Aliens

Arheologi paziņo, ka Nepālā atklājuši pasaulē senāko budistu svētnīcu

Starptautiska arheologu komanda, veicot izrakumus UNESCO pasaules mantojuma vietā - Mājādevas svētnīcā kārtējā Budas dzimšanas vietā Lumbīnā, Nepālā, zem vēlāk būvētām ķieģeļu konstrukcijām atklājusi ar VI gadsimtu pirms mūsu ēras datētas koka būves paliekas. "Mēs esam atraduši pasaulē senāko budistu svētnīcu," - intervijā National Geographic teica viens no izrakumu vadītājiem un žurnāla Antiquity 2013.gada decembra numurā publicētā raksta vadošais autors, Daremas universitātes (Lielbritānija) arheologs Robins Kaningems.

Līdz šim senākās arheoloģiskās liecības par budistu kulta vietas pastāvēšanu Lumbīnā bija iegūtas no III gs.pmē. un saistījās ar budisma izplatīšanās veicinātāja imperatora Ašoka darbību.

Budisms - mācība kā izbeigt ciešanas

Budisms ir viena no pasaules lielākajām reliģijām ar vairāk nekā 350 miljoniem sekotāju, no kuriem lielākā daļa dzīvo Austrumāzijā. Šīs reliģijas pamatlicējs bija VI gs.pmē. dzīvojošais šakju cilts valdnieka Šudhodana dēls Sidhārta Gautama.

Budas mācības kodolu veido „četras cildenas patiesības”: Dzīve ir ciešanas, to cēlonis ir cilvēka vēlmes, tiekšanās gūt pasaulīgas baudas un mūžīgo dzīvošanu, kas noved pie tā, ka dzīva būtne atkal un atkal atdzimst tāda vai citādā veidolā. Principā dzimšanas un nāves aplis var turpināties bezgalīgi, ja vien to neaptur. Taču ciešanas var izbeigt, novēršot cēloņus, pārstājot vēlēties un atsakoties no pieķeršanās pasaulei. To nevar panākt ar stingru askētismu, pašmocībām, lūgšanām, upurēšanu un himnu dziedāšanu dieviem. Arī svēto rakstu studijas nedod ceļu uz glābšanos no sansāras rata. Buda mācīja, ka ar pašiedziļināšanos iespējams iznīcināt vēlmes, pieķeršanos dzīvei. Tikai tā var sasniegt nirvānu. Budas mācībā liela vieta atvēlēta arī ētikai: pareiza rīcība, cilvēkmīlestība, žēlsirdība, labestība, paklausība vecākiem.

Pats galvenais, ko Buda, - kā uzskata viņa mācības sekotāji, - pierādīja, ir tas, ka jebkurš cilvēks ar savu dzīvesveidu, neatkarīgi no piederības konkrētajai varnai, var izglābties no pārdzimšanas sansāras dažādajos līmeņos un sasniegt nirvānu.

Četras galvenās ar Budas dzīvi saistītas svētvietas, ko budistu svētceļnieki apmeklē ir:

• Lumbīna - Budas dzimšanas vieta;
• Bodigaja - vieta, kur princis Sidhārta ieguva apskaidrību un kļuva par Budu;
• Sarnate - vieta, kur Buda pirmo reizi cilvēkiem sludināja savu mācību;
• Kusinigara - vieta, kur Buda pilnībā pārgāja nirvānā.

Pirms savas nāves 80 gadu vecumā, viņš saviem mācekļiem un sekotājiem ieteica doties svētceļojumos uz viņa dzimšanas vietu Lumbīnu.

Lumbīna - Budas dzimšanas vieta

Lumbīna - svētvieta, uz kuru tagad nemitīgi plūst budistu svētceļnieku straumes, atrodas līdzenumā kalnu piekājē, Rupandehas rajonā Nepālā. 

Skatīt Āzijas civilizācijas un kultūras lielākā kartē

Budistu mīts stāsta, ka valdnieka Šudhodana sievai Mājādevai, tuvojoties dzemdībām, nojautusi, ka tai piedzims ļoti īpašs bērns. Viņa nolēmusi, ka grib dzemdēt vecāku mājās un devusies ceļā. Ceļa vidū, atpūšoties Lumbīnas birzē, Mājādevai pēkšņi nogājuši ūdeņi un viņa ar labo roku pieturējusies pie šāla koka (Shorea robusta) zara. Tad, brīnumainā kārtā bez kādām sāpēm viņa no sava labā sāna dzemdējusi topošo Budu, princi Sidhārtu. Jaundzimušo ieradušās sveikt dažādas debesu būtnes un dievi. Brāma priecājies, Indra paņēmis bērnu un liegi nolicis to uz zemes, bet Nanda un Upananda, nāgu ķēniņi, nomazgājuši jaundzimušo līdzās plūstošā siltā un aukstā ūdenī. Pēc tam Sidhārta spēris pirmos septiņus soļus, paskatījies uz visām četrām debess pusēm un paziņojis, ka viņš ir visu cilvēcisko un debesu būtņu Kungs, kā arī, ka viņš nācis lai iznīcinātu dzimšanu, novecošanu, slimības un nāvi.

