Hinduisms, hinduisti
Nosacīts apzīmējums sazarotam un daudzveidīgam mitoloģisko priekštatu kopumam, kas veidojies Indostānas reģionā sākot apmēram ar 3000.g.pmē.
Raksturojums. Hinduisms ir neparasti sarežģīts vispretrunīgāko ticējumu, paražu, ceremoniju un sektu komplekss. Līdz pat pēdējam laikam tajā līdzās pastāvēja primitīva elku pielūgšana un visabstraktākās reliģiskā misticisma formas. Samērā miermīlīgi sadzīvoja asiņaini upuri ar absolūtu veģetārismu un aizliegumu ne tikai nokaut dzīvas radības, bet vispār nodarīt tām ļaunumu. Visstingrākā askētisma sludināšana netraucēja bakhiskas orģijas reliģisko svētku laikā un tempļu prostitūcijas pastāvēšanu. Šo sarežģītību un pretrunīgumu var izskaidrot ar īpatnībām, kādās noritējusi hinduisma vēsturiskā arttīstība un šī procesa sociālās vides īpatnības.
Vēsture. Hinduisms radies Indijā. Tas izaudzis no Indostānas zemkopju tautu senajiem reliģiskajiem priekšstatiem. Tomēr šīs tautas stipri ietekmēja klejotāji lopkopji, kuru ciltis kopš neatminamiem laikiem masveidīgi pārcēlās uz Indiju no ziemeļrieteņiem.
Vēdiskais periods. II g.tk.pmē. baigās un I g.tk.pmē. sākumā Ziemeļindijā norisinājās šo ienācēju tautu asimilācijas process, sociālā noslāņošanās un agrīno šķirisko valstu veidošanās process. Tieši tādu indiešu sabiedrības ainu tēlo vissenākie indiešu literatūras pieminekļi - vēdas (reliģisko himnu krājumi), sevišķi pirmā no tām - Rigvēda.
Brahmanisms. Indijas sabiedrības reliģija nākamajā attīstības stadijā pieņema citu formu, kad šķiriskā noslāņošanās aptvēra plašāku tautu loku. Vergturu valstis izveidojās dažādās Indijas daļās, un dažas no tām pārvērtās par plašām impērijām. Darba dalīšanas procesā nošķīrās daudzas ražošanas nozares. Iepriekšējā laikmetā radusies sabiedrības dalīšanās kārtās un šķirās guva īpatnējas formas - sabiedrība iedalījās 4 lielās grupās (varnās): brahmaņi (profesionālie priesteri), kšatriji (karavīri), vaišji (zemkopji un tirgotāji) un šudras (kalpi, vergi). Brahmaņi ne vien monopolizēja priesteru funkcijas, bet arī ietekmēja visu kultūras un sabiedrisko dzīvi. Tikai brahmaņi varēja lasīt un izskaidrot vecās svētās grāmatas un rakstīt jaunas, tikai viņi uzstājās par starpniekiem starp cilvēkiem un dieviem. Pati tā laika indiešu reliģija pazīstama ar brahmanisma nosaukumu.
Brahmanisms atkāpjas budisma priekšā. III gs. pmē. ķēniņš Ašoka, apvienojis savā varā lielāko daļu Indijas, padarīja budismu par valsts reliģiju un aktīvi veicināja tā izplatīšanos kā Indijā, tā arī aiz tās robežām. Pēc tam vairāk kā tūkstoti gadu budisms bija plaši izplatīts Indijā, tomēr pakāpeniski zaudēja savu nozīmi. Cīņā pret budismu un tiešā tā ietekmē I g.tk.pmē. brahmanisms pārveidojās par hinduismu.
Budismu nomaina jauns hinduisma paveids. Mūsu ēras X gadsimtā tam vairs bija tikai neliels skaits piekritēju indiešu vidū. Tā vietu bija ieņēmis hinduisms - brahmanisma un budisma savdabīgs maisījums. Pakāpenisko budisma panīkšanu Indijā noteica pārmaiņas Indijas sabiedriski politiskajā dzīvē. Feodālismam, kas nomainīja vergturu iekārtu, Indijas apstākļos vairāk atbilda kastu sistēma un tās ideoloģiskais izpaudums - hinduisms, kas, tāpat kā brahmanisms, sankcionēja kastu sistēmas negrozāmību.
