Grandiozas nacistu megabūves, kas saglabājušās līdz mūsdienām

Arhitektūras un infrastruktūras projekti, ko nacistiskā Vācija radīja Hitlera valdīšanas laikos, pārsteidz ar savu ambiciozitāti un vērienīgumu. Daudzu objektu būvniecība turpinājās līdz pat Vācijas sakāvei 1945.gadā. Televīzijas kanāls "National Geographic" ir apkopojis grandiozākās nacistiskās Vācijas būves, kas ir saglabājušās līdz mūsdienām un izgaismo vēstures tumšās lappuses. 

Lasīt tālāk...

I. Ziedoņa (?) veltījums civilokupantiem: Un kad jūs mirsiet, caurvējš kauks jūsu zārkos

Un tā kā jums nekad nekas nav atņemts,
Tad jūs arī nezināt, kā raud ežu bērns,
Kad jūs ezi nesat cepurē.

Tā kā jums nekad nav bijis māju,
Tad nezināt, kā sāp koks
Kad to cērt durvju priekšā.

Lasīt tālāk...

Aicina uz pirmizrādi E.Šnores filmai "Nezināmais karš: Baltijas pretošanās"

5. maijā, plkst. 15:00, Rīgā, Kino Citadele notiks vēsturnieka un režisora Edvīna Šnores jaunās dokumentālās filmas NEZINĀMAIS KARŠ: BALTIJAS PRETOŠANĀS pirmizrāde.

Lasīt tālāk...

Šekspīra galva, iespējams, patiešām ir nozagta

Vairāk nekā divarpus gadsimtus pēc rakstnieka nāves, 1879.gadā, sabiedrībā sāka apgrozīties stāsts, ka Šekspīrs kapā guļ bez galvas. Pasaulslaveno lugu autora galvu, tika apgalvots, jau 1794.gadā esot nozaguši relikviju mednieki. Tolaik šis viedoklis tika noraidīts kā izdomājums, taču tagad arheologi ieguvuši datus, kas varētu liecināt, ka tā tas patiešām noticis.

Lasīt tālāk...

Kembridžas profesors: ateisms cilvēku sabiedrībā ir tikpat dabīgs kā reliģija

Pretēji mūsdienās izplatītajam priekšstatam par ateisma vēsturi, Kembridžas universitātes profesors Tims Vaitmeršs (Tim Whitmarsh) savā 16.februārī iznākušajā grāmatā "Battling the Gods" apgalvo, ka neticība dieviem antīkajā pasaulē uzplauka tieši politeiskajās senās Grieķijas un Romas kultūras, tādējādi apšaubot pieņēmumu, ka cilvēks ir iedzimti tendēts ticēt pārdabisku spēku esamībai. 

Lasīt tālāk...

Apbedījumi ar sirpjiem - vampīri vai citi dēmoni?

Ja līdz pat XIX gs. beigām/XX gs. sākumam daļai Latvijas teritorijā dzīvojošo cilvēku neatņemama ikdienas dzīves sastāvdaļa bija ticība raganām, burvjiem, vilkačiem, lietuvēnam, spokiem, citiem gariem un dēmoniem, tad slāvu un to kaimiņu tautu zemēs, pamatā Centrālās un Dienvideiropas valstīs, cilvēkiem kaitējošo pārdabisko būtņu vidū īpaši izcēlās vampīri - miroņi, kas pēc nāves naktīs atgriežas pie saviem dzīvajiem tuviniekiem, lai sūktu tiem asinis. Arheoloģiski izpētot XVI-XVIII gs. kapsētas, šajās zemēs uzieti vairāki apbedījumi, kurus, ņemot vērā tādus faktorus kā vieta, apbedījuma veids, par ļaunumu atvairošiem rituāliem liecinošas raksturīgās piedevas un kontekstu, pētnieki sauc par "vampīru kapiem." Pēdējais zināmais poļu vampīrs "nogalināts" 1914.gadā, kad Vecmieržvices (Mierzwice Stare) ciema iedzīvotāji Centrālpolijā izraka kādu par asinsūcēju uzskatītu mirušo, nocirta līķim galvu un nolika to tam pie kājām.

Tomēr, vai visi sava laika normālajiem standartiem neatbilstošie apbedījumi būtu saistāmi tikai ar vampīru mītiem? Britu arheoloģijas žurnāla "Antiquity" 2015.g. decembra numurā publicētā rakstā divi poļu arheologi, Mareks Polcins un Elizabete Gajda, kritiski izvērtē iepriekš par vampīru kapiem nosauktos Dravskas (Drawsko) kapsētas XVII gs. apbedījumus ar kaklam pāri pārliktiem sirpjiem. Pēc raksta autoru domām šīs neparastās apbedījumu piedevas drīzāk skaidrojamas nevis kā aizsardzība pret vampīriem, bet nodrošinājums pret cita veida dēmoniem.