Budas dzimšanas vietā paceļas vairāki tempļi, no kuriem galvenā ir Mājādevī svētnīca. Blakus templim atrodas svētais ezers Puskarīns un svētais dārzs. Arī Šakju valsts galvaspilsētas Kapilavastas, kur Gautāma pavadīja savus jaunības gadus, domājamās drupas atrodas netālu no Lumbīnas.

249.g.pmē. Budas dzimšana vietu Lumbīnu kā svētceļnieks apmeklēja Indijas imperators Ašoka, kurš tur uzstādīja vienu no savām piemiņas kolonnām. Tajā iekalts uzraksts pālī valodā gan vēstī par vēsturisko apmeklējumu, gan liecina, ka Budas dzimšanas vieta bijusi pazīstama ar Lumbīnas vārdu.

Pateicoties Ašokas atbalstam, Lumbīnā izauga plašs sakrālais komplekss, kas kļuva par nozīmīgu budisma centru. Tomēr, kaut kad, mūsu ēras pirmajos gadsimtos, nezināmu apstākļu ietekmē viss bija mainījies - ķīniešu svētceļnieks Fa Ksens, kurš 403.g. apmeklēja Lumbīnu, vietu atrada izpostītu - klosteri bija pamesti, bet Kapilavasta gulēja drupās. Cits ķīniešu svētceļnieks Ksu Tangs, kurš Lumbīni ieradās vēl pēc diviem simtiem gadu, VII gs. sākumā, raksta par 1000 pamestiem tempļiem un zibens spēriena nogāztu Ašokas kolonnu. Pilnībā aizmirsta svētvieta tomēr vēl netika - 1312.gadā, kā vēstī iekalums akmenī, to apmeklēja nepāliešu karalis Ripu Malla, kurš, iespējams, tur uzstādīja Budas dzimšanai veltītu skulptūru, kas tika atrasta 1930.gados Lumbīnā notikušajos arheoloģiskajos izrakumos.

Tomēr drīz pēc tam, XIV gs., reģionā varu pārņēma tur iebrukušie islāmticīgie mongoļi, kuri savā jaunajā valdījumā iznīcināja vēl atlikušos "pagānu" pieminekļus. Lumbīnas tempļus pārņēma džungļi un vietējie iedzīvotāji ar laiku aizmirsa pat svētvietas seno nosaukumu, sākot to dēvēt par Rumindeju.

Lumbīnas atdzimšana sākās XIX gs. beigās, kad Palpas gubernators, nepāliešu ģenerālis Kada Šumšers Rana, kopā ar vācu arheologu Aloizu Antonu Fīreru - budisma svētvietu un relikviju meklētāju - 1896.gada nogalē, veicot apzināšanas izpēti, senās svētvietas drupās uzgāja Ašokas kolonnu.

Plašāki izrakumi, kad atrada jau pieminēto skulptūru ar Budas dzimšanas attēlojumu, kā arī akmeni, kas varētu būt iezīmējis precīzu Apskaidrotā dzimšanas vietu un citas budistu senlietas, notika XX gs. 30.gados.

1967.gadā, IV Pasaules budistu konferences ietvaros, Lumbīnā, kopā ar Nepālas karali Mahendru, apmeklēja ANO ģenerālsekretārs U Tans. Pēc apmeklējuma tika sākta vietas aizsardzības un attīstības plāna izstrāde.

1972.gadā pazīstamais japāņu arhitekts Kenzo Tange tika uzaicināts izstrādāt Lumbīnas "vispārējo plānu." Darbs tiek pabeigts 1978.gadā.

1997.gadā Lumbīna tiek iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.

2013.gadā, UNESCO projekta ietvaros, ar Japānas un Nepālas varas iestāžu finansiālo atbalstu Mājādevas svētnīcā notika arheoloģiskie izrakumi. Pētījumu mērķis bija izpētīt un dokumentēt kultūrslāni, kas atrodas zem Ašokas perioda konstrukcijām. Izpēti atbalstīja arī ASV Nacionālā ģeogrāfijas biedrība, Daremas un Stērlingas universitātes.