IX gs. hinduisms pārmāca džainismu un budismu. Šai procesā liela nozīme bija jaunajam Keralas filozofam Adi Šankram. Tomēr Budas statujas joprojām ir vienas no populārākajām svētceļnieku pulcēšanās vietās Indijā. Buda tiek uzskatīts par vienu no dieva Višnas inkarnācijām.
Hinduisma un islāma mijiedarbība. Hinduisms manāmi piekāpās islāma priekšā Lielo Mogolu dinastijas laikā, taču arī pats islāms līdz ar to arī mainījās.
Hinduisms britu koloniālajā laikmetā. Britu koloniālisma laikā hinduisma reformas un atdzimšana notika Eiropas ideju un kristietības ietekmē.
Hinduisms mūsdienās. Šodien hinduistu visvairāk ir Āzijā - Indijā ir vairāk nekā 500 miljoni hinduistu, daļa iedzīvotāju ir hinduisti arī Šrilankā, Nepālā, Mjanmā, Malaizijā, Indonēzijas Bali salā; arī Austrumāfrikas Maurīcijā un Dienvidāfrikā.
Hinduisma galvenie principi. Hinduisms kā reliģiskā sistēma galvenos vilcienos izveidojās tikai agrīnajos viduslaikos. jau toreiz tika izstrādātas hinduisma dogmātisma pamattēzes un ļoti sarežģītais dievkalpojumu un upurēšanas rituāls. Neraugoties uz hinduisma formu un izpausmju daudzveidību, tā dogmātiku var reducēt uz dažām tēzēm.
Vispirms, tā ir mācība par cilvēku sākotnējo sociālo nevienlīdzību un neiespējamību pārvarēt šo nevienlīdzību Zemes dzīvē (varnašram dharma).
Otrkārt, mācība par dvēseļu ceļošanu un it kā katrai dzīvai būtnei noteikto bezgalīgo virkni secīgu pārdzimšanu no vienas mirstīgas formas otrā (punardžanma). Tikai pēc nāves iemiesojoties jaunā veidā, cilvēks varot cerēt uz sava sociālā stāvokļa paaugstināšanu atkarībā no viņa uzvešanās konkrētajā mirstīgajā veidā.
Trešā hinduisma dogma, ko atzīst arī budisms, ir mācība par atmaksu, par to, ka visu cilvēka darbu kopums šai dzīvē iepriekš noteicot ceļus, kā norisināsies viņa nākamās iemiesošanās jaunā veidā - karma.
Hinduisma ceremoniālā daba. Mūsdienu Indijā reliģija vēl joprojām ir ārkārtīgi spēcīga. Tūkstoši lielu un mazu svētnīcu, nemaz nerunājot par neskaitāmiem lūgšanu namiem un altāriem, izkaisīti pa visu Indiju. Daži no tiem ir sevišķi izdaudzināti ar savu svētumu un brīnumdarītāju spēku - Varanasas, Puri, Nasikas, Madūras u.c. svētnīcas. bez tām ir arī liels daudzums svēto vietu, upju un priekšmetu. No upēm par svētāko uzskata Gangu.
Svētnīcās atrodas dievību tēli, uz altāriem deg uguns, kūp smaržzāles un smaržo puķes. Puķes ir pati izplatītākā upurēšanas forma, taču upurē arī augļus, dārzeņus un reizēm arī dzīvniekus. Piemēram, dievietes Kāli svētnīcās upurē kazlēnu, kam īpašā vietā svētnīcas pagalmā ar speciālu šķēpu nocērt galvu. Dienvidindijas svētnīcās sevišķi svinīgos gadījumos nodur melnu bifeli. Ziedojot dieviem asinis, ticīgie indieši, pat veģetārieši, apēd upurdzīvnieka gaļu.
Indijā godina ne tikai pašus dievus, bet arī atsevišķus viņu atribūtrus. Tā, dažās svētnīcās pielūdz svētā vērša tēlu; šo vērsi uzskata par dieva Šivas jājamo dzīvnieku.
Indiešu vidū plaši izplatīta arī ticība labiem un ļauniem gariem, parādībām, labām un sliktām zīmēm, ļaunam skatienam un apvārdošanai.
