Atcerēties un neaizmirst: sarkanā migla pār Latviju

1940.gada 17.jūnija agrā rītā, pirms 77 gadiem, Latvijas robežai, pretīgi, ļaunu vēstoši un necilvēciski žļerkstēdami, pāri vēlās krievpadomju okupantu tanki. Līdz pēcpusdienai tie jau bija ieņēmuši visas mūsu valsts stratēģiski nozīmīgākās vietas un objektus. Staļins ņēma to, ko Molotova-Ribentropa paktā 1939.gada 23.augustā bija nolīdzis ar savu ideoloģisko dvīņubrāli Hitleru. Latvijas valdība, līdzīgi kā Lietuvas un Igaunijas valdības, redzot pārspēku, izlēma nepretoties un pieņēma PSRS iepriekšējā dienā izvirzīto ultimātu ar prasību ielaist valstī papildu karaspēka vienības un izveidot jaunu valdību. Varētu domāt, ka PSRS okupēja Latviju bez neviena šāviena, taču tā nebija – divas dienas iepriekš, naktī no 14. uz 15.jūniju krievu čekas karaspēka vienības provokatīvi uzbruka Masļenku robežpostenim. Maskava vēlējās radīt incidentu, kurā latviešu robežsargi ar kauju šķērsotu PSRS robežu. To panākt neizdevās, taču uzbrukumā tika nogalināti četri Latvijas pilsoņi, trīs robežsargi un viena civilpersona, bet vairākus citus aizveda uz Krieviju. Masļenku robežsargi un viņu ģimeņu locekļi bija pirmie upuri garajā krievu okupantu turpmākajos gados nošauto, nomocīto, paverdzināto un pazemoto Latvijas iedzīvotāju rindā.

Lasīt tālāk...

Piecas pašizolējušās ciltis ar dīvainām tradīcijām

Mūžamežos, tuksnešos, nomaļās okeānu salās dzīvo vairāk nekā simts cilšu, kuras atsakās kontaktēties ar modernās civilizācijas un vietējās varas pārstāvjiem. Iemesls: iepriekšējie kontakti bieži vien ir beigušies bēdīgi, ar nāvējošām saslimšanām, verdzību, slaktiņiem.

Lasīt tālāk...

Gramši – visbīstamākais komunists vēsturē

Varat aizmirst par Ļeņinu – labi audzināts Itālijas intelektuālis, kurš nomira pirms 79 gadiem, var izrādīties par visietekmīgāko marksistu kāds jelkad bijis.

Lasīt tālāk...

Lenijas Rīfenštāles dramatisko principu apskats un analīze

Gatavojoties filmas „Cilvēks ar kino kameru” (Человек с киноаппаратом) pirmizrādei Dziga Vertovs tai pievienoja titrus: „Cilvēks ar kinokameru piedāvā eksperimentu kino komunikācijā ar vizuāliem fenomeniem, bez starptitriem (filma bez starptitriem)...”[1], viņš bija viens no dokumentālistiem, kurš aizsāka žanru bez skaidra vēstījuma, kurā galvenais ir attēls un simbols. Ideja, ko iemieso kustīgs attēls.

Lenijai Rīfenštālei bija līdzīgi mērķi, savās dokumentālajās filmās viņa atteicās no naratīva, tā vietā skatītājiem rādot idejas, kas izveidotas no metaforām un metonīmijām kino attēlā. Šī raksta mērķis ir apskatīt Lenijas Rīfenštāles sešu filmu, kurās viņa pati ir režisore un scenārija autore – "Zilā gaisma" (1932.g.), "Ticības uzvara" (1933.g.), "Gribas triumfs" (1934.g.), "Brīvības diena" (1935.g.), "Olimpija" (1938.g.) un "Ieleja" (1940./1954.g.), apskatot arī vēsturisko kontekstu. Raksta mērķis ir skaidrot Rīfenštāles mākslinieciskos uzstādījumus, mēģinot skaidrot tendences, līdz ar to raksts būs interesants gan lasītājiem jau ar savu skatījumu par kino vēsturi, gan šīs jomas nepārzinātajiem, jo visi lietotie termini pēc iespējas ir mēģināti izskaidrot, tāpat katrai nodaļai ir pievienots vispārīgs skaidrojums un vēsturiskā konteksta apskats. Padziļinātai interesei par dokumentālo kino un Leniju Rīfenštāli ir pievienots rakstā minētās literatūras un apskatīto filmu saraksts.

Lasīt tālāk...

Nocirst galvu un sadedzināt – kā viduslaiku Anglijā cīnījās ar dzīvajiem miroņiem

Viduslaiku Eiropas, jo īpaši Britu salās tapušie vēstures avoti nereti vēstī par gadījumiem, kad grēcinieki, kristīgo sakramentu nesaņēmušas personas un dažāda veida “sliktā nāvē” mirušie neilgi pēc nāves, ļaunā apsēsti, atgriezušies pie dzīvajiem, lai tiem kaitētu – uzbruktu, nodarot miesas bojājumus, vai izplatītu sērgas. Visdrošākais, daudzkārt pārbaudītais līdzeklis, kā tikt vaļā no dzīvā miroņa, bija tā galvas un locekļu nociršana un sadedzināšana. Ar pētījuma rezultātiem, kas pirmo reizi sniedz pārliecinošas materiālas liecības par šāda veida fizisku cīņu pret ļaunajiem jeb dzīvajiem miroņiem viduslaiku Lielbritānijā, klajā nākuši pieminekļu aizsardzības aģentūras “Vēsturiskā Anglija” (Historical England) un Sauthemptonas universitātes arheologi. Raksts par pētījumu 2017.gada 2.aprīlī publicēts izdevumā “Journal of Archaeological Science.”