Lasīt tālāk...

Vidkuns Kvislings - nodevējs vai ideālists?

2015.gada 9.aprīlī apritēja septiņdesmit pieci gadi kopš nacistiskā Vācija uzsāka operāciju „Vēzeres mācība” – iebrukumu Dānijā un Norvēģijā. Šīs kampaņas rezultātā abas Skandināvijas valstis uz pieciem gadiem nonāca Trešā Reiha sastāvā. Lai gan tā ir viena no visvairāk pētītajām Otrā pasaules kara vēstures tēmām, ar šiem notikumiem saistītās personas historiogrāfijā vairāku desmitgadu garumā tika interpretētas neobjektīvi - balstoties uz tā dēvēto „uzvarētāju versiju,” kurā negatīvi vērtēta tikai Vācija un visi tie, kas tā vai citādi nostājušies tās pusē.

Lasīt tālāk...

Ar lāzeru meklējot senu civilizāciju liecības un pētot citas pasaules

Floridas Centrālās universitātes (ASV) arheologi, antropoloģijas profesori Arlēns un Diāna Čeisi (Chases) jau trīsdesmit gadus pēta senās maiju pilsētas Karakolas drupas mūsdienu Belīzas teritorijā. Gadiem ilgi, sezonu pēc sezonas arheologu pāra vadībā strādājošie Karakolas arheoloģiskā projekta dalībnieki, strādājot ar mačetēm, atbrīvo drupas no džungļu gūsta, izdara tajās izrakumus, dokumentē un kartē atklātās struktūras. Izmantojot pētījumos iegūtos materiālus, tapušas daudzas zinātniskas publikācijas, kas paplašinājušas mūsu zināšanas par maiju sabiedrību un kultūru, to civilizācijas rašanos, attīstību un pagrimumu.

Lasīt tālāk...

Kam un ko zvērēja latviešu leģionāri?

1945.gada 29.aprīlī latviešu leģiona ģenerālinspektors ģenerālis Rūdolfs Bangerskis izdeva pēdējo pavēli, ar kuru atbrīvoja latviešu karavīrus, kas atradās Vācijā, no visām līdzšinējām karavīru saistībām, tas ir, no karavīra zvēresta. Savā pavēlē ģenerālis norāda uz to, ka "(..) rietumu sabiedroto (angļu, amerikāņu un franču) fronte jau pienākusi tik tuvu mūsu novietojumam, ka man ir jāgādā par pārpratumu novēršanu ar tiem, ko mēs esam visā mūsu valsts pastāvēšanas laikā uzskatījuši par saviem draugiem un bez kuru atbalsta mūsu daudz cietušās latviešu tautas labākas nākotnes nodrošināšana nav pat iespējama"[1.], savukārt pulkvedis Aleksandrs Plensners piebilst, ka "(..) pārpratuma novēršanai vispirms jādeklarē: 1) neviena leģiona vienība nav ņēmusi dalību kādās aizmugures akcijās; 2) leģiona vienības ir cīnījušās tikai frontē un tikai pret lieliniekiem. Neviena leģiona vienība nav cīnījusies pret Rietumu sabiedrotiem, kā tas bija izteikts arī leģionāru zvērestā".[2.]

Lasīt tālāk...

Manerheims: kā uzvarēt Krieviju

Kārlis Gustavs Emīls Manerheims (04.06.1867.–27.01.1951.) nav tikai Somijas nacionālais varonis. Viņš, vācu-zviedru izcelsmes soms, karavīrs un valstsvīrs, kura vārdā, viņam vēl dzīvam esot, tika nosaukts pēc Ziemas kara 1941.g. nodibinātais mūsu Lāčplēša Kara ordeņa somu līdzinieks, ir simbols savas tautas cīņai pret kaimiņu zemes sagrābt nemitīgi alkstošo padomju Krieviju. Trīs reizes - 1918., 1939. un 1944.g. lielā, ar totalitārā terora līdzekļiem uzbūvētā un pārvaldītā valsts centās aprīt mazo Somiju. Un visas trīs reizes Manerheimam izdevās to aizstāvēt, padarot Somiju par nesakožamu un neaprijamu kaulu kremļa valdnieku rīklē.

Lasīt tālāk...