Par starpniekiem starp dievlūdzējiem un mēmajiem dievu atveidojumiem uzstājas priesteri. Viņi pārliecina ticīgos, ka tikai ar viņu starpniecību upuris veic savu uzdevumu. Svētnīcu un priesteru uzturēšana gulstas uz ticīgo pleciem, priesteru mantkārība un izspiešana kļuvusi par parunu. Senākā un visgodātākā indiešu svētvieta ir Varanasa, kurā tikt sadedzinātam pēc nāves, ir katra indieša sapnis.
Īsteni ticīgs induss katru dienu skaita lūgšanas pie mājas altāra vai vienkārši dievības attēla priekšā. Tikai vīrieši var noturēt bēru un mirušo pieminēšanas ceremonijas; tikai viņu lūgšanas un upuris panākot savu uzdevumu un nodrošinot senčiem pēc nāves labvēlīgu iemiesošanos jaunā veidā. Meitai nav tiesību izdarīt visas šīs ceremonijas. Tāpēc katrs indietis vēlas dēlu.
Hinduisma funkcionēšana mūsdienās. Hinduismā nav viena vispāratzīta baznīcas galvas, nav baznīcas hierarhijas, nav nekāda centra, padomes vai valdības pārvaldes reliģijas lietās. Oficiāli Indijā reliģija atzīta par pilsoņu privātu lietu, lai gan sabiedriskajā dzīvē ieņem nozīmīgu vietu. Tāpat kā agrāk pastāv svētnīcas, priesteri un svētie, upurēšana un svētceļošana, arī kastu sistēma un stipra māņticība. Tomēr Indijas valdība aizliegusi kastu diskrimināciju attiecībā uz zemākajām kastām, padarījusi visas kastas likuma priekšā vienādas, pasludinājusi apziņas un ticības brīvību.
Hinduisma reformācija. Deli, piemēram, uzcelta jauna svētnīca, kurā var lūgt dievu ne tikai hinduisti, bet arī budisti un džainisti. Daudzās pilsētās Ramakrišnas reliģiski filozofiskās biedrības sapulcēs lasa sprediķus par tikumību un audzināšanu, notur pārrunas par personīgo un sabiedrisko higiēnu. Varanasā ir svētnīca bez dievības, tur pielūdz Māti Indiju valsts reljefas kartes veidā, kas aizņem visu celtnes grīdu. Turpat uz sienām var izlasīt īsu Indijas vēsturi un iepazīties ar indiešu varonīgajiem darbiem.
Daudziem reliģiskajiem svētkiem pamazām tiek piešķirta cita jēga, tie zaudē reliģisko nokrāsu un pārvēršas par tradicionāliem tautas svētkiem ar dažādām izrādēm, sporta spēlēm, pašdarbnieku koncertiem un citām masu izpriecām. Piemēram, pavasara svētki holi Ziemeļindijā un Sarasvatas svētki Bengālijā.
Totēmisma mantojums. Daudzus dzīvniekus uzskata par svētiem, sevišķi govi, kā arī pērtiķi, vietām - čūsku u.c. Senajā Indijā godināja govis, tīģerus, pērtiķus u.c. dzīvniekus. Govij ik gadus tiek rīkotas īpašas svinības, govs nokaušanu, piemēram, uzskata par ļoti smagu noziegumu. Indijas pilsētu ielās sastopams milzīgs daudzums pērtiķu, tos neviens neiedrošinās aiztikt. Arī par godu svētajiem dzīvniekiem ceļ svētnīcas un nes upurus.
Adi Varša. Sanskritā. Pati pirmā zeme, "Pirmsmūžīgā zeme," kurā, saskaņā ar nostāstiem, mita pirmās cilvēku ciltis.
Kumbha Mela. Hinduistu svētās mazgāšanās svētki, kas reizi 5 gados notiek Gangā. Mazgāšanās laikā dzēšas iepriekšējās dzīvēs sagrēkotais. Svētku laiku un vietu nosaka astrologi pēc planētu stāvokļa.
Septiņas svētākās hinduisma pilsētas Indijā: Kančepurama (Tamilnādas pavalsts), ??????.
Četras svētākās hinduisma pilsētas Indijā: Puri (Orisas pavalsts), ???
Saites.
Hindu mitoloģija.
