Altāri
Altaria, altarium dsk. (latīņu val.). Burtiski - "augsts ziedoklis."
Paaugstinājums upurēšanai, ziedošanai, arī ziedoklis.
Kristiešu altāri. Kristiešiem altāris ir galvenais banīcas elements un simbolizē vietu, kur tronī sēž Kristus ar apustuļiem. Tas novietots uz neliela paaugstinājuma un pareizticīgo baznīcās atdalīts no pārējās dievnama telpas ar svētbilžu sienu - ikonostasu, katoļu baznīcā galvenais altāris adalīts no pārējās baznīcas daļas ar zemu sētiņu.
Katra baznīcas siena apzīmē vienu no debess pusēm un arī ar kādu baznīcas dzīves sfēru. Tā, piemēram, ar austreņu sienu saista "dzīvo zemi," Paradīzes svētlaimes apgabalu, jo, saskaņā ar Veco derību paradīze atradusies austrumos (Esības grāmata 2, 8). Bez tam uz austreniem no Jeruzālemes atrodas arī Jēzus debesbraukšanas vieta. Šo iemeslu dēļ tad arī baznīcas galvenais elements - altāris atrodas celtnes austrumu daļā un ir dievnama daļa, kas paredzēta dievkalpojumu noturēšanai.
Kristīgajās baznīcās altārī atrodas altāra galds ar tēlnieciskiem un gleznieciskiem greznojumiem, uz kura noliek evaņģēliju, krustu, krucifiksu, sakramenta traukus, antiminsu un ciboriju. Zem altāra galda novietota daļa svēto pīšļu, kas simbolizē senlaiku liturģiju uz mocekļu kapenēm katakombās. Altārī parasti atrodas galds, ko sauc par upuraltāri un kur notur proskomīdiju.
Altāra pārsegs, uz kura liek antiminsu tiek saukts par sračicu.
Krievu dievvārdis Pāvels Florenskis interesanti izteicies par altāri: "Baznīca ir Jēkaba kāpnes, un no redzamās pasaules tās ved uz neredzamo, apgabalu, kas atrauts no pasaules, pārpasaulīgo telpu. Viss altāris ir debess; gudra, gudrībai aizsniedzama vieta... Līdzīgi citām dažādām baznīcas simboliskajā daļām, altāris tomēr ir un nozīmē ko citu, tas vienmēr atrodas nepieejamības stāvoklī, transcedentāla attiecībā pret pašu baznīcu."
Saites.
Upurēšana.
