaulē pirmais šāda veida cietoksnis bija Kronštate (Krievijas impērija), kas bija celts 1703.-1724.gados pēc ķeizara Pētera I ierosmes.
XIX gs. beigās - XX gs. sākumā 6-8 km attālumā sāka būvēt ārējo nocietinājumu joslas. Tādejādi ap cietokšņiem veidojās nocietināti rajoni.
Atsevišķi cietokšņi XX gs. sākumā zaudēja savu militāro nozīmi. Cietokšņi bieži tika izmantoti par drošām ieslodzījuma vietām, piemēram, Ifas cietoksnis Francijā, Pētera un Pāvila cietoksnis Krievijā.
Cietokšņi Latvijā. Senākie cietokšņi Latvijā bija ar zemes vaļņiem, grāvjiem un koka konstrukcijām nostiprināti pilskalni.
XII-XV gs. vācu feodāļi stratēģiski svarīgās vietās, kā arī lai nostiprinātu varu pār latviešiem, cēla mūra pilis.
Sākot ar XIII gs. nozīmīgs cietoksnis bija Rīga ar apmēram 7 m augstiem un līdz 1,8 m bieziem mūriem un daudziem torņiem (ap 1500.gadu tādi bija veseli 27). XVI gs. 1.pusē tam apkārt aizsardzībai pret šaujamieročiem izveidoja zemes vaļņu (norakti 1857.g.) un grāvju (tagadējais pilsētas kanāls) aizsardzības sistēmu.
1305.gadā Livonijas ordenis Skanstniekos pie Vecdaugavas nopirka cisterciešu klosteri, kur uzbūvēja Daugavgrīvas cietoksni (vācu Du:namu:nde). Polijas-Zviedrijas kara (1600.-1629.g.) laikā pie Daugavas tagadējās ietekas jūrā (Buļļusalas austreņu malā, iepretim Bolderājai) 1608.gadā zviedri uzcēla cietoksni, ko XVII gs. vidū arī sāka saukt par Daugavgrīvas cietoksni (vācu Neumu:nde); veco cietoksni pie aizsērējušās ietekas pameta, bet jauno cietoksni vairākkārt nostiprināja un paplašināja, arī XVIII un XIX gs. pēc iekļaušanas Krievijas impērijā.
Svarīga nozīme bija Daugavpils cietoksnim (1810.-1831.g.), kas aizsargāja ceļu uz Pēterpili.
