Gautama, Sidārts (623.-544.g.pmē.)
Siddhartha Gautama.
Sidarts Gautama Šakjamuni - "Gudrais Gautama no šakju cilts." Gautamas vārdu pieņēmis, iestājoties mūku kārtā.
Ziemeļindijas šakju cilts ķēniņa dēls, kas 29 gadu vecumā pameta ģimeni un mājas, 7 gadus klejoja, nodevās askēzei, meditācijai un pārdomām, pēc dievišķas apskaidrības (nirvānas) sasniegšanas kļuva par budisma tradīcijas aizsācēju.
Radniecība. Tēvs - Šudhodans, Šakju valsts ķēniņš Indijas ZA.
Māte - Maija (Mājādeva) ilgu laiku bijusi bez bērniem. Kā stāsta leģenda, viņa 45 gadu vecumā redzējusi sapni, ka pār viņu nākusi dievība balta ziloņa veidā. Pēc tam viņa brīnumainā kārtā dzemdējusi dēlu, kas viņai iznācis no labā sāna. Bērna dzimšanu pavadījusi zemestrīce un daudzi brīnumi.
Dzīvesstāsts. Dzīves laiks bijis 623.-544.g.pmē., vai 60 gadu vēlāk. Gautamas dzīvesstāsts stipri apjozts leģendām, tā ka īsto bijogrāfiju gandrīz nav iespējams noskaidrot. Glābēju dievu Budu dzemdējusi jaunava Maija. Buda sprediķojis kalnā, tāpat kā Kristus, darījis brīnumus, staigājis pa ūdeni. Viņam bijuši mācekļi un viens no tiem izrādījies nodevējs, tāpat kā kristietībā Jūda.
Mītiskā piedzimšana. Buda piezimis no balta zīloņa, kas iegājis Maijas miesās? Budistu mīts stāsta, ka valdnieka Šudhodana sieva Maija, tuvojoties dzemdībām, nojautusi, ka tai piedzims ļoti īpašs bērns. Viņa nolēmusi, ka grib dzemdēt vecāku mājās un devusies ceļā. Ceļa vidū, atpūšoties Lumbīnas birzē, Maijai pēkšņi nogājuši ūdeņi un viņa ar labo roku pieturējusies pie šāla koka (Shorea robusta) zara. Tad, brīnumainā kārtā bez kādām sāpēm viņa no sava labā sāna dzemdējusi topošo Budu, princi Sidārtu.
Jaundzimušo ieradušās sveikt dažādas debesu būtnes un dievi. Brāma priecājies, Indra paņēmis bērnu un liegi nolicis to uz zemes, bet Nanda un Upananda, nāgu ķēniņi, nomazgājuši jaundzimušo līdzās plūstošā siltā un aukstā ūdenī. Pēc tam Sidārta spēris pirmos septiņus soļus, paskatījies uz visām četrām debess pusēm un paziņojis, ka viņš ir visu cilvēcisko un debesu būtņu Kungs, kā arī, ka viņš nācis lai iznīcinātu dzimšanu, novecošanu, slimības un nāvi.
Neskaidrības par Budas dzimšanas laiku. Jautājums par to, kad Sidhārta piedzimis un cik ilgi dzīvojis, vienmēr bijis neskaidrs un strīdīgs. Vēl XIX gadsimtā vācu mitoloģijas pētnieks Makss Milers pauda pārliecību, ka Buda ir mitoloģisks tēls. Mūsdienās zinātnieki par Gautamas vēsturiskumu vairāk gan nešaubās, taču uzskatos par Budas dzīves laiku viņu vidū joprojām nav vienprātības un tiek lauzti šķēpi. Nepālas oficiālais viedoklis vēstī, ka budisma dibinātājs dzimis ap 623.g.pmē., taču dažādi pētnieki nosaukuši virkni citu gadaskaitļu, sākot ar 583. un beidzot ar 400.g.pmē. Vienoties par pēdējā budas dzīves gadiem pētniekiem neizdevās arī šim nolūkam 1988.gadā speciāli sarīkotajā starptautiskajā simpozijā.
Dažādo pretrunīgo viedokļu pastāvēšana skaidrojama ar laikabiedru sastādītu rakstīto avotu trūkumu - ziņas par pēdējā budas dzīvi pamatā iegūtas no vēlāk pierakstītām mutvārdu ziņām. Pats senākais, līdz mūsdienām saglabājies budistu manuskripts, kas, uzrakstīts uz 27 bērza mizas ruļļiem, tagad glabājas Britu muzejā, datēts ar laiku no I gs.pmē. līdz mūsu ēras III gs. Tas, tātad, uzrakstīts vismaz 200 vai 300 gadu pēc Gautamas nāves, kad budisma dibinātāja dzīve un darbi jau sen bija apauguši ar mitoloģiskām detaļām.