Publikācijā aplūkotajā pētījumā zinātnieki analizēja Jorkšīras grāfistes Pērsiju Varemas (Wharram Percy) viduslaiku ciema vietā, seklās bedrēs ārpus kapsētas uzietās cilvēka kaulu atliekas. Uz sajauktajiem 137 atsevišķajiem kauliem, kuri veidoja nepilnas 10 indivīdu atliekas, bija redzamas neilgi pēc mirušo nāves radušās lūzuma, griezuma un deguma pēdas. Pētījuma mērķis bija noskaidrot, ar kādu nolūku laikabiedri šādi rīkojušies ar mirušo ķermeņiem. Darba gaitā kauli tika datēti ar C14 metodi, tiem noteica stroncija izotopu sastāvu, kā arī izpētīja ar osteoloģiskām metodēm. Pētījuma sākumā tika izvirzītas divas darba hipotēzes kaulu bojājumu skaidrojumam – bada laika kanibālisms vai apotropiskas, ļaunumu atvairošas darbības tā saukto dzīvo miroņu neitralizēšanai.

Lasīt tālāk...

Arheologi atrod pierādījumus kanibālismam pirmajā pastāvīgajā angļu apmetnē Amerikā

Pirmās pastāvīgās angļu kolonijas Amerikā, Džeimsa forta (Virdžīnijā), agrīno vēsturi aptumšo grūtības, kuru smagākais posms ir tā dēvētais "bada laiks," kad 1609..-1610.gada ziemu pārdzīvoja tikai aptuveni 60 cilvēki no 500. Arheologi līdz pat nesenam laikam apšaubīja vēlāk publicētās izdzīvojušo atmiņas, kuras vēstīja, ka bada laikā, kad bija apēsti visi suņi, kaķi, zirgi, žurkas, peles, ādas siksnas un kurpju pazoles, daži no izmisušākajiem kolonistiem kļuvuši par kanibāliem. Tagad šaubu vairs nav - Smitsona institūta Valsts dabas vēstures muzeja (Vašingtona) 1.maijā publiskotais tiesu medicīnas ekspertīzes slēdziens par Džeimsa fortā atrastajām XVII gs. sākuma meitenes skeleta atliekām ir viennozīmīgs - nelaimīgā tikusi sadalīta un apēsta.

Lasīt tālāk...

Uldis Siliņš. Neds Kellijs un citas Ķenguru zemes mūsdienu leģendas

Austrālijas iedzimto, aborigēnu, senie stāsti izgaist tālas pagātnes dzīlēs, atbalsodami t.s. Sapņu laika jeb “laika pirms laika” notikumus, kad svētie, pārdabiskām spējām apveltītie senči radīja pasauli. Pavisam cita veida leģendas stāsta eiropiešu cilmes austrālieši – tās vēstī par nesenās pagātnes dzīves reālijām, vēsturiskām personām un notikumiem. Pastāstīšu dažās no tām.

Lasīt tālāk...

Atlantīda - vēsturiska reālija vai mīts?

Populāro filmu “Titāniks” un “Avatars” režisora Džeimsa Kamerona daļēji finansēta ekspedīcija Atlantijas okeāna dzelmē atrada sešus aptuveni 3500 - 4000 gadus senus akmens enkurus. Režisors tic, ka atradis mītiskās Atlantīdas pēdas.

Lasīt tālāk...

Graujošu kustību loma Lielās franču revolūcijas norisēs

Lielā franču revolūcija (1789.-1799.g.) neapšaubāmi ir viens no nozīmīgākajiem, ja ne pats nozīmīgākais pagrieziena punkts jauno laiku vēsturē un Rietumu civilizācijas attīstībā. Tās iemesli, izcelšanās un norises joprojām ir vēsturnieku strīdus objekts. Un ne velti, jo no mūsu zināšanām un slēdzieniem par Franču revolūciju tieši izriet XIX un XX gs. vēstures un mūsdienu globālo norišu vērtējums.

Lasīt tālāk...

Laimes nesējs: Iļjas Galperina alias Ulža Kurzemnieka neticamais stāsts

Es atceros dzirdējis šādu brīdinājumu:

Vecas lietas necel gaismā,
Var tev rasties dusa baisa,

bet es tomēr riskēšu. Es pazīstu vienu otru no minētajiem cilvēkiem, kuri spēlējuši tiešu vai netiešu lomu šajā neparastajā stāstā. Un ja nu es šad un tad novirzos no temata, tad neņemiet man to ļaunā. Mans aizbildinājums ir vecums! Un vecums nav ne brālis, nedz arī cits kāds rads. Gatavi klausīties? Nu tad, avanti! Kā mēs, itāļu valodas pratēji, sakām.

Lasīt tālāk...