Izrakumu laikā templis turpināja darboties un svētceļnieki varēja sekot līdzi pētnieku darbam.

Pētnieki pārliecināti, ka atklājuši senāko budistu svētnīcu

Arheologu komanda Robina Kaningema un Koša Prasādas Ačarjas vadībā, izdarot izrakumus Mājādevas templī, vienā no dziļākajiem slāņiem, zem vairāku, secīgi, viena virs otra būvētu ķieģeļu tempļu drupām atrada stabu caurumus, kas norādīja uz koka margām, kuras ietvērušas pašu pirmo, šajā vietā uzbūvēto svētnīcu.

Senās svētnīcas centrā, kas bijusi atklāta, ar jumtu nenosegta telpa, zinātnieki uzgāja kāda koka mineralizējušos sakņu paliekas, ko apņēma svētceļnieku kāju noblietēta māla grīda. Arheologi izteica pieņēmumu, ka zem Mājādevas tempļa uzietā baļķu būve bijusi bodigara (bodhigara), kā Indijā tiek dēvētas pie īpašiem kokiem ierīkotas budistu svētnīcas.

Jaunākie ķieģeļu tempļi, kas uzcelti virs senās bodigaras, saglabāja ap centru orientēto sākotnējo iekārtojumu - ļoti iespējams, ka koks vēl ilgi audzis svētnīcas centrā.

Lai arī bodigaras ir pazīstamas jau pirmsbudisma Indijas reliģiskajās tradīcijās, koka svētnīcas paliekās arheologi neatrada ne mazākās upurēšanas vai ziedošanas pēdas, kas parasti raksturīgas šādām vietām. Turpretī agrīno budistu uzskatiem par atteikšanos no vardarbības un ziedojumu bezjēdzīgumu šāda situācija ir pilnīgi atbilstoša, domā Kaningems.

Rezumējot izrakumu gaitā iegūtos materiālus, pētījuma autori savā Antiquity rakstā norāda: "Lumbīnas artefaktu secība ir mikrokosmoss, kurā varam vērot, kā budisms no vietējas nozīmes kulta pārtop par pasaules reliģiju."

Lai noteiktu vecumu koka svētnīcai, arheologi izmantoja divas datēšanas metodes. Paraugus no stabu bedrēs atrastajām koka baļķu paliekām datēja ar radioaktīvā oglekļa metodi, savukārt, kvarca smilšu graudiņus no centrā esošajam kokam piegulošā laukuma datēja ar optiski stimulētās luminiscences metodi. Šīs metodes ietvaros kvarcs tika apstarots ar spēcīgu gaismu, kas atbrīvoja noteiktu daudzumu tā sauktajos "slazdos" notverto elektronu. Izmērot šo elektronu emitēto fotonu daudzumu, varēja noteikt, kad minerāls pēdējo reizi bijis pakļauts Saules staru ietekmei. Apvienojot abas zinātniskās datēšanas metodes, arheologi noteica, ka koka svētnīca būvēta apmēram 550.g.pmē.

Izrakumos iesaistītei pētnieki ir pārliecināti, ka jaunais arheoloģiskais atklājums ir ļoti nozīmīgs, kas dod jaunu izpratni par budisma vēstures senāko posmu, kā arī par pašas Lumbīnas garīgo nozīmi.

Neskaidrības par Budas dzimšanas laiku

Jautājums par to, kad Sidhārta piedzimis un cik ilgi dzīvojis, vienmēr bijis neskaidrs un strīdīgs. Vēl XIX gadsimtā vācu mitoloģijas pētnieks Makss Milers pauda pārliecību, ka Buda ir mitoloģisks tēls. Mūsdienās zinātnieki par Gautamas vēsturiskumu vairāk gan nešaubās, taču uzskatos par Budas dzīves laiku viņu vidū joprojām nav vienprātības un tiek lauzti šķēpi. Nepālas oficiālais viedoklis vēstī, ka budisma dibinātājs dzimis ap 623.g.pmē., taču dažādi pētnieki nosaukuši virkni citu gadaskaitļu, sākot ar 583. un beidzot ar 400.g.pmē. Vienoties par Budas dzīves gadiem pētniekiem neizdevās arī šim nolūkam 1988.gadā speciāli sarīkotajā starptautiskajā simpozijā.