Gautamas jaunības laiks. Jaunpiedzimušais bērns jau 7.dienā esot sācis staigāt un runāt. Šakju valsts galvaspilsētā Kapilavastā Gautama pavadīja savas jaunības dienas. Tēvs un māte sagādājuši princim greznus dzīves apstākļus un sargājuši viņu no jebkādām nepatikšanām.
29 gadu vecumā viņš, dodamies pastaigā ārpus parka robežām, saticis ceļā sirmgalvi, pēc tam slimnieku un tad ieraudzījis mironi. Uz princi Gautamu, kas agrāk pavadījis laiku jaunu, veselu cilvēku sabiedrībā, kuriem nekā nav trūcis, šīs sastapšanās atstājušas nomācošu iespaidu, viņš sācis domāt par dzīvi, par slimību un nāves neizbēgamību, nācis pie slēdziena par dzīves niecību, par tās prieku iluzoriskumu un nolēmis aiziet no mājām un no sabiedrības, lai nodotos pārdomām un iegūtu pilnīguma svētumu.
Nonākšana nirvānā. 7 gadus viņš klaiņojis riņķī. Reiz, kad viņš, domās nogrimis, sēdējis koka ēnā, pār viņu nākusi apskaidrība un viņam atklājušās "četras cēlās patiesības" - proti:
1) dzīve ir ciešanas;
2) ciešanu cēlonis ir vēlēšanās, kaislīgas tieksmes;
3) izvairīties no ciešanām var, tikai apspiežot sevī vēlēšanās un kaislības;
4) lai paglābtos no ciešanām, cilvēkam jāiet Gautamas atklātais, tā sauktais astoņposmu pestīšanas vidusceļš.
??? Liekas, budisti tikai pēc Gautamas nirvanizēšanās sadomāja visus pārējos budas.
Avoti. Viņa biogrāfija sarakstīta tikai I gs., t.i. tikai 500 gadu pēc viņa nāves. Tajā ir daudz fantastisku izdomājumu, tādēļ Gautamas patieso biogrāfiju grūti noskaidrot, pat viņa personības vēsturiskā pastāvēšana tiek apšaubīta.
Aplūkojamie objekti. Četras galvenās ar Budas dzīvi saistītas svētvietas, ko budistu svētceļnieki apmeklē ir Gautamas dzimšanas vieta Nepālā un trīs svētvietas Indijā:
Lumbīna. Budas dzimšanas vieta Nepālā. Budas dzimšanas vietā paceļas vairāki tempļi, no kuriem galvenā ir Mājādevī svētnīca. Blakus templim atrodas svētais ezers Puskarīns un svētais dārzs. Pirms savas nāves 80 gadu vecumā, viņš saviem mācekļiem un sekotājiem ieteica doties svētceļojumos uz viņa dzimšanas vietu Lumbīnu. Te 1997.gadā uziets ķēniņa Ašokas novietotais Pilnības akmens.
Bodigaja. Vieta, kur princis Sidhārta ieguva apskaidrību un kļuva par budu;
Sarnate. Vieta, kur buda pirmo reizi cilvēkiem sludināja savu mācību;
Kusinigara. Vieta, kur buda pilnībā pārgāja nirvānā. Koks, zem kura Šakjamuni ir kritis nirvānā - Džaja Šri Maha Bodhi. Tā stādus arī dāļā pa pasauli kā svētus.
Atradumi.
Pilnības akmens. Šo monumentu, saskaņā ar senajām leģendām, budas Gautama dzimšanas vietā (Lumbīnā?) novietoja uzticīgs tā skolnieks imperators Ašoka. Daudz gadu budistu svētceļnieki mēģināja Himalajos to atkal atrast, tomēr tas izdevās tikai 1997.gadā. Atrodas Nepālas dienvidos 240 km no Katmandas.
Budas Šakjamuni relikvijas. Budas atliekas sanskritā sauc par šarira, t.i. tas, kas paliek pāri no ķermeņa pēc sadedzināšanas. III gs.pmē. imperators Ašoka sadalīja pēdējā budas atliekas pa jaunām stūpām, kas tika celtas visā viņa impērijā. Saskaņā ar leģendu tādu esot bijis 84 000. Ašoka un budisti uzskatīja, ka šādām šarīrām piemīt brīnumainas īpašības.
Zobs Kalmikijā. 2011.gadā Šrilankas Budas Svētā zoba svētnīcas zobs pārceļoja uz Kalmikijas galvaspilsētu Elistu.
Budas mats ir Mjanmā - Švedagona klosterī.
Koks, zem kura Šakjamuni ir kritis nirvānā - Džaja Šri Maha Bodhi. Tā stādus arī dāļā pa pasauli kā svētus.
Budu arābiski sauca par Jozafu. Kristiešu svēto vīru Varlāma un Jozafa dzīves gaita norakstīta no leģendām par Budu.
Saites.
Budas.