Dažādo pretrunīgo viedokļu pastāvēšana skaidrojama ar laikabiedru sastādītu rakstīto avotu trūkumu - ziņas par Budas dzīvi pamatā iegūtas no vēlāk pierakstītām mutvārdu ziņām. Pats senākais, līdz mūsdienām saglabājies budistu manuskripts, kas, uzrakstīts uz 27 bērza mizas ruļļiem, tagad glabājas Britu muzejā, datēts ar laiku no I gs.pmē. līdz mūsu ēras III gs. Tas, tātad, uzrakstīts vismaz 200 vai 300 gadu pēc Gautāmas nāves, kad budisma dibinātāja dzīve un darbi jau sen bija apauguši ar mitoloģiskām detaļām.

Tāpēc jaunatklātās VI gs.pmē. koka svētnīcas paliekas ir uzskatāmas par pirmo arheoloģisko materiālu, kas saistītas ar Budas dzīvi un palīdz precizēt viņa dzimšanas datumu, uzskata Kaningems ar saviem kolēģiem.

Zinātniskā piesardzība

Citi, ar pētījumu nesaistīti zinātnieki visā pasaulē atzinīgi novērtējuši jaunos arheoloģiskos atklājumus par Budas dzimšanas vietu uzskatītajā Lumbīnā, bet vienlaikus brīdina neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus, pirms nav veikti tālāki pētījumi.

Arheologiem patīk paziņot, ka viņi atklājuši kaut ko, kas ir senākais vai vecākais, sacīja Leičesteras universitātes arheoloģe Ruta Janga. Šī projekta ietvaros izdarītais arheoloģiskais atklājums pierāda tikai to, ka rituālas darbības šajā vietā notikušas vairākus gadsimtus pirms Ašokas valdīšanas laika un tas patiešām ir nozīmīgi un interesanti, viņa piebildusi.

Daudz lielāku skepsi par Kaningema apgalvojumiem izteikusi Londonas Universitātes koledžas Dienivaustrumāzijas arheoloģijas pasniedzēja Džūlija Šova. Pēc viņas domām tēzes par zem Mājādevas tempļa atklāto koka svētnīcu ir pārliecinošas, taču nav vērtējamas citādi kā pieņēmumi. Viņa arī neslēpj šaubas par apgalvojumu, ka atklātā būve ir senākā budistu svētnīca.

Koku pielūgšana, bieži ar vienkāršiem altāriem, ir raksturīga seno Indijas reliģiju iezīme, Šova skaidroja. Tā kā gadsimtu gaitā budisma rituāli daļēji pārklājušies ar senākām indiešu tradīcijām, tad aprakstītā koka svētnīca būtu nošķirama no vēsturiskā Budas kulta, uzskata zinātniece.

Budistu svētvietas jaunie vēstures apvāršņi

Nenoliedzami, ka jaunie atklājumi ir atvēruši līdz šim nezināmas lappuses Lumbīnā un, iespējams, visas Indijas vēsturē (mūsdienu Nepāla kā vienota valsts pastāv no XVIII gadsimta). Agrāk pieņēma, ka senākie Lumbīnas tempļi datējami ar III gs.pmē., kad Indijas lielākā daļa bija apvienota milzīgajā Maurju impērijā un, imperatoram Ašokam valdot, piedzīvoja līdz tam nebijušu uzplaukumu un varenību, ko pavadīja plaša budisma izplatība. Tagad aina ir kardināli mainījusies. Mājādevas templī veikto izrakumu rezultātā Lumbinas vēsturi izdevies atvirzīt līdz pat 1000.g.pmē., kad cilvēki šajā vietā sākuši nodarboties ar lauksaimniecību. Iespējams, ka vēl pāragri apgalvot, ka VI gadsimtā šeit aizsākusies lielas pasaules reliģijas vēsture. Tomēr viens gan ir nepārprotami skaidrs. Lumbīnas vēsture ir senāka, nekā kādreiz domāja mācītie vīri, vienalga vai koka templis bija budistu vai hinduistu svētnīca.

Augšējā attēlā: Lumbīni svētnīca izrakumu laikā. National Geographic publicitātes foto.

Avoti:
sciencedaily.com
news.nationalgeographic.com
en.wikipedia.orgen.wikipedia.org
whc.unesco.org
en.wikipedia.org
naus.com.np
lumbiniworld.org
2003. Pasaules vēsture vidusskolai I. Rīga. Zvaigzne ABC.
1993. Mitoloģijas enciklopēdija 1. Rīga. Latvijas enciklopēdija.
Šmits, Pēteris. 1925. 2.Pasaku izcelšanās. Ievads grāmatai „Latviešu pasakas un teikas. Rīga. Valters un Rapa.  

Pirmo reizi publicēts 18.12.2